Cilvēks un ieroči

Vēsturi – racionālu un metodisku cilvēces pagātnes pētniecību – pirms nepilniem 25 gadsimtiem izgudroja viens vienīgs cilvēks. Pirms nepilniem 25 gadiem, kad es uzsāku antīkās kultūras studijas maģistrantūrā, daži no mums mēdza visai vīzdegunīgi izteikties par šo vīru un – mums labpatika tā jokot – viņa vājību uz puķainiem havajiešu krekliem.

Šis komiskais tēls bija Hērodots, kurš jau kopš romiešu laikiem pazīstams kā “vēstures tēvs”. Šī Cicerona piešķirtā iesauka bija domāta kā kompliments. Hērodota “Vēsture” – pļāpīgs, galvu reibinošiem līkločiem bagāts deviņu sējumu stāsts par grieķu–persiešu kariem (490.–479. g. p.m.ē.), kuros visai ļodzīga ķildīgu grieķu pilsētvalstu koalīcija divas reizes atvairīja lielāko iebrucēju karaspēku, kādu pasaule līdz tam bija redzējusi, – bija pirmais liela apjoma prozas vēstījums par svarīgu vēstures notikumu (patiesībā jau par tikpat kā jebko). Taču mums, 80. gadu vidus maģistrantūras studentiem, likās, ka vārds “tēvs” atspoguļo kaut ko bezcerīgi vecīgu un vecmodīgu, kas raksturīgs pašam Hērodotam un viņa apcerējuma priekšmetam, šim nodzeltējušajam “labajam karam”. Jāņem vērā, ka tolaik ritēja Aukstā kara pēdējie gadi; daudz pieņemamāks mums likās ko­­­dolīgais un skeptiskais stils, kādā rakstīja cits grieķu vēsturnieks – Tūkīdids, kurš divas paaudzes vēlāk aprakstīja Peloponnēsas karu starp Atēnām un Spartu. Jūsmot par Tūkīdida “Vēsturi”, kas ar dziļu cinismu runā par sava laika politisko, re­­torisko un ideoloģisko divkosību un apraksta divus pārāk viegli pazīstamus vēstures varoņus – liberālu, tomēr imperiālistisku demokrātiju un autoritāru oligarhiju, iesaistītas nebeidzamā izturības karā, kas tiek izcīnīts pastarpināti, kaut kur impērijas tālākajās nomalēs, – tas nozīmēja apzīmēt sevi kā pragmatisku globālas reālpolitikas pazinēju.

Turpretim Hērodots vienmēr licies nedaudz lētticīgs. Neraugoties uz darba ievadā izklāstīto vēlēšanos precīzi norādīt grieķu–persiešu karu “cēloņus” (viņa lietotajam samērā abstraktajam apzīmējumam aitiē piemīt sava laika zinātnes un filozofijas pieskaņa), pirmais iespaids no sastapšanās ar viņa “Vēsturi”, maigi izsakoties, nebūt neuzvedina uz domām par metodisku pedantismu. Pļāpīgie pirmās personas iespraudumi (“Šeit jūtos spiests paust viedokli, kas aizvainos daudzus”), bēdīgi slavenā slieksme novirzīties no tēmas, lai iedziļinātos vismiglainākajās detaļās (“Un tā atēnieši bija pirmie no hellēņiem, kuri statujās attēloja Hermeju ar uzbudinātu fallu”), šķiet, neierobežotā ticība tūrisma ceļvežu iztēles lidojumiem tik tālos nostūros kā Ēģipte (“Sievietes te urinē stāvus, bet vīrieši – sēdus”) – ar to pietika, lai lasīt Hērodotu būtu... nu, tāpat kā aizbraukt ģimenes brīvdienās kopā ar tēvu, kas sagādā apgrūtinājumu. Tādās reizēs uzmācas viena vienīga vēlēšanās – turēties pa gabalu no šī tipa, kurš apkrāvies ar ceļvežiem, vecu mazcenas fotoaparātu, lētiem un bezgaumīgiem suvenīriem un, protams, uzvilcis ierasto puķaino poliestera kreklu.

