Dabiskās tiesības smirdēt

“Nīderlandē pēc desmit gadus ilgas tiesāšanās kāds filozofijas students ar smakojošām kājām ieguvis tiesības apmeklēt lekcijas.”

LETA-ANANOVA. 2009. gada 2. februārī

Februāra sākumā pasauli aplidoja vēsts par Toinisu Tenbruku – nīderlandiešu studentu ar smirdīgām kājām, kurš atkarojis tiesības studēt Erasma Universitātē Roterdamā: “Teunis Tenbrook izbačen je sa Sveučilišta Erasmus jer su njegova stopala...”, – “Mahasiswa bernama Teunis Tenbrook sempat dilarang kuliah di Universitas Erasmus di Rotterdam...” – “В 1999 году Теунис Тенбрук был исключен из роттеррдамского университета...”

Google meklētājs uzrāda Pakistānas, Dienvidāfrikas un Īrijas avīžu mājaslapas, neskaitāmus blogus un saitus, kuru specifiku grūti noteikt, – visi zina par Tenbruka tiesāšanos ar universitāti, kas liedza viņam apmeklēt lekcijas, jo viņa kāju smirdoņa traucēja pasniedzējiem un studiju biedriem. Tomēr izplatītajā ziņā bija arī kas mulsinošs, proti, visur tika rakstīts viens un tas pats, vismaz man neizdevās atrast izvērstāku informāciju par to, kas tieši bija par cēloni kāju smirdoņai. Bet no tā tak varētu būt atkarīgs spriedums šajā lietā! Tipiski – cilvēks desmit gadus (!) tiesājas, bet par to mūs informē kā par amizantu kuriozu. Šādai vieglprātīgai attieksmei nav pamata! Jautājums par smirdīgajām kājām saistīts ar fundamentāliem jautājumiem par to, kas ir cilvēks, kas ir cilvēka tiesības, kas ir izglītība. Rīgas Laiks nolēmis labot citu mediju paviršību un aicinājis talkā cilvēku, kas šādus jautājumus prot risināt fundamentāli, proti, mani.

Kas ir Toiniss Tenbruks? Nē, pareizāk būtu jautāt – kas ir cilvēks? Mēs dažkārt iedomājamies, ka mūsu ķermenis ir noslēgta sistēma, patstāvīgs objekts, kuram viegli noteikt tā robežas – re, kur beidzas mans ķermenis un sākas kaut kas cits, teiksim, krēsls, datora klaviatūra, gaiss man apkārt. Lieki piebilst, ka šis priekšstats ir kļūdains. Ķermenis drīzāk ir pielīdzināms mākonim vai atvaram, ja aizņemamies analoģiju no Dekarta kosmoloģijas. Te viss ir plūdumā, nepārtrauktā apmaiņā, mēs ieelpojam gāzu kokteili, ko dēvējam par gaisu un kas ir pilns ar dažādu vielu molekulām, mēs ēdam, dzeram, mūsu āda reaģē ar vidi, no mūsu ķermeņa izdalās vielas, mēs dāsni visapkārt bārstām atmirušas ādas putekļus, atstājam eļļainas pēdas uz lietām, kam pieskaramies, lai viltīgi izmeklētāji no CSI tās vēlāk var nolasīt. Patiesībā grūti pateikt, vai mūsu ķermenis ir vienība vai daudzība – simbiotiska šūnu kolonija vai izdzīvošanas mašīna, ko radījuši gēni. Ja kāds gribētu ķerties pie šī matērijas mākoņa inventarizācijas un šķirot “manējās” un “svešās” vielas, ātri vien rastos problēmas – kad skābeklis ir “manējais”? Tad, kad ir asinīs? Plaušās? Degunā? Ļoti tuvu degunam, bet vēl ne gluži? Metru no mana ķermeņa, bet jau ceļā uz to, jo es ievelku gaisu krūtīs? Vielu mākonis, kas aptver cilvēku, tātad nav strikti nodalāms no funkcionāli saistītās sistēmas, kuru mēs parasti saucam par ķermeni. Varētu teikt, ka mana smarža un smaka esmu es. Es nevaru no tās norobežoties, tā ir dabiska manis daļa. Dzīvot iemiesotu dzīvi neglābjami nozīmē arī smirdēt.

