Dohertija neirons

Aptuveni reizi gadā kādā brīvā brīdī, visbiežāk vēlās, saulainās pēcpusdienās, manā galvā iemirgojas neirons, kas saucas “Pīts Dohertijs”. Ja kāds gadījumā nezina – Pīts Dohertijs ir diezgan slavens angļu mūziķis. Viņa mūziku esmu dzirdējusi, bet neesmu klausījusies – nav tā, ka man tā nepatiktu, vienkārši neinteresē. Kad iemirgojas šis neirons, es tīmekļa meklētājā ierakstu viņa vārdu un uzvārdu ar vienu vienīgu mērķi – apskatīties, vai viņš vēl ir dzīvs. Līdz šim viņš vienmēr ir izrādījies dzīvs, tāpēc es izlasu, kā viņam pa šo laiku ir gājis. Viņam iet visu laiku apmēram vienādi – mūzika, koncerti, šad tad jauni ieraksti un neticami vētraina dzīve. Katru gadu viņš vismaz pāris reizes tiek apcietināts smagā narkotiku reibumā, ielikts cietumā par zagšanu, atkal izlaists ārā, piespiedu kārtā vai brīvprātīgi ievietots narkomānu rehabilitācijas iestādēs, tur pieķerts lietojam aizliegtas vielas, no iestādēm izmests vai izlaists, visai pasaulei nosolījies laboties, pēc pāris nedēļām atkal apcietināts par lietošanu vai glabāšanu, vai par braukšanu apreibinātā stāvoklī, un tā joprojām. Viņš mani pārsteidz ne tik daudz ar savu izturību kā ar to, ka šķiet – tā varēja dzīvot saulainajos 70. gados, bet tagad tā vairs nevar. Tāda dzīve vienkārši nav iespējama. Tagad viss ir ātrāks, lielāks un spēcīgāks, tehnoloģiskāks un determinētāks, un tāpēc kaut kam arī ir jāizbeidzas ātrāk – veiksmei, naudai vai sirdsdarbībai. Tomēr ne viņam.

Taču stāsts nav par narkotikām un to lietotājiem. Stāsts ir par šo īpašo neironu, kas man reizi gadā atgādina par Dohertiju, un, šiem gadiem virknējoties, es jau gandrīz jūtos tā, it kā viņu personīgi pazītu. Ja man jautāju – kāpēc tieši Dohertijs, nevis kāda cita “ārzemju slavenība”, es nevarētu atbildēt. Apaļa, bērnišķīga seja, neticami naiva sejas izteiksme? (Muļķīgi.) Tas, ka viņam patīkot Bodlērs, Kamī, Vailds un tamlīdzīgi vecās pasaules romantiķi? Jā, tiešām. Varbūt viņš man ir interesants tāpēc, ka es pieņemu, ka cilvēks, kurš daudz lasījis, spēs sakarīgi pamatot savas dzīves izvēles un, sakarīgi pamatotas, tās kļūst interesantas.

Šī gada februāra sākumā dīkais tīmekļa šķirstītājs varēja izlasīt šādu ziņu: “Tiesa Rosu Albriktu, pazīstamu ar segvārdu “Baisais pirāts Robertss”, atzina par tīmekļa narkotiku impērijas “Zīda ceļš” slepeno izveidotāju un uzturētāju. [..] Trīsdesmit gadus veco Albriktu atzina par vainīgu visos septiņos noziegumos, kuros viņš bija apsūdzēts, ieskaitot narkotiku tirdzniecības un naudas atmazgāšanas shēmu izveidošanu un “noziedzīga grupējuma vadīšanu”, kurā parasti apsūdz vienīgi mafijas bosus un narkotiku karteļu vadoņus. Zvērinātajiem bija nepieciešamas tikai trīs ar pusi stundas, lai nonāktu pie sprieduma. Albriktam labākajā gadījumā draud 30 gadu cietumsods, bet sliktākajā gadījumā – mūža ieslodzījums.”[1. Wired, 2015. gada 4. februārī. Šeit un turpmāk mani avoti ir mapes par Albrikta lietu vietnēs arstechnica.com, motherboard.vice.com, wired.com, kā arī freeross.org materiāli. Izvērsts tehnisks Silk Road darbības iztirzājums atrodams gwern.net/Silk%20Road.]Varēja arī lasīt, ka Ross Albrikts gan tiesā, gan pirms tās atteicies liecināt savai aizstāvībai, tāpēc no viņa paša nekādas ziņas un komentārus par notikušo nav iespējams iegūt. Stāsta, ka kanālā YouTube.com esot bijušas atrodamas vairākas Rosa jaunībā uzņemtas videointervijas – vienā, piemēram, viņš esot stāstījis par savu pirmo mīlestību un to, kā pēc tās sapratis, ka nedrīkst nevienam cilvēkam “tik ļoti atvērties”. Bet tagad visas šīs intervijas izņemtas. Laikā starp tiesu un viņa arestu Sanfrancisko 2013. gada oktobrī Rosu cietumā apmeklēja kāda žurnāliste. Viņa pēc tam diezgan plaši komentēja, kā viņš izskatījies (vientuļš), tomēr arī šajā sarunā apsūdzētais savu “Zīda ceļa” lietu nekomentēja.