Viena no galvenajām Hērodota “Vēstures” tē­­mām ir vērojums, kā laiks spēj ieviest pārsteidzošas izmaiņas lielvalstu, pilsētu un cilvēku likteņos un slavā. Tādēļ vēl jo iederīgāks šķiet fakts, ka paša Hērodota reputācija pēdējā laikā atgriezusies senākajos augstumos. Akadēmiskajā pa­­saulē viņa tehnika, savulaik nievāta un saukta par juceklīgu, tagad izpelnījusies cieņu. Parasto lasītāju vidū Hērodota popularitāti, domājams, krietni vairos jaunais “Vēstures” izdevums apgāda Pantheon sērijā Landmark – papildināts ar, iespējams, līdz šim bagātīgāko anotāciju un ilustrāciju klāstu. Ro­­­ber­­ta Straslera sagatavotais sējums ir bagātīgi apgādāts ar vesela ekspertu pulka sarakstītiem pielikumiem, kuros apcerēts pilnīgi viss – no atēniešu kara kuģu uzbūves līdz antīkajām šķidruma mērvienībām. (Lasītāji, kurus interesē iespēja sarīkot vīna degustāciju grieķu gaumē, priecāsies uzzināt, ka viena amfora līdzinājās simt četrdesmit četrām kotilām.)

Tieši patlaban būtu vērts palauzīt galvu par šīs zinātnieku un publikas intereses atdzimšanas cēloni – to pašu aitiē. Šķiet, ka līdz ar Aukstā kara beigām un interneta ēras sākšanos atkal pienācis īstais brīdis Hērodota žilbinoši tēlainajam stilam un, iespējams, vēl lielākā mērā, viņa apcerējuma tēmai – nesamierināmajam konfliktam starp Austrumiem un Rietumiem.

Mūsdienu redaktori, kurus savaldzinājis episkais stāsts par šo karu, droši vien darbam liktu nosaukumu “Persiešu ka­­ri”, taču pats Hērodots šo tekstu dēvē vienkārši par sava historiē – “pētījuma” – izklāstu. Šim (mūsu acīm) tik pazīstamajam vārdam, historiē, Hērodota laikabiedru uztverē droši vien bija viegli klīniska pieskaņa, ņemot vērā, ka tas patapināts no toreiz gluži jaunās dabaszinātņu jomas leksikas. (Tā nav sagadīšanās, ka šī zinātniskā fermenta šūpulis bija Jonija, grieķu kopienu apdzīvotais apvidus Mazāzijas piekrastē, nedaudz uz ziemeļiem no vēsturnieka dzimtās Halikarnasas.) Mums pazīstamo nozīmi – “vēsture” – šis vārds ieguva, tikai pa­­teicoties Hērodota teksta ietekmei.

Jonijas grieķu pilsētas ir arī tā vieta, kur aizsākas Hērodota kara stāsts. 6. gs. p.m.ē. sākumā šīs plaukstošās apdzīvotās vietas, kas uzturēja ciešus sakarus ar savām “mātes pilsētām” rietumos, pretējā Egejas jūras krastā, pamazām nonāca Āzijas valstu varā. Taču gadsimta vidū šīs pašas valstis citu pēc citas savā šķietami neapturamajā gājienā uz rietumiem aprija Persija, kuras vadonis bija harismātiskais impērijas celtnieks Kīrs Lielais. “Vēsture” sākas ar aprakstu, kas ataino, kā lielvalsts aprij citu valsti; tas ir stāsts par Kroisu, Līdijas valdnieku, kurš bija slavens ar savu milzīgo bagātību. Hērodotam Kroiss šķita pietiekami nozīmīga figūra – “pirmais mums zināmais barbars, kurš pakļāvis hellēņus un pieprasījis no tiem meslus”, taču, panākumu apžilbināts, nav pievērsis uzmanību draudošajām briesmām un pats nonācis citu varā. (Pirms lielās kaujas, kas maksāja viņam valsti, Kroiss savas augstprātības dēļ nepareizi iztulkojis Delfu orākula pareģojumu, ko vajadzēja uztvert kā brīdinājumu: “Ja tu uzbruksi Persijai, tad izpostīsi varenu valsti.” Un viņš tiešām izpostīja – pats savu.) Fabulai līdzīgais pavērsiens šajā stāstā par Kroisu – no mānīgas un īsas laimes līdz tīksmīgas pašapmierinātības izraisītajam traģiskajam galam – brīnišķīgi sabalsojas ar tēmu, kas izrādīsies Hērodota darba pamatmotīvs: tas ir šķietami ne­­novēršamais ceļš no impēriskas lepnības līdz graujošai atmaksai.