Dīvainā siekalu kultūrvēsture

Dzīvība ir nepārtraukta plūsma. Dzīvos organismos nemitīgi cirkulē un plūst šķidrumi ar dažādu labvēlīgu, dzīvību veicinošu iedarbību. Uz sengrieķu filozofu Hērakleitu šis fakts atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka viņš to izvēlējās par galveno principu savā domāšanā par dzīvību. Un viņš nebija vienīgais.

Ķermeņa sulas vienmēr ir turētas augstā godā kā dziednieciski līdzekļi. Svētie raksti stāsta, ka Jēzus metode akla cilvēka redzes atjaunošanai ietvēra spļaušanu acīs vai nu tiešā veidā (Marka 8:23), vai netieši, vispirms sagatavojot dubļus no siekalām un zemes un tad svaidot ar to aklā cilvēka acis (Jāņa 9:6). Tiesa, komentētāji steidz norādīt, ka mūsu Pestītājs to darīja, tā sakot, tikai formas dēļ, jo dievišķajam, visticamāk, nebija vajadzības izmantot fiziskus līdzekļus. Tomēr Viņš tos izmantoja, jo to gaidīja tauta, romieši un jūdu rabīni, un siekalas tolaik uzskatīja par likumīgu līdzekli oftalmoloģiskajā terapijā.

Ņemot vērā cilvēka augstprātības apmērus, nav pārsteigums, ka daži izlikās atkārtojam dievišķo brīnumu. Romas imperators Vespasiāns (9.–79. g.), apceļojot Aleksandriju, iespļāva acīs kādam aklam vīram, kurš lūdza viņu to darīt, jo uz to viņu sapnī it kā bija pamudinājis grieķu-ēģiptiešu dievs Serāpids. Hronisti stāsta, ka atnācis arī klibs vīrs un lūdzis sevi izārstēt, prasīdams imperatoram ar kāju pieskarties viņa izkaltušajai ekstremitātei. Sākumā Vespasiāns baidījies ko pasākt tik liela pūļa priekšā, bet viņa ārsti mudinājuši rīkoties. To viņš arī darījis, un, ja var ticēt hronistiem, abi lūdzēji tikuši izārstēti.

Pēc dižā romiešu vēsturnieka Tacita domām, ārsti tomēr jau iepriekš bija konstatējuši, ka viena aklums bijis tikai daļējs un otra klibums – nekas vairāk par parastu izmežģījumu. Ārsti secinājuši, ka imperatoram nav ko zaudēt. Ja mēģinājums izdotos, Vespasiāna slava sniegtos līdz debesīm; ja neizdotos, nabaga slimie būtu nolemti apsmieklam par uzdrošināšanos prasīt kaut ko tik acīmredzami absurdu. Skaidrs, ka politiķu universālais moto arī toreiz bija “pieņemt visus nopelnus, bet neuzņemties vainu”.