Īstā dzīve
Kad pievēršu uzmanību savai attieksmei pret tām drumslām, ko zinu par Senās Grieķijas sabiedrisko un politisko dzīvi, kā arī ik pa laikam atgriežos pie tās filozofiem, es saprotu, ka pret antīkās pasaules laiku, atšķirībā no mūsdienām, attiecos kā pret īstu. Pateicoties rūpīgajam pētnieku darbam, kas ļauj no attāluma ielūkoties visdažādākajās grieķu dzīves jomās, apbrīnot tās vai būt par kaut ko pārsteigtam, šķiet, ka viņu laiks ir sakārtojies vēsturē, proti, ka notikumiem tur ir savi cēloņi, bet cilvēku uzvedībai – jēga. Un, kad kādreiz, lielākoties atceroties kādus spilgtus notikumus no savas dzīves, sakām: “Tā bija īsta dzīve,” mēs labi apzināmies, ka šī, no kuras to atceramies, tāda nav. “Īstu laiku” es domāju šajā nozīmē, tikai attiecinu to ne vairs uz savas dzīves laiku, bet – vēsturi. Man patīk, ka šādu iespēju man ir devis cilvēks, kurš mēģinājis par savu laiku domāt, turklāt meklējot veidu, kā par šo savu domāšanu pastāstīt rakstiski, – es runāju par “vēstures tēvu” Hērodotu, kuram veltītais Daniela Mendelsona raksts “Cilvēks un ieroči” publicēts šajā RL numurā. Citiem vārdiem sakot, vēsturei nekādas jēgas nav, ja par to kāds nedomā. Lieki teikt, ka man uzreiz gribas paziņot, ka – lūk, lūk, tieši tādēļ arī mūsu laikam jēgas nav. Taču, kā tas pa reizei mēdz notikt, mani laikā apstādina draugs.
Arnis Rītups intervijā ar krievu filozofu Anatoliju Ahutinu uzdod jautājumu (“pēdējo”), kurš vajā arī mani: “Es jau biju pieradis dzīvot it kā ārpus vēstures, bet te pēkšņi pēdējā gada laikā parādās sajūta, ka vēsture laužas manā dzīvē. Vai pret to ir iespējama kāda filozofiska attieksme?” “Akadēmiķis”, kā viņu jokojot reizēm dēvē draugi, atbild, ka filozofiski svarīga ir tieši šī “laušanās” iekšā mūsu dzīvē: mūžīgais, viņš saka, notiek nevis kaut kur citur un kaut kad vēlāk, bet šeit un tagad. To teikdams, Toļa netieši iebilda arī maniem priekšstatiem, jo “mūžīgais”, manuprāt, notika Senajā Grieķijā un, jo tuvāk mūsdienām, jo mazāk tā kļuva. Nudien, par kādu “mūžīgo” var būt runa, ja par dzīvi uzskata to, par ko raksta ziņu portāli, bet galvenais iespaids no ziņām ir tāds, ka viss notiekošais ir pilnīgi un galīgi bezjēdzīgs? Pat ja ziņas dažkārt liek noticēt, ka kaut kas kaut kur arī ir noticis tā, kā tas aprakstīts, ir acīmredzams, ka ziņu autoriem un to patērētājiem nav ne mazākās nojausmas, kāpēc tas noticis – pretēji Hērodotam, kurš varbūt arī “ne vienmēr ir uzticīgs faktiem”, taču stāsta, kas – ja drīkst tā teikt – notiek patiesībā. Un patiesībā notiek tas, ka kādas lielas valsts traģiskais sabrukums izriet no cilvēku rīcības – pareizāk sakot, no tā, ko viņi dara nepareizi, turklāt nevis kādā politikas plānošanas nozīmē, bet, tā teikt, tīri personiski. Un tas vairs nav – no attāluma. Kad filozofs Ahutins aizbēg (kā pats atzīst) no Krievijas uz Kijevu, viņš neaizbēg tālāk no “vēstures”; viņš bēg no “ēnu teātra” uz turieni, kur viņam pašam ir iespējas izvēlēties, kā dzīvot: tieši šī izvēle arī ir viņa filozofiskā piedalīšanās mūžīgajā vēsturē.
