Cilvēki vien ir

Pirms simt gadiem Lincā savu pirmo izstādi sarīkoja vācu fotogrāfs Augusts Zanders (1876-1964). Dažus gadus vēlāk, kādā 1910. gada vakarā, no dzimtās Vestervaldes pēc laucinieku fotografēšanas ar divriteni atgriežoties Ķelnē, viņam pirmoreiz ienāca prātā doma: radīt visaptverošu nācijas tipu kolekciju "Divdesmitā gadsimta cilvēki”.

Fotogrāfs Augusts Zanders ir kā cilvēces Visumā iedzīts mazs mietiņš - un es esmu pie tā piesieta ar bezgalīgi garu ķēdi. Tāda kosmiska govs. Rakstīt žurnāla formātam atbilstošu stāstu par Zanderu ir kā govij lidot uz Mēnesi, knapi izliec kāju kosmiskajos putekļos un nepaspēj ne lāga lakstu noplūkt, kad jau esi atpakaļ. Daudz pareizāk būtu, neizlaižot no acīm savu pieturas punktu - sīku vīriņu ar lielu basku bereti, - un nesteidzīgi visu sagremojot, mest ap viņu arvien plašākus lokus. Fotogrāfā Zanderā, viņa bildēs, grāmatās un dzīves notikumos ir ietverts viss, kas mani interesē: cilvēki - atsevišķi ņemti un savstarpēji saistīti, vēsture, kura cilvēkiem kopīga ar visu pārējo dabu, un pati zeme ar tās vaibstiem - ainavu un noslēpumaino dzīļu ģeoloģiju, kas veido zemes virspusi, lasāmu tāpat kā cilvēka seju.

No visa es izvēlējos Vestervaldi. Lūk, no turienes arī uzradusies šī dīvainā konstrukcija - govs un Visums. Augusta Zandera dzimtās puses sirsnīgais laucinieciskums, zaļums un visu apveidu maigā noapaļotība vedina uz ganīšanos pļavās. Taču redzamie mērogi ir maldinoši, pie kāda Zoterstrauta ar makšķeri stāv puika, un kas viņam var ienākt prātā, to nevajag novērtēt par zemu. Vestervalde un Zīgerlande ir vietas, no kurienes nāk visi Zandera pasaules ainā atrodamie “zemnieku tipi” - tie rāmie un pārliecinātie, ar dzīves skaisti izdreijātām sejām, kuri spēj ar klēpī saliktām rokām nosēdēt vienīgi fotografējoties, tie, kas 20. gadsimtā pārstāv deviņpadsmito, astoņpadsmito un vēl tālāk. Zandera portreti ir radījuši augsni aizrautīgām spekulācijām, ķēdi var raustīt visdažādākajos virzienos. Viens no tādiem, kurā gājuši daudzi, ir seju samērošana ar gadsimtiem: lūk, šis ir 19. gadsimta cilvēks, lūk, šādu seju varētu redzēt arī viduslaikos, šis iemieso savu laiku, bet šādas sejas mēs redzam arī šodien. Tās “šodienējās” visvairāk atrodamas starp Veimāras republikas māksliniekiem, arhitektiem, komponistiem, juristiem - un it īpaši viņu sievām. Skarbās, varbūt pat ļaunās, toties eiforiskās mākslinieku sievu sejas izskaidro man viņu vīru mākslu labāk par teorētiskiem konceptiem - mīlestībā pret šādiem “sieviešu tipiem”, protams, var dzimt tikai kreisa, progresīva un nežēlīga māksla. Nu, lūk, jau sākas tā bīstamība, ko parasti piemin, Zanderu analizējot: salīdzināšana, hierarhizēšana, pretstatīšana. Es paņemu vienus “tipus” un bliežu ar tiem pa citiem - tas ir kā spēlēties ar zaldātiņiem. Atšķiriet paši kādreiz to nodaļu, ko sauc “Nacionālsociālisti”, un pēc tam ieskatieties tajās, kur atrodami Ķelnes 20. gadu mākslinieki, Augusta Zandera gados jaunākie draugi - kreisie konstruktīvisti, dadaisti, “jaunie progresīvie” un citas izlaidīgas personas - vai neaprakstāmi izteiksmīgie komunistiskie politiķi, sakņupuši bārdainīši ar degošām acīm, un jūs sapratīsiet, ka nav tik vienkārši panākt, lai nekad vairs nekur neviens nealktu atbrīvot sabiedrību no “deģenerātiem un intelektuāliem” vai “aizslaucīt apspiedēju šķiras”. Visas cerības uz tām nodalām, kurās redzami amatnieki, ārsti, uzņēmēji un zinātnieki, cilvēki ar līdzsvaru skatienos. Noliec zaldātiņus, es sev saku, skaties pa logu, vēro celu un netēlo pašdarbnieku fiziognomistu, kas iesprucis kā āzis sociālās politikas kāpostos...

Zanders ceļā uz Vestervaldi, 1911

(Foto: Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur - Augst Sander Archiv, Cologne, AKKA/LAA, Rīga, 2004)

Pa vienu no Vestervaldes celiem gājuši arī slavenie trīs zemnieku puiši, laikam gan vispazīstamākajā Zandera fotogrāfijā, dodot iespēju vēsturiskam iztēles lidojumam. Loti spilgti šo lidojumu, kuru es īsti nespēju izpildīt, kad pati vēroju fotogrāfiju, tomēr augsti vērtēju kā literatūru, piedāvā Luks Santē, rakstot par Zandera izstādi 2004. gadā Metropolitan muzejā un “Divdesmitā gadsimta cilvēku” visprecīzāko, autora iecerei atbilstošāko septiņsējumu izdevumu - to sagatavojis Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur Ķelnē, kas glabā Zandera arhīvu un Amerikā mītošais mazdēls Gerds Zanders, kura dzīvē vectēva mantojums ieņem svarīgu, ja ne vissvarīgāko vietu. Luks Santē atzīmē, ka gadsimta sākuma fotogrāfijās līdzās rūpīgi sasēdinātajām ģimenēm ar bērniem matrožu uzvalciņos atrodami arī acīmredzami nejaušu sastapšanos rezultāti, tacu tie neatpaliek perfekcijas un kompozīcijas ziņā. Trīs lauku puiši, kas 1914. gadā nofotografēti, ejot visdrīzāk uz kādu balli, lai gan no paraksta mēs to skaidri nevaram uzzināt, ir tik slaveni tāpēc, ka skatītāja uztverē viņi ir celā no vienas ēras uz otru. Zanderu nenoliedzami interesēja vecās rūrālās sabiedrības pārvēršanās urbānajā, tāpēc spekulācijas ievirze principā nav aplama, pat ja tīši piedomāta. Lai gan, pavirši skatoties, trijotne šķiet sastāvam no gandrīz identiskiem vīriešiem melnos uzvalkos, ar melnām cepurēm, baltām apkaklītēm un spieķiem, tie pārstāv trīs dažādas šā “tipa” versijas. Tas, kurš pa kreisi - ar pakausī atstumtu cepuri un ieslīpi pavērstu spieķi, ar matu cirtu, kas spraucas no cepures apakšas, un cigareti mutē - izskatās kā ņemts no Gistava Kurbē gleznu dzīvelīgā reālisma vai Džordža Borova* prozas un varētu būt te staigājis jau 50 vai 100 gadus agrāk, tāds palaidnīgs amatnieku zellis vai andalūziešu laimes meklētājs. Puisim labajā malā spieķis un cepure ir perpendikulārās attiecībās, bet galva balstās uz paplatās, stīvās apkaklītes, radot Lukam Santē iespaidu, ka viņš varētu piederēt pie kādas “ziemelnieciskas puritāņu sektas”. Bet īstais varonis ir trešais, vidējais, kuram nepiemīt nedz viena stīvums, nedz otra dendijiskā vieglprātība, bet gan “dinamiskums 20. gadsimta stilā”, nolasāms gan šlipsē un cepurē, gan saliektajā kreisajā rokā, kas varētu liecināt par skatīšanos kabatas pulkstenī, gan “kinematogrāfiskajā” skatienā, kas labi iederētos kādā filmā. Būdams rindā otrais, trīsstūra kompozīcijā tomēr tieši viņš ir šā trīsstūra virsotne un nav grūti interpretēt viņu kā grupas līderi, kas ved savus draugus, 19. gadsimta laudis, pretī gaidāmajai progresa leiputrijai, kokteilim, īsiem svārkiem un džezam, lai gan celā viņus, protams, var apturēt karš un viņi var izrādīties dzīvē pilnīgi zaudētāji.

