Armēnijā es biju 2019. gada septembrī. Uz Erevānu cauri dzelteniem akmens laukiem veda plaši, vēl nepabeigti ceļi, bet kalnos pacēlās tādas pašas brūngandzeltenas, simtiem, tūkstoš gadus senas baznīcas. Skats uz Araratu bija kā negaidīts nimbs pār pilsētu, kas stipri cēla to mājokļu cenu, no kuriem tas pavērās. Gjumrī, iepriekš Ļeņinakanā, vēl iepriekš Aleksandropolē, ko gandrīz noslaucīja 1988. gada zemestrīce, dīvaini cilvēki man stāstīja par noslēpumaino pazemes pilsētu Ani, kurā savu cilvēku pārveidošanas mākslu bija apguvis Gurdžijevs. Pēc zemestrīces armēņu celtnieki tika mobilizēti sabrukušo pilsētu atjaunošanai, un Erevānā uz laiku pārtrauca celt Paradžanova muzeju, kas bija iecerēts kā cita, noslēgta, skaistuma pasaule. Paradžanova muzeja direktors Zavens Sargsjans savā datorā rādīja slavenās Džulas kapsētas fotogrāfiju: no zemes kā tādi lingami augšup slējās akmens hačkari. Tagad akmens piemiņas stēlu tur vairs nav: 21. gadsimta sākumā azerbaidžāņi kapus uzspridzināja un to vietā ierīkoja šautuvi. Droši vien vairs nav arī Kalnu Karabahas vīna darītavas, kuras darīto brīnišķīgo vīnu dzēru Erevānā: šajos divos gados ir daudz kas noticis, arī armēņu un azerbaidžāņu karš. Nav vairs arī Zavena, kurš vēl 2018. gada oktobrī, pildot Augusta Sukuta testamentā atstātos norādījumus, dzēra kopā ar Māri Gaili mirušā drauga villā, klausījās flamenko un Mungo kalna pakājē izkaisīja Augusta pelnus. Saruna ar Zavenu Sargsjanu šajā Rīgas Laika numurā ir pieticīgs piemiņas apliecinājums pasaulei, kuras vairs nav – nav pat salīdzinājumā ar to, bijušo pirms diviem gadiem, nerunājot nemaz par pasauli, kuru, kā saka Bērtrands Rasels, vēl viens šī žurnāla numura varonis, pilnīgi nespējot iztēloties tie, kuri dzimuši pēc 1914. gada. “Māte,” stāsta Rasels, “līdz viņai bija pāri 70, nekad nesēdēja atpūtas krēslā pirms pusdienām, nekad!” Spējat iztēloties? Vai, piemēram, dzejnieks Alfreds Tenisons, “kurš pa āru staigāja tādā kā itāļu operas apmetnī”, atļāvās 1834. gada portvīnam, kas bija pasniegts viņam par godu, pieliet glāzē klāt ūdeni, un kopš tā laika Kembridžas “vicemaģistrs vairs nelasīja ne rindiņu Tenisona dzejas”. Vai ne? Vēl 50. gados Rasels bez bažām varēja apgalvot, ka, liekot intelektuāli spējīgam zēnam “dzīvot kopā ar parastiem zēniem, tas ir tikpat kā piespiest viņu dzīvot ar pērtiķiem – neciešami”. Tai pašā intervijā Rasels arī atgādina, ka “tādi cilvēki kā mēs, kuri dzīvo vairāk vai mazāk apgaismotā vidē, vienkārši nezina, cik vareni ir zem mums verdošie sabiedrības spēki, kas var jebkurā brīdī mūs aizslaucīt”. Dzīve, saka Rasels, atsaucoties uz savu paziņu Džozefu Konradu, ir “kā gājiens pa plānu garozu virs verdošas lavas, .. un ir jābūt ļoti piesardzīgam, citādi var noslīkt tajās šausmās, kas verd zem kājām. .. pat paši labākie cilvēki ir tikai soļa attālumā no pārtapšanas par briesmoni, un tā ir liela veiksme, ja tu tāds nekļūsti”. Tā varēja domāt arī Sergejs Paradžanovs, piecus gadus atrodoties stingrā režīma zonā, blakus “spitālīgu, tetovētu vīru bariem, kas drausmīgi lamājas”, un neparasti, ka dažos skaidrības brīžos viņš izolētajai cietuma pasaulei dod priekšroku salīdzinājumā ar brīvību. “Redzu koku zarus, debesis. Kas ir brīvībā? Nesakārtota dzīve. Negods, ar ko esmu nomelnots. Žēlums, ko izraisu visos.”

Paradžanova muzejs Erevānā ir tāds pats skaistuma cietums, kuram gribas dot priekšroku; tāds pats kā 1872. gadā dzimušā Bērtranda Rasela bērnības gultiņa, ap kuru sardzē stāvējuši eņģeļi. Bērtrands izdomājis, ka eņģeļi aizmūk, tikko viņš atver acis, tāpēc, tās neattaisījis, mazais filozofs tvēris pēc kāda eņģeļa ar roku.