No sarunas uz sarunu

Lai gan nesteidzīgas sarunas ar draugiem par kaut ko interesantu, piemēram, par kādu Platona dialogu vai par atšķirību starp to, ko es daru, un to, kas ar mani notiek, man jau kopš agras jaunības ir viena no lielākajām dzīves baudām, vēl pirms dažiem gadiem man nebūtu varējusi ienākt prātā doma par iespēju tik bieži satikt tik daudzus interesantus un neparastus sarunbiedrus. Es to uztveru kā neticamu veiksmi, par spīti tam, ka dažas no šīm sarunām nākas tuvināt vēlāk publicējamai intervijai. Reizēm intervijas, kurās es mēģinu nonākt līdz sarunai, notiek ārkārtīgi mākslīgos apstākļos, un nākas izmantot dīvainus paņēmienus, lai pārvarētu šī mākslīguma un savstarpējas nepazīšanas radītā attāluma šķēršļu joslu. No psihoterapeitiem aizgūtā valodā es šos paņēmienus mēdzu dēvēt par “kognitīvās disonanses radīšanu”, lai ko tas īstenībā nozīmētu. Taču attiecības starp mākslīgo un dabisko nav pašsaprotamas nevienā laukā, arī sarunās. Piemēram, kad pirmo reizi skatījos lielisko Luija Mala filmu “Manas vakariņas ar Andrē”, kurā nav nekā cita kā gara divu draugu saruna pie vakariņām par visu, kas bijis būtisks katra pārdomām un dzīvei laikā, kad viņi nav tikušies, es pat iedomāties nespēju, ka šī tik dabiski plūstošā saruna ir no daudzās un ilgās režisora Andrē Gregorija un aktiera un dramaturga Volisa Šona reāli notikušās sarunās teiktā izcelti un cīņā ar režisoru salīmēti neskaitāmu sarunu fragmenti. Taču talantīga režisora rokās tie ir salīmēti tā, ka rada iespaidu par vienotu un vienreizēju sarunu vakara gaitā, ar daudziem patiesai sarunai raksturīgiem dramaturģiskiem un tematiskiem pavērsieniem. Pirms kāda laika Ņujorkā satiekot Volisu Šonu, kuru daudzi uzskata par labāko mūsdienu amerikāņu dramaturgu, es ļoti cerēju, ka mums atvēlētajā laika sprīdī izdosies kas līdzīgs sarunai – lai gan tagad es par to neesmu drošs, taču iespēja par to spriest ir ikvienam šī RL numura lasītājam. Atzīšos, daudz vairāk reālu sarunu man atgādina Tīrona jokainā ņemšanās ar senāk par rejošu un kožošu suni uzdevušos mākslinieku Oļegu Kuļiku, kas arī atrodama šī žurnāla lappusēs. Vistālāk no sarunas ar draugu ir šajā numurā iekļautā saruna ar “putinisma” pasaulē laidēju un ilggadēju aprūpētāju Gļebu Pavlovski, kura praksē un pieredzē balstītā ciniskā attieksme pret intervijas žanru un tā manipulējamību neliedza viņam ņemt nopietni manus naivos un varbūt arī ne tik naivos jautājumus. Šī nopietnība izpaudās bezbailīgā nesaudzībā pret sevi, kuru var atļauties cilvēks, kas par sevi ir domājis vēl daudz sliktākas lietas nekā viņa ienaidnieki. Tieši tā kristiešu tuksnešu tēvi mācījās pazemību. Savā ziņā Pavlovska spēja sevi neidealizēt, neizvairīties no savu kļūdu un ēnas pušu atklāšanas, gatavība atbildēt par savu rīcību sasaucas ar vienu no retākajām un vērtīgākajām lietām cilvēku pasaulē – tiešu un godīgu runu, kas brīva no bailēm par to, ko par tevi padomās kāds cits. No šīm bailēm var atbrīvoties tikai patstāvīgs cilvēks, vai, precīzāk, brīvība no šīm bailēm ir viena no pirmajām liecībām, ka cilvēks nostājies uz savām kājām vai, sekojot “Dhammapādai”, – kļuvis par salu lielajā bezjēdzības straumē, ko daži mēdz saukt par cilvēku dzīvi.