Par kāri no bildes atminēt personāžu tālāko likteni sūrojas daudzi Zandera aprakstītāji, apsūdzot paši sevi attēlu trivializēšanā. Man šī indeve izpaužas vairāk otrādā virzienā - kā interese par fotografēto cilvēku pagātni, par viņu biogrāfiju “pirms”, lai gan, stingri ņemot, tagad tacu dokumentāli pārbaudāma ir gan viņu pagātne, gan “nākotne”, kas jau notikusi. Bet iedomājieties, cik daudz no savas burvības zaudētu Manna “Burvju kalns”, ja Hansa Kastorpa dzīve “pēc tam” nebūtu aprakstīta vien tajās īsajās rindkopās, ko autors atvēlējis grāmatas beigās, bet gan ielaista pacienta tagadnes satraucošās neziņas pilnajā istabiņā. Zanders tātad kādā 1910. gada vakarā, iespējams, noguris brauca ar divriteni pa kādu skaistu Vestervaldes aleju - tādu, kā viņa celtnes “strādnieku sadalā” iebūvētajā celu remonta brigādes fotogrāfijā, kur aiz spēcīgajiem stumbriem vīd apkoptiem tīrumiem un koku lapotnēm rotāti lauku plašumi, - un viņa vērienīgais plāns sakņojās gadsimtiem krātās tradīcijās, turklāt ne tikai 19. gadsimta fotogrāfijas tradīcijās vien. “Tipu fotografēšanā” Zanderam patiesi netrūka slavenu priekšgājēju - piemēram, Viljama Kerika “Krievu tipi” radās 1860. gadā, Džona Tompsona “Ielas dzīve Londonā” 1877. gadā, Emīla Meijera “Vīnes tipi” ap 1910. gadu, tacu “linnejiskā domāšana”, tieksme kataloģizēt un enciklopēdiski apkopot nebūt nav saistīta tikai ar vētraino dabaszinātņu attīstību, kas ietekmēja prātus 19. gadsimtā. Eiropas kultūras tradīcijā tā saistās ar 15-16. gadsimta ilustrētajām un vārsmotajām Amatu grāmatām (Stāndebūcher). kur neiztrūka tādi ievērojami “amati” kā pāvests, imperators vai karalis. Droši vien šādas grāmatas, kurās katrā lappusē atrodams vienas noteiktas sociālas grupas pārstāvis, Zanderam bija prātā, gudrojot sava projekta struktūru - viduslaiku un Renesanses koncepts paredzēja iesākt ar Dieva ieceltajiem amatvīriem - garīdzniekiem, tad pievērsties laicīgajiem valdniekiem, tālāk - mācītajiem profesoriem, secīgi - amatniekiem, kalnraciem, māksliniekiem, zemniekiem un visbeidzot - ākstiem. Zanders šādu kārtību neuzskatīja par atbilstošu savam laikam (lai gan nudien neesmu pārliecināta, vai “viņa laiks” bija 19. vai 20. gadsimts - tiesa, pēc 1900. gada iestāšanās viņš formāli varēja fiksēt tikai 20. gadsimta cilvēku sejas, taču plāna grandiozums pats par sevi atbilst tieši 19. gadsimta vērienam, ko nesa tehniskā progresa varenā straume un pirmsindividuālisma sabiedrības “pārskatāmība” - un par šo viņa piederību liecina arī lēmums, kuru viņš tovakar pieņēma). Proti, viņš nolēma sākt ar zemniekiem, ko uzskatīja par visa pamatu, par zemes un sabiedrības sāli. Tālāk Zanders virzās uz augšu pa sociālajai piramīdai pieslietajām kāpnēm, lai otrā pusē atkal nolaistos lejā - līdz dzīves pabērniem, kurus viņš nosauca par “Pēdējiem cilvēkiem” un kuru vidū netrūka arī klīniska idiota. Pats sevi, “fotogrāfu”, un dažus - tomēr ne visus! - no saviem jaunajiem un bohēmiskajiem draugiem māksliniekiem, acīmredzot pašus bohēmiskākos (izspūrušo Villiju Bongardu un jauniņo Gotfrīdu Brokmanu, kurš vairākus gadus bija mitinājies Zandera dzīvoklī) ar nosaukumu “bohēmisti”, bet mazam, dejojošam āmuram līdzīgo dadaistu Raulu Halsmanu platās, baltās biksēs ar nosaukumu “Rauls Halsmans kā dejotājs” viņš ievietoja “Lielpilsētas ļaužu” kategorijā, vienā “apakšgrupā” kopā ar bezdarbniekiem, invalīdiem un ubagiem. Pats pēdējais no pēdējiem visā garajā cilvēku rindā izrādījās pat ne mironis (klasiski miroņi bija divi, vecs vīrs un aizkustinoša večiņa), bet Zandera vecākā dēla Ēriha pēcnāves maska. Šādu nobeigumu Zanders, protams, 1910. gadā nevarēja paredzēt. Ērihs mira kā komunistiskās partijas biedrs un politieslodzītais nacistiskās Vācijas cietumā 1944. gadā, dažus mēnešus, pirms beidzās viņa izciestais 10 gadus garais ieslodzījuma termiņš. Tā laikā viņš bija veicis hospitāļa sanitāra un cietuma fotogrāfa pienākumus, sagādājot tēvam iespēju vēlāk pievienot kolekcijai arī cietumnieku portretus un izveidot īpašu kategoriju “politieslodzītie”. Tajā iekļuva arī Ērihs pats - vēl dzīvs. Viņa nāves iemesls bija banāls un briesmīgs - pārplīsa sastrutojusi aklā zarna, palīdzība netika sniegta un viņš nomira, mocīdamies sāpēs.

Zemnieku jaunekļi, Vestervalde, 1914

(Foto: Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur - Augst Sander Archiv, Cologne, AKKA/LAA, Rīga, 2004)

