Cilvēks stāvoklī

“Bērns ir pienākums un atbildība Dieva priekšā līdz mūža beigām,” sprieda politiķis. Kalnozols sacīja, ka vajadzētu runāt nevis par seksu, bet par ģimeni, proti, ka ģimene nav veids, kā legāli nodarboties ar seksu, bet ģimene ir atbildība. Tāpat deputāts pauda viedokli, ka daudzos gadījumos tiek popularizēts, ka ģimene ir jāveido aiz mīlestības. “Bet faktiski mēs visi labi saprotam, ka mīlestība ir psihiski slims stāvoklis cilvēkam,” līdz ar to cilvēki tiek aicināti veidot ģimeni aiz “psihiski slima stāvokļa”, un sekas tam ir lielais šķirto ģimeņu skaits, uzskata deputāts.

LETA, 15. jūnijā

Kādreizējā būvnieka, tagad Saeimas deputāta Valda Kalnozola sarunātā pārstāstā ir tik daudz slāņu, ka pirmajā acumirklī vienkārši nolaižas rokas un nav saprotams, no kura gala tam visam ķerties klāt. Bet pamēģināsim tā. Ja cilvēks kādam vēlas ko pavēstīt, gribētos pieņemt, ka tas ir kaut kas, ko viņš vai viņa zina. Ideālas apstākļu sakritības gadījumā tas otrs vai citi šo informāciju nav zinājuši, tagad uzzina un var kaut kā reaģēt – pieņemt to “zināšanai”, sākt rosīties, sašust, iebilst, gardi smieties vai darīt vēl visu ko. To viņiem būtu iemesls darīt, ja viņiem būtu zināšana, kaut vai ticība, ka vēstītājs savu zināmo un vēstāmo patiesi ir kaut kā pats uzzinājis, izdibinājis, nonācis pie kaut kādas, es atvainojos, patiesības. Taču citētajos Kalnozola pārspriedumos un no tiem izveidotajā ziņā no tā visa nekā nav, un savā īpatnā veidā šie vēstījumi atgādina tik populāro TED konferenču žanru jeb, precīzāk sakot, dažas tam veltītas vairāk vai mazāk asprātīgas parodijas.

Nejaušas sagadīšanās pēc tajā pašā dienā, kad parādījās pieminētā ziņa, Parīzes Didro universitātes filozofijas profesora Džastina Ērika Haldura Smita blogā izlasīju rakstu, ko bija iedvesmojusi kāda miljardiera, izgudrotāja, Tesla elektromobiļu ražotāja, kosmosa entuziasta un “futurologa amatiera” Īlona Maska uzstāšanās. Viņš, pats savukārt iedvesmodamies no filozofa Nika Būstrema, kaut kur bija izteicies, ka varbūt patiesībā mēs dzīvojam virtuālā simulācijā, pasaulē, kas atgādina datorspēli, piemēram – “Second Life”. Taču Smita raksts ir ne tik daudz par “dzīvošanu datorspēlēs” vai Īlonu Masku, bet gan par domu gaitu un izrunāšanos, kas atsevišķas personas pārējo acīs padara par “viedokļu” vai “domas līderiem”. Pati ideja, ka “ne viss ir tā, kā izskatās”, protams, nav nedz jauna, nedz oriģināla. Kā raksta Smits, droši vien ne viens vien no viņapaaudzes varētu atsaukt atmiņā jaunības dienas, marihuānas pīpēšanu (mūsu platuma grādos tā, visticamāk, būtu lēta vīna dzeršana) un nebeidzamu spriedelēšanu, savas atklāsmes parasti iesākot ar: “Jā, bet kā būtu, ja…” Taču tagad “ideju piedzīvojums, kas būtu pa spēkam kuram katram un uz ko patiesībā mūsu senči bija spējīgi jau gadu tūkstošus pirms videospēļu izgudrošanas, piepeši iemanto svaru, jo par to interesi izrādījis Oksfordas profesors, un savu zīmogu ar atvasinātu interesi ir uzspiedusi kāda bagāta persona. Un tagad, kad ļaudis par to runās, viņi vairs neteiks: “Jā, bet kā būtu…”, un, visticamāk, viņiem rokā vairs nebūs arī kāsis. Būdami pie skaidras apziņas, viņi pilnā nopietnībā nu jau saviem darba kolēģiem klāstīs: “Es lasīju, ka viens eksperts…” vai pat vēl kodolīgāk: “Viņi saka…” Nav jābūt heidegeristam, lai šie “viņi” darītu piesardzīgu”. Un šos “viņus” arī mēs labi pazīstam – spilgtākā to inkarnācija ir ziņu portālos mītošie bezpersoniskiem rēgiem līdzīgie “britu zinātnieki”.

Taču atgriezīsimies pie Saeimas tribīnē runājošā Kalnozola. Vārdu savārstījums “psihiski slims stāvoklis”, visticamāk, ir runas paviršības kļūda, jo par stāvokļu iespēju būt slimiem vai veseliem līdz šim nekas nav dzirdēts. Tomēr kaut kādu runātāja ieceri no teiktā var izlobīt, proti, ievēlētais tautas priekšstāvis saviem kolēģiem un tautai ir vēlējies atklāt mīlestības patieso dabu un to, cik gan tā ir nedrošs pamats kopdzīves sākšanai un ģimenes dibināšanai. Uzdrošinos minēt, ka pie šāda atklājuma pētījumu, eksperimentu vai atklāsmju ceļā Kalnozols nav nonācis paša spēkiem, un tāpēc ir žēl, ka viņš nav vīžojis nosaukt šīs savas zināšanas avotus, jo to nudien varētu būt visai daudz, no dažādiem laikiem, un katrā konkrētā gadījumā tad arī atšķirtos viņa teiktā jēga. Teiksim, varbūt tā ir atsauce uz Platona dialogu “Faidrs”, kurā Sokrats norāda, ka “mīlestība ir zināms ārprāts”:

SOKRATS: Ārprāta veidi ir divi: vienam pamatā ir cilvēciskas slimības, otram – dievišķa novirze no parastā stāvokļa.

