Kožam pirkstos

Atkarībā no Minskas sarunās nolemtā jau rīt varam pamosties citā realitātē, .. sacīja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Delfi.lv, 11. februārī

Sociālo prognozētāju stiprā puse tradicionāli ir bijusi kļūdīšanās. Par to, ka 12. februārī noslēgtā Minskas vie­­nošanās (“Minska II”) Ukrainas konfliktā neko neatrisinās, ir vienisprātis tik atšķirīgi eksperti kā Sergejs Karaganovs no Krievijas Ārpolitikas un aizsardzības politikas padomes un Nīls Fērgusons no Hārvarda Univer­sitātes. Šī vienprātība vien liek cerēt, ka varētu notikt kaut kas pavisam negaidīts – proti, Minskas pamieram patiešām varētu būt kāda paliekoša nozīme. “Minska II” varētu novest pie uguns pārtraukšanas un stabila pamiera starp Ukrainas armiju un Krie­­vijas atbalstītajiem separātistu spēkiem – un tas jau būtu daudz. Tomēr “cita realitāte” kādu laiku jau ir iestājusies neatkarīgi no Minskas pamiera ievērošanas. Jautājums vienīgi, ciktāl mēs spējam šo jauno realitāti aptvert.

Diezgan negaidīti Rietumi patiešām ir ieguvuši sīvu pretspēlētāju Krie­­vijas personā, kurš ir gatavs uz daudz ko, lai apliecinātu savas intereses. Skaidrs, ka Krievija šīs intereses formulē veidā, kurš Rietumiem liekas de­struktīvs un aplams. To pamatā ir apsēstība ar teritoriālo drošību, bai­les no “krāsainās revolūcijas” un NATO paplašināšanās. Taču, kā sa­­­vu­laik teica Ļevs Tolstojs, – kas laimīgs, tam arī taisnība. Un Krievijas elite šobrīd, kā liekas, ir laimīga. Vis­­pirms, Putinam ir izdevies pievienot Krimu – par spīti grūtībām tās tālākā noturēšanā. Otrkārt, viņam ir izdevies iedzīt ķīli starp Eiropu un ASV, kaut vai letālā bruņojuma piegādes ziņā Ukrainai. Šādi Krievija ir uzskatāmi pierādījusi seno patiesību, ka “vecā” Eiropa neriskēs ar lielu karu Krievijas pierobežas problēmu dēļ. Treškārt, tai ir izdevies saliedēt ap sevi savu sabiedrību. Rietumu san­­kcijas, kurām pēc idejas vajadzēja graut Krievijas varas leģitimitāti, ved pie pretējā rezultāta – jo vairāk pasliktinās Krievijas pilsoņu dzīves apstākļi, jo vairāk viņi nīst Rietumus un jūsmo par savu prezidentu. Vis­beidzot, Putins ir kļuvis par nozīmīgu spēlētāju pašas Eiropas politikā, kurš nopietni konkurē ar Briseli un Berlīni par Eiropas valstu lojalitāti. Nemaz nevajag pieminēt grieķus un ungārus. Pilnīgi pietiek atcerēties Kip­­ru, ES dalībvalsti, kura grasās pie sevis izvietot Krievijas jūras spēku bāzi. Protams, visām šīm Krievijas darbībām ir sava cena ekonomiskā un politiskā aspektā. Taču, kā šķiet, tā īpaši neuztraucas par ilgtermiņa zaudējumiem, ja īstermiņā tā ir ne­­pārprotama ieguvēja.

Īsi sakot – tas ir nopietni. Pat visveiksmīgākā konflikta iesaldēšana Don­­basā (un tieši uz to pašlaik cer “vecā” Eiropa) nespēs atgriezt mūs laikā pirms 2014. gada. Lai arī jaunās realitātes aprises nav viegli saskatīt, dažus pieņēmumus mēs varam izteikt. Aptuveni pirms pusgada tika daudz runāts par Putina “impērisko projektu” un Jaunkrieviju. Tagad par šāda projekta pastāvēšanu nekas vairs neliecina. Taču tas patiesībā padara lietu nevis vienkāršāku, bet komplicētāku. Kā to rāda Ukrainas gadījums, Putins ir gatavs riskēt un ilgstoši izturēt pamatīgu stresu, lai tikai pierādītu, ka šajās pierobežas valstīs bez Krievijas līdzdalības ne­­kā­­da stabilitāte nav iespējama. Don­­basa “tautas republikas” neviens ne­­­grasās pievienot Krievijai. Tās ir vajadzīgas kā Ukrainas iekšējas nestabilitātes faktors, ar kura palīdzību panākt Kijevas lojalitāti Maskavai. Un tas nebūt neizskatās tik nereāli, kā varētu domāt; Ukraina pašlaik ir tālu no iekšpolitiskas stabilitātes. Arī šeit nav vienprātības par vēlamo risinājumu. Porošenko, protams, ir pietiekami pragmatisks un saprot, ko viņa valstij varētu maksāt konflikta izvēršana, tādēļ iestājas par kompromisu. Taču šis viedoklis nebūt nav vispārpieņemts. Ukrainā daudziem liekas, ka vislabākā alternatīva piekāpībai Krievijas priekšā ir turpmāka karadarbība, tikai nu jau ar NATO līdzdalību.

Ukraina, protams, ir agresijas upuris. Taču Kijevā pietiek savu vanagu, kuriem labs karš liekas pieņemamāks par sliktu mieru. Oficiāli Ukraina joprojām nav atteikusies no plāna atgūt Donbasu ar militāru spēku. Vi­­sas Minskā apsolītās “konstitūcijas reformas” un Donbasa autonomija arī visdrīzāk ir blefs. Kāda gan konstitucionāla autonomija ir iespējama tur, kur Kijevas centrālo varu neatzīst un sauc par fašistisku, turklāt ir jau izliets ļoti daudz asiņu? Kamēr Donbasā notiek karš, Ukraina var nesteigties arī ar reformām pašu mājās. Ņemot vērā Ukrainas armijas pašreizējo stāvokli, karošana ir iespējama tikai tad, ja ASV izlemj Ukrainu apbruņot. Taču tas būtu plats solis Krievijas un NATO konfrontācijas virzienā. Kur amerikāņu bruņojums, tur amerikāņu instruktori; kur amerikāņu instruktori, tur bojā gājuši amerikāņi; kur bojā gājuši amerikāņi, tur amerikāņu militārā klātbūtne – un tā tālāk, no kalna lejup. Par Kremļa metodēm ilūzijas lolot būtu aplami – tas jau ir parādījis, uz ko ir spējīgs. Taču arī Ukrainas elitē ir ne mazums ļaužu, kuru politiskās izdzīvošanas priekšnoteikums ir cerība ieraut NATO tiešā konfrontācijā ar Krieviju.

Šajā jaunajā realitātē Eiropai var gadīties pieņemt ļoti nepatīkamus lē­­mumus. Kas ir svarīgāks – Ukrainas teritoriālā integritāte vai izvairīšanās no liela kara Eiropā? Ukrainas nākotne Rietumu struktūrās vai tūkstošiem zaudētu dzīvību? Skaistas cerības nākotnē nogāzt Putinu vai miers uz Krievijas robežām jau šo­­­dien? Atšķirībā no moralizējošiem medijiem Rietumu politiķu rīcībā nav viena “pareizā” risinājuma, kuru varētu tā patētiski un principiāli pieņemt, neraugoties uz sekām. Nākas vien kost sev pirkstos, lai saprastu, kurš no tiem sāp mazāk par pārējiem.