Augustam Zanderam - kura 1929. gadā iznākušo grāmatu “Laika seja” (Antlitz der Zeit) - pirmo lielā projekta izpausmi, 1936. gadā nacisti aizliedza (un tiporāfijas formu plates iznīcināja), jo tajā redzamais daudzveidīgo indivīdu kopums, kas pilnīgi derēja demokrātiskai politiskajai nācijai, neatbilda uzstādītajam priekšstatam par viengabalaino ārisko tautu - bija uzskati, taču tie nebija definēti strikti politiski. Saviem gados jauneklīgajiem kreisajiem draugiem viņš bija aizrautīgs sarunu biedrs pie sievas Annas gatavotajiem gulaša podiem un paša gatavotā rabarberu vīna, bet varbūt arī kalpoja viņiem par sava veida enkuru, smaguma punktu, palikdams patstāvīgs, simpatizēdams sociāldemokrātiem, bet nesaistīdamies ne ar vienu partiju. “Viņa princips bija tiekties pēc objektivitātes. Viņam bija tāda dabiska demokrātijas un humānisma izjūta, kas caurstrāvo viņa darbus,” Ķelnē man teica Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur pētniece Gabija Konrāta-Šolla. Savu mākslu viņš uzskatīja par sociāli aktīvu un kritisku, taču nekādā ziņā ne politisku, un tās vienīgais manifests, kuru Zanders nerimās proponēt, bija patiesums, atbilstība īstenībai. Viņš neatzina nedz mākslinieciski, nedz politiski motivētu tendenciozitāti, un starp fotogrāfijas daudzveidīgajiem tehniskajiem līdzekļiem izvēlējās tos, kas piedāvāja lielāku skaidrību un precizitāti, nevis mākslinieciskas deformācijas iespējas, palikdams nesatricināms autsaiders sava laika mākslas dzīves mutuļos. Arī mākslas tendencē, ko apzīmē ar “Jauno lietiskumu” vai “Jauno objektivitāti”, saskatāmajā saitītē starp Zanderu un viņa draugu loku, šķiet, mietiņš atrodas vairāk Zandera pusē. Pats ļaudamies galvenokārt Gētes uzskatu ietekmei un viņa ideju par dabas un cilvēka nesaraujamo vienotību padarīdams par sava delikātā empīrisma teorētisko stūrakmeni, viņš apkārtējos ietekmēja ar stabilitāti, valdonīgo perfekcionismu un dzīvīgo atvērtību pret dažādiem ļaudīm. Zandera ģimene, piemēram, nebija aktīva baznīcā gājēja, taču labprāt draudzējās ar izglītotiem garīdzniekiem un sēdināja šos savus “amata brāļus” - kāzu, bēru un kristību “apkalpotājus” pie tā paša galda, kur gulašu un vīnu kaislīgi kampa ambiciozie mākslinieki. Lai kā Veimāras republika tiktu asociēta ar izlaidības un izvirtības garu, Zandera portretos velti meklēt erotiku, ja nu vienīgi pāris mākslinieku karnevāla bildēs, kuras, kā runā, viņš sākumā nemaz negribējis iet un bildēt, taču, būdams visai praktisks, tomēr ļāvies pierunāties naudas dēļ. Ēriha saistīšanos ar komunistiem tēvs esot sveicis ar vētrainiem dusmu izvirdumiem, baidīdamies par risku, kam dēls sevi pakļauj - un tomēr neatteicies palīdzēt fotogrāfiski izgatavot nelegālas lapiņas. Leģenda pauž, ka žāvējot kopijas, viena tāda izlidojusi pagalmā, kur to pacēlis kāds nacistiem lojāls līdzpilsonis. Nākamajā dienā Ērihu jau arestēja gestapo. Zandera meita Zigrīda, kas nodarbojās ar baletu un mākslu, karam sākoties atradās Anglijā un drošības pēc devās vēl tālāk - uz Islandi, bet pēc kara apmetās uz dzīvi Amerikā. Jaunākais dēls Gunters tika mobilizēts un karoja Austrumu frontē. Zanders pats savulaik bija karojis Beļģijas un Francijas kauju laukos Pirmajā pasaules karā, kamēr viņa apbrīnojamā sieva Anna, zobus sakodusi, ar maziem bērniem uz rokām mājās veica brīnumu lietas, lai saglabātu un attīstītu viņa fotodarbnīcu.

Viss nacisma varas laiks Zanderam paiet vienās nepatikšanās, tomēr tās, paldies Dievam, nepāraug kratīšanu, tramdīšanu un pratināšanu līmeni. Par to var tikai pabrīnīties, jo viegli uzliesmojošais mazā vīriņa temperaments bieži izpaužas puiciskos skandālos - filmās tādiem parasti seko brutāla iegrūšana mašīnā un nosūtīšana uz koncentrācijas nometni. Viņš sabiedriskajā transportā strīdoties iecērt pļauku kādam uniformā ģērbtam, neuzvedīgam nacistu ierēdnim - un vienkārši izkāpj; viņš noripina pa savas mājas trepēm nacionālsociālistiskās preses izplatītāju; viņš izrunājas, ka pēc kvartāla naciķu barveža ilgojoties kaps - vismaz tā raksta viens no Zandera biogrāfiem.

“Galvenais - nerakstiet, ka Zanderam nacistu laikā aizliedza fotografēt portretus un tāpēc viņš pievērsās dabas ainavām,” sarunājoties Ķelnes daudzstāvu namā, kur tiek glabātas un pētītas Zandera fotogrāfijas, uzsver Gabija Konrāta-Šolla, “tas ir izplatīts mīts, kas neatbilst patiesībai.” Patiešām, “20. gadsimta cilvēkos” ir pat izveidota īpaša nodaļa represētajiem ebrejiem - un šīs fotogrāfijas datētas ar 1938. gadu. Savukārt ainavas Zanderu interesēja jau sen - kā sava veida “makrofiziognomisku” atklājumu poligons, kā iespēja saskatīt un portretēt cilvēka un dabas mijiedarbības rezultātu, bet par ģeoloģiskajiem procesiem viņš savu Reinzemes ainavu komentāros raksta ar dzejisku sajūsmu.

Korekti vai nekorekti, bet starp dažādajām Zandera interpretācijām, kuru pārstāstam es laujos ar literāru vieglprātību, ir arī viņa novadnieka dzejnieka Jozefa Hofmana teiktais - ka Zandera kaislība pret ainavu un ģeoloģiju “nākot no iekšām”. Visi zīgerlandieši, būdami kalnraci jau daudzās paaudzēs, nesot savā fiziskajā un psihiskajā konstitūcijā pazemē pavadītā laika zīmogu. Viņš atsaucās arī uz citu dzejnieku kalnraci, Valteru Volmeru, kurš rakstījis par to, kā pārvēršas cilvēka iekšējā pasaule un ārējais veidols, kad tas trešdaļu dzīves pavadījis pazemē. Hofmans apgalvo, ka atrašanās bīstamajās dzīlēs, tik tālu no dienas gaismas un ikdienas pasaules, tik tuvu mūžīgajam, padara cilvēku, kas jau “dzimis kā kalnracis”, kam pazeme “ir asinīs”, par ļoti koncentrējušos un sevī vērstu personību. Zanders gan bija visai ekspansīvs. Viņu, starp citu, ļoti interesēja folklora un mitoloģija, jo, kā mēdz rakstīt par daudziem latviešu kultūras darbiniekiem, tautas dziesmas viņš bija iesūcis līdz ar mātes pienu, bet nekad netika aizrāvies ar ģermāņu mītu ideoloģizēšanu un necieta murgus par ķēniņu Barbarosu, kas nevaid miris un celsies no apakš kalna, lai vestu savu tautu karā par diženu nākotni. Vestervalde un Zīgerlande, pauguraini, strautu, mazu upīšu un Zīgas upes izlīkumoti Reinzemes apvidi, ir kā Andreja Upīša Zaļā zeme, Zīga - tāda pati Ogre un vācu Ošu Anna arī jau pagājušā gadsimta sākumā stājusies Ķelnes proletariāta rindās.

Turpat netālu ir īstie kalni - Siebengebirge jeb Septiņkalne, ar Zīgfrīda un pūķa cīņu mežonīgajām virsotnēm, Reinas meitu un valkīru apdzīvotajām majestātiskajām Reinas ainavām un miglas pilnām ielejām, uz kuru fona neviens - arī Augusts Zanders - nevar atturēties nenofotografējies smukajā Kaspara Dāvida Frīdriha gleznas pozā. Diemžēl nepārbaudīju - bet tur augšā, Drahenfelsā Zanderam esot bijusi iekārtota neliela klinšu ala, kur viņš varējis aiz atslēgas noglabāt kādu smagāku fotogrāfa rīku, droši vien statīvu, atpūsties un ieturēties savos kalnu ainavu bildēšanas klejojumos. Man uzmācas aina ar klintī paslēptām metāla durvīm - tajā sajaucas kaut kādi filmu bunkuri un Grimmu pasaku punduri, kas nomaļā vietā saulrietā pārcilā savus dārgumus; tur iederas Zandera nelielais augums, nībelungu teiksmām apvītā Reina - taču, šķiet, ka atkal jau jāpiebremzē izdoma, kas balstīta uz stereotipiem un ved uz nesatikšanos.