 “Varētu teikt”, ja vien nebūtu viens “bet”. Apgalvojums, ka mana smaka ir daļa no manis, balstās pieņēmumā, ka es savu smaku varu nošķirt no citām smakām, ka es varu nošķirt “savu” vielu mākoni no “citu” vielu mākoņa, bet tas šķiet apšaubāms apgalvojums. Saulē cilvēka ķermenis smako citādāk nekā aukstumā, piepīpētā istabā citādāk nekā smaržu veikalā. Kad es ieelpoju, manās nāsīs nonāk ne tikai otra cilvēka smaka, bet arī istabas smaka, pilsētas smaka, galu galā – manis paša smaka. Es nevaru neelpot, es nevaru izvairīties no tā, ka manā degunā nonāk daļiņas no citu cilvēku vielu mākoņiem, bet nav viegli nošķirt otra cilvēka smaku no pasaules smakas. Cilvēka identitātes nenoteiktība rada praktiskas konsekvences Tenbruka lietā. Patiešām – cilvēki, kas atnākuši uz lekciju, nevar izvairīties no tā, ka viņiem jāelpo, un tātad viņi ir spiesti arī uztvert apkārtesošās smaržas un smakas. Tā kā cilvēkam visnozīmīgākā maņa ir redze, tad smaku avota konstatēšana parasti sagādā grūtības. Ir prieks vērot cilvēkus transporta līdzeklī, kad gaisā uzvirmo urīna vai nemazgātu drēbju smaka, – sajūta ir kā “prāta vētrā” vai seminārā, kad visi domā un mēģina izsekot slēdzienu virknei, lai no netiešām liecībām izsecinātu, kurš varētu būt smakas avots. Tomēr praktisks atrisinājums (mēs parasti kādu smakas avotu identificējam) ne vienmēr ir teorētiski apmierinošs, un pārsteidzīga atbilde var izraisīt nevēlamas sekas, piemēram, Tenbruks netiek pie izglītības. Tātad mēs nevaram apstāties pie secinājuma – smird Tenbruka kājas. Mums ir arī jāuzdod jautājums – kāpēc smird? Kas ir cēlonis tam, ka konkrētā cilvēka ķermeni aptverošais vielu mākonis izraisa mūsu nepatiku? Varbūt viņa izdalītās vielas reaģē ar ķimikālijām, kas klāj auditorijas grīdu un galdus, varbūt viņa vielas reaģē ar mūsu ķermeņu vielu mākoņiem, ierosinot reakciju, kuras blakne ir nepatīkamā smaka, varbūt vielām kā tādām nav nekādas vainas (un vielām kā tādām nekad nav nekādas vainas), bet tās nejauši iedarbina manī kādus iedzimtus mehānismus, kas liek mana kuņģa muskuļiem sarauties un izgrūst tā saturu mutē?

Protams, tas ir arī jautājums par brīvību un atbildību – vai šis cilvēks var kontrolēt smakas, ko viņa ķermenis rada. Tomēr, pirms pievēršamies šim jautājumam, ir jānoskaidro, vai vajadzētu par to uztraukties. Vai man ir pienākums kontrolēt smakas, ko mans ķermenis rada? Atbildi nav viegli atrast. Nav jau tā, ka man ir pienākums rūpēties par to, lai es nevienā neizraisītu nepatīkamas sajūtas. Pat mana esamība kā tāda var izraisīt kādā vai daudzos nepatiku. Tomēr jautājums ir vēl interesantāks. Piemēram, vai man ir jāatsakās no kaķu vilnas džempera, ja pārējiem studentiem ir alerģija pret kaķiem? Protams, es varu vilkt arī kamieļvilnas džemperi, bet vai man ir pienākums atteikties no kaķvilnas džempera? Protams, ir jauki, ja es rūpējos par citiem, tāpat kā būtu jauki, ja es atteiktos no savas vietas rindā, lai citus palaistu pa priekšu, savu honorāru par rakstu atdotu tiem, kam tas vairāk ir vajadzīgs, palīdzētu Latvijas ražotājiem realizēt savu produkciju un nepirktu ārzemēs ražotas preces, bet vai man ir pienākums to darīt? Un galvenais – vai universitāte drīkst aizliegt studentiem nēsāt kaķvilnas džemperus, ienest auditorijās sienu, dāvāt pasniedzējiem ziedošus papeļu zarus, ja vairākumam tas izraisa alerģiju?

