Vēstījums 21. gadsimtam

Pirms divdesmit gadiem – 1994.gada 25.novembrī – Jesaja Berlins saņēma Toronto Uni­versitātes goda doktora grādu tieslietās. Ceremonijai viņš sagatavoja šo “īso kredo” (kā viņš to nodēvēja vēstulē draugam), kas tika nolasīts viņa vārdā.

“Tie bija vislabākie laiki, tie bija vissliktākie laiki.” Ar šādiem vārdiem Dikenss sāk savu slaveno ro­­mānu “Stāsts par divām pilsētām”. Taču, ak vai, ne­­ko tādu nevar teikt par mūsu pašu šausmīgo gadsimtu. Cilvēki cits citu ir iznīcinājuši tūkstoš gadu, taču viss Atilas, Čingishana, Napoleona (kurš karā ieviesa masveida nogalināšanu) pa­­veiktais, pat armēņu genocīds – tas viss nobāl Krievijas revolūcijas un tās atskaņu priekšā. Nav nekā līdzīga tām represijām, spīdzināšanām un slepkavībām, kurās vainojami Ļeņins, Staļins, Mao, Pols Pots, kā arī sistemātiskajai informā­cijas falsifikācijai, kas gadiem ilgi neļāva par šīm šausmām uzzināt. Tās nebija dabas katastrofas, bet gan novēršami cilvēku noziegumi, un, lai ko arī domātu vēsturiskā determinisma piekritēji, no tiem varēja izvairīties.

Es to izjūtu jo īpaši: esmu ļoti vecs vīrs un esmu piedzīvojis šo gadsimtu gandrīz visā tā garumā. Mana dzīve ir bijusi mierīga un droša, un par to es jūtu gandrīz vai kaunu, ja ņem vērā, kas notika ar tik daudziem citiem. Es neesmu vēsturnieks, tāpēc nevaru runāt par šo šausmu cēloņiem au­­toritatīvi. Tomēr varbūt es varu mēģināt.

Manuprāt, to cēlonis nebija cilvēku parastie ļaunuma afekti, kā tos dēvēja Spinoza, – bailes, iekāre, cilšu naids, greizsirdība, varaskāre –, lai gan, protams, savu ļauno lomu nospēlēja arī tie. Mūsu laika šausmas izraisīja idejas, drīzāk – viena konkrēta ideja. Paradoksāli, ka Kārlis Markss, kurš noraidīja ideju nozīmi iepretim bezpersoniskiem ekonomiskiem un sociāliem spēkiem, ar saviem rakstiem izraisīja pārmaiņas 20. gadsimtā – gan iecerētajā virzienā, gan (kā reakciju uz šo virzienu) – tam pretējā. Vācu dzejnieks Heine vienā no saviem slavenajiem tekstiem aicina mūs ne­­novērtēt par zemu kluso, savā kabinetā sēdošo filozofu; ja Kants nebūtu atcēlis teoloģiju, tad, viņš apgalvo, Robespjērs varbūt arī nebūtu no­­cirtis Francijas karalim galvu.

Heine pareģoja, ka tādiem vācu filozofiem kā Fihtem, Šellingam un citiem vācu nacionālisma tēviem būs bruņoti sekotāji, kuri kādu dienu noslaucīs varenos Rietumeiropas pieminekļus ar fanātiskas destrukcijas vilni, liekot Franču revolūcijai izskatīties pēc bērnu spēlītes. Varbūt tas nebija godīgi pret vācu metafiziķiem, tomēr Heines centrālā doma šķiet pamatota: primitīvā formā nacistu ideoloģijas saknes ir meklējamas vācu pretapgaismības domā. Ir cilvēki, kas spēj ar mierīgu sirdsapziņu nogalināt un sakropļot, ja viņus ar vārdiem un rakstiem ietekmējuši tie, kuri ir pārliecināti, ka iespējams sasniegt pilnību.