Zemnieku bērni, Vestervalde, ap 1913

(Foto: Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur - Augst Sander Archiv, Cologne, AKKA/LAA, Rīga, 2004)

Reālais Zanders ir nācis no Zīgerlandes mazpilsētas starp divām daudz zemāku kalnu grēdiņām, kurās toties ir dzelzs rūda - no kalnraču pilsētiņas Herdorfas. Augusta tēvs tradīciju turpināja kā raktuvju galdnieks, bet viņa sievas dzimta jau kopš viduslaikiem ielejā bija kopusi zemi. Mēs braukājam pa Herdorfas ielām - viena no tām ir nosaukta Augusta Zandera vārdā - cerībā, ka navigācijas ierīce, kura prot atrast ievadīto adresi un monotonā balsī stāsta “pa labi”, “pēc 50 metriem pa kreisi”, atradīs māju, kurā fotogrāfs dzimis. Rezultātā mēs stāvam pie parastas mazpilsētas mājiņas, kādu te ir daudz - bet tā ir pilnīga eksotika, sienas ir zvīņainas, it kā uzvarēts pūķis būtu pārvērties par māju, tās klāj pelēki sārtas šīfera plāksnītes - pa ceļam jau esam paspējuši izbrīnīties un noskaidrot, ka tas ir vietējais materiāls, ko iegūst 40 kilometrus no Herdorfas. Zanderu māja ir veca, zem šīfera plāksnītēm droši vien slēpjas ar māla kleķi piestampāts pildrežģis. Nav jau tā, ka svētbijība, pieskaroties ģēnija dzimtās mājas durvju kloķim, kurš turklāt sen nomainīts, būtu lielāka par to, kas pārņem, redzot viņa darbus, tomēr tā ir savā ziņā pirmā personiskā satikšanās. “Labdien, vai šī ir Zandera māja? Es esmu Zandere, no Rīgas, no Latvijas.” Šāda izrunāšanās man ir uz mēles, bet tos Zanderu-Zanderu jociņus es noriju, uzvārda brāļu Zanderu Vācijā ir tūkstošiem, pilnīgi normāls uzvārds. Durvis atveras lēni un nelabprāt, bildēt nevarēs, intervēt nevarēs, bet ienākt tomēr varēs - tikai kurpes jāauj nost. Šī ir mana māja, paskaidro sirma kundze, vārdā Hanelore, Augusts Zanders bija mans onkulis, es esmu viņa brāļameita. Vecas zemnieku mājas ēdamistaba, pazemi griesti, koka stabi un paneļi, tautiskas lietas, kuras īsu brīdi patīk, bet uzreiz aizmirstas. Jā, es viņu pazinu, mēs ar māti braucām pie viņa ciemos uz Ķelni. Un viņa parāda fotogrāfiju: tā esmu es, viņa studijā. Bija ļoti auksts laiks, vajadzēja kurināt krāsniņu. Neattopos pajautāt neko eksistenciālu, tikai kā mazam bērnam: vai jums patika onkulis, kad bijāt meitene?

 - Jā! Citādi jau es nebūtu braukusi pie viņa ciemos! Vairāk Hanelore neko nezina, viņa sūta mūs pie Hansa Ermera. “Ko tas Hanss Ermers vienmēr brauc uz katru izstādi un pasākumu, kas saistīts ar Zanderu,” praktiskā Hanelore nobrīnās, “es viņam saku: tu taču neesi viņam nekāds radinieks.”

Un mēs dodamies pa šauru ieliņu augstāk kalnā un sameklējam Hansu Ermeru. Hansam ir divas sirdij tuvas tēmas: Augusts Zanders un jauniešu-ceļotāju mītnes vietu kustība Deutscher Jugendherbergswerk. Ja gribam dzirdēt par vienu, tad nāksies šo to paklausīties arī par otru. Hanss kopā ar savu dvīņu brāli ir nodarbojies arī ar kumēdiņiem - uzstājies svētkos ar vingrojumiem ritenī, viņš speciāli trenējies, veicis vingrinājumus visiem muskuļiem. Herdorfā viņš ir diezgan populārs cilvēks, savā ziņā sabiedrības dvēsele, lai gan margināls un tiek uzskatīts par savādnieku. Hansam mājās ir Zandera bildes, ko viņam izdevies savākt pa antikvariātiem vai no herdorfiešiem. “Mēs ar dvīņu brāli jau agri sākām tās vākt,” viņš stāsta. Brālis ir skolotājs. Viņš ir precējies, viņam ir divi dēli, kas Hansam palīdz, bet Hanss ir vecpuisis, kas kopj savu māti. Herdorfā ir arī divi mazi muzeji, viens par kalnrūpniecību, otrs - par novada vēsturi, bet vaļā tikai tad, ja kādam vajag. Tās fotogrāfijas, kas piederēja Herdorfas pilsētai, tagad ir Zandera arhīvā Ķelnē, jo mazā pilsētiņa atzina, ka nespējot bildes atbilstoši glabāt. “Es savējās turu tumsā, tā ap 18 grādiem, un ceru, ka manā arhīvā tās ir drošībā,” saka Hanss. “Skatieties, te ir Augusta Zandera māsa un švāģeris, vienkārši zemnieki ciematā netālu no Herdorfas, uzņemts būs tepat, lai gan rakstīts “Linca” - Lincā viņš varbūt ir attīstījis un kopējis. Es to bildi atradu gružos, papīru konteinerā, kur izmet vecus papīrus. Viņiem nebija intereses. Te ir Augusta brāļasieva - Hanelores mamma. Zinot, ka es interesējos par novadpētniecību, viņa man tās atdeva. Tas ir Herdorfas skārņa īpašnieks ar ģimeni. Te redzama Zandera pati pirmā studija, tajā uzņemts kāda Herdorfas iedzīvotāja portrets. Skolas bildes - visas attiecas uz Zandera Herdorfas laiku. Tās es arī savācu no mēsliem.”

Mēs apskatām divus agrīnus oriģinālus, kuros redzamas Herdorfas Frīdriha Vilhelma raktuves, nosauktas par godu vācu ķeizaram, nekas nav virsū rakstīts, bet droši domājams, ka tas ir Zandera darbs. Tur ir daudz vīriešu līdzīgās platmalēs, raktuvju strādniekiem bija sava uniforma, un Hanss saka - bildē esot arī viņa senči, arī viņš cēlies no kalnračiem. Rok jau kopš romiešu laikiem, sākumā rūda esot atradusies gandrīz vai zemes virsū, vajadzējis tikai pieliekties. Kalnu kā siera gabalu sacaurumojušas šahtas. “Jāstrādā bija 1 200 metru dziļumā,” lietišķi paskaidro Hanss, “apakšā, kur atradās cilvēki un zirgi, bija ļoti karsts. Bet te bija 19. gadsimta pirmā elektrificētā raktuve.”

Un mēs, pēdējās pievakares saules apspīdēti, dodamies skatīties vecās dzelzsrūdas raktuves; lielākā no divām ir Sanfernando, un tieši tur strādāja gan galdnieks tēvs, gan viņa pusskolotais dēls Augusts, kas kļuva par kalnraču mācekli jau pusaudža gados. Pirmais, kas te iekrīt acīs, ir tādi savādi, kā noskūti kalni. Dzelszsrūdu, ko izraka, tepat ar rokām šķiroja un apstrādāja, un tepat kausēja, izmantojot vietējo malku un pievestas akmeņogles - viens no šķirotājiem bija arī Augusts. Produkts bija “tāds plāns bleķis”, kā izsakās Hanss Ermers. Maza bānīša sliedes savieno raktuvi ar apstrādes vietu, un Augusts Zanders savās atmiņās par lokomotīvi, kas diendienā stumjas augšup lejup, raksta tikpat izjusti kā par gadalaiku maiņu pie skaistā Zoterstrauta. Paplucinātie kalni disonē gan ar Zandera tēloto idilli, gan ar to, ko visu dienu braukādami līdz šim esam vērojuši, bet Hanss nesatraucas, viņš zina atbildi: ik pa 18 gadiem, kad mežs bija kaut cik ataudzis, to visu nocirta kurināšanai. Ieguve tika slēgta 50. gados pārāk dārgā procesa dēļ un nu arī mežu liek mierā. “Tas jocīgais, pelēkais, kas tur samests, ir šlaka, un tā ir indīga”, stāsta Hanss. “To mēģināja izmantot autoceļu būvniecībai, bet atzina, ka tik kaitīgu materiālu nevar likt uz ceļa. Un tagad tas viss te tā stāv. Tagad, kad pagājuši 40-50 gadi, drusciņ kaut kas zaļš sāk augt uz šīm kaudzēm. Ziemā no šlakas ceļas tvaiki, izdalās kaut kādas gāzes. Nē, pilsētu tas nopietni neapdraud.”

