Dievišķais sprādziens

“Visumu nav radījis dievs un Lielais sprādziens bija fizikas likumu neizbēgamas sekas, savā jaunajā grāmatā secinājis ievērojamais britu zinātnieks Stīvens Hokings. [..] Viņš atzīst, ka 1992. gadā ārpus Saules sistēmas atklātā ap zvaigzni riņķojošā planēta bijusi lūzuma punkts, kas apgāzis Īzaka Ņūtona apgalvojumu, ka Visums nevar rasties no haosa. [..] Tas sakritību starp mūsu planētas apstākļiem – viena Saule, laimīga Saules un Zemes attāluma kombinācija ar Saules masu – padara par daudz mazāk pārsteidzošu un par daudz mazāk pārliecinošu pierādījumu [apgalvojumam], ka Zeme ir rūpīgi projektēta tikai tāpēc, lai iepriecinātu mūs, cilvēciskās būtnes.”

LETA, 2010. gada 3. septembrī

Līdzīgi daudziem bērniem, kas gaida savu piecu gadu jubileju, arī manas kolēģes dēls pašlaik sācis uzdot bīstamus jautājumus. Viņa zinātkāri par to, kā tiek taisīti cilvēki, mūsdienu vecākiem bez lieka mulsuma ļauj apmierināt populāras bērnu enciklopēdijas, taču pienāk brīdis, kad vienkāršas atbildes vairs nav iespējamas. Visnotaļ loģiskais jautājums “Kā cilvēki tika taisīti tad, kad citu cilvēku vēl nebija?” kārtējo reizi apliecina mums raksturīgo spēju kārtot savus priekšstatus laikā, veidojot cēloņsakarību ķēdītes un apmulstot, kad jāattopas strupceļā. Lai kādu izeju no kārtējā strupceļa arī izdotos atrast, agrāk vai vēlāk secīgās pārdomas noved pie kādas no bezgalības jēdziena interpretācijām vai bībeliskā berēšītversijām. Iespējams, vērtīgāk par to, kas īsti slēpjas aiz hipotētiskā pirmcēloņa, būtu noskaidrot, kāpēc mēs vispār tiecamies to atrast. Šī vēlme novērojama jau pirmajā četrgadīga bērna uzdotajā kāpēc virknē, ko lielākoties pārtrauc kāds no viņa tiešajiem radītājiem, kad vairs nezina atbildi vai kad nebeidzamie jautājumi neglābjami apnikuši.

ASV Kornela universitātes astrofiziķis Karls Sagāns (1934–1996) priekšvārdā Stīvena Hokinga grāmatai “Īsi par laika vēsturi” (1988) gan apgalvo, ka dīvainā tieksme visam meklēt cēloņus pieaugušo vidū mazinās, it īpaši mūsdienās. Viņš raksta: “Izņemot bērnus (kuri vēl pārāk maz zina, lai neuzdotu tik nopietnus jautājumus), reti kurš lauza galvu par to, kāpēc daba ir tāda, kāda tā ir, no kurienes radies kosmoss un vai tas ir eksistējis vienmēr, vai laiks kādā dienā nevar pagriezties atpakaļ un vai tad sekas būs novērojamas pirms cēloņa, kas tās izraisījis, vai cilvēka izziņai ir kāda nepārvarama robeža.” Kā izņēmumu Sagāns min Hokingu un viņam līdzīgus savādniekus, kuri par to turpina domāt visa mūža garumā. Diez vai Sagānam ir taisnība, vismaz Hokinga grāmatu popularitāte un viņa izteikumu regulārā parādīšanās plašsaziņas līdzekļos par to neliecina. Arī svaigi piedāvātais “Dieva neesamības pierādījums” droši vien izraisīs gan pārdomas, gan iebildumus. Šeit būtu vietā atgādināt, ka vienu no galvenajiem jautājumiem, uz kuru mēģina atbildēt Hokings, savulaik formulējis Alberts Einšteins: “Kāda Dievam bija izvēle, kad viņš radīja Visumu?” Nenoliedzot, ka Visuma attīstībai un eksistencei esošajā formā pietiek ar samērā nelielu fundamentālu likumu komplektu, kuru autorība ir un turpina palikt hipotētiska, Hokingu interesē iespējas uz šo likumu bāzes izveidot dažādus atšķirīgus Visuma modeļus, kuros tādu bērnišķīgu jautātāju kā mēs eksistence būtu tikai viena no bezgaldaudzajām iespējām. Šobrīd viņš nosliecies par labu uzskatam, ka minētā likumu komplekta ietvaros nekāda lielā izvēles brīvība nav bijusi iespējama un ka Visums ar visiem tajā pastāvošajiem objektiem jebkurā gadījumā būtu izdevies līdzīgs tam, kādā esam radušies un uzturamies mēs. Turklāt šie likumi paši arī nodrošinājuši savu realizāciju materiālajā pasaulē, līdz ar to padarot apšaubāmu apzinātas gribas nepieciešamību iegūtā rezultāta sasniegšanai.

