Čigānu kalns

Uz blakus soliņa sēdēja vīrs, sieva un divi puikas aptuveni manos gados. Neraugoties uz karsto laiku, puikas bija ģērbušies melnās garajās biksēs, baltos kreklos un sēdēja pavisam rāmi. Čigāni runāja dīvainā, skanīgā valodā, turklāt viņu āda atgādināja šokolādi. Viņi šķita ļoti neparasti, citādāki un savā ziņā arī ļoti skaisti. Man radās gandrīz vai nepārvarama vēlēšanās pieskarties zēnu melnajiem matiem - tie likās cieti un vairāk atgādināja drēbju birstes sarus. Iespējams, šādas vēlēšanās guļ pavisam dziļi cilvēka psihē - reiz Indijā vilcienā kāda sieviete lūdza atļauju pieskarties maniem “gaišajiem un mīkstajiem matiem” viņas bērniem, kuri citādi “neliekoties mierā”.

Kas jums te ir interesants?” šo jautājumu es šovasar uzdevu Soroku viesnīciņas Hotel Central, kurā biju apmeties, kafejnīcas oficiantei.

“Vecais cietoksnis, “Pateicības svece”, arī upe ir skaista un...” meitene mazliet saminstinās “un vēl mums ir Čigānu kalns.”

“Tur dzīvo čigāni?”

“Čigāni jau ir visur. Bet pie mums Sorokos dzīvo “jaunie čigāni”, nu, tie bagātie”.

Lai arī vienīgais visā Moldovā, karaļa Štefana Mares valdīšanas laikā 15. gadsimtā celtais cietoksnis nav nekas īpaši unikāls. Pēc moldāvu rakstnieka Jona Druces ierosmes jau neatkarības laikos celtais monuments “Pateicības svece”, kas veltīts izpostīto moldāvu kultūras pieminekļu piemiņai, gan ir garās pastaigas vērts. Tomēr es šeit esmu ieradies tieši Čigānu kalna dēļ.

Soroku pilsētiņa atrodas 160 kilometrus uz ziemeļiem no Moldovas galvaspilsētas Kišiņevas, Dņestras upes (moldāvu valodā - Nistru) krastā, tieši uz robežas ar Ukrainu. Vietējās čigānu kopienas vēsture patiesībā nav nemaz tik sena. 1897. gadā veiktā tautas skaitīšana liecina, ka toreiz pilsētiņā dzīvoja 15 300 dažādu tautību cilvēku. No tiem 3000 bija krievi un ukraiņi, 3200 - rumāņi (moldāvi), 8700 - ebreji un tikai 15 čigāni. Īsi pirms Padomju Savienības sabrukuma, 1989. gadā pilsētā jau bija ap 42 000 iedzīvotāju. Tad arī par Sorokiem sāka runāt kā par neoficiālo visas Padomju Savienības čigānu galvaspilsētu. It īpaši jau tāpēc, ka tieši šeit uz dzīvi sāka apmesties pavisam neparasti čigāni - “baroni”.

Pašreizējais čigānu barons Arturs Čerāre titulu mantoja no sava tēva Mirčas Čerāres (kuram paticis, ka viņu dēvē par Mirču Čerāri Pirmo) pēc tā nāves 1999. gadā. Mācījies arodskolā, tehnikumā un Maskavas Starptautisko attiecību institūtā. Nevienu no mācību iestādēm nepabeidzis, viņš kādu laiku pastrādāja Maskavas čigānu teātrī Romen, bet pēdējos 15 gadus nodarbojas ar biznesu.

Viņam ir ideja apvienot vismaz NVS valstīs dzīvojošos čigānus zem savas “patronāžas”, kļūstot par čigānu “karali”. Nākamais karalis tad varētu aizstāvēt savus tautas brāļus no vietējo varas iestāžu patvaļas, spriest tiesu čigānu kopienas locekļu starpā, palīdzēt iegūt darbu, izglītību, organizēt humāno palīdzību.