Vispirms Hanss parāda nelielu mājiņu koloniju, uzsvērdams, ka te gadu gadiem mituši Zandera radinieki, kas pilsētiņā un apkārtnē dzīvo vēl šodien. Te bija smēde, te krodziņš, te augšā dzīvoja vienkāršie strādnieki, un daudzi no viņiem strādāja visu nedēļu, bet sestdienās no rīta kājām gāja uz mājām, uz saviem Vestervaldes lauku ciematiem, 20-30 kilometrus, lai pirmdienas rītā atkal būtu te. Te viņi pārģērbās darba apģērbos, un šī ēka vēl ir īsta, oriģināla. Lielā rūdas šķirotava celta no ķieģeļiem, un tie nepavisam nav tādi, kādus mēs pazīstam, bet tumši brūni, vietējie, droši vien mālu iekrāsojis kāds dzelzs piejaukums. Sanfernando raktuves nosaukumu izdomājis kāds herdorfietis, kas bagāts atgriezās no Dienvidamerikas un izveidoja nelielas raktuves. Tagad atlikušās raktuvju ēkas atzītas par industrijas pieminekļiem, bet tas viss noticis stipri vēlu. Te ir klusi, vientulīgi, bet uz jautājumu, vai vispār kaut kas notiek, Hanss atbild, ka 2-3 cilvēki te kaut ko strādājot pie metāldarbiem.

Uzvedis mūs vēl augstāk kalnā, caur egļu mežu uz raktuves veco mašīnmāju, Hanss rāda - te bija liels, vēl 19. gadsimtā būvēts tornis, kas tagad diemžēl nojaukts. Un te iekšā strādāja lielās mašīnas - Zandera laikā tas notika tā: griezās rats, viens grozs gāja lejā, viens nāca augšā, 6-8 cilvēki varēja iekāpt, tajos pašos grozos tika bērta rūda, un tā visu dienu tas viss gāja augšā lejā, augšā lejā. Tas bija bīstams darbs, katru mēnesi pa vienam beigtam kalnracim. Un 40 gadu vecumā sabeigta veselība.

Revolucionāri, 1929

(Foto: Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur - Augst Sander Archiv, Cologne, AKKA/LAA, Rīga, 2004)

Hanss nebeidz uzsvērt, ka Zandera ģimene un daudzie radi bijuši un ir “ļoti vienkārši cilvēki”, vienalga, vai nu mēs to uztveram kā attaisnojumu vai kā izskaidrojumu viņu vienaldzīgajam nicinājumam pret Augusta ņemšanos ar fotografēšanu. Visi turpinājuši strādāt raktuvē arī pēc tam, kad Augusts bijis prom,

piekopdami nelielos apmēros arī lauksaimniecību. “Ģimene uzskatīja, ka Augusts grābstās pa mākoņiem. Tie neredzēja viņā mākslinieku vai kaut ko sevišķu, bet uzskatīja Augustu par plānā galdiņa urbēju. Herdorfas iedzīvotāji ļoti vēlu saprata, ka tas, ko viņš dara, ir kaut kas īpašs. Es pats Zanderu redzēju 1958. gadā. Viņš bija diezgan komisks - maza auguma, ar lielu basku bereti, jā, izskatījās gan drusku pēc tāda mākslinieka. Mums ar brāli tad bija 15 gadi, mēs strādājām uz lauka. Es vaicāju tēvam, kas tas par jocīgu vīriņu. Un tēvs tad teica man un brālim: “Paskatieties, tas ir tāds cilvēks, kurš savu mūžu nav strādājis, tikai spiedis podziņu - knik, knik, knik!”

Tomēr grāmatās lasāmi citāti no dēla Guntera atmiņām, kas mazliet mīkstina šo ainu. Tēvs Gunteram esot stāstījis, ka Zanderu bērni, kad Augusts vēl bijis puika, pa vakariem kopā ar tēvu mājās esot zīmējuši, un kaķi viņiem pozējuši, tupēdami uz krāsns. Augusts tad esot sapņojis kļūt par gleznotāju. Taču liktenīgais viņa dzīves notikums bija kāda raktuvju īpašnieka nolīgta fotogrāfa ierašanās. Šis notikums akcentē arī faktu, kas būtisks vēlāko Zandera uzskatu saprašanai. Viņam riebās izskaistinātās ateljē bildes ar gleznotajiem foniem, mākslīgajiem ziediem, samākslotajām pozām un retušētajām sejām, viņš gribēja bildēt cilvēkus vienkārši “tādus, kādi tie ir” - taču ar to nebūt nebija domāta mūsdienās tik parastā mirkļu ķeršana, cenšoties, lai fotografējamie pat nepamana, ka tiek uzņemti, un sevi kaut kā “nodod”. Zandera principu labi formulējis Golo Manns ievadā kādam no albumu izdevumiem: ja cilvēki nemana, ka viņus fotografē, tad tiek iegūts daudz informācijas, bet, ja fotografē, viņiem zinot, tad ar viņu pozu, ar attieksmi pret kameru papildus tiek iegūta informācija par to, ko šie cilvēki paši par sevi domā, par ko viņi sevi uzskata un kādi viņi grib būt sabiedrības acīs. Zanders nekad nav nevienu fotografējis bez atļaujas, un tajos gadījumos, kad nevis vienkārši izpildīja kādu pasūtījumu, bet strādāja ar domu par portretu savam lielajam tipu projektam, viņš rūpīgi izvēlējās cilvēkus, izmantodams savu plašo paziņu loku, ilgi runājās un centās savus objektus tuvāk iepazīt, pirms atskanēja “knik, knik, knik” - un šo knikšķu (vai vismaz uzkopēto kadru) arī nebija nemaz tik daudz, parasti 2-3, izņemot gadījumus ar skulptori Ingeborgu fon Rātu un gleznotāju Oto Diksu, ar kuru pozām un apģērbiem eksperimentēts vairāk. Runājot par dabiskumu, Zanders domāja ko citu - pirmkārt, dabisku apgaismojumu, iešanu dabā un cilvēku dabiskajā vidē, ko pat gribot nevarēja veikt fotogrāfijas attīstības sākumposmā, kad ķīmija prasīja, lai attīstīšana notiktu tūlīt pēc uzņemšanas. Zandera iepazīšanās ar fotogrāfiju sakrita ar fotogrāfijas ķīmisko emancipāciju. Viņš jau varēja, sajūsmas pārņemts, palīdzēt nest kameru un statīvu kalnā un ar cirvīti atbrīvoties no krūmiem, kas aizsedza skatu uz ainavu ar raktuvi. Naudu pirmajai, ļoti mazajai fotokamerai un ķīmijai aizdeva tēvs, viņš arī palīdzēja ierīkot tumšo kambarīti. Grāmatu, no kuras mācīties, atsūtīja draudzīgi noskaņotais fotogrāfs no Zīgenes - taču tajā bija daudz terminu latīņu valodā, labi, ka Herdorfas ārsts bija gatavs Augustam palīdzēt. Pie ārsta viņš esot devies arī, lai parādītu savu pirmo uzņēmumu - un tā bija tieši ainava, nevis portrets. Ar šo ainavu kaut kas nebija kārtībā - viens ciemats tajā atradās, kur tam jābūt, bet otrs rēgojās mākoņos, un Augusts bēdīgi nosprieda, ka ir kļūdījies un sanākusi dubultekspozīcija. Ārsts viņam iegalvoja pavisam ko citu - ka neviļus izdevies nofotografēt mirāžu, retu dabas parādību, kad objekts atspoguļojas gaisā. Tā Zanders pats rakstījis savās atmiņās, bet dēlam palicis prātā cits tēva stāsts - ka pirmā fotogrāfija bijusi rūpīgi veikts savas ģimenes portretējums, kurā visi Zanderi smuki saģērbušies sēž pie savas mājas. Tur nekādu mirāžu nebija, bet tieši tas ģimenei nepatika - pieraduši pie vecmodīgajiem izskaistinājumiem, viņi bildi uztvēra kā neestētisku un apgalvoja, ka bērni te neizskatoties smuki. Jau nopietnākus centienus uzsākt fotografēšanu kā biznesu atbalstīja turīgāks mātesbrālis, kam pašam piederēja raktuves Ungārijā, tacu visi šie ieguldījumi gan tēvam, gan onkulim, kā savos biogrāfiskajos komentāros apgalvo Roberts Krāmers, vēlāk tikuši atdoti ar procentiem.

