Bo, Manuel!

Galisija manā ģeogrāfijā ilgi bija vieta, no kuras kāds raksta vēstules. Sākumā tās bija adresētas ne man vienai – mums visiem no turienes, iesūcis vīnu pildspalvā, rakstīja Hemingvejs, kritiskas piezīmes uz katoļu piligrimu Piena Ceļa malām iegrieza Bunjuels, no turienes jau astoņdesmitajos sāka pienākt Manuela Rivasa ar galdnieka zīmuli uz okeāna ādas pierakstītās dvēseļu biogrāfijas un, protams, Koelju prasmīgi tiražēja ieteicamā baltās maģijas vingrinājumā savu gājienu pa Svētā Jēkaba ceļu, valdzinoši piebilstot, ka visa dzīve ir svētceļojums, vai mēs to gribam vai nē, un tā galamērķis, „reālā Santjago” ir nāve: „Jums jāpaņem no ceļojuma pēc iespējas vairāk, jo beigās šis ceļojums izrādīsies viss, kas jums pieder” – nu, vai nav viena jauka atziņa, piespraužama kā nozīmīte? Man šis Koelju citāts kaut kā saistās ar sagrabējušā tankkuģa Prestige braucienu no Ventspils līdz Galisijai 2002. gada vēlajā rudenī. Taču nāve jau negaida kaut kur uz klints, gluži otrādi, tā brauc līdzi kopā ar mazuta un maziskas mantkārības kravu. Toreiz es varēju ielikt pirmās no Galisijas atvestās fotogrāfijas ģimenes albumā – šajās bildēs nebija ne viduslaiku baznīcu, ne piligrimu, tikai apķepuši Atlantijas piekrastes akmeņi, beigti putni, noraizējušies cilvēki dzeltenos un baltos aizsargtērpos. Beidzamajos gados manā vēstuļkastē sāka parādīties arī personiskas pastkartes, kas pa ceļam uz Santjago de Kompostelu uzrakstītas kādā pārpildītā svētceļnieku naktsmītnē vai ciema kafejnīcā. Man būtu bijis grūti iztēloties sevi sūtītāja, nevis saņēmēja lomā.

Taču te nu es esmu – aiz loga ir iela, pa kuru no Francijas un Basku zemes puses vecpilsētai tuvojas svētceļnieki. Tumšos rītos, kurus apspīd elektriskās spuldzes, jo par lēnu gaismas svīšanu un pasaules pakāpenisku iznākšanu dienas gaismā te nav runas, viņi ierodas lielākām grupām un skaļi klaudzina pret ielas akmeņiem smagos, apkaltos spieķus. Šī kustība, mazākās vienībās sadalīta, pavisam neapsīkst nekad, un droši vien jau sen kāds cits ir īstenojis vēlēšanos, kas tagad ir man – apsēsties tuvākajā ielu stūra kafejnīcā un sēdēt tur visu dienu, mācoties šo sociālo ģeogrāfiju, zvejojot dvēseles kristīgā tūrisma straumē, salīdzinot viņu noguruma veidus, jūtot līdzi klibotājiem, kolekcionējot nācēju zābakus, lietusmēteļus, ceļaspieķus un gliemežvākus – man vislabāk patīk vieglās, greizās, mežā nogrieztās nūjas, un arī līdzās maziem un lieliem „oficiālajiem Jēkaba gliemežvākiem” (baltajiem, aukliņās iekārtajiem, kuru strīpas atgādina uzzīmētu saullēktu/saulrietu, bet pa virsu uzkrāsots sarkans krusts), gadās pašu sasietas ķemmīšgliemeņu vāku virtenes. Somās viņiem ir svētceļnieku pases, savā draudzes baznīcā vai, ceļu sākot, kādā citā dievnamā saņemtas, dažādu – arī visnotaļ laicīgos iestādījumos iegūtu apstiprinājuma zīmogu izraibinātas, un ar tām viņi varbūt jau šodien Santjago de Kompostelas katedrālē, nostāvējuši rindā daudzas stundas un organizētā plūsmā aizslīdējuši gar zeltīto šķirstu, kas glabā leģendu par apustuļa Jēkaba pīšļiem, saņems attiecīgu sertifikātu par mērķa sasniegšanu. Laikos, kad indulgences vietā dabū suvenīru, pīšļi ir kultūras vēsture – un lielā mērā tieši tā tiek