Ļaujiet man paskaidrot. Ja jūs esat cieši pār­lie­cināti, ka visām cilvēku problēmām ir atrodams kāds risinājums, ka ir iespējams iztēloties ideālu sabiedrību, kuru cilvēki spēj izveidot, ja vien dara vajadzīgo šī mērķa sasniegšanai, – tad jūs un jūsu sekotāji uzskatīsiet, ka neviena cena nav par augstu, lai šādā paradīzē nokļūtu. Pēc tam, kad visi būtu iepazīstināti ar vienkāršajām patiesībām, pretotos vienīgi dumjie un ļaunprātīgie. Tie, kuri pretojas, ir jāpārliecina; ja viņus nevar pārliecināt, jāpieņem likumi, kas viņus ierobežo; ja tas ne­līdz, nāksies izmantot piespiešanu, vardarbību, ja nepieciešams – teroru un slepkavošanu. Tam, izlasījis “Kapitālu”, noticēja Ļeņins, nebeigdams uzstāt, ka tad, ja ar viņa piedāvātajiem līdzekļiem iespējams nodibināt taisnīgu, mierpilnu, laimīgu, brīvu un tikumīgu sabiedrību, šis mērķis attaisno jebkādas izmantotās metodes. Burtiski – jeb­kādas.

Šāds uzskats balstās pārliecībā, ka galvenajām cilvēka dzīves problēmām – kā individuālajām, tā sociālajām – var atrast vienu patieso risinā­jumu. Šo risinājumu ir iespējams ieviest, un tas ir jādara, un tie, kas to atklājuši, ir līderi, kuru vārds ir likums. Ideja par vienu vienīgu patieso atbildi uz visiem nopietnajiem jautājumiem ir ļoti sens filozofisks priekšstats. Dižie Atēnu filozofi, jūdi un kristieši, renesanses domātāji un domātāji Luija XIV Parīzē, radikālie 18. gadsimta franču reformisti, 19. gadsimta revolucionāri – lai cik ļoti atšķirtos viņu domas par to, kāds šis risinājums ir vai kā to atrast (un arī par to tika izcīnīti asiņaini kari), – visi bija pārliecināti, ka viņi to zina un tikai cilvēku netikumi un stulbums var kavēt tā īstenošanu.

Es vēlos jums pateikt, ka šī ideja ir aplama. Ne tikai tāpēc, ka dažādu sociālās domas tradīciju piedāvātie risinājumi savā starpā atšķiras un ne­­vienu no tiem nevar pamatot racionālā ceļā, bet arī vēl dziļāka iemesla dēļ. Galvenās vērtības – šīs gandrīz, ja ne pilnīgi vispārējās vērtības, saskaņā ar kurām cilvēki ir dzīvojuši daudzās dažādās zemēs, daudzos dažādos laikos, – ne vien­mēr ir harmonijā cita ar citu. Dažas ir, citas – nav. Cilvēki vienmēr ir tiekušies pēc brīvības, drošības, vienlīdzības, laimes, taisnīguma un tā tālāk. Taču pilnīga brīvība nav savienojama ar pilnīgu vienlīdzību – ja cilvēki būtu pilnīgi brīvi, stiprākie drīkstētu saplosīt vājākos. Pilnīga vienlīdzība nozīmē cilvēku brīvību ierobežošanu: spējīgākajiem un apdāvinātākajiem neļauj sasniegt vairāk par tiem, kuri sacensībā neizbēgami zaudētu. Drošība un arī pašas brīvības nevar tikt nodrošinātas, ja tiek atļauta brīvība tās pārkāpt. Turklāt nebūt ne visi tiecas pēc drošības un miera, jo tad nebūtu to, kas dzinušies pēc triumfa kaujā vai bīstamos sporta veidos.

Taisnīgums vienmēr ir bijis cilvēku ideāls, ta­­ču tas nav pilnībā savienojams ar žēlsirdību. Radoša iztēle un spontanitāte, būdama lieliska pati par sevi, nav pilnībā samierināma ar nepieciešamību plānot, organizēt, uzmanīgi un atbildīgi aprē­ķināt. Zināšanas, tiekšanos pēc patiesības – cil­­denāko no visiem mērķiem – nevar pilnībā sa­­mierināt ar laimi vai brīvību, kas cilvēkiem tik svarīga, jo, pat ja es skaidri zinu, ka slimoju ar kādu nedziedināmu slimību, tas mani nepadarīs laimīgāku vai brīvāku. Man allaž jāizvēlas starp mieru un aizrautību, starp zināšanām un svēt­laimīgu neziņu. Un tā tālāk.