Jauns skolotājs, ap 1928

(Foto: Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur - Augst Sander Archiv, Cologne, AKKA/LAA, Rīga, 2004)

Zanders iegājis Eiropas vēsturē arī ar fotogrāfiju kolekciju “Ķelne, kāda tā bija” - un kādas tās vairs nav, kopš to iznīcināja sabiedroto aviācija. Arī doma par Ķelnes arhitektūras fotografēšanu Zanderam nebija nekāda pēkšņas bojāejas nojautas ierosināta, būdams liels senatnes vērtību cienītājs, viņš ar to bija sācis nodarboties jau 30. gados. Pateicoties šai kolekcijai, kuru pilsētas municipalitāte pēc kara nopirka par 25 000 marku, zaudētās Ķelnes apraudāšanā var iesaistīties ikviens, arī tāds, kas pirmskara Ķelni nemaz nav redzējis. Bojā gāja arī Zandera māja, no kuras viņš laimīgā kārtā 40 000 negatīvus bija pārvedis uz klusu Vestervaldes ciemu - Kūhhauzeni, kur pavadīja kara un pēckara gadus. Patiesībā arī pārējie negatīvu tūkstoši pēc bumbošanas bija pagrabā palikuši neskarti, tacu par to iznīcināšanu parūpējās marodieri, un vecais vīrs saņēma vēl vienu smagu triecienu, ko, tāpat kā dēla nāvi un Annas aiziešanu 1957. gadā, diez vai spēja kompensēt aizvien lielākā atzīšana, izstādes un Vācijas Nopelnu ordenis.

Kūhhauzenē Zanders bija iejuties kā mājās, viņš rāja cieminiekus, kuri nepratās kraut kūtsmēslu čupas no ielas neredzamās vietās un līdz sava mūža galam bija nomodā par kādu skaistu valriekstu koku, kuru īpašnieks neuzdrīkstējās nocirst, kamēr Zanders bija dzīvs. Ieradušies Kūhhauzenē, mēs šajā rimtajā trīs četru ielu un pāris duču māju valstībā diezgan viegli atrodam to, kuras daļu Zanders savulaik īrēja no Krēmeru ģimenes. Viņš bija ierīkojis sev visas pilsētnieciskās ērtības un iekārtojis studiju, kurā strādāja pie arhīva un turpināja arī fotografēt. Taču mājas piebūve, kurā bijusi Zandera studija, ir nojaukta, nekas zanderisks nekur nav saglabājies, visu mājas priekšu apsēduši visdrausmīgākie vācu rūķi, kas no puķu dobēm glūn uz sarkanām plastmasas vējdzirnaviņām, un Krēmeru ģimenē palikuši tikai tādi locekļi, kas Zandera laikus neatceras. Ir karsts pusdienlaiks, bet mēs riskējam iegriezties vēl kādā mājā, pie kuras durvīm rej suns un spindz desmitiem lapseņu. Tām būtu jāiekrīt izliktajā burkā ar medusūdeni, bet nekā.

Augusts Zanders pie savas mājas, 1960

(Foto: Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur - Augst Sander Archiv, Cologne, AKKA/LAA, Rīga, 2004)

Te esot dzīvojuši Zandera draugi. Un patiešām - izrādās, ka 78 gadus vecā Margarēte Grapfa, kurai pēc vairākiem pārciestajiem insultiem ir grūti savaldīt sejas apakšdaļu, ir viens no pavisam nedaudzajiem vēl dzīvajiem cilvēkiem, kam ir savs pilnīgi autentisks un nevienam neizstāstīts stāsts par Augustu Zanderu. Mēs apsēžamies pie gara ēdamgalda - un man tiek ierādīta vieta, kur parasti sēdējis Zanders. Pie loga. “Jūs sakāt, ka noteikti neesat radiniece?” - pārjautā Margarēte. “Kas zin, kas zin. Neviens to nevar skaidri zināt.” Šī ir lieliskākā saruna par vietu, ko pasaulē ieņem ģēnijs, un tā skan sekojoši.

- Augusts Zanders esot bieži te, šajā mājā ciemojies, nācis pusdienās. Vai jūs to atceraties? Pastāstiet, lūdzu, kā Zanderam gāja Kūhhauzenē, vai viņš bija labi ieredzēts?

Grūti jau man ir parunāt, jo mani jau divreiz ir ķērusi trieka, apakšējais žoklis neklausa, droši vien jums grūti saprast, ko es saku. Vienu laiku nemaz nevarēju parunāt. Ēst arī ir grūti. Augšā divi zobi. Bet, nekas, gan jau kāds mīlēs šitādu arī. (Smejas.) Kādreiz jau gadījās arī kāda saraušanās, bet visumā ar viņu bija viegli saprasties.

 - Toreiz šeit laikam dzīvoja lielāka ģimene?

- Jā, mana vīra Ēvalda vecāki, vīrs un es, četri.

- Vai jūs esat zemnieki?

- Jā, tā pa pusei. Vīrs bija amatnieks, galdnieks, viņš gāja strādāt, un es pa māju, ar zemes darbiem.

- Kā tas tā gadījās, ka fotogrāfs Zanders izvēlējās tieši šo ciemu, lai dzīvotu te?

- Viņš staigāja pa visu Vestervaldi un braukāja te apkārt ar tādu mazu motociklu - un tā viņš bija šo vietu noskatījis. Viņš meklēja vietu, kur paglābt savas lietas no kara. (Šai brīdī ierodas tautiskā kleitā ģērbusies meita Marlēne, kura dzirdējusi no kaimiņiem, ka te kādi sveši slaistās pa ciemu, un nākusi apskatīt, vai ar māti viss ir kārtībā. Viņa dzīvo līdzās, jaunuzceltā mājā, un strādā Loišeidas evaņģēliski luteriskās baznīcas kancelejā.)

 - Kad viņš te iemitinājās, es pati vēl te nemaz nebiju. Man te kaut kur jābūt bildēm! To viņš ir uzņēmis (rāda savu meitenes gadu foto). tā esmu es, te dārzā. 1942. gads. Grēte Dihenbaha, tas ir mans meitas uzvārds. Es augu Ēzenes bērnu namā, bet trīs gadu vecumā nonācu pie audžuvecākiem, kas mani pieņēma. Un viņš ir uzņēmis arī šo, tas bija viņa ateljē, kundze ar divām meitām. Es savus īstos vecākus nezinu. Sešpadsmit gadus dzīvoju pie audžuvecākiem, un, kad man bija 19, apprecējos. Un tā ir mana kāzu bilde. Bija vēl arī tāda grupas bilde, kur bija visi viesi. Tās kāzas bija 1946. gadā, Zanders fotografēja. To grupas bildi būs paņēmuši tie strādnieki, kas te nesen bija, viņiem tā dikti patika.

- Jūs te, dārzā, pati esat atlaidusies, un rokā ir grāmata. Un arī māte ar meitām fotografēta ar žurnālu. Vai jūs jaunībā bijāt liela lasītāja?

- Zanders, Zanders man teica - paņem grāmatu rokā. Visa tā bildēšana jau notika pie viņa - viņa ateljē un viņa dārzā. Tur bija viss ļoti smuki iekārtots. Tādi šauri lodziņi. Vienā pusē bija tā tumšā istaba. Re, tas arī ir fotografēts pie viņa - te es esmu ar to meitu, kas te tikko bija, viņa ir dzimusi 1948. gadā, te es gaidu to meitu. Un te es esmu ar savām māsasmeitām, Grēte Grapfa ar māsasmeitām Ģertrūdi Smitu un Margitu Rēdevaldi. Un tas foto jau ir daudz vēlāk, tad mani fotografēja Šēfera kungs - bet atkal tā grāmata man ir priekšā! Šēfers tā gribēja, tāpēc, ka tā grāmata bija Zandera bildē! Lai būtu līdzīgi!