Blakus valstī Rumānijā šāds čigānu “karalis” jau ir. Vēl vairāk - masu medijos izskanējusi gluži vai fantastiska ideja, ka kaut kur Rumānijas ziemeļos, kur samērā kompakti dzīvo divi miljoni čigānu, varētu nodibināties jauna čigānu valsts. Precedents jau esot - pēc Otrā pasaules kara Tuvajos Austrumos izveidojās Izraēla. Šo priekšlikumu varētu uzskatīt par savdabīgu joku, bet varbūt arī par provokatīvās idejas testēšanu, kā uz to reaģēs apkārtējā sabiedrība un paši čigāni - lai vēlāk censtos iegūt kaut vai vismaz ko līdzīgu kultūras autonomijai. Pirmā reakcija no pašām čigānu organizācijām ir negatīva - to vadītāji izteikuši šaubas, vai čigāni spētu dzīvot “iesprostoti robežās”. (Jau pēc atgriešanās Rīgā es sastapos ar Latvijas čigānu kultūras biedrības priekšnieku un Starptautiskās Romu savienības prezidentu Normundu Rudeviču. Izrādās, viņš ir sācis veidot kaut ko līdzīgu virtuālai globālai čigānu valstij, izsniedzot īpašas personas apliecības, kas apliecina piederību čigānu kopienai.)

Emigrācijas un demogrāfiskās krīzes dēļ šodien Sorokos dzīvo vairs tikai 28 000 cilvēku, no kuriem vairāki tūkstoši ir tieši čigāni. Viņu skaits pastāvīgi pieaug gan migrācijas (čigāniem Soroki ir prestiža dzīvesvieta), gan augstās dzimstības dēļ. No “vecajām” Eiropas nācijām (atšķirībā no turkiem un arābiem viņus vismaz daļēji par tādiem var uzskatīt) čigāni šodien laikam ir vienīgā tauta ar pozitīvu dabisko pieaugumu.

Nākamajā priekšpusdienā dodos Čigānu kalna virzienā. Sākumā ceļš ved garām pavisam pieticīgām koka mājiņām, kurās dzīvo vietējie moldāvi. Jo augstāk ved taka, jo lielākas un bagātākas kļūst mājas. Pēkšņi nāsīs iesitas briesmīga smaka, nepārprotami smird pārtikas atkritumi. Izrādās, tuvējā grava pārvērsta par izgāztuvi. Pāris metrus no takas izgāztas kāda dzīvnieka zarnas... Gravas otrā pusē pamanu perfektu musulmaņu mošejas kopiju, kas, pamatīgāk ieskatoties, gan izrādās dzīvojamā māja. Esmu nonācis pie mērķa.

Taciņa mani ieved šauru smilšainu ieliņu un milzīgu privātmāju labirintā. Apziņā uzvirmo dažas asociācijas ar Indiju. Pirmkārt, pie katras mājas guļ suns, kurš ir gandrīz tāds pats kā Indijā ik uz soļa sastopamais dingo suņa paveids. Šie radījumi gan izskatās pavisam miermīlīgi un uz manu parādīšanos nereaģē. Tomēr pieredze liecina, ka naktī te labāk nerādīties - tad šie miegainie sargi būs pārvērtušies neaprēķināmos, agresīvos briesmoņos. Otrkārt, līdzīgi kā Indijas pilsētās arī šeit ap elektrības stabiem haotiski savijušies vadu mudžekļi, kas aizstāj elektrosadales iekārtas. Nav saprotams, kā tas viss tehniski var funkcionēt. Tāpat izskatās, ka ielas te nekad nav tikušas remontētas, nemaz nerunājot par bruģēšanu vai asfaltēšanu. Iespējams, ka apbūve šeit attīstījusies stihiski. Pārsteidz gan dzīvojamo māju milzīgie izmēri (trīs stāvi ir standarts, bet manāma arī kāda četrstāvu ēka), gan vēl jo vairāk to, maigi izsakoties, dīvainā arhitektūra. Vairākums māju ir līdz absurdam eklektiskas, ar neskaitāmiem tornīšiem, antīkām kolonnām, metāla kalumiem, rotājumiem, cilvēku, putnu un zirgu figūrām. Bagātīgi izmantota arī zelta un sudraba krāsa. Daži objekti izceļas ar tīrām klasicisma formām, piemēram - Maskavas Lielā teātra samazināta kopija ar visām kolonnām un zirgiem, kas gan vēl atrodas celtniecības stadijā. Ap to patlaban rosās ukraiņu valodā runājoši celtnieki. Te viss ir margināls vispārākajā pakāpē - es atrodos visnabadzīgākās (tā vismaz apgalvo statistika) Eiropas valsts pašā nomalē, vietā, kur apmetusies daļiņa no visdiskriminētākās, visnicinātākās un reizē visapbrīnotākās Eiropas tautas, kurai nav pat savas noteiktas dzīves teritorijas.