Kas tad būtu jādara, lai apvaldītu fanātiskos vēr­­tību aizstāvjus, to vērtību, kas tiecas samīt pārējās, gluži kā lielie 20. gadsimta tirāni ir sa­minuši miljoniem cilvēku dzīvi, brīvību un cil­vēktiesības tikai tāpēc, ka viņu skatiens bijis piekalts kādai galējai zelta nākotnei?

Baidos, ka nevaru piedāvāt nekādu efektīgu atbildi kā vienīgi šo: tiecoties pēc šīm cilvēciskajām vērtībām, mums, lai novērstu ļaunāko scenāriju, ir jāpieļauj kompromisi, darījumi, vienošanās. Noteikts daudzums brīvības apmaiņā pret noteiktu daudzumu vienlīdzības, noteikts daudzums individuālas pašizteiksmes pret noteiktu daudzumu drošības, noteikts daudzums taisnī­guma noteiktu daudzumu līdzcietības. Es uzsveru: dažādas vērtības saduras. Mērķus, pēc kuriem tie­­cas cilvēki, nosaka mūsu cilvēciskā daba, taču šī tiecība ir kaut kādā mērā jāvada – brīvība un tiek­šanās pēc laimes, kā jau teicu, nav pilnībā savienojamas, tāpat kā brīvība, vienlīdzība un brālība.

Tāpēc mums ir jāsver un jāmēra, jākaulējas un jāvienojas par kompromisiem, jānovērš vienas dzīves formas izcelšana uz citu iznīkšanas rē­­ķina. Es ļoti labi zinu, ka šis nav sauklis, kam jau­ni, ideālistiski un entuziastiski vīrieši un sievie­tes gribētu sekot, – tas šķiet pārāk piejaucēts, prātīgs, buržuāzisks, tas neraisa nekādas krāšņas emocijas. Taču jums man jātic: neviens nevar dabūt visu, ko vēlas, – ne tikai praksē, bet arī teorijā. Atteikšanās to atzīt, tiekšanās pēc viena vis­­augstākā ideāla visai cilvēcei neizbēgami noved pie apspiešanas. Un tālāk pie iznīcības, asinsizliešanas, jo olas ir saplēstas, bet omlete nekur nav manāma, ir tikai bezgalīgs daudzums olu – cilvēku dzīvju –, kas gatavas sasišanai. Un beigu beigās dedzīgie ideālisti aizmirst par omleti un tikai turpina sist olas.

Es priecājos atzīmēt, ka manas garās dzīves beigās cilvēki sāk to saprast. Racionālismu, kas cilvēces vēsturē sastopams visai reti, tāpat arī iecietību vairs neuztver ar atklātu riebumu. Par spīti visam, par spīti lielākajam mūsdienu postam fanātiska, fundamentāla nacionālisma izska­tā liberālā demokrātija kļūst arvien izplatītāka. Lie­­lās tirānijas ir sabrukušas vai drīzumā sa­bruks – pat Ķīnai šī diena nav aiz kalniem. Es priecājos, ka jūs, ar kuriem runāju, piedzīvosiet 21. gadsimtu, kas cilvēcei var būt tikai un vienīgi labāks laiks par manu šausmīgo gadsimtu, – esmu par to drošs. Es apsveicu jūs ar jūsu labo likteni. Esmu pārliecināts, ka tuvojas gaiša nākotne, un man žēl, ka nevarēšu to piedzīvot. Lai arī mana runa bija drūma, esmu gandarīts nobeigt uz optimistiskas nots. Ir patiešām labi iemesli domāt, ka tā ir pamatota.

© The Isaiah Berlin Literary Trust 2014