Viņa vietā visu šo laiku ir runājuši, protams, advokāti, kas pašreiz gatavo iesniegumu apelācijai, bet visvairāk – viņa māte Lina Albrikta. Albriktas kundze ir trausla un inteliģenta sieviete, kas izstaro sirsnību, atklātību un raizes. Man neizdevās noskaidrot viņas dzimšanas gadu, taču, pēc visa spriežot, Ross viņai un vīram piedzimis diezgan ievērojamā vecumā. Gada laikā kopš dēla apcietināšanas Albriktas kundzes dzīvē ir noticis milzīgs lēciens. Pirms tam viņa mierīgi vadīja savus brieduma gadus, pārraugot Albriktu ģimenei piederošo atpūtas māju kompleksu Casa Bambu Kostarikā – debešķīgi skaistā vietā, kur lietusmeža piesātinātais zaļums gandrīz iestiepjas pludmales smiltīs un kokos lēkā vāverpērtiķi un sarkanās aras. Īsi pēc Rosa apcietināšanas Lina ieķīlāja ģimenei piederošos īpašumus un nodibināja fondu ar mājaslapu freeross.org. Fonds līdz šim ir savācis 350 000 dolāru. Divdesmit septiņi Rosa radi, draugi un paziņas ir atdevuši savus ietaupījumus Rosa glābšanai.

Albriktas kundze regulāri sniedz intervijas un pat vada piketus. Tajos viņa nenogurstoši skaidro, ka tiesas lēmums ir bijis netaisnīgs, jo Ross savu slepeno narkotiku tirgu izveidojis kā “ekonomikas eksperimentu” un pēc tam pārdevis kādam citam. Apsūdzībā esot daudz neskaidrību, tiesa esot slēpusi faktus, un aģenti esot iz-vairījušies atbildēt uz būtiskiem jautājumiem – piemēram, kā izmeklētāji, neizmantojot nelegālas urķēšanas un laušanas tehnoloģijas, spēja atrast “Zīda ceļa” serveri. Jebkurā gadījumā – viņa saka – Ross bija tikai tīmekļa vietnes uzturētājs, un no viņa nevar prasīt atbildību par narkotiku tirdzniecību, ar kuru nodarbojās vietnē reģistrētie pārdevēji. Viņa un Rosa advokāti brīdina, ka notiesājoša sprieduma atstāšana spēkā būs bīstams precedents mums visiem – tīmekļa lietotājiem. Tas, viņuprāt, līdz šim nepieredzētos apmēros ierobežos mūsu brīvību.

Rosa aizstāvības vietnē varam izlasīt, ka viņš bērnībā bija brīnišķīgs zēns un pieaugot kļuva par vēl brīnišķīgāku vīru. Tur ieliktas bildes no ģimenes albuma. Rosa ārējā pievilcība ir nenoliedzama – tas ir “kinozvaigznes skaistums”, kā raksta Albriktas kundze, – un visā lietā spēlē zināmu lomu. Vietnē varam izlasīt, ka viņš ir sabiedrisks, jautrs un draudzīgs, ar labu humora izjūtu; ka viņš ir ļoti miermīlīgs un nekad neatbalstītu vardarbību; ka viņš ir pazemīgs un nepretenciozs; ka viņš pret visiem izturas laipni un cieņpilni, neatkarīgi no viņu statusa, vecuma, ienākumiem un “stilīguma”; ka viņu virza cildeni ideāli un viņš ir “filozofs ar augstiem standartiem”. Turklāt viņš regulāri ziedojis naudu projektam, kas Kenijas nabadzīgās ģimenes apgādā ar tīru dzeramo ūdeni. Viņš bijis skauts, nodarbojies ar jogu, spēlējis džambu. Viņu nekad neesot saistījusi ne viegla peļņa, ne narkotikas.

Rosa draugu un tuvinieku mobilizācija ir tik iespaidīga (savā apjomā un organizācijas kvalitātē līdzinoties vienīgi to īpašo aģentu mobilizācijai, kas divus gadus mēģināja sadzīt “Zīda ceļa” narkokarali), ka bez mazākās ironijas var teikt – šobrīd pat Rosa vecmāmiņa (jā, ir iesaistīta arī viņa vecmāmiņa) par drošību tīmeklī zina vairāk nekā vidējais tā ikdienas lietotājs.

Mazliet atturīgāki, šķiet, ir bijušie Rosa dzīvokļa biedri, kas bija ar viņu kopā līdz apcietināšanas brīdim. Viņi, piemēram, uzskatīja, ka apcietinātā vārds ir nevis Ross, bet Džoša. Ar ko viņš nodarbojās? Tas īsti nebija zināms. Šķiet, programmēja mājaslapas vai spekulēja tīmekļa valūtu tirgos – ar kaut ko tādu. Gandrīz visu laiku pavadīja istabā pie datora.

Savā līdz šim vienīgajā cietuma intervijā Ross žurnālistei sacīja, ka viņam būtu interesanti palasīt, ko tīmeklis tagad par viņu raksta. Pirms “Zīda ceļa” krišanas, meklētājā ierakstot Rosa vārdu, varēja lasīt tikai par viņa sasniegumiem fizikā. Ross bija jauns fiziķis ar sekmīgi iesāktu akadēmisko karjeru. 2006. gadā viņš bija ieguvis bakalaura grādu fizikā un iestājies Pensilvānijas Universitātes Materiālu un inženierzinātņu fakultātē. Viņš bija publicējis vairākus rakstus profesionālajā periodikā un pat strādājis par zinātnisko tekstu redaktoru.