Šajā arhitektūras ārprātā tomēr jūtams kāds vienots stils, un nevarētu teikt, ka mājas būtu kliedzoši bezgaumīgas. Kas pārsteidz vēl vairāk - ka tās ir ļoti, pat ļoti sakoptas. Pagalmos nav nevienas papīra druskas, svaigi uzrušinātajās rožu dobēs neredz nevienu nezāli. Dažos pagalmos sievietes ar šļūtenēm mazgā jau tā nevainojami tīrās bruģa plāksnītes. Acīmredzami te valda divas pasaules - “aiz un iekšpus” sētas.

Gadu skaitļi uz fasādēm liecina, ka prestižas mājas šajā rajonā būvētas jau padomju laikos. Tomēr pirmās īstās “pilis” parādījušās 80. gadu beigās. Tātad ekonomiskais uzplaukums Soroku čigānu kopienā atnāca līdz ar pirmajiem kooperatīviem. Tas, ko padomju gados viņi bija darījuši nelikumīgi vai puslikumīgi, pēkšņi bija legāls, pieprasīts un pat godājams. Iespējams, viņiem palīdzēja neformālais čigānu kopienu tīkls. Man gribētos aprunāties ar kādu no vietējiem, bet tie mani izliekas neredzam, ja neskaita pretimnākošos bērnus, kuri vismaz sveicina. Tad es izlieku elementāras, bet praksē labi pārbaudītas lamatas. Tuvējā kioskā no pārdevējas, arī čigānietes, nopērku pudeli alus, čipšu paku un apsēžos kādas vēl nepabeigtas (un tātad neapdzīvotas) mājas priekšā uz soliņa. Pēc neilga brīža man jau apkārt sastājusies kompānija - trīs gados jauni čigāni ar savām alus pudelēm. Mana apmeklējuma mērķis viņiem ir skaidrs - apskatīt mājas. Izrādās, tūristi te ieklīstot vai katru dienu, pagājušo nedēļu bijuši pat divi japāņi.

Iemesls sarunai ir Lielā teātra atdarinājums, ko puiši raksturo kā lielisku māju par lielu naudu - “klassnijdom, no deņgi tože klassnije”. Izrādās, ka turpat blakus atrodas arī pašreizējā barona Artura Čerāres māja - tieši pretim ugunsdzēsēju depo. Tā ir plaša, skaista māja Venēcijas pils stilā - kaut arī ne pati lielākā un iespaidīgākā. Pats barons patlaban uzturoties Taškentā, kur viņam esot svarīgas “biznesa darīšanas”. Tad mani iepazīstina ar vēl kādu vietējo lepnumu - “māju - dolāru”. Ērgļu figūrām rotātā dzelzsbetona konstrukcija, kuru vainago astronomijas observatorijai līdzīgs kupols, gan vēl nav pilnībā pabeigta. Mājas arhitektūra esot nošpikota no kādas nu jau no apgrozības izņemtas ASV dolāru banknotes.

Mums pievienojas vecāks vīrs, kurš savulaik dažus gadus pavadījis Latvijā: “Zinām, zinām Rīgu! Mana māja celta no Lodes ķieģeļiem, tos es vedu uz šejieni divos piegājienos 1989. un 1990. gadā, kad strādāju Liepājā.” Mani tomēr nodarbina jautājums - kā čigāni pelna naudu, it īpaši šajos krīzes apstākļos. Saprotams, viņiem esot grūtāk kārtot savas “lietas”, jo “cilvēki visā pasaulē kļuvuši nabadzīgi un zaudējuši darbu”.