pielūgta un godināta pelēkā akmens pilsētā, uz kuru reiz kājām gājuši viduslaiku karaļi. Katedrālē, kur ērģeļu stabules plešas telpā kā vēdeklis, kur no griestu velves uz ikdienišķo tūrisma čalu raugās liela, vērīga acs, bet garā ķēdē kā piesiets sargsuns karājas milzu kvēpināmais trauks, kura svētais uzdevums ir bijis izsvēpēt no visas Eiropas atnestās sērgas, sēžot un vērojot kailu sieviešu izliektajiem sāniem līdzīgo juteklisko zelta murgu baroka altārī, es biju gatava noticēt tam, ko saskatu bez brillēm. Proti, Jēkaba tēls altārī pacēla roku, vienreiz, otrreiz, trešoreiz... Vai nu brilles vai brīnumi, abus nevar – roka patiešām cilājās, taču tā izrādījās nevis Jēkaba, bet kāda svētceļnieka roka, pareizāk sakot – vairākas, jo daudzi, caur altāri dodoties pagrabā pie pīšļiem, paspēj no aizmugures iešaut roku altāra vijumos un apskaut Jēkaba plecu. Protams, galvenais tomēr ir nevis viņu kājas un rokas, bet sejas – un es joprojām katru Latīņamerikas indiāņu vaibstu nesēju uzlūkoju ar sajūsmu, laiks būtu pierast. Turklāt Galisijas kultūras un nacionālisma ligzda, kurā izperēta divreiz deklarētā un tikai 1981. gadā tiesiski iedarbinātā mūsdienu autonomija, 19. un 20. gadsimtā tika vīta tieši aiz okeāna, Havanā un Buenosairesā, kur koncentrējās plašās un galvenokārt proletāriskās galisiešu emigrācijas intelektuālie spēki (Franko laikā vien aizbrauca vairāk nekā miljons galisiešu). Mans vienaudzis, slavenākais galisiešu rakstnieks Manuels Rivass stāsta, ka viņa draugs pirmajā klasē, tātad sešdesmito gadu sākumā, gar jūras krastu nākot no skolas, esot paziņojis: kad izaugšu liels, es būšu emigrants, un Manuels viņu drausmīgi apskaudis. Viņa paša tēvs aizbrauca strādāt par celtnieku Venecuēlā. Manuelam ir tāda teorija: „Dzimtenes ilgas, ko galisieši sauc par saudade vai morriña, ir nostalģija pēc nākotnes, izsalkums un kāre pēc tā, kā mums vēl nav, nevis skumjas par zaudēto.”

Foto: Juris Petraškevičs

Tur, kurp es pati katru dienu pusstundu soļoju, virzoties pa ielas plāksnēs iecementētiem skaistiem metāla gliemežvākiem iezīmēto O Camiño de Santiago jeb Ruta Xacobea tieši pretējā virzienā, pret ceļinieku straumi, seju daudzveidība ir vēl lielāka, nekā svētajā tūristu citadelē. Tas ir Santjago de Kompostelas kongresu un izstāžu centrs, pilns ar grāmatām, bibliotekāriem, bērnu literatūras teorētiķiem, rakstniekiem, ilustratoriem un izdevējiem no visiem kontinentiem. Taču arī The International Board on Books for Young People (IBBY) kongress ir iepīts kristīgās Eiropas tīklā, gluži tāpat kā viss pārējais, kas vien šogad notiek Galisijā, vai nu tas būtu Rikardo Muti diriģēts koncerts, galisiešu slavenākās operas O Mariscal iestudējums, nekomerciāls kino festivāls – tāds kā, piemēram, Amal International Euro-Arab Film Festival vai ironiski nosauktais īsfilmu forums Cans Festival, kas norisinās vienlaikus ar Kannām, vai nu specifiska konference par britu prozu vai programma ConCiencia, kas rīko zinātnieku – Nobela prēmijas laureātu lekcijas, vai „efemērās mākslas” festivāls (proti, gaistošās mākslas, lai gan šoreiz būtu jāsaka „vīstošās”, jo tā, kā izrādās, ir ziedu paklāju darināšana) – viss, itin viss ir iekļauts Kompostelas Svētā Gada jeb Xacobeo 2010 rāmjos. Un pati šī „jubilejas gadu” tradīcija ir aizsākusies 12. gadsimtā... Bērnu literatūras kongresa norisē gan no tā nekas nemainās, vēl vairāk – tikai internetā es nejauši izlasu, ka piedalos tematiski un simboliski sastrukturētās Xacobeo 2010 programmas atzarā – Pārdomu ceļā. Droši vien līdzīgi tas būs Rīgā 2014. gadā, kad kultūras galvaspilsētas programma tieksies apzīmogot dzīvi kā tādu. Tomēr bērnu grāmatas patiešām dod daudz iemeslu pārdomām, un Galisija tajās dedzīgi piedalās, būdama iemiesota kongresa tēma – „Minoritātes spēks”; tēma, kas daudzās runās garlaiko vai nu ar politkorektumu un paredzamību, vai ar to, ka literatūru mūsu izpratnē tajās aizstāj tālu zemju eksotika – bet Galisija šajā ziņā ir mutuļojoša, pretrunīga un ļoti eiropeiska. Valoda vienlaikus gan atgrūžas, gan pievelkas tiklab ar vēsturisko māsu – portugāļu valodu, kā ar Spānijas valsts „īsto meitu” – kastīliešu valodu; oficiālā ortogrāfija ir spēkā tikai kopš 1982. gada. Atrodoties Galisijā, es vairs nevaru Akorunju (A Coruña) dēvēt spāniski – par Lakorunju un drīz vien apjēdzu, ka reģionālās valdības nosaukums (Xunta) jāizrunā nevis „hunta”, bet „šunta”. Galisiešu literatūrai vienlaikus piemīt gan viduslaiku gadsimtos spodrinātais Ibērijas pussalas trubadūru poēzijas valodas gods, gan 16.-18. gadsimtā zemāko slāņu mutēs saglabātas nerakstītas stāstu un tautasdziesmu tradīcijas spēks, gan arī vairākās nacionālās atdzimšanās aizkurta ugunskura dedzīgums, uz kura tagad, strauji ejot pāri malai, vārās mūsdienu literatūras katls. Garšīgā provinciālā smarža, kas no tā dveš, padara muļķīgus tādus otrreizējības apzīmogotus mārketinga terminus kā „galisiešu absurds” vai „galisiešu maģiskais reālisms”. Ir vienkārši silta un patīkama sajūta, ka šeit herderiskā kaislība un 19. gadsimta nacionālo vērtību un centienu nozīme saglabājusies, bet tas nav kavējis jēdzīgas, pasaulē ārpus šī zemnieciski zvejnieciskā, mazāk nekā 3 miljonu apdzīvotā Eiropas nostūra pazīstamas mūsdienu literatūras rašanos – valodā, kuru daudzi gatavi atzīt tikai par dialektu. Literatūras, kura skan nevis kā flamenko, bet kā ķeltiskās dūdas, galisiešu galvenais instruments. Kā upes nosaukums – Ulla, kā ozolu mežs, kā akmeņainie okeāna līči, kā smags vētras pūtiens kuģu un jūrnieku kapsētā Costa da Morte. Manuels Rivass, kuram vienā grāmatā vēstītāja ir vārna, saka – galisieši tic, ka dzīvniekiem ir dvēseles. Un visas klintis zvejnieki nosauc dzīvnieku vārdos. „Bet jūra ir visa pamats, tas ir šūpulis un zārks. Es esmu amfībija. Jūs neredzat, bet man aiz ausīm ir žaunas.” Ar jūru, viņš saka, mums ir līgums, tā ir mūsu identitātes daļa, mūsu svētie, šķīstās jaunavas un dzejnieki nāk no jūras – bet priesteri, iekarotāji un valdītāji, tie nāk no sauszemes. Skaidrs, ka augstprātīgajos iekšzemes stereotipos galisieši ar visiem saviem kristīgo pagānu māņiem un raganām aizvien ir malējie, pāķi un melnstrādnieki – noslēgti, melanholiski, aprobežoti. Bet Rivasam ir skaidra definīcija: „Mums te Galisijā kājas ir ozolu saknes, bet rokas ir emigrējušu putnu spārni. Mēs dzīvojam uz lielās Tex-Mex robežas starp mājām un svešumu, starp viduslaikiem un hi-tech, un tur ir kultūras avangards.”

Kaut kā pierasts pie citiem humanitāriem salikumiem: vēstures un filozofijas vai vēstures un filoloģijas fakultāte, bet Santjago de Kompostelas universitātē tā, kas rīko lasījumus par Svētā Jēkaba kultūru, ir vēstures un ģeogrāfijas fakultāte. Viduslaikos ceļš, kuram ir tik daudz vārdu un atšķirīgu interpretāciju, sākot no pagāniska priekšstata par aizgājēju došanos uz Nāves Jūru un reāla romiešu tirdzniecības maršruta, kam par astronomisku orientieri kalpojis debesīs iezīmētais Piena Ceļš, līdz pat poetizētajiem ceļinieku kāju saceltajiem putekļiem, kas uzlidojuši debesīs, lai mirdzētu, „rādot garīgās atklāsmes ceļu mums visiem šajā pasaulē”, veda līdz pasaules malai. Vieta ar zīmīgo nosaukumu Finisterra tikusi uzskatīta par pēdējo rietumu punktu, aiz kura zemes nav, kur var nokārt nogurušās kājas pāri tukšuma malai. Man liekas, tāda vieta vienkārši ir vajadzīga, tā ir sev jāiezīmē neatkarīgi no tā, ka Zeme ir apaļa un Amerika atklāta, nevajag ļaut globalizācijai atņemt sev ģeogrāfiju vēsturiskā, literārā un personiskā – mierinošu skumju nozīmē. Es daudz labāk saprotu tos cilvēkus, kas, sasnieguši majestātisko Kompostelu ar visiem kanonizētajiem kauliem, suvenīru bodēm un uz sienas uzpūsto uzrakstu „O turismo é kapitalismo”, soļo vēl tālāk, nonāk norādītajā vietā okeāna krastā, sadedzina putekļainās drēbes un sāk jaunu dzīvi, lai ko viņi ar to saprastu. Ja vien tādi cilvēki ir – bet man stāstīja, ka ir, un izklausījās ticami. Ja tas ir prasīts par daudz, es zinu vienu aizaugušu viesnīcas dārzu Santjago de Kompostelas vecpilsētā, adrese rakstīta uz cukura paciņas: Costa Vella, Puerta de la Peña 17. Var pasēdēt, uz mazas akmens strūklakas malām salikti zemē sakritušie āboli, glāzītē uzlējums, kas fabriku savu mūžu nav redzējis, apkārt vēstures mūris un biezu vīnogulāju patvērums, un vienmēr atrodas kāds zars, kas iebaksta mugurā.

Kad man kāds jautā par latviešu bērnu literatūras dzimšanu, es stāstu par to, kā Anna Brigadere pasūtītā lokalizējuma vietā 1903. gada Ziemsvētkiem uzrakstīja simbolisko pasaku lugu par zemnieku puiku Sprīdīti. Galisiešu valodā sacerētā profesionālā literatūra bērniem sākas 1961. gadā ar reālistisku stāstu par zemnieku puiku Balbino, ko publicēja 1928. gadā dzimušais rakstnieks Šose Neira Vilass (Xosé Neira Vilas) un šīs nav 19. gadsimta beigu, bet 40. gadu bērnības ainas: „Vasarā es staigāju basām kājām. Takas karstie putekļi svilina pēdas un liek steigties lieliem soļiem. Es mostos melnā naktī, eju ganīt lopus, art vai siet kūlīšus. Rītausmā man jau smeldz mugura un kājas. Bet diena sākas. Slāpes, saule, dunduri. Ziemā aukstums dedzina kā uguns. Ko pilsētas zēni par to visu zina!” Pirmais galisiski rakstošais autors, par kura grāmatu bērniem bija gatavi jūsmot pilsētas zēni, Spānijas literāro balvu piešķīrēji, bija Augustins Fernandess Pazs ( Agustín Fernández Paz) un viņa 1992. gadā izdotās „Slepenās pasakas”, pārpilnas ar pārdabisku realitāti un ziliem vienradžiem. Taču primāri jau viss, visas sāpes un brīnumi, kas nepieciešami bērnu literatūrai, te pastāv mutvārdu tradīcijā un kristīgo svētku rituālos, kas vairāk izskatās pēc ķekatnieku gājieniem. Kad IBBY kongress pilnā sastāvā dodas uz greznu pieņemšanu, ko japāņu preses koncerns ASAHI par godu lasīšanas veicināšanas balvas piešķiršanai (šoreiz – divām sabiedriskām organizācijām, kas paplašina grāmatu pieejamību Ganas un Kolumbijas bērniem) rīko telpās, kas reiz piederējušas karaļiem, laukumā pie katedrāles skan dūdas un notiek priekšnesumi, kuros bērnu rakstnieki noskatās kā pārsteigti bērni. Un to centrā ir grandiozas lelles – milži Koko un Koka (O Coco un A Coca), katedrāles iemītnieki, kas ikgadējās Apustuļa svinībās un citās ceremonijās piedalās jau kopš 17. gadsimta. Viņi daudzkārt atjaunoti un pārģērbti, bet 20. gadsimtā vairs rādīti tikai lielās kustīgās bildēs, līdz beidzot 1993. gadā izgatavotas īsto milžu galvu kopijas, karkasu pārklājot ar stikla šķiedru. Pie milžu sāniem dejo mazāki radījumi, pārīši ar lielām papjēmašē galvām – karnevāla figūru grupa Cabezudos, pilsētas mērijas īpašums, un viena no lellēm attēlo pašu mēru. Zila vienradža parādīšanās ir tikai laika jautājums.

Manuelam Rivasam ir jāuzstājas kongresā. Mēs jau esam noklausījušies divkārt godājamo (jo viņas grāmatas izpelnījušās abus „bērnu Nobelus” – Andersena medaļu un Lindgrēnes balvu) brazīlieti Lidžiju Božungu – mazu, vecu, spirgtu Rio aktrisi, kas stāsta, kā noslīka Rilke, viņas Rilke – ar piezīmēm uz lappušu malām, abus jaunos Andersena laureātus – labsirdīgi jokojošo vācu ilustratori Jutu Baueri un britu rakstnieku Deividu Almondu, kurš runā tik ātri, ka par viņa domām varu tikai nojaust. Šorīt programmā ir Rivass. Bet viņš nenāk. Rivass ir tāds tips, kas nodarbojas ar visu, viņš raksta prozu, dzeju, grāmatas pusaudžiem, esejas, avīžrakstus, viņš ir nodibinājis Galisijas Greenpeace un rīkojis mītiņus par Franko upuru piemiņu un pret cauriem tankeriem, kas uzskrien klintīm un izgāž mazuta tonnas. Bez viņa te nekas nenotiek, un tas vienmēr vieš zināmas aizdomas, it kā mēs gaidītu kādu sabiedrisku darbinieku vai politiķi. Tomēr ierodas nokavējies dzejnieks. Viņš atvainojas, bet neko no savas uzstāšanās neīsina, velk no čemodāniņa kaut kādus priekšmetus – metaforu kolekciju, noskaņo tembru un uzņem ritmu, un tad viņš stāsta par diviem saviem vectēviem, diviem pretstatiem attiecībās ar valodu. Vispirms par to vienu, par Manuelu, kurš stāsta nepārtraukti, stāsta vienatnē, stāsta pats sev, iedams pār lauku, kurš runā tā, it kā nepārtraukti mītu valodas pedāļus un ģenerētu enerģiju, un puikam bail skatīties, vai tikai viņš pats no savas balss neuzlādēsies un neaizlidos debesīs. Un tad par to otru, galdnieku, arī vārdā Manuels, kurš nerunā gandrīz nemaz. Viņi sēž pie viena galda. Manuels stāsta. Manuels klausās. „Bo,” viņš saka. Labi. Un atkal, citā intonācijā: „Labi.” Bo, bo. Stāsts turpinās trešā Manuela dzejolī, kura teikumi mani sasniedz vienlaikus no runātāja mutes – galisiešu valodā un no austiņas, kurā skan tulkotājas balss – angļu valodā. Tas, ko es saprotu un atceros, neatbilst ne vienam, ne otram, es esmu kā cits dzejolis, mans dzejolis par Rivasa Galisiju. Viņa refrēns ir aprauts, zems rūciens. Tulkotājas „bo”, kuru viņa netulko, tikai atkārto, skan kā no mutes ūdenī izmests akmens. Viņš runā lēni. Viņš domā soļiem. Viņu pārsteidz tas, ka viņš dzīvo. Ēvelsols ir kā viduslaiku gaisa kuģis. Viņš pārved Mēnesi caur koka stumbru un saknēm. Bo, viņš saka, bo, bo. Viņš darina stūrus, drošus kaktus, kuros nevar no muguras nošaut. Viņš nebaidās no ēnām un klusuma kaktos, viņš pats tos izgriezis. Bo, viņš saka, bo, bo. Viņš pats ir darinājis arī lampas gaismu un viņa mati ir balti, kad lampa tos apspīd. Tajos ir atpūta un miers. Bo, viņš saka, bo, bo. Bo, viņš saka, bo. Viņš pirkstiem satin katru cigareti, dūmi ir biezi kā putas. To ēna sasniedz mākoņus, un tur nolaižas pēdējais putns. Bo, viņš saka, bo, bo. Nakts vidū viņš staigā. Bo. Priestera balss, Manuel, tev tiešām jābūt priesterim. Viņš uzkāpj pats sevī, balss uz sastatņu pēdējā pakāpiena Bo. Man patīk šī mūzika, vientulības guldzēšana. Ar pirkstiem viņš saņem puikas zobu, kas kustas. Tikai dažas mazas skaņas. Bo, viņš saka, bo, bo. Visu viņš paveicis, visu viņš uztaisījis pats savām rokām. Neko nav Galdniekam lūdzis. Viņš izgrieza ēnu arī tai dienai, kurā aizgāja. Bo, viņš saka, bo, bo. Bo, Manuel.