Nāve viņam piestāv

Es stāvēju krematorijā blakus diviem jaunievestiem līķiem, kad šīs iestādes saimnieks, apbedīšanas biroja vadītājs Kalebs Vailds, atvēra vienu no maisiem un sāka masēt mirušā ķermeņa krūškurvi. Ķermenis bija neizcepta cīsiņa krāsā. Tas bija arī korpulents un gumijveidīgs, un tam bija kaut kas, ko es lēnām atpazinu kā sievietes krūtis. Kalebs skaidroja, ka viņš iztaustot, vai ķermenī neesot kardiostimulatora. Šīs mantiņas augstā temperatūrā mēdzot sprāgt, un jebkurš bojājums krematorija ceturtdaļmiljonu dolāru vērtajām krāsnīm būtu uz paša apbedīšanas biroja rēķina. Tās var aiziet pa gaisu pat tad, ja krāsns temperatūra uzstādīta, kā izteicās kremētājs, “lēnas cepināšanas režīmā”.

Kalebs iepauzēja, vēlreiz pamasēja, tad atkal iepauzēja, it kā būtu kaut ko sajutis zem ādas. “Morfija sūknim tā kā par lielu,” viņš jautri noteica. Jauneklīgu seju un zēniski glīts, sa­­vos 32 gados viņš drīzāk izskatījās pēc vokālā ansambļa dalībnieka nekā apbedītāja. Viņš uzvilka cimdus un palūdza kremētājam skalpeli. Man ir grūti aprakstīt to, kas notika tālāk. Vai atceraties ainu no filmas “Indiana Džonss un Likteņa templis”, kurā augstais priesteris iebāž roku nabaga indieša krūtīs un izrauj vi­ņa pukstošo sirdi bez neviena asins piliena? Tikai iedomājieties, ka šis augstais priesteris ir labsirdīgs kā pulksteņmeistars. Kalebs veica iegriezumu mirušās sievietes krūšu rajonā un iebāza tajā savu roku; mirkli parakņājies, viņš izvilka priekšmetu, kas izskatījās pēc plakanas metāla konfektes uz kātiņa. Pie viņa cimda bija pielipusi kripata cilvēka miesas. Sievietes krūškurvis neaizvērās, bet palika vaļā, pelēks un bez asinīm – droši vien tāpēc, ka bija miris. Kalebs ielika metāla konfekti maisiņā un iemeta to atkritumu urnā kopā ar cimdiem.

– Kas tas bija? – es saņēmos pavaicāt. Manas kājas ļodzījās, un es jau biju gandrīz atvadījies no savām pusdienām.

– Nav ne jausmas.

– Drošs paliek nedrošs, – teica kremētājs. – Negribētos, ka slavenajiem Vaildiem viss bizness aiziet pa pieskari.

Kalebs smaidīja. Izrādījās, ka viņš tiešām ir nedaudz slavens un ne tikai šeit, Pārkesburgā, Pensilvānijas štatā. Par viņu ir stāstīts nacionālajās ziņās. Viņa blogam, kas saucas “Apbe­dīšanas biroja vadītāja atzīšanās”, ir 500 000 apmeklējumu mēnesī. Daļēji tas ir saistīts ar viņa melno humora izjūtu – savā tviterī viņš reiz ierakstīja: “Es vienmēr mirušajiem sasienu kopā abas kurpjušņores. Ja kādreiz notiks kaut kas tāds kā zombiju apokalipse, būs jautri.” Bet lielākoties iemesls tomēr ir viņa labi artikulētā atklātība. Šķiet, ka mūsu plastisko sejas operāciju un “jaunības avota” diētu laikā viņš ir trāpījis kādā vārīgā vietā. Viņš to uzskata par savu misiju – atgādināt mums, ka mēs mirsim un ka, visticamāk, tas nebūs nekāds krāšņais skats. “Nāves profesionalizācija,” kā viņš pats saka savā smieklīgajā un daudz ko izskaidrojošajā TED runā, “mūs, pārējos, ir padarījusi par amatieriem.” Kā varat iedomāties, šāds apgalvojums ne pārāk labi piedien ierindas apbedītājam, kura iztika ir atkarīga no šī amatierisma. Protams, Kalebs nav nekāds ierindas apbedītājs. Viņš lasa Kirkegoru un feministisko teoloģi Greisu Jancenu. Viņā ir kaut kas no filozofa-dzejnieka. Nāvi viņš sauc par “sakrālu telpu, kurā mēs varam sastapties ar klusumu”. “Iespējams, nav lielākas brīvības,” viņš saka savā mājaslapā, “kā nodzīvot savu dzīvi veselīgās attiecībās ar nāvi.” Pirms viņš mūs apglabā, viņš vēlas mūs padarīt cilvēcīgākus.

Kalebs aizvēra maisu, kurā gulēja mirusī sieviete.

– Liela, bet nešķiet, ka viņa varētu izraisīt tauku uguni.

– Tauku uguni? – es pārjautāju.

– Ar resnīšiem jābūt uzmanīgam. No viņiem retortē var izcelties uguns un nosvilināt visu būdu.

Kremētājs pamāja ar galvu. Viņš bija muskuļains, baikerim līdzīgs čalis ar sapinkājušos van Deika stila bārdu un tetovējumiem noklātu kaklu, kurš izskatījās pēc tāda, kas varētu šai vietai piegādāt līķus. Īstenībā viņš bija laipns gids. Pirms tam viņš bija man parādījis spaini, pilnu ar titāna stieņiem un skrūvēm, kas bija nākušas no krāsnīm jeb – kā viņi paši tās sauc – “retortēm”. Es savā dzīvē esmu redzējis ne mazums depresīvu lietu, ieskaitot tēva pelnus, bet lauru vainags laikam pienākas šim spainim ar anonīmajiem metāla gabaliem.

– Tā bīstamība ir tāda, ka tie var cepties visu dienu, – kremētājs teica, – un iztecēt uz grīdas.

Kādu sekundi viņš mani pētīja, lai redzētu, kā es reaģēšu; viņa acis reizē zibsnīja un pauda mulsumu, it kā viņš aicinātu mani uz deju. Pirms es paspēju salikt kopā kaut kādu teikumu atbildei, viņa uzmanība jau bija pārsviedusies uz pusdienām.

– Vai tu esi nomēģinājis tos Pogs Koutsvilā? – ceļot sievietes ķermeni lejā no ratiņgultas, viņš jautāja Kalebam. – P-O-G-S. Picas šķēlē ierullēts hotdogs. Neko labāku tu nebūsi ēdis, ka es tev saku.

Pirms tā brīža krematorijā es nekad nebiju redzējis miruša cilvēka ķermeni tik tuvu. Es biju redzējis bēru sārtus Indijā un vienu reizi pat līķi, kas peldēja Gangā ar seju uz leju kā snorkelētājs. Bet es tikpat kā neko nezināju par to, kas notiek ar amerikāņiem, kad viņi izlaiž pēdējo dvašu. Pārsteidzoši, ja tā padomā: ka cilvēks var nodzīvot pusi dzīves, nenonākot aci pret aci ar to, kas vieno mūs visus. Un es nedomāju, ka esmu tāds vienīgais. Mans tēvs, tāpat kā daudzi viņa paaudzes cilvēki, tika aizsūtīts nomirt uz paliatīvās aprūpes centru, tad drīz vien aizvests uz kādu slepenu vietu, no kurienes viņš pēc pāris dienām pārradās līdz sāpēm mulsinošā pelnu maisiņa izskatā. Tajā visā bija kaut kas no pasakas par zobu laumiņu – nepievilcīgā lieta pazūd, tad pārvēršas par kaut ko citu.

Protams, mēs šādi gribam ieturēt distanci, tāpēc arī labprāt maksājam nāves laumiņām, lai tās par šo lietu parūpējas. Amerikāņiem nepatīk runāt par nenovēršamo: mūsu ekrāni ir pilni ar zombijiem, tomēr atklāta saruna par nāvi tiek uzskatīta par kaut ko “slimīgu” vai “ne­­veselīgu”. Nesenā Ebolas vīrusa izraisītā panika, bez šaubām, ir šīs apspiešanas auglis, veids, kā pārvērst mūsu mirstīgumu svešā aizrobežu draudā, nelegālā imigrantā, kurš izcēlies Amerikas krastos. Nāve liek mums justies neveikli, pat kaut kā nepatriotiski. Es to redzu pats savās bailēs no aiziešanas. Kad es mēģinu par to ierunāties, cilvēki sāk krēslos nemierīgi knosīties, it kā mēģinot aizturēt purkšķi. Viņu sejās parādās nepacietīga izteiksme. Tikpat bie­­ži viņi vienkārši nesaprot, par ko es, sasodīts, runāju.

– Protams, man arī ir bail mirt. Es negribu visas tās ciešanas.

– Es nerunāju par miršanu, – mēģinu paskaidrot. – Mirst tikai vienreiz. Tas mani galīgi nebaida.

– Par ko tad tu runā?

– Par to, kā tas ir – būt mirušam.

– Bet tu taču nezināsi, ka esi miris, – cilvēks saka. – Tevis nebūs.

– Tur jau tā lieta!

“Nebūt šeit,/ Nebūt nekur,/ un jau drīz; nav nekā briesmīgāka, nav nekā patiesāka” – saka angļu dzejnieks Filips Lārkins “Rīta dziesmā”, savā izcilajā, nežēlīgajā dzejolī par to, kā viņš pamostas četros no rīta un domā par nebūtību, kas nāks. Pirmo reizi es šo dzejoli lasīju koledžā, un tas mani tik ļoti saviļņoja, ka kādu brīdi es pat apsvēru domu pārcelties uz Angliju, lai tur dzīvotu starp “savējiem”. Es biju sācis mosties četros no rīta, viss vienos baiļu sviedros, no septiņu gadu vecuma, kad mamma beidzot bija saņēmusies un man, vēlīnam jaunpienācējam kritiskās domāšanas skolā, pavēstījusi, ka nekāda Ziemassvētku vecīša nemaz nav. Skolā mēs bijām runājuši par “baltajiem meliem”, un tas viņu pamudināja spert šo soli. Tajā pašā brīdī sākās mans personiskais apgaismības periods. Ja vecāki bija melojuši par Ziemassvētku vecīti, kurš manās acīs pēkšņi pārvērtās groteskā, nejēdzīgā tēlā, kādus melus vēl viņi bija man stāstījuši? Tajā vakarā es apgūlos gultā, blenzu griestos un iedomājos, ka Ziemassvētku vecītis uz mājas jumta sarīkojis trakulīgas dzīres: tur bija Lieldienu zaķis un Lielpēdis, leprehauni un Pols Banjans, kentauri un Zevs, eņģeļi un velni, un Dievs ar garu, baltu bārdu, un, kad es aizvēru acis, tie visi izgaisa un es sajutu sirdī tādu stingumu, it kā kāds to turētu ciet. Mani pārņēma tādas bailes, kādas nekad vēl nebiju izjutis, – aukstuma, saltu šausmu sajūta, it kā svelošs vējš būtu norāvis man ādu.

Es pat izgudroju vārdu šai sajūtai – “flešings”. Es flešingoju galvenokārt naktīs, kad māja bija tumša kā kaps, lai gan gadījās, ka šausmu sajūta pārsteidza mani arī klasē vai virtuvē, vai mūsu oldsmobiļa aizmugurējā sēdeklī, un man vajadzēja izlikties, ka manas krūtis nebija atplēstas vaļā un es nebiju pārvērties ledus gabalā. Vēl tagad, 44 gadu vecumā, man nav izdevies tikt no tā vaļā. Esmu centies būt labs amerikānis, centies iegremdēties darbā un ģimenē – manos “nemirstības projektos”, kā saka Ernests Bekers savā grāmatā “Nāves noliegšana”. Esmu izmēģinājis arī citus veidus, kā atbrīvoties no šīm sajūtām. Es esmu lietojis miega zāles. Lielākā vājuma brīžos esmu mēģinājis ticēt debesīm – vai vismaz kaut kādai miglainai, arfas skaņu nepieskandētai pēcnāves dzīvei, par kuru manas smadzenes spētu neķiķināt. Tomēr šīs paralizējošās bailes mani šad tad piemeklē joprojām.