Arī Moldovā šodien daudziem esot “problēmas ar kredītiem”. Bet ne čigāniem: “Te nevienam nav kredīta, jo čigānam jau tos nedod. Kaut vai tāpēc, ka tikai retais strādā oficiālā darbā. Daži gan ir paņēmuši kredītu ar starpnieku palīdzību un tagad maksā dubultus procentus - gan bankai, gan starpniekam. Bet šādu cilvēku te nav daudz. Mēs esam, paldies Dievam, brīvi. Kad cilvēks nopelna kādu naudu, tad arī mājas būve pavirzās uz priekšu. Pēc gadiem desmit visas iesāktās būves būs pabeigtas.”

Patiesībā Soroku čigānu kopienas jaunāko laiku saimnieciskās dzīves vēsture esot dalāma divos posmos - pirms un pēc muitas (“do i posļe tamožņi”). Struktūru sakārtošanās un formalizēšanās - robežas starp jaunajām neatkarīgajām valstīm, muitas procedūras, cīņa ar nelegālo migrāciju un nodarbinātību - čigānu biznesu ir ievērojami apgrūtinājusi, bet ne apstādinājusi. Patlaban robeža esot praktiski slēgta (“graņica na zamke”).

Tur, lejā aiz Dņestras sākas Ukraina, zeme, kur, ja vien var ticēt vietējiem, “visi dzīvo labāk”. No Čigānu kalna labi redzamas plašas lopu ganības, dārzi un zeltainu kviešu lauki. Abus krastus savieno Ukrainas un Moldovas karogiem rotāts prāmis. To izmantot gan atļauts tikai vietējiem. Dņestrā neredz nevienu laivu, ar tām pārvietoties pa robežupi uz visstingrāko aizliegts. Iespējas kontrabandai te ir milzīgas, un ne velti Ukrainas pusē uzcelts robežsardzes novērošanas tornis. Lieliski konjaki Moldovas pusē veikalā maksā tikai trīs latus. Vietējā tirgus aizsardzības pasākumu dēļ Ukrainas un Krievijas veikalos ne šos konjakus, ne labus Moldovas vīnus neesmu manījis. Toties reiz kādā Maskavas veikalā saskaitīju piecdesmit šķirnes moldāvu vīna. Aiz krāšņajām etiķetēm patiesībā slēpās visbriesmīgākā dzira (sulas, cukura un spirta maisījums), sapildīta pudelēs kādā Piemaskavas garāžā.

Tomēr “ja vajag, tad visu var”. Sīkāk izteikties gan neviens nevēlas. Viens no jaunekļiem, vārdā Koļa, gan atzīstas, ka nesen aizvedis uz Kijevu divas somas ar Ķīnā ražotiem mobilo telefonu lādētājiem. Ar nopelnīto mājās palikusī ģimenes daļa varēšot dzīvot veselu mēnesi. Prece esot saņemta no Turcijas. Var tikai brīnīties, kā šajā ķēdītē pamanās nopelnīt gan ražotājs, gan starpnieks, gan pārdevējs, bet pircējs vēl ir priecīgs par izdevīgo pirkumu.

“Mājās palikusī ģimene” - tie ir bērni un večuki. Gandrīz visi pieaugušie atrodoties ārpus Moldovas, Sorokos sabraucot tikai divreiz gadā - uz Ziemsvētkiem un Lieldienām.

“Mūsējie ir visur, visā Krievijā līdz pat Vladivostokai. Daži strādā Eiropā. Pēdējā laikā daudzi brauc tieši uz Itāliju.”

“Bet valoda? Ir taču jāzina itāļu valoda!”

“Kas tad tur daudz ko zināt? Tā pati moldāvu valoda vien ir.”

Savā ziņā viņiem ir taisnība. Kišiņevas juvelieru veikalus rotā uzraksti Argent un Aurum. Trolejbusos izlīmētie plakāti moldāvu un krievu valodās vēstī, ka pensionāru (ne Sicīlijas mafijas!) apvienība Cosa Nostra Chisinau cīnās par tīrību Kišiņevas ielās. Itāļu valodas kursu reklāmas Moldovā redzamas vai pie katra laternas staba. Un tomēr čigānu spēja apgūt valodas ir fenomenāla. Reiz padomju laikā es sastapu čigānu, kurš bez dzimtās vēl prata latviešu, krievu, lietuviešu un igauņu valodas. Pēdējās divas esot nepieciešamas “darbam”.