- Kāpēc Zanders sadraudzējās tieši ar jūsu ģimeni?

- Mans vīrs, galdnieks, taisīja viņam rāmīšus bildēm, un tā viņi satuvinājās. Ēvalds taisīja arī viņam mājās daudz ko no koka lietām.

- Vai jūs pazināt vēl arī Annu Zanderi, vai viņa vēl bija dzīva?

- Pazinu gan. Un Brunhildi, viņa mājas izpalīdzi.

- Vai bijāt kaut ko dzirdējusi par to briesmīgo gadījumu, kad Anna brauca šurp no Ķelnes ar vilcienu un tas vilciens tika sabumbots?

- Es tikai zinu, ka viņai bija izdevies izglābties. Dzīvi no visa vilciena palika 8 cilvēki. Viņa veda pannu no Ķelnes mājas, un viņa bija turējusi pannu uz galvas. Varbūt tāpēc. Nu, viņš jau vienmēr vis nebija tāds maigs pret Annu. Viņš bija labs cilvēks, labu sirdi, bet kādreiz viņš varēja būt īsti riebīgs. Annu viņš turēja stingri. Es viņam palīdzēju veikt rakstu darbus. Ziniet, viņš lietoja žeņšeņu. Nu, vienreiz es rakstu, ko viņš man licis, viņš pārliecies man pāri kaut ko rāda, un, ziniet, tā smird tas žeņšeņs! Es tā pagriežos prom! Un viņš bija tik dusmīgs, ka es tā atrāvos nost! Viņam bija krāsns, un viņš to krāsni dusmās apgāza, un krāsns saplīsa! Viņš bija ātrs!

- Vai jūs no viņa baidījāties?

- Nē, nē, viņam jau ātri pārgāja. Es jau saku, viņš bija labs cilvēks. Manu vecāko meitu viņš ņēma līdzi pie vienas ģimenes Švarcvaldē, viņam tur bija paziņas. Un tur Švarcvaldē ciemojoties, iedāvināja viņai mazu fotoaparātu.

- Vai viņa arī sāka fotografēt?

- Jā, katrā ziņā.

- Vai Zanders viņu pamācīja?

- Kā tad, viņš pamācīja gan.

- Pret kādām kaitēm viņš to žeņšeņu lietoja?

- Grūti pateikt, bet viņš jau lietoja visādas dabas zālītes un vasarā, kad bija ļoti karsts, tā kā šodien, viņš izģērbās pilnīgi pliks - jūs zināt, pie zemniekiem tā nav parasts! - pilnīgi pliks, bez nevienas biksiņas! - un tur pie mežiņa, pļavā nolicies, sauļojās. Un ko vēl viņš darīja! Vienreiz gadā viņš likās iekšā skudru pūznī! Viņš teica, ka tā esot veselīgi. Es jau šitā gan nebūtu darījusi.

- Grāmatās teikts, ka viņa māte esot ļoti labi pārzinājusi ārstnieciskos augus. Un viņš gājis tos lasīt kopā ar māti.

- Zanders te daudz staigāja pa mežiem. Ja kāds sūdzējās par kādu kaiti, Zanders vienmēr ieteica lietot kādu zālīti, kādu ārstniecības augu. Viņam bija tādas četrstūrainas stikla burkas, kurās viņš turēja visādas tējas un tinktūras, ko viņš pats bija sagatavojis, nu, iespējams, arī Anna palīdzēja. Jā, viņš varēja izārstēt! Ak par viņu ir grāmatas?

- Jā, diezgan daudz grāmatu. Vai Kūhhauzenes iedzīvotāji to zina un novērtē, ka Zanders ir slavens? Vai viņi tikai atceras, ka tāds mazs vīrelis te pa ciemu staigāja?

- Nē, neviens te neuzskatīja, ka viņš būtu kāds sevišķs mākslinieks. Nu, ir Zanders - jā, uztaisīs foto, kad vajadzīgs.

- Tagad gan viņu atzīst par lielu mākslinieku, rīko izstādes.

- Pēc nāves, pēc nāves. Jā, mazdēls Gerds jau te bija vēl nesen, uzlika Augustam piemiņas akmeni pilsētiņā. Mazdēls te bija dažus gadus gājis skolā. Tā amerikāniete Zigrīda, tā nē, to es tik vienu reizi te redzēju.

- Kur tad te ir skola, tik mazā ciemā?

- Kādreiz bija, meža vidū, vidiņā starp cetriem ciematiņiem.

- Kad Zanders te pusdienoja, kas viņam labi garšoja? Vai viņš nāca ēst vienmēr vienā noteiktā laikā?

- Jā, divpadsmitos. Ēda visu ko, nebija izvēlīgs. Dikti mīlēja sautējumus, kur visādi dārzeņi. Gulašu nē, tas viņam bija par cietu. Mēs ēdām visu, kas dārzā izaug. Spinātus. Jaunus rācenīšus ar visām lapiņām. Bet ar lapām ir liela ņemšanās, šodien tās neviens vairs negatavo. Tiem rāceņiem jābūt pavisam jauniem, maziņiem, es lapiņas ar visiem mazajiem rācenīšiem sakapāju ar maizes griežamo mašīnīti, sagriezu mazos gabaliņos un tad saštovēju, man jau bija liela ģimene un daudz vajadzēja. Sālsūdenī, ar miltu mērcīti - drusciņ piena, drusciņ muskatrieksta, sāls un pipari. Un tad ar vārītiem kartupeļiem.

- Nu, Zanderam tas dikti patika. Jā, ēda to, kas kuru brīdi zemnieku mājā bija, ja bija kāds lops nokauts, tad gatavoja gaļu.

- Vai lauku cilvēkiem patika fotografēties, vai viņi gāja pie Zandera?

- Nu tak jau! Ja bija nauda - ja nebija, tad jau nevarēja bildes pasūtīt.

- Cik maksāja portretiņš?

- Es vairs neatceros. 1946. gada aprīlī par kāzu bildēm mēs vēl maksājām reihsmarkās, bet cik, to es vairs neatceros.

- Vai amerikāņi atnāca līdz šejienei?

- Jā, viņi te bija. Bet viņi neuzkavējās. Te arī daži amerikāņi un daži vācieši ir krituši. Bija cetras kapa vietas, bet tagad vairs nav, tie ir pārapbedīti. Arī bumbas krita te uz Kūhhauzeni. Mājām netrāpīja, bet vienā zirgu stallī bija iekritusi bumba.

- Zanders jau bija diezgan vecs, vai viņš labi tika ar dzīvi galā?

- Viņš brīžiem bija te, vairāk pa vasaru, un tad atkal Ķelnē. Gunters par viņu rūpējās. Bet nekāds švakais un slimais jau viņš nebija. Vienkārši novecoja. Viņam bija grūti tikt galā ar apkuri, tur bija tās jocīgās krāsniņas, kur vajadzēja likt briketes, nu tas viss viņam kļuva par grūtu. Un tad arī mājas īpašnieki teica, ka viņiem pašiem trūkst vietas.

- Kāpēc tā piebūvīte, kurā bija Zandera studija, ir nojaukta?

- Tā bija tāda dumjība. Bija taču ļoti smuki. Tā ģimene jocīga, pārbūvēja un nojauca. Viņi tur piebūvē atrada Zandera negatīvus un pārdeva, dabūja kārtīgu naudu. Es domāju, tā bija laba nauda. Viņš pa kara laiku bija te visu ko saslēpis.

- Vai jums ir palicis prātā kāds gadījums no Zandera dzīves?

- Viņam diez kā nebija ar humora izjūtu. Vienreiz manā dzimšanas dienā - Zanders vienmēr bija ielūgts manās dzimšanas dienās - te bija tāds šaurs lodziņš, vēdlodziņš, un jaunie puiši iemeta pa to iekšā smirdīgo bumbu, nu, to purkšķu bumbu, tādu joku. (Smejas) Mans vīrs saka: “August, klausies! Vai tu te palaidi to smaku?”

