Ceļā no nekā uz kaut ko
Rīgā, Albertielas namā, pie kura uz garāmgājējiem raugās divas sfinksas, ceturtajā stāvā, 1909. gada 6. jūnijā dzimušo seru Jesaju Mordehajeviču Berlinu viņa dzīves pēdējos gados uzskatīja par gudrāko cilvēku Lielbritānijā un par vienu no labākajiem sarunbiedriem pasaulē. Viena no retajām frāzēm, kas iekrāso viņa visnotaļ vienaldzīgās atmiņas par dzimto pilsētu, bija trīsgadīgā Jesajas ar kājas sišanu pret grīdu pavadītais izsauciens vecāku apmeklētā ballītē: “Ich hasse diese Scheissemusik” – “Es ienīstu šo sūda mūziku”. Berlina runa, ko viņš sacerēja pēc 85 gadiem, saņemot Toronto Universitātes goda doktora grādu tieslietu zinātnēs (tās tulkojums iekļauts šajā žurnāla numurā), atgādina par to, ka Rīgā dzimis viens no pārliecinātākajiem un pārliecinošākajiem liberālas demokrātijas aizstāvjiem. Viņš salīdzinoši agri nonāca līdz atskārsmei, ka dažādi cilvēki par pamatvērtībām uzskata dažādas lietas – brīvību, taisnīgumu, vienlīdzību, individuālas pašizpausmes iespējas, drošību vai līdzcietību – un tās nav savstarpēji samierināmas, bet paredz cilvēkam traģisku nepieciešamību izsvērt un salīdzināt, kaulēties, tirgoties, vienoties, pieņemt kompromisus, lai sadzīvotu un atturētos savu ideju un vērtību vārdā nogalināt citus. Šī ideālā iespēja savstarpēju karu pārvērst par sarunu Berlina redzējumā būtiski atšķiras no jebkādiem mēģinājumiem uziet vienu vienīgu patiesību, kas raksturīga vairākām filozofiskām skolām un izpaužas asiņainā dažādu ideoloģiju virtenē no nacionālisma līdz nacismam, no komunisma līdz reliģiskam fanātismam. Laikā, kurā vienīgā pareizā pasaules skatījuma nesēji ir sarosījušies,
nav slikti atcerēties, ka viens no cilvēkiem, kas ieskatījies dziļumos, kādi paveras, mēģinot dzīvot kopā, dīvainā kārtā savus pirmos soļus spēra tepat Rīgas centrā.
Daudz senāk pavisam cits jūdu cilts piederīgais tiem, kas grib dzīvot miera, spēka un prieka valstībā, ieteica kļūt “kā bērniem”. Neesmu drošs, kā šo ieteikumu tulkot, taču pirms pāris dienām viena no meitām man pārliecinoši teica, ka nekas arī ir kaut kas. Es palūdzu abām savām jaunākajām meitām divu stundu laikā, savstarpēji neietekmējoties, atbildēt uz pavisam vienkāršu jautājumu: kāpēc ir kaut kas, nevis nekas? Abas ar aizrautību ķērās pie lietas. Pēc apmēram stundas astoņgadīgā Marija raudot atteicās turpināt domāt par šo jautājumu, jo “šis jautājums nav atbildams”. Pa ceļam viņa bija nonākusi pie šādas nepabeigtas atbildes: “Sākumā rodas jautājums, kas ir nekas? Nevar jau zināt, kādā veidā ir domāts šis nekas. [..] Un. Kurš tad īsti veidotu šo neko? Ja tas būtu kāds spēks, kas nau ne garšojams, ne taustāms, ne dzirdams, ne redzams, nedz arī smaržojams, tad tas vēl jau projām ir šis spēks. Jebkurā gadījumā būtu vajadzīgs kaut kas, kas šo neko sargātu, lai ar to nekas nenotiek.” Savukārt sešgadīgā Sāra pēc ilgstošas ņemšanās ar datoru man atsūtīja šādu atbildi: KAPĒC IR KAUTKAS NEVIZ NEKAS.
MAN LIEKAS KA NEVIENS TO NEZINA VISMAZ ES NĒSMU TĀDU CILVĒKU SATIKUSI BET VARBŪT ES KĻŪDOS NU ES NEZINU.