FAIDRS: Protams.

SOKRATS: Bet dievišķo ārprātu mēs sadalījām četros veidos un tos piedēvējām četrām dievībām: reģa iedvesmu – Apollonam, mistēriju priestera – Dionīsam, dzejnieka – mūzām, ceturto, mīlestības ārprātu, kas nāk no Afrodītes un Erota, apzīmējām par pašu labāko. Nez kādā veidā līdzībā attēlojām mīlestības stāvokli: šo to varbūt tvērām pareizi, citur, iespējams, aizklīdām sānis, tomēr, sameistarodami ne gluži nepārliecinošu runu, mīta formas himnā pieklājīgi un bijīgi slavinājām manu un tavu kungu, Faidr, – Erotu, daiļu zēnu sargātāju.

Ja Kalnozols būtu atsaucies uz šo dialogu, viņa ieteikumu nebalstīt laulības dzīvi daiļo zēnu aizbildnim piemītošā ārprātā vēl varētu saprast – mūsu politiķus tak nebeidz un nebeidz satraukt viendzimuma attiecību reģistrēšanas iespēja. Taču varbūt deputāta atmiņā runas teikšanas brīdī atausa Zigmunda Freida “Ievadlekcijās psihoanalīzē” izteiktās retoriskās pārdomas par to, ka

vai gan tas, ko mēs saprotam ar “iemīlēšanos”, nevarētu būt sava veida slimība un neprāts, ilūzija, aklums pret to, kāda mīlētā persona ir patiesībā?

Kas zina, varbūt atbildi Kalnozols ir izlasījis Viljama Šekspīra “Romeo un Džuljetas” pēdējā cēlienā, kurā, kā zināms, Romeo, nospriedis, ka viņa mīļotā ir mirusi, krīt izmisuma ārprātā un iesaucas:

Nāc, pretīgais, nāc, rūgtais ceļvedi!

Tu, izmisušais stūrmani,

Pret klintīm vadi jūrā pagurušo laivu.

Par savu mīļo dzeru!

un izdzer indi, bet Džuljeta, pamodusies un atradusi Romeo bez dzīvības, noduras ar sarūsējušu dunci. Taču varētu arī būt, ka deputāta zināšanas pamatā ir nevis filozofijas vēsturē vai literatūrā smeltas patiesības, bet gan smadzeņu darbības fizioloģijā noskaidrotais – piemēram, ka ķīmiskie procesi, kas cilvēka smadzenēs norisinās iemīlēšanās gadījumā, ļoti atgādina tās izmaiņas mūsu apziņā, ko spēj ierosināt amfetamīns vai kokaīns.

Lai nu kā, Kalnozols varbūt arī ir mēģinājis vienā teikumā pateikt daudzas dažādas un dažādos laikos izdomātas, saprastas vai iztēlotas lietas, taču no tā vien nebūt pašsaprotami neizriet, ka “tā tas ir”. Faktam, ka viņš vēl ir arī deputāts, šajā atgadījumā ir vien tāda nozīme, ka viņa teikto kāds bija arī dzirdējis, pierakstījis un uzskatījis par nepieciešamu izplatīt, jo pats par sevi tas “patiesības noskaidrošanā” nekā nepalīdz – nav dzirdēts, ka līdz ar deputāta pilnvarām ievēlētie politiķi tiktu apveltīti arī ar nominālām spējām vārdus pārvērst patiesībā. Un tāpēc bezjēdzīgs troksnis ir arī pārējie citētie vispārīgie pārspriedumi – par bērniem, seksu, ģimeni. Var jau būt, ka Kalnozols to nav pamanījis, taču arī par šīm tēmām uzskati laika gaitā ir pamatīgi mainījušies. Daudzas tradīcijas un ieradumi – kaut vai sievu sišana, meitu laupīšana, iešana panāksniekos u.tml. – lielā pasaules daļā vairs nav īsti cieņā, bet kopš kontracepcijas tabletes izgudrošanas sekss vēl biežāk nekā jebkad agrāk civilizācijas vēsturē ir kļuvis arī vienkārši par patīkamu laika kavēkli, ja vēlaties – izklaidi, bet bērnu dzemdēšana sievietēm un dzemdināšana vīriešiem jau sen vairs netiek uzskatīta par pašsaprotamu pienākumu vai likteņa uzliktu krustu. Pateikt, ka tā nav un tas viss neeksistē, neko no tā nepadarīs par neesošu.

…lai gan interneta laikmetā ir pieejama neierobežoti plaša telpa, kur izteikties, vieta, kur iespējams kritiski analizēt pie varas esošo izteikumus, sarūk arvien mazāka,

savā esejā rakstīja Smits.

Pie varas esošie uztur priekšstatu par savu saprātīgumu, runādami par dažādām “iespējamībām”. Šāda runāšana Google meklētāja rezultātos pārstrādājas tikpat viegli kā runāšana par to, kas ir “patiesībā”. Lai gan Google meklētāja rezultāti tāpat ir daudz interesantāki par patiesību, un kāpēc gan tad vienkārši balsī nepasapņot?

Starp citu, ierakstot Google frāzi “mīlestība ir”, pirmie izlec šādi rezultāti: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir spēks, mīlestība ir slimība.”