“Pagaidi, mums ir viens, kurš māk angliski!”

Koļa aizskrien un pēc piecām minūtēm atgriežas ar gadus sešpadsmit vecu zēnu, kurš patiesi runā lieliskā angļu valodā. To viņš esot apguvis skolā, no datora un televizora. Viņu bieži aicinot par tulku ārvalstu tūristiem, jo “vācieši un francūži jau krieviski neprot.” Par saviem pakalpojumiem puika naudu neņemot, jo tā esot “principa lieta, turklāt viņam nauda nemaz neesot vajadzīga, jo tēvs to katru mēnesi sūtot no Maskavas”.

“Bet jūs taču nenoliegsiet, ka čigāni reizēm patirgo arī narkotikas, ja ne šeit, tad Krievijā!”

“Parādi man savu roku!”

Es pastiepju plaukstu, sagaidīdams kaut ko līdzīgu zīlēšanai.

“Redzi savus pirkstus?”

“Nu, redzu.”

“Vai tie visi vienādi?”

“Nav, protams.”

“Tā arī ar mums, čigāniem. Mēs esam tikai cilvēki, daži labi, daži slikti.”

“Jūsu priekšnieks esot izteicies, ka čigāniem varbūt noderētu sava valsts... ”

“Priekš kam mums sava valsts? Valsts - tā ir policija, likumi. Bet mums jau ir savi likumi. Un vispār mēs esam pavisam citādi, mums nekad nav bijusi valsts.” “Bet vai jūs paši zināt, no kurienes esat te ieradušies?”

“Nu?”

“Klausieties mani uzmanīgi.”

Un es lēnām noskaitu hindi valodā no viens līdz desmit: “Ek, do, tīn, čār, pānč, čai, sāt, āt, nau, das.” Puiši ir pamatīgi izbrīnīti: “Kas tā par valodu?” “Hindi. Tajā runā apmēram puse no Indijas iedzīvotājiem, kādi sešsimt miljoni, četras Krievijas. Un kā tas būtu čigāniski?”

“Ek, duj, trin, štār, pānč, šov, efta, oksto, eņa, deš.” Protams, viņi ir dzirdējuši par savu saistību ar Indiju. Vēl tuvāka nekā hindi Eiropas čigānu valodai ir pandžabī - valoda, kurā šodien runā sikhi. Patiesībā čigāni ir mūsu lingvistiskie brālēni. Mani vienmēr fascinējusi iespēja latviešu valodā sameklēt paralēles ar citām indoeiropiešu valodām. Reiz kādā Kalkutas grāmatnīcā es veselu stundu pavadīju, šķirstot angļu-sanskrita vārdnīcu, bet kurdu apdzīvotajā Djarbakiras pilsētā Turcijas austrumos kopā ar viesnīcas portjē mēs atradām vairākas pārsteidzošas līdzības latviešu un kurdu valodās.

Jau pēc atgriešanās viesnīcā es piezīmju blokā mēģinu piefiksēt šodienas sarunu. Un tikai tagad es saprotu, cik maz es īstenībā esmu noskaidrojis, ka mani etnogrāfiskās izpētes objekti, iespējams, vairāk ir uzzinājuši par mani, nekā es par viņiem. Klejojumos un apdraudējumos pavadītie gadi čigāniem ir devuši īpašas psiholoģiskas spējas manipulēt ar svešiniekiem, būt draudzīgiem un vienlaikus turēt tos distancē. Iespējams, šeit slēpjas sakāpinātā interese par čigāniem, kāda vērojama visās tautās un visos laikos. Ja attieksme pret ebrejiem modernajā pasaulē kļuvusi par savdabīgu politkorektuma testu, tad attieksme pret čigāniem ir dubults tests - gan attieksmē pret viņiem, gan arī pašam pret sevi. Domājot par ebrejiem, diezin vai kāds sev ir uzdevis jautājumu - vai es varētu būt ebrejs, dzīvot kā ebrejs? Toties daudzi, pat ļoti daudzi sev ir jautājuši - vai es varētu dzīvot “čigāna dzīvi”? Bez savas valsts, bez birokrātijas, bez regulāra darba, bez kredītiem, ar atbildību tikai ģimenes un Dieva priekšā.

