Divas kumelīšu tējas, lūdzu

Tims sēž savā virtuvē. Piepeši viņš pieceļas un izņem no ledusskapja atdzesētu šņabja pudeli. Viņš ielej vienu glāzīti un vienā rāvienā izmet. Tad ielej vēl vienu. Kaut kas viņam nedod mieru – kāda neskaidra, taču gandrīz vai taustāma sajūta. Taču viņš nespēj par to domāt. Tā izslīd no valodas tvēriena un, neapturamas inerces nesta, traucas tālāk, pretim nākotnei, pretim nāvei. Viņš dzer vēl, līdz sajūta pēdīgi izšķīst un pārvēršas par abstraktām skumjām, kas dīvaini atgādina laimi. Tims pārlaiž mīlošu skatienu savai apkārtnei. Viņš aizdedzina cigareti, un viņa galva noreibst no apskurbušajā organismā strauji ieplūdušās dūmu straumes. Bet Tims to var izturēt. Viņš var izturēt jebko, jo tas, kurš sēž šajā virtuvē un nelokāmā apņēmībā piebeidz auksto šņabja pudeli – tas jau patiesībā nav viņš. Lai gan es ar savu vārdu esmu nodzīvojis jau tik daudzus gadus, manās ausīs tas vēl joprojām izklausās dīvaini. Pirms apziņa to piereģistrē, vienmēr paiet kāds neticības pilns acumirklis – kā negaidīts zvans pie durvīm. Tims. Ak tā. Es. Kad ierados Rīgā, alkoholu es nelietoju tikpat kā nemaz. Tagad, pēc pieciem gadiem, es varu dzert šņabi kā ūdeni. Pirmais, ko es pamanu, ieraugot vīna pudeli, ir nevis tās marka, bet tilpums. Tajā īsajā laikā, ko esmu šeit nodzīvojis, es esmu izdzēris vairāk nekā visā pārējā mūžā, kopā ņemot. Precīzāk gan būtu teikt – Tims ir izdzēris, jo es patiesībā tik daudz nemaz nedzeru. Man ir daudz vieglāk izprast savu atkarību no cigaretēm nekā kāri pēc alkohola. Cigarete man ir kā dzejolis, kā mazs pergamenta tīstoklis, kas atritinās un pašiznīcinās pēc katra jauna dūmu vilciena. Tas ļauj man uzsūkt pasauli attīrītā un kristalizētā formā un tad ar apmierinātu nopūtu to atraidīt. Cigarešu dūmi ir tas skaistais, nāvējošais, pašapliecinošais gaiss, ko es elpoju. Manas attiecības ar alkoholu ir nenoteiktākas. Iespējams, tieši tāpēc es nesen nozvērējos trīs mēnešus nedzert. Var jau likties, ka tas nav īpaši iespaidīgs laika posms, taču, kad es iedomājos, cik nozīmīgu lomu alkohols sācis spēlēt manā ikdienas dzīvē, trīs mēneši šķiet gari kā pati mūžība. Ne glāzītes. Neviena malka. Pat ne kārīga skatiena. Vismaz tik ilgi, kamēr es sapratīšu, kāpēc es tik ļoti gribu dzert. Iesākumā atturība man padevās pārsteidzoši viegli. Protams, bija brīži, kad es sailgojos pēc kādas glāzītes, bet lielākoties es vienkārši ar lielu prieku sāku atcerēties, kāda ir dzīve bez alkohola. Man šķiet, Tims laikam gan gribēja iedzert vairāk nekā es. Tieši Tims jau bija tas, kurš visbiežāk nodevās pamatīgai dzeršanai. Viņš bija tas, kurš pastrādāja visas tās apkaunojošās dzēruma stulbības. Viņš bija tas, kurš mēdza streipuļot mājās visdīvainākajās diennakts stundās, tīksmi izbaudīdams savu pacilāto aizmiršanās sajūtu. Pirmā reize, kad Tims Rīgā bezcerīgi piedzērās, bija pilsētas astoņsimtgades