- Bet viņš palika tik dusmīgs, ka viņam tā pārmet! (Smejas) Mans vīrs to bija domājis kā joku, bet viņš tādus jokus nesaprata un apvainojās.

- Kur palika Zandera motocikls?

- Nu to es nezinu, es pati viņu uz motocikla neredzēju. Ja viņam kaut kur vajadzēja tikt, tad mans vīrs viņu kučierēja, mums bija koko, tāds maziņš automobilītis. Pēc motocikla tas jau likās īsts ērtības kalngals.

- Tad jau vispār Zanders te labi jutās?

- Viņam tikai nepatika maksāt... Bija grūti to naudu viņam no kabatas izvilināt. Viņš jau bagāts palika ar to savu grāmatu un to savu darbu.

- Bildēs bieži redzams, ka viņam galvā berete, slīpi uz vienas auss, vai viņš arī laukos tādu valkāja?

- Jā, jā, melna basku berete, ar tādu viņš te pa ciemu skraidīja, pēc cepures uzreiz varēja pazīt, ka Zanders nāk.

- Viņam taču pašam nebija nekādu lopu un saimniecības?

- Nē. Tikai krauklis. Tas bija bieži redzams viņa dārzā. Viņš ar savu kraukli arī runāja, sarunājās.

- Ko tad viņš teica krauklim un ko krauklis viņam?

- Krauklis visu atkārtoja.

- Jebkuru vārdu?

- Jā, viņš tiešām varēja atkārtot. Viņš runāja visādus sliktus vārdus. (Smejas) Kā krauklis ierauga, ka nāk vecais Krēmers, tā sāk bļaut: “Ashloch! Ashloch!” Vecais Krēmers mūždien spļaudījās, viņš zelēja tādu melnu tabaku. Un tā siekala tecēja pār lūpu. Krauklis viņam ņēma nost to tabaku, rāva no mutes ārā. Viņš bija liels viltnieks. Es no viņa baidījos! Tas nebija ar pliku roku ņemams. Tur, kur tagad ir uzcelta garāža, viņiem bija tas dārzs. Dārzu viņi pēc Annas nāves atdeva, vairs neturēja.

- Mēs redzējām te pļavā, pāri ceļam saspraustas kārtis, maija kokus. Vai jūs nepastāstītu, ko ar tiem svin un kā tas notiek?

- Visi sanāk tajā naktī no 30. aprīļa uz 1. maiju, jaunie sarīko dejas. Nu, diemžēl šodien tas ir tikai iemesls iedzeršanai. Tur, kur tagad ir bērnu spēļu laukums, bija tāds liels valriekstkoks, un zem tā notika danci. Kamēr Zanders bija dzīvs, neviens nedrīkstēja ķerties tam riekstkokam klāt. Vēlāk tas tika nozāģēts.

- Bet Zanders pats, vai viņš dziedāja, dejoja?

- Nē, pats gan nē. Pie galda viņš pasēdēja, bet nedziedāja. Man arī ļoti reti nācies redzēt, ka viņš smietos.

- Vai Zanders vienmēr prasīja atļauju, ja viņš kādu gribēja nofotografēt?

- Cilvēkiem - jā, prasīja. Viņš teica - nepozē, esi tāds, kāds tu esi!

- Ko tieši nedrīkstēja darīt, lai nebūtu poza?

- Nu, neizgāzt krūti un neievilkt vēderu! Kāds esi, tāds esi! Tā viņš teica.

- Vai viņš mēdza arī fotografēt, kā cilvēki strādā lauka vai mājas darbus?

- Jā, pie darbiem viņš fotografēja. Tajā grāmatā ir trīs cilvēki no Kūhhauzenes (patiesībā ir vairāk - I.Z.). Viens ir advokāts, kaktu advokāts - tā viņš bija iesaukts.

- Kas tad viņš īstenībā bija, vai zemnieks?

- Viņš bija kuprītis, strādātājs nebija. Viņš tikai varēja padarīt kādus rakstu darbus te priekš vietējiem. Viņu sauca Heinrihs. Viņš dzīvoja tepat kaimiņu mājā, uz leju pa šo ceļu. Viņam bija arī sieva, bet man liekas, viņa gan vairāk dzīvoja Ķelnē.

- Un kas tad bija tie divi pārējie kūhhauzenieši, kas iekļuva Zandera grāmatā?

- Divi kalpi. Viens tā atstutējies stāv pie dārza, tas bija tāds drusku padumjš, es domāju, ka viņš bija polis.

- Vai poļi te brauca par laukstrādniekiem?

- Bija, bija. Un arī tagad ir. Un tad jābūt uzmanīgam. Viņi dabū darba atļauju uz trīs mēnešiem. Piemēram, pie manas meitas poļi strādāja, kad viņa cēla māju. Es teicu, ka gulēt var pie manis, man jau vietas pietiek. Un piecarpus nedēļas tad te bija 4 cilvēki, visas vietas bija aizņemtas, es sev vairs lāgā nevarēju atrast vietu. Un tas poļu ēdiens bija apnicis, dikti trekns. (Parādās zēns un paveca vilku kuce, vārdā Lūsija.)

- Viņai bija septiņi bērni, tagad sterilizēta un tāda pašvaka. Kopš vīrs man ir miris, Lūsija ir man vienīgais labais draugs.

- Vai šis bija jūsu mazdēls?

- Nē, tas ir kurdu puika, kas dzīvo Loišeidā un nāk palīdzēt saimniecībā. Viņam ir vecāki, brālis un māsa, viņi grib būvēt māju un palikt te šajā apkārtnē! Cilvēki vien ir, es tā domāju. Paklau, bet es uzvilkšu kādu smukāku jaciņu priekš fotografēšanās. Un Latvijā arī par Zanderu interesējas! Ja viņš šito būtu zinājis! Vai, ka viņš šito zinātu!

Margarēte Grapfa - viena no pēdējām Zandera dzīves lieciniecēm (Foto: Atis Klimovičs)

Vai, ja Augusts Zanders zinātu, ka Latvijā “Lido” ēstuve ir visos stūros izkarinājusi viņa fotogrāfiju reprodukcijas un tie, kas ēd savu dienišķo kotleti, domā, ka visi bildēs redzamie ļaudis ir kādi Ķirsona radinieki... Tiešām - cilvēki vien ir, es varu tikai piekrist Margarētes kundzei.

Vai Zanderam, kurš uzsvēra, ka fotogrāfa darba būtība atklājas tikai lielā attēlu kopumā, izdevās īstenot uzprojektēto sabiedrības tipu konstrukciju? Visai nosacīti, jo šī klasifikācija “peld”. Var tajā saredzēt klasisko četru pamatelementu - zemes, gaisa, uguns un ūdens - izpausmi, bet viss pārējais mainās, ķekarojas un zaudē jebkādu citu noteiktību, izņemot vienu - katrs portrets ir konkrēts. Var uzskatīt, ka ieskatīšanās “tipu spogulī” dod 20. gadsimta cilvēkam cerēto iespēju ieraudzīt pašam sevi, tomēr galvenā vēsturiskā morāle laikam gan ir cita. Šķirstot lapas ar sejām, augumiem, skatieniem un priekšmetiskajiem atribūtiem, es jūtu, ka mana interpretācija, kurai vēl būtu jānobriest un jātiek labāk saprastai, ir saistīta ar skata punktu, ar 2006. gadu - tas, ko es jaušu pirms simt gadiem aizsāktajā darbā, ir iekšēja cīņa starp cilvēka piederību sabiedrības slāņiem un grupām, un viņa individualitāti; cīņa, kurā manas dzīves laikā ir triumfējusi individualitāte - un šo triumfu es šobrīd jau izjūtu kā vēršanos sakāvē. Es lasu Zandera fotogrāfijas kā neizbēgamas kļūdas skaisto vēsturi, cenšoties vēl nenojaust, kur šajā pagātnē atklāsies nākotnes attēls.

Pateicība par atbalstu raksta tapšanā - Gētes institūtam Rīgā,
Die Photographische Sammlung/SK Stiftung Kultur,
Ilzei Valainei un Villijam Reifam