Čigānu kalna pakājē uz vienas no galvenajām Soroku ielām atrodas kafejnīca Elitte Michelle. Dienā tās pagalmā kafiju malkoja nevainojami frizētas un sapucējušās sirmas kundzītes. Tā viņas kafijoja visus padomju gadus - šajā “nekurienes zemē”, kas stiepjas no Ļvovas cauri Užgorodai un Černovciem līdz pat Kišiņevai. Tā ir teritorija, kas tik bieži mainījusi savus valdniekus, bet reti kad runājusi šo valdnieku valodās. Sākumā kundzes atcerējās Austroungāriju, Čehoslovākiju, Ungāriju, Poliju un Rumāniju. Laikam ritot, Austroungārijas impērija gan pamazām izzuda no atmiņām.

Nākamajā pusdienlaikā debesis noskaidrojas, un es atgriežos Čigānu kalnā, lai uzņemtu dažas bildes. Vakardienas paziņas nekur nav redzami. Toties kādas mājas pagalmā skaļi klaigā bariņš puiku. Ieraudzījuši mani, viņi lūdz izšķirt strīdu, kas īsti esot labāks - trešais vai sestais? Sajutuši neizpratni, zēni paskaidro, ka “trešais” un “sestais” esot žiguļu markas. Viņi neesot vietējie, bet atbraukuši pie vecāsmātes no Tatārijas pilsētas Naberežnije Čelni - vispirms ar vilcienu uz Maskavu, tad ar autobusu līdz Kišiņevai. Jūtams, ka trūcīgā auto lietu pārzināšana manu autoritāti puišeļu acīs ir neglābjami iedragājusi. Pirms gadiem piecdesmit viņi tieši tāpat būtu strīdējušies par zirgiem.

No mājas iznāk zēnu vecāmāte. Viņa izskatās kā filmā - neskaitāmi brunči, raibs priekšauts, melni, ieeļļoti mati, zelta zobi. Lai arī viņa acīmredzami nekur negatavojas iet, sievietei pār plecu pārmesta milzīga audekla tarba, kas gan šķiet dabiska kolorītā “tautastērpa” sastāvdaļa.

“Jūs noteikti esat no Baltijas!” sieviete paziņo.

“Kā jūs zināt?”

“Jums ir Baltijas seja. Esmu dzīvojusi Viļņā un Kauņā. Jūs noteikti esat no turienes. Pazīlēt?” “Paldies, šoreiz labāk nē.”

“Nu, pareizi, nevajag ar. Bet tu tak iedosi vecai sievai kādu kapeiku.”

Patiesībā viņa teica: “Dai babe na hļeb. ” Manas desmit lejas nozūd svārku ielokā. Tikai tagad es pamanu, ka sievietes rokas ir vienos zelta gredzenos. “Par naudu paldies, un lai Dievs tev ļauj nodzīvot līdz astoņdesmit diviem gadiem!”

“Bet mani vectēvi nodzīvoja vairāk par deviņdesmit!”

“Bet viņi taču daudz strādāja!”

“Es arī strādāju!”

“Nu tad nodzīvosi vairāk par deviņdesmit!”

Saprotu, ka vairāk labāk nejautāt neko. Varbūt tas bija īpašs triks, lai mani ievilktu sarunā.

Laiks kļūst neizturami karsts, un es dodos uz upi. Dņestras krastā iekārtotajās peldvietās kompānijas rīko piknikus ar alu, vīnu un šašlikiem. Uz vaskadrānām rindojas sagriezti dārzeņi un augļi. Šņabi neredz - Dņestras upe ir dabīgā robeža, kur Eiropā beidzas vodkas kultūra un sākas vīna zeme.

Lai arī daudzi ir pamatīgi iereibuši, gaisā nav jūtama nekāda agresivitāte. Austrumeiropā tā samazinās virzienā no austrumiem uz rietumiem, no ziemeļiem uz dienvidiem. Krievijā līdzīgos apstākļos es jau sen būtu bijis liecinieks kādam kautiņam. Toties kādā upes ielokā puisis un meitene, iebriduši ūdenī līdz jostas vietai, nepārprotami nodarbojas ar seksu. Pludmalē atpūšas arī jaunu čigānu kompānija. Peldas gan tikai zēni, bet garos svārkos tērpušās meitenes pieskata mazākos bērnus. Dažām uzsieti balti lakatiņi, un pa gabalu viņas varētu noturēt par turcietēm Vācijas pilsētu ielās.

