Bez zobiem var palikt

Pēdējais zobs apakšžoklī izkustējās, kad man bija astoņdesmit pieci gadi, un vairāk zobu man mutē nebija. Dažus gadu desmitus es biju izticis tikai ar augšzobu protēzi, taču tagad, ja vien vēlējos turpināt stumt māgā kotletes, bija vajadzīga arī apakšzobu protēze. Ar stomatoloģiju man ir sarežģītas attiecības, jo mani žokļu kauli ir pārāk plāni, lai tos varētu uzskatīt par nopietni ņemamu atbalsta punktu. Augšējo protēzi vietā notur kāda druska protēžu līmes, taču ar apakšējo ir citādi. Mēle pamanās izkustināt protēzes pusmēnesi pat tad, kad lietā likta vesela kaudze līmes, un plastmasas zobi mani pamet. Dažkārt tie savās gaitās dodas, kamēr košļāju restorāna maltīti. Tādos gadījumos es izlīdzos ar salveti un ieslidinu glumi pretīgo rozā objektu žaketes kabatā. Pārējie Piero’s vai Millstone viesi, ar grūtībām valdīdami nelabumu, izliekas to nemanām.

Mājās ēdienreižu starplaikā es apakšzobus glabāju uz plauktiņa līdzās savam zilajam krēslam un tomēr vienmēr tos nozaudēju. Es tos nozaudēju tāpēc, ka nevaru tos ciest ne acu galā. Taču, tā kā nemēdzu iet laukā, kaut kur tepat vien tiem jābūt. Man nav suņa, kas varētu sagrauzt protēzes. Ja man ik dienas būtu jāved ārā suns, es jau sen būtu salauzis abas gūžas. Un mana kaķa žokļi vienkārši ir pārāk mazi. Pazaudējis zobus, es ikreiz pārmeklēju visus galdus un plauktus. Es lūkojos vietās, kur tie nekādīgi nevarētu būt nonākuši, un vienu vai divas reizes tieši tur tie arī atradās. Otrdienās un ceturtdienās nāk trenere Pama, kas izdzenā mani uz trenažiera un spīdzina ar svariem. Vienreiz zobi izvēlās tieši tad, kad soļoju uz trenažiera. Es tos nobēdzināju trauciņā līdzās trenažiera vadības pogām un kloķīšiem. Un vai gan es tos tur paslēpu tīšām? Divas dienas līdz nākamajam Pamas apmeklējumam biju spiests ēdienu žļembāt ar smaganām. Ja es ko pazaudēju, atrast to spēj tikai sievietes. Pirms dažiem gadiem trīs mēnešus biju Ņujorkā. Tolaik man vēl bija pašam savi zobi, es tos nemēdzu nozaudēt, taču man bija bifokālās brilles, un ikreiz, kad nespēju tās atrast, es zvanīju savai asistentei Kendelai uz Ņūhempšīru, un viņa man palīdzēja. (Tagad es vairs nemēdzu nozaudēt brilles, jo tās vairs nevalkāju. Es neteikšu, kāpēc.) Reiz, kad biju guļamistabā, gultas galā iezvanījās tālrunis. Zobi izlidoja tieši tajā brīdī, kad runāju ar savu investīciju pārvaldnieku Džefu. Runājot tie bieži mēdz izkrist. Tajā gultas pusē mēdz gulēt Linda, un viņa tos atrada.

Bet citā reizē Lindai drīz vien bija jābūt klāt, bet zobu nekur nebija. Un man bija kauns par savu bezpalīdzību. Atminējos, ka biju nolicis tos zem kartona atgriezuma uz sava staigāšanas rāmja plauktiņa līdzās atdzisušas kafijas krūzei. Tad es izmetu kartonu, atstāju krūzi pie kafijas automāta, atgriezos savā zilajā krēslā, un zobu vairs nebija. Es pārbaudīju miskasti, kur biju izmetis kartonu. Paskatījos pie kafijas automāta. Kad atnāca Linda, es teicu, ka nevaru atrast savus zobus, viņa palūkojās aiz sava krēsla un tos atrada.

Pagāja nedēļa, iekams es tos pazaudēju atkal. Vakariņām uzsildīju veikalā pirktu plakanmaizi ar rostbifu, sautētiem tomātiem un asajiem pipariem. Sasildījis to tosterī, es devos uz dzīvojamo istabu, kur mēdzu skatīties ikvakara “Red Sox” spēli. Vakariņas es bieži ēdu mehāniski regulējamajā krēslā un līmes tūbiņu turu tā tuvumā. Šoreiz es tūbiņu atradu, bet zobu nebija. To nebija arī starp stratēģiski izvietotajām papīru kaudzēm, kas bija saliktas tā, lai es nekad neaizmirstu, kur esmu tos aizmirsis. Plakanmaize atdzisa, es to noglabāju atpakaļ iesaiņojuma kārbā un ieliku ledusskapī. Kaut kā nolocīju banānu, kas nebija pārāk grūti, un pamēģināju Čedaras sieru, kas jau bija sarežģītāk. Kad Kendela atnesa man brokastu sendviču, es ietinos lielajā dvielī un glumeno desiņu, cepto olu un angļu mafinu kaut kā iemuļļāju mutē, bārdā un klēpī. Ap dienas vidu ieradās Linda un manus zobus izcēla no miskastes.

Un vēl viņai bija lieliska ideja. Pēc katras ēdienreizes, un zobi mani pameta pēc katras ēdienreizes, man jāpaceļ sava krēsla sēdeklis – plauktiņš allaž ir manā priekšā – un rozā pusmēness jāieliek zem sēdekļa esošajā kārbā. Viņas lieliskā ideja bija patiesi muļķdroša, taču muļķim jau nav drošības pat baznīcā. Kopš Lindas ieteikuma zobus esmu pazaudējis divreiz. Lūkojoties uz tukšo kārbu, tādās reizēs es sāku vaimanāt: “Kur mani zobi?” Un vaimanas palīdz. Izrādās, ka zobi ir mutē.