Britu zinātnieka piedāvātais kritērijs saprātīga radītāja eksistencei, protams, ir ne mazāk apstrīdams kā daudzi iepriekšējos gadsimtos izvirzītie. Dievs, kas vispirms rada neierobežotu iespējamību lauku un tad no tā brīvi izvēlas sev tīkamākās, nešķiet saprātīgāks par radītāju, kura izvēles brīvība ir īstenot vai neīstenot vienu konkrētu paša izstrādātu esamības koncepciju. Atšķirība tikai tā, ka pirmajā gadījumā tādām būtnēm kā mēs būtu lielāks racionāls pamats aizdomām par Dieva esamību, savukārt otrajā radītāja plāna īstenošanās praktiski nav nošķirama no bezpersonisku dabas likumu sekām. Bet arī tas var kalpot tikai par apstiprinājumu senatnes reliģisko domātāju atziņai, ka materiālajā pasaulē Dievs ir un paliek apslēpts.

Zinot Hokinga labvēlīgi ironisko izteiksmes veidu un britiem raksturīgo humoru, kāds caurstrāvo viņa populārzinātniskos darbus, jāšaubās, ka viņš iedomājies pateicis pēdējo vārdu jautājumā par Dieva esamību. Drīzāk viņam šķiet saistoši no jauna aktualizēt seno diskusiju par radītāja eksistences pierādījumiem un atspēkojumiem filozofijas un dabaszinātņu ietvaros. To, ka šādai diskusijai, viņaprāt, ir jēga, Hokings formulējis jau darbā “Īsi par laika vēsturi”: “Pagaidām vairums zinātnieku ir pārāk aizņemti ar tādu jaunu teoriju attīstīšanu, kas apraksta to, kāds ir Visums, un viņiem neatliek laika pajautāt, kāpēc tas eksistē. Bet filozofi, kuru tiešais darbs ir jautāt kāpēc, nav spējuši izsekot zinātnisko teoriju attīstībai. [..] Bet, ja mēs patiešām atklāsim vienotu teoriju, tad laika gaitā tās pamatprincipi kļūs saprotami ikvienam, ne tikai šauram speciālistu lokam. Un tad mēs visi – gan filozofi, gan dabaszinātnieki, gan pavisam vienkārši cilvēki varēsim diskutēt par to, kāpēc ir tā, ka eksistējam mēs un eksistē Visums.” Šādai diskusijai arī mūsdienās ir atvērti vairāki jūdaisma un kristietības novirzieni, īpaši Romas katolicisms, kas reliģijas pamatojumā piešķir būtisku nozīmi racionāliem argumentiem. Starp citu, viens no Lielā Sprādziena teorijas autoriem bija beļģu priesteris, Lēvenes Katoļu universitātes profesors Žoržs Lemetrs (1894–1966) un šī teorija jau pagājušā gadsimta 50. gados iemantoja pāvesta Pija XII atzinību. Ideja par Visumu, kas kādā laika atskaites punktā pirms vairāk nekā 10 miljardiem gadu radies “no nekā”, izveidojot mūsu materiālajai pastāvēšanai nepieciešamo laiktelpu, ir interpretējama saskaņā ar 1. Mozus grāmatas aprakstu par pasaules radīšanu. Tiesa, šo teoriju par savam pasaules uzskatam pieņemamu neatzīst reliģisko tekstu interpreti fundamentālisma garā, jo tā ir visai tāla no Vecās Derības teksta burtiskas izpratnes un ticības pasaules radīšanai sešu dienu intervālā 6000–10 000 gadu nesenā pagātnē.

Kaut arī “laimīgā Saules un Zemes attāluma kombinācija ar Saules masu” šķietami ir daudz nenozīmīgāks notikums Visuma rašanās gaitā nekā Lielais Sprādziens, tieši tā devusi mums iespēju atrasties šeit un uzdot jautājumus. Arī tad, ja Stīvena Hokinga argumentācija par Visuma rašanās cēloņiem neizraisīs būtiskas pārmaiņas ne dažādu reliģiju piekritēju, ne skeptiķu pasaules uzskatā, vēl arvien būs jāmeklē atbilde uz jautājumu: “Kā un kāpēc bezpersonisku likumu organizētā Visumā parādījušās būtnes, kas uzdod jautājumus?”