svinību laikā. Viņš kāda draudzīga pusmūža pāra sabiedrībā sēdēja uz balkona ar skatu uz Doma laukumu, visu vakaru dzēris nāvējošu vīna, šņabja, alus un viskija maisījumu. Viņš bija tā piedzēries, ka ik pa brīdim teikuma vidū krita nost no krēsla. Abi sarunas biedri arī bija iereibuši, taču ne tādā mērā kā Tims. Viņš neskaidri atceras, ka vīrietis kaut ko dusmīgi runāja par krieviem Latvijā. Nākamajā dienā Tims nespēja piecelties no gultas. Viņu mocīja apziņa, ka vajadzētu celties un iet uz vecpilsētu paskatīties svētkus, taču ķermenis vienkārši atteicās paklausīt. Viņam radās aizdomas, ka tik briesmīgi viņš laikam piedzēries pirmo reizi mūžā. Pēdīgi Timam izdevās pieslieties un iziet no mājas. Bija aptuveni pieci pēcpusdienā. Ārā bija ļoti karsts, un nācās soļot mokoši lēni. Kad Tims bija ticis līdz Vērmaņdārzam, viņu apstulbināja milzīgais ļaužu pūlis. Pamazām spraukdamies cauri pūlim, viņš piepeši zaudēja samaņu. Tims klusi sabruka zālē un palika tur guļam, izmisīgi pūloties elpot normāli. Un tajā pašā laikā šī ģīboņa sajūta viņam nepārprotami patika. Londonā es nekad nebūtu tik daudz izdzēris, vienkārši tāpēc, ka man nekad nav bijis vēlēšanās tik daudz dzert. Lielākoties mana dzīve tur bija rāmi pašpietiekama un intelektuāla. Es pārsvarā dzēru kafiju vai kumelīšu tēju, atkarībā no diennakts stundas un noskaņojuma. Bet te, Rīgā, šajā dīvaini sakāpinātajā pilsētā, man nācās tverties pie Tima, kurš savukārt sāka plītēt kā nekad iepriekš savā mūžā. Pirmajos gados, ko Tims pavadīja šajā pilsētā, viņš mēdza satikties ar visdažādākajiem cilvēkiem. Viņš gāja uz tādiem pilsētas nostūriem, kur rets rīdzinieks jebkad spertu kāju. Viņš izpētīja pilsētu no viena gala līdz otram, sajūsminādamies par atklājumu, ka Rīga kā vieta eksistē reālā telpā un laikā, kamēr Rīga kā pilsēta ir samudžināta kā mīts. Viņam patika šīs pilsētas cildenās skumjas, tās intelektuālā naivitāte, kičīgā poēzija, emocionālā atjautība. Viņam patika, kā latvieši, dzīvodami savu latviešu dzīvi, vienlaikus paši sevi sacer. Nesen es par Timu dzirdēju kādu stāstu, kas man izvilināja smaidu. Kāda meitene viņu aprakstīja kā “apmaldījušos Rīgā”. Tima vārdā es pilnīgi droši varu apgalvot, ka viņš nebūt nav apmaldījies. Viņš Rīgu pārzina ārkārtīgi labi. Viņš ir tuvu pazīstams ar latviešu valodas muzikālo partitūru un prot lasīt starp tās liegi svārstīgajām rindiņām. Bet tas gan tiesa, ka savā ziņā viņam ar Rīgu nācies izmisīgi cīnīties. Tāpat kā Rīga slēpjas aiz savas vēstures elegantās fasādes, tā arī viņš iemācījās paslēpties aiz sava dīvainā Timotija. Tima dzeršana Rīgā sākās pietiekami nekaitīgi. Viņš šad tad iedzēra pa kādai glāzītei – kā jau ceturtdienā, kā jau piektdienā, kā jau nedēļas nogalē. Īsi sakot, tā bija sociāli pieņemama uzvedība. Tims sadzērās, cik sirds kāroja, un tad devās mājup. Reizēm, nākamajā dienā pamodies, viņš novaidējās, atceroