Brīnišķīgā jaunā pasaule

“Mišela Velbeka kontroversiālais jaunais romāns “Pakļaušanās”, kurā pār Franciju valda partija “Musulmaņu brālība”, ir strauji nokļuvis valsts dižpārdokļu sarakstos, pirmajā nedēļā tiekot pārdotiem vairāk nekā 100 000 eksemplāriem.”

The Guardian, 16. janvārī

“Francija nav Mišels Velbeks.”

Manuels Valss, Francijas premjerministrs

 2015. gada 7. janvārī, dienā, kad notika uzbrukums Charlie Hebdo redakcijai, iznāca Mišela Velbeka sestā grāmata “Pakļaušanās” (Soumission). Gonkūra prēmijas laureāta jaunākais darbs ir stāsts par Francijas islamizāciju, savukārt Charlie Hebdo karikatūristi tika nogalināti, jo mēdza publicēt karikatūras par Muhamedu un islāmu.

Ar šīm aptuvenajām līdzībām daudziem mūsu platuma grādos pietika un pietiks, lai uzskatītu, ka Charlie Hebdo un Velbeks plecu pie pleca cīnās pret musulmaņu ordām, kuras apdraud Franciju. Tomēr tā gluži nav. Pirmkārt, nav nekādu ordu. Otrkārt, Charlie un Velbeka idejas ir manāmi atšķirīgas. Charlie Hebdo ir radikāli kreisi noskaņots žurnāls, kura karikatūristi smejas par visu, sākot ar Muhamedu un beidzot ar Marinu Lepenu. Savukārt Velbeks gadu gaitā ir kļuvis aizvien labējāks politiskajos uzskatos un aizvien nopietnāks attieksmē tiklab pret islāmu, kā arī Nacionālo fronti. Treškārt, Šarlī un Mišela vieta tā sauktajā Francijas sabiedriskajā domā nebūt nav viena un tā pati. Laikā, kad pēc 7. janvāra miljoniem cilvēku šķita būtiski sev un citiem pateikt Je suis Charlie, Francijas premjers Manuels Valss presei paziņoja, ka la France n’est pas Michel Houellebecq – Francija nav Mišels Velbeks.

Tas, kādēļ liela daļa Francijas pēkšņi kļuva par Šarlī, ir saprotams, ja atceramies Voltēram piedēvētos, bet viņa nekad neteiktos vārdus: “Es nepiekrītu jūsu sacītajam, bet cīnīšos līdz galam par jūsu tiesībām to paust.” Citiem vārdiem sakot, Charlie Hebdo nekad nav bijis franču vairākuma mīļākais žurnāls, bet franču vairākums bija vienisprātis, ka nevienam mūsdienu Francijā nav jāmirst savu joku un uzskatu dēļ. Savukārt tas, kālab valdības vadītājam šķita būtiski atzīmēt, ka Francijai nav nekāda sakara ar vienu no tās visvairāk tulkotajiem rakstniekiem, ir mazliet garāks un sarežģītāks stāsts, kuram ir tieša saistība ar Velbeka jaunāko grāmatu.

“Pakļaušanās” sižets īsumā atgādina PEGIDA aktīvistus vajājošu nākotnes vīziju: 2022. gadā Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā tiekas galēji labējās “Nacionālās frontes” kandidāte Marina Lepena un musulmaņu partijas līderis Mohammeds Ben Abess. Ben Abess uzvar un ar divu Francijas vadošo partiju – gollistu un sociālistu – atbalstu izveido valdību. Pāris mēnešu laikā tiek legalizēta poligāmija un reformēta izglītības sistēma, sievietes tiek padzītas no darba tirgus un pusaugu meitenes izprecinātas kungiem labākajos gados. Vienlaikus mazinās bezdarbs, ekonomika attīstās, valstī valda miers un kārtība. Bez lieka trokšņa un pretošanās Francijas sabiedrība pakļaujas islamizācijai un beigu beigās šķiet ar to gluži vai apmierināta. Vienīgie cieņas vērtie protesti izskan no Marinas Lepenas puses.

Stāsti par piekto kolonu, kura izmanto demokrātiskās institūcijas, lai iznīcinātu pastāvošo iekārtu, ļaudīm parasti vai nu ļoti patīk, vai ļoti nepatīk. Patīk tiem, kuri jūtas labāk, ja tuvumā ir redzams kāds viegli demonizējams “citādais”. Nepatīk tiem, kuri uzskata, ka, izturoties pret šķietami citādajiem kā vienotu ienaidnieku baru, mēs paši iznīcinām tās vērtības, kuras “citādie” it kā apdraud. Tā, piemēram, grāmata ļoti nepatika Le Monde literatūras sadaļas direktoram, kurš atzinās, ka, to lasot, viņam gribējies vemt. Turklāt vemt gribējies nevis tādēļ, ka grāmatā aprakstītie notikumi būtu īpaši pretīgi, bet gan tādēļ, ka rakstnieks izmanto savu talantu, lai “sajustu pašu rupjāko un fanātiskāko, ko kāds vēlas dzirdēt, un glāstītu laikabiedrus pa spalvai”.

Šķiet, ka laikabiedriem Velbeka glāsti patiešām tīri labi patīk, jo grāmata ātri vien kļuvusi par tā saukto dižpārdokli. Tāpat darbs iet pie sirds vienai no tā varonēm Marinai Lepenai. Kā atzīmējis Starptautiskās līgas pret rasismu un antisemītismu (LICRA) prezidents Alēns Jakubovics, Velbeka grāmata savā būtībā ir brīnišķīga dāvana “Nacionālās frontes” līderei. Laikā, kad Francijas presē vai ik dienu parādās apokaliptiski pareģojumi par gaidāmo galēji labējo uzvaru 2017. gada vēlēšanās, “Pakļaušanās” šķietami norāda, ka īstais ienaidnieks slēpjas kur citur. Pati Lepena, protams, ir atzīmējusi, ka grāmatā aprakstītais scenārijs ir visnotaļ iespējams. Par nelaimi viņai un par laimi visiem pārējiem, šis scenārijs tomēr ir visnotaļ neiespējams. Pirmkārt, Francijas musulmaņi nav viendabīga masa ar vienu politisku mērķi un ideju, vienu attieksmi pret reliģijas un valsts attiecībām. Otrkārt, Francijā gluži vienkārši nav musulmaņu partijas. Treškārt, pat tad, ja šāda partija būtu un visi Francijas musulmaņi par to balsotu, tā vēlēšanās nevarētu iegūt vairāk par 10% balsu.

Velbekam kā rakstniekam, protams, ir visas tiesības iztēloties un aprakstīt gan iespējamo, gan neiespējamo. Tomēr tad, kad romāna sižets savijas ar reālu politisko spēku retoriku, der paturēt prātā, ka iztēle nav realitāte. Tāpat jebkuram rakstniekam ir tiesības izmantot savus darbus politisku ideju paušanai. Viens no retajiem Velbeka aizstāvjiem, franču rakstnieks Emanuels Karers, Velbeku ir salīdzinājis ar tādiem politisko antiutopiju radītājiem kā Oldess Hakslijs un Džordžs Orvels. “Brīnišķīgā jaunā pasaule”, “1984” un “Pakļaušanās” formas ziņā patiešām ir līdzīgas. Visos trijos romānos izmantotas hiperbolizēti draudīgas nākotnes ainas, lai kritizētu sava laikmeta politiskos procesus. Orvels rakstīja par totalitārismu, Hakslijs – par kapitālismu. Velbeks ir pievērsies islāmam.

Pirmajā brīdī šķiet, ka autora mērķis ir islāmu kritizēt, pie viena stigmatizējot Francijas musulmaņus. Kā nekā grāmatā islāmistu partija ievieš Francijā šariatu. Lasītājam, visticamāk, šis scenārijs šķiet biedējošs, tādēļ rodas iespaids, ka stāsts ir par sliktajiem musulmaņiem, kuri labajai Francijai nodara kaut ko ļaunu. Lielākā daļa franču literatūras kritiķu, žurnālistu un politiķu grāmatu tā arī ir uztvēruši, apsūdzot Velbeku islamofobijā. Tomēr, kā norāda romāna nosaukums “Pakļaušanās”, tā centrālā tēma ir nevis musulmaņi un viņu iedomātā partija, bet gan Francijas sabiedrība, kura pakļaujas islamizācijai. Pati pakļaušanās tomēr parādīta nevis kā nevēlams vājums, bet gan kā neizbēgams un savos pamatos pozitīvs process. Kā intervijā Mediapart žurnālistam Silvēnam Burmo skaidrojis pats Velbeks, “Pakļaušanās” nav “pesimistisks pareģojums”, jo, beigu beigās, “lietas nenotiek nemaz tik slikti” un visi, “izņemot feministes”, var ar jauno kārtību sadzīvot. Intervija, kuras angliskā versija publicēta The Paris Review, ir noderīga lasāmviela ikvienam, kurš Velbeka romānā cenšas atrast kādu slēptu un oriģinālu domu. Kā atzīmējis Silvēns Burmo, romāns “Pakļaušanās” ir jālasa tieši tā, kā tas ir uzrakstīts, nemeklējot zemtekstus tur, kur to nav. Ja romāna liriskais es īpaši nepārdzīvo sieviešu tiesību izzušanu un sekulāras valsts krišanu, tad ar to jāsaprot vien tas, ka sieviešu tiesības un sekulāra valsts nav nekas pārdzīvojumu vērts.

Velbeka satīras mērķis nav islāms, bet Rietumu liberālisms, kura saknes meklējamas apgaismības laikmeta idejās. Vienīgais būtiskais islāma trūkums Velbeka skatījumā ir vienkāršais fakts, ka islāms nav katolicisms. Viss cits rakstniekam šķiet gluži pieņemams vai vismaz labāks nekā liberālais individuālisms, modernitāte un sekulārisms. Citiem vārdiem sakot, Velbeka romānā ir maz kā tāda, ko jau pirms simt gadiem, cīnoties pret dreifūsistiem, nebūtu paudusi L’Action française. Arī Rietumu pasaules gals, kā zināms, ir daudz malta, bet joprojām ejoša tēma. Gandrīz simt gadu pēc Osvalda Špenglera darba “Rietumu pasaules noriets” Francijas visvairāk pirkto grāmatu augšgalā ir ne tikai Velbeka “Pakļaušanās”, bet arī žurnālista Erika Zemūra “Franču pašnāvība” un bijušā premjera Mišela Rokāra “Rietumu pašnāvība, cilvēces pašnāvība?”. No vienas puses, jūsmošana un šausmināšanās par gaidāmo Francijas galu ir sena franču tradīcija, kuras saknes rodamas jau Francijas–Prūsijas kara laikā 19. gadsimtā. No otras puses, kā atzīmējis Adams Gopniks, šīs suicidālās noskaņas nav nekas tāds, ko ekonomiskā izaugsme un populārs prezidents nevarētu izārstēt pāris gadu laikā. Jautājums, protams, ir, vai šis prezidents gadījumā nebūs Marina Lepena. Velbeks ar savu romānu ir sniedzis nelielu, bet būtisku ieguldījumu viņas iespējamās uzvaras kaldināšanā, sen zināmas galēji labējo idejas ievedot vai vismaz atgriežot tajā, ko pieņemts uzskatīt par labāko franču literatūru.