“Vai tad čigānietes nemaz nepeldas?” es jautāju kādam puisim, kurš nupat ar zobiem atkorķēja manu alus pudeli.

“Peldas, kad neviens neredz. Viņas jau ir ļoti kautrīgas.”

Laiks kļūst aizvien spiedīgāks, tuvojas negaiss. Vējš apstājas, un cilvēki steidzīgi sākt vākt kopā savas mantas. No Ukrainas puses šurp virzās tumši violetu mākoņu siena, kurā izgaismojas zibens šautras. Iestājas absolūts, pat biedējošs klusums.

Vēl mirklis, un pēkšņi uzradusies drēgna vēja brāzma atnes sausas lapas un pirmās lietus lāses. Mēs sabēgam tuvējā alus teltī, un saruna jau turpinās pie konjaka un tējas. Andrejs ir vietējais, bet patlaban dzīvojot Odesā, jo Sorokos atrast darbu esot gandrīz neiespējami. Jautāju, vai viņš ir kaut ko dzirdējis par čigānu valsti.

“Kā viņi dzīvos tādā valstī? Jāsmejas! Ko tad viņi kāsīs, kam zīlēs? Paši sev? Cik nav tādu žīdu, kuri Maskavā simfoniskajā orķestrī reiz spēlēja vijoli, bet Telavivā tagad slauka ielas. Gan žīdi, gan čigāni var dzīvot tikai starp citām tautām.”

“Vai viņi jums te Sorokos traucē dzīvot?”

“Patiesībā nē. Mēs esam par sevi, čigāni par sevi. Turklāt viņi jau vienmēr ir kaut kur prom. “Čigānu kalnu jau redzējāt? Ja jums interesē čigāni, noteikti aizejiet arī uz kapsētu, kur apglabāts viņu vecais barons.”

Vējš pieņemas spēkā, un nu jau apkārt brakšķēdami lūst koku zari. 2009. gada 26. jūnija vētru Moldova atcerēsies vēl ilgi.

Pie kāda no izpostītajiem kapiem rosās vīrs ap gadiem piecdesmit. Viņš komandē grupiņu pusaudžu, kuri ar motorzāģa palīdzību atbrīvo no zariem pamatīgi sapostītu kapu.

“Jūs šeit kāds sūtīja?” vīrs izskatās mazliet izbiedēts.

“Neviens, tāpat vien atnācu apskatīties šos mākslas darbus.”

Vitjka, kā viņš man stādās priekšā, esot bijušais tālbraucējs šoferis, bet patlaban piestrādājot kapos. Viņš pamatīgi smaržo pēc alkohola un cenšas savaldīt trīcošās rokas.

“Nu, ko jūs par to visu teiksiet?” Vitjka norāda uz sadauzīto pieminekli.

“Ko es tur daudz varu teikt? Vētra! Globālā sasilšana!”

“Nē! Tādas lietas pašas no sevis nenotiek. Neviens cilvēks nekad nav nācis dauzīt šos pieminekļus. Jūs taču saprotat, ko es domāju... Ir kāds, kas stāv virs mums, un viņš zina, ko dara.”

Mani vairāk interesē dīvainie bunkuriem līdzīgie kapi. Kāpēc tie ir tik masīvi?

“Kāpēc? Lai neaplaupa! Tur taču apakšā ir vesela bagātība.”

“Kas par bagātību?”

“Kā nu kuram. Dažam pat pilns komplekts - televizors, viģiks, kasetnieks, dators, divi mobiļņiki, trīs vai četras konjaka kastes. Dažreiz aizgājēju notur pat divas nedēļas - kamēr izbetonē kapu un sasauc pa pasauli izklīdušo “rodņu”. Ziemā vēl tā, bet vasarā līķis smird tik briesmīgi, ka nemaz pie kapa nevar pieiet.”

“Nesaprotu, kāpēc vajadzīgi divi mobilie?”

“Divas kartes - viena moldāvu, otra ukraiņu.”

“Jūs laikam čigānus labi pazīstat... ”

“Pazīstu un nepazīstu. Piemēram, satiekamies šeit kapos vai kaut kur uz ielas. Bet ar mani jau viņi nerunā - lepni! Tikai iespiež saujā desmit, varbūt divdesmit lejas, sak - še, Vitjka, lai tev ir ar ko salāpīties. Bet tas nav gluži tā par velti, no tīras sirds. Viņi visi ir aprēķinātāji, īsti biznesmeņi. Paiet dažas dienas, un es jau dzirdu - Vitjka, apkop mūsu kapus, Vitjka, nomazgā mašīnu, Vitjka, paskaties, manam vāģim kaut kas neiet (“barahļit”). Maina auto kā bābas biksītes, bet paši no motoriem neko nesajēdz.”

“Un ko jūs, remontējat?”

“Kur ta es likšos? Man tak te jādzīvo.”

Indijā, kur liela daļa lauku iedzīvotāju joprojām ne reizi mūžā neatstāj sava ciema robežas, kapu nav vispār, jo aizgājēju pelnus pēc kremācijas parasti izkaisa kādas upes straumē. Turpretim modernajiem Soroku nomadiem viens no statusa simboliem ir pamatīga ģimenes ligzda, kurā iegriezties labi ja dažas reizes gadā, un Tutanhamona kapeņu cienīgas mūža mājas, kur pie televizora un konjaka kastes beidzot atpūsties no nemitīgā mūža skrējiena. Zaudējumi nodarīti arī svēta Stratilata pareizticīgo baznīcai - tai vētra norāvusi pusi no jumta skārda. Dažas loksnes aizlidojušas pārdesmit metrus tālu un ar milzu spēku ietriekušās zemē. Ap dievnamu rosās norūpējies vecāks vīrs, kurš, kā izrādās, esot draudzes priekšnieks. Jumts uzlikts pavisam nesen, maijā. Labi, ka vismaz jaunu skārdu nevajadzēšot pirkt, būšot jāmaksā tikai par darbu.

“Naudu ar Dieva palīgu savāksim. Lai gan paskopi, naudu dod arī čigāni. Bet ziniet, kas ir pats galvenais? Viņi ir uzticīgi mūsu baznīcai, un neviens, it neviens nav aizgājis pie jehoviešiem, ko nevar teikt par moldāviem un krieviem.”

Jehovas liecinieki šodien ir viena no visstraujāk augošajām reliģiskajām konfesijām Moldovā un Ukrainā. Soroku pilsētiņas centrā viņi katru dienu stāv blakus kaķu un suņu barības veikalam. Uz saliekama koka stenda izliktie krāsainie bukleti un Sargtorņa žurnāli ar truli smaidošajiem cilvēkiem lieliski papildina dzīvnieku barības reklāmas, kurās suņi un kaķi pielūdz viņiem domātās konservu bundžas un sausiņu pakas.

Svētdienas rītā es vēlreiz izstaigāju kapus un iegriežos arī baznīcā. Liturģija notiek moldāvu valodā, puse no dievlūdzējiem ir čigāni. Dažas vecākas sievas ieradušās savos “tautiskajos” tērpos, kurus papildina masīvas zelta rotas. Kādai sievietei kaklā karājas pārsimt gramus smags dārgmetāla medaljons.

Laukumā pie baznīcas stāv Vitjka un pazemīgi lišķīgā balsī ziņo par uzsāktajiem glābšanas darbiem. Vienas dienas laikā šis drebelīgais vīrelis ar saviem palīgiem paveicis gandrīz neiespējamo - visi nogāztie koki ir sazāģēti un sakrauti kārtīgās grēdās, uz sabojātā baznīcas jumta noklāta polietilēna plēve. Ieraudzījis mani, viņš māj ar roku, aicinot uzgaidīt.

“Jura, Jura, pagaidiet! Atceraties, ko mēs vakar runājām? Izskatāties tāds izglītots, bet pašu galveno no mana stāstītā vakar tā arī neuztvērāt!”

“Ko tieši?”

“Elektrības tak kapos nav! Kā ta šie lūrēs to savu teļļuku?”