Grieķija spēlē, lai zaudētu

Eiropas nākotne šobrīd ir atkarīga no kaut kā šķietami neiespējama: Grieķijai un Vācijai ir jāpanāk vienošanās. Šāda vienošanās izskatās neiespējama ne tik daudz abu valdību principiālo domstarpību dēļ – Grieķija pieprasa pa­­rāda samazināšanu, savukārt Vācija uzstāj, ka no šī parāda nedrīkst atlaist ne centa –, cik krietni fundamentālāka apstākļa dēļ: lai arī Grieķija šajā konfliktā ir acīmredzami vājākā puse, tai uz spēles ir likts daudz vairāk.

Saskaņā ar spēļu teoriju visneparedzamākie kon­­flikti notiek starp vāju, bet apņēmīgu spēlētāju un stipru pretinieku, kura apņēmība ir daudz mazāka. Šādi konflikti bieži beidzas ar neizšķirtu, abām pusēm paliekot daļēji apmierinātām.

Grieķijas–Vācijas konfrontācijā nav grūti, vismaz teorētiskā līmenī, iezīmēt šāda kopumā pozitīva rezultāta kontūras. Mums tikai jāignorē politiskā retorika un jākoncentrējas uz ekonomisko rezultātu, ko abi spēlētāji cenšas sasniegt.

Vācija ir pilna apņēmības nepieļaut nekādu parāda norakstīšanu. Vācu vēlētājiem šis mērķis ir daudz svarīgāks nekā Grieķijas strukturālo reformu nianses. Grieķija savukārt ir pilna apņēmības atbrīvoties no “troikas” (Eiropas Ko­­misijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda) uzspiestās taupības po­­litikas, kura tikai pasliktina situāciju. Grieķu vēlētājiem šis mērķis ir daudz svarīgāks nekā detalizētie aprēķini par valsts parāda neto sum­­mu pēc 30 gadiem.

Vienošanās būtu viegli panākama, ja abas puses koncentrētos uz savām galvenajām prioritātēm un izrādītu gatavību piekāpties attiecībā uz sekundārajiem mērķiem. Diemžēl izskatās, ka “cilvēciskais faktors” darbojas pret šādu racionālu problēmas risinājumu.

Grieķijas jaunais finanšu ministrs Janis Varufakis ir matemātiskās ekonomikas profesors, kurš specializējies spēļu teorijā. Bet viņa sarunu taktika – neprognozējama mētāšanās starp agresivitāti un vājumu – ir gluži pretēja tai, kāda izrietētu no spēļu teorijas atziņām. Varufaka izpratne par sarunu stratēģiju ir vispirms pielikt sev pie deniņiem revolveri un tad pieprasīt naudu par to, ka viņš nenospiež mēlīti.

Vācijas un Eiropas Savienības politikas veidotāji prasa no viņa pierādījumus viņa apgalvojumiem. Tādēļ abas puses ir iesprūdušas pasīvi agresīvā strupceļa situācijā, kas nopietnas sarunas padarījusi neiespējamas.

Šāds iznākums nebūt nebija neizbēgams. Vēl pagājušajā mēnesī ECB prezidents Mario Dragi sniedza mācību grāmatas cienīgu piemēru, kā šādas sarunas varētu un kā tām vajadzētu no­­risināties, ar veiklu manevru ap­ejot Vācijas opozīciju monetārajam stimulam, kas Eiropai acīmredzami ir ne­pieciešams.

Pirms ECB 22. janvāra paziņojuma, ka tā iedarbinās kvantitatīvā atvieglojuma (KA) instrumentu, Dragi vairākus mēnešus pavadīja intensīvās pub­­liskās debatēs ar vāciešiem par to, kuru principu viņi vēlas noteikt par “sarkano līniju”, aiz kuras nekādas piekāpša­­nās nav iespējamas. Vācijas sarkanā līnija bija parāda sadalīšana starp ie­­saistītajiem: nekādas kopīgas līdzatbildības par zaudējumiem gadījumā, ja kāda eirozonas valsts nonāk defolta situācijā.

Šajā jautājumā Dragi Vācijai piekāpās, uzskatīdams to par ekonomiski nesvarīgu. Taču viņš parūpējās par to, lai šī piekāpšanās notiktu pēdējā iespējamajā brīdī. Ievirzot debates par KA parāda finansēšanas gultnē, Dragi iz­­devās novērst Vācijas uzmanību no daudz svarīgāka jautājuma: KA pro­grammas milzīgā apjoma, kas vistiešākajā veidā pārkāpa Vācijas tabu – valdību parāda finansēšanu ar monetāriem līdzekļiem. Pareizajā brīdī piekāpdamies mazsvarīgākā jautājumā, Dragi panāca milzīgu, Eiropas Centrālajai ban­­kai nozīmīgu izrāvienu.

Ja Varufakis būtu izvēlējies līdzīgu stratēģiju Grieķijai, viņš būtu stūrgal­vīgi līdz pēdējam brīdim turējies pie prasības norakstīt parādu, tad piekāpies šajā jautājumā apmaiņā pret otras puses piekāpšanos taupības po­­litikas un strukturālo reformu jautājumā. Vai arī viņš būtu varējis izvēlēties mazāk agresīvu stratēģiju: jau pašā sākumā piekāpties vāciešu principam, ka parādi ir svēta lieta, un tad parādīt, ka taupības politiku var mīkstināt, ne­­samazinot Grieķijas parāda apjomu. Taču Varufakis nevis konsekventi tu­­rējās pie kādas no šīm stratēģijām, bet metās te uzbrukuma, te samierināšanās grāvī, zaudējot uzticību kā vienā, tā otrā gadījumā.

Sākot sarunas, Grieķija par savu sarkano līniju izvēlējās parāda samazināšanu. Bet pēc pāris dienām tā atteicās no šīs prasības, neturoties pie šīs pozīcijas un nepavēršot debates par parāda atlaišanu Dragi stila māņu kustības taktikā. Tad nāca bezjēdzīgā provokācija, atsakoties runāt ar troiku par spīti tam, ka šīs trīs institūcijas daudz saprotošāk izturas pret grieķu prasībām nekā Vācijas valdība.

Grieķijas jaunie ideālistiskie līderi, šķiet, uzskata, ka viņi var pieveikt bi­­ro­­krātisko pretinieku arī bez parasta­jiem kompromisiem, vienkārši vicinot savu demokrātisko mandātu. Bet “birokrātija augstāk par demokrātiju” ir ES institūciju pamatprincips, no kura tās nekad neatkāpsies.

Rezultāts ir tāds, ka Grieķija ir atpakaļ turpat, kur tā bija, uzsākot pokera spēli ar Vāciju un Eiropu. Jaunā valdība ir pārāk ātri atklājusi savas labākās kārtis un ir zaudējusi ticamību, lai varētu mēģināt blefot.

Ko tālāk? Visticamāk, Syriza, tāpat kā jebkura cita eirozonas valdība, kas ievēlēta, pateicoties reformu solījumiem, drīz atzīs sakāvi un atgriezīsies pie troikas stila programmas, kuru saldāku darīs tikai vārda “troika” atmešana. Cita iespēja, kamēr Grieķijas bankas vēl ir atvērtas darījumiem, varētu būt vienpusēji valdības pasākumi dažu savu radikālo plānu īstenošanai – piemēram, algu un publisko izdevumu jomā – par spīti protestiem no Briseles, Frankfurtes un Berlīnes.

Ja Grieķija mēģinās īstenot šādu ne­­pakļaušanos, ECB gandrīz noteikti no­­­balsos par Grieķijas banku sistēmas ārkārtas finansējuma pārtraukšanu pēc 28. februāra, kad izbeidzas troikas programma. Tuvojoties šim pašu uztieptajam termiņam, Grieķijas valdība droši vien kapitulēs tieši tāpat, kā to darīja Īrijas un Kipras valdības līdzīgā situācijā.

Šāda kapitulācija pēdējā brīdī jaunajai Grieķijas valdībai varētu nozīmēt atkāpšanos un tās aizstāšanu ar ES apstiprinātiem birokrātiem, kā tas no­­tika konstitucionālajā pučā pret Itālijas Silvio Berluskoni 2012. gadā. Maigāks scenārijs varētu būt Varufaka nomaiņa finanšu ministra amatā, pā­­rējiem valdības locekļiem paliekot sa­­vās vietās. Vienīgā cita iespēja, ja un kad grieķu bankas sāks brukt, būtu Grieķijas izstāšanās no eirozonas.

Lai kādā formā Grieķija padosies, tā nebūs vienīgā zaudētāja. Demokrātijas un ekonomiskās ekspansijas aizstāvji ir zaudējuši savu labāko iespēju ap­­spēlēt Vāciju un izbeigt pašiznīcinošo taupības politiku, ko Vācija uzspiedusi Eiropai.

Anatols Kaleckis,

Jaunās ekonomiskās domāšanas institūta priekšsēdētājs

© Project Syndicate, 2015. gada 9. februārī