Spēcīgākais arguments šeit droši vien būtu atsaukšanās uz kaitējumu citiem, piemēram, mēs aizliedzam kafejnīcās smēķēt tāpēc, ka smēķēšana var nodarīt kaitējumu arī tiem, kas nesmēķē. Protams, pati par sevi aizlieguma eksistence nenozīmē, ka aizliegums ir attaisnojams, piemēram, pilnīgs aizliegums smēķēt kafejnīcās ir grūtāk pamatojams nekā prasība nodalīt smēķētāju zāli no nesmēķētāju zāles, it sevišķi, ja runa ir par privātu uzņēmumu. Tas, ka vairākums piespiež mazākumu ievērot kādus noteikumus, nenozīmē, ka noteikumi ir pareizi un nepārkāpj indivīda tiesības. Diemžēl skaidra kritērija kaitējumam nav, tāpēc reāli robeža tiek noteikta diskusijas, “kaulēšanās” vai patvaļīgu lēmumu veidā – dienā skaļu mūziku klausīties drīkst, naktī nedrīkst, smēķēt uz ielas drīkst, pie iestāžu durvīm nedrīkst utt. Kad kafejnīcā vai lielveikalā ienāk “bomzis”, ātri vien uzrodas kāds darbinieks, kas šo cilvēku “izvada ārā”. Iemesli tam droši vien ir dažādi, bet, visticamāk, šīs iestādes baidās, ka to apmeklētāji jutīsies neomulīgi, ieraugot tiešā tuvumā kādu, kas neatbilst viņu priekšstatiem par pieklājīgu izskatu un uz mirkli iedragā ilūziju, ka pasaulē viss iekārtots viņiem par labu. Vai mums ir jāsamierinās ar vidusšķiras liekulību un pašapmierinātību? Vai šo cilvēku drīkst izmest no kafejnīcas? Veikala? Tramvaja? Universitātes?

Mēs varētu teikt, ka kafejnīca ir privāta iestāde un tā pati nosaka noteikumus tam, kādi cilvēki tajā var ienākt, bet kā ir ar valsts finansētu universitāti? Tās noteikumiem nevajadzētu būt patvaļīgiem. Protams, universitāte ir publiska iestāde, tajā uzturas cilvēki ar dažādām interesēm, gaumēm un ožas izjūtām. Ja netiks ievērotas kaut kādas kopīgas normas, kas šiem cilvēkiem ļauj sadzīvot, tad diez vai būs iespējams sasniegt to mērķi, kas šos cilvēkus savedis kopā, proti, viņi nevarēs dabūt tādu izglītību, kādu katrs pats par sevi nespēj nodrošināt, mācoties privāti vai algojot privātskolotāju. Tāpēc universitātē var būt noteikumi, un, ja viena studenta kāju smirdēšana neļauj sasniegt kopējo mērķi – augstāko izglītību, mēs varētu apsvērt, vai neieviest noteikumus, kas liedz universitātē uzturēties cilvēkiem ar smirdošām kājām. Bet te atkal gluži automātiski nāk prātā vēl viens jautājums. Vai Tenbrukam ir iespēja kontrolēt savu kāju smirdoņu? Ja runa ir tikai par slinkumu personiskās higiēnas jomā, mums būtu pamats prasīt noteikumu ievērošanu. Ja nemazgāšanās balstīta konkrētā cilvēka pasaules skatījumā un reliģiskajos priekšstatos, jautājums kļūst sarežģītāks, un mēs atgriežamies pie jautājuma par kaitējumu – vai kaitējums, kas tiek nodarīts apkārtējiem, ir pietiekami liels, lai neņemtu vērā cilvēka pārliecību? Kā jau teicu, teorētiskas atbildes te, manuprāt, nav, par principiem būtu jāvienojas racionālas diskusijas ceļā (atļaušos atgādināt, ka runa vēl arvien ir par kāju smirdēšanu, nevis spēcīgām smakām vai smaržām kā tādām – šeit jautājums būtu sarežģītāks, jo pastāv daudz lielāka iespēja, ka runa ir par starpkultūru pārpratumiem un aizspriedumiem). Tomēr kas notiek, ja konkrētā cilvēka ķermenim, teiksim, kādas fizioloģiskas īpatnības vai neārstējamas slimības dēļ vienkārši piemīt īpašība izdalīt tādas vielas, kas citiem izraisa nepatiku un nelabumu? Savā laikā invalīdu invaliditāte tika uzskatīta par dabisku un pašsaprotamu iemeslu, kāpēc viņiem nav iespējams piedalīties lekcijās, konferencēs, strādāt darbavietās, kurās ratiņkrēslā nokļūt ir grūti. Tagad mēs tā nedomājam. Droši vien arī jautājums par smakojošām kājām ir drīzāk jautājums par to, ko mēs mūsu sabiedrībā uzskatām par pašsaprotamu, nevis par smaku kā tādu. Nīderlandes tiesas lēmums, iespējams, ir sakarīgs, bet manu uzmanību vairāk piesaistīja universitātes pārstāvja teiktais, vismaz kā tas tika formulēts ziņā par Tenbruku. Universitātes pārstāvis paziņoja, “ka pasniedzējiem un citiem studentiem vienkārši nāksies aizspiest degunu un paciesties”. Man ir aizdomas, ka pastāv vēl arī kāda trešā iespēja, kas nav ne izraidīšana, ne arī degunu aizspiešana. Erasma universitātē noteikti strādā un studē talantīgi un gudri cilvēki, gan jau viņi izdomās, kā tikt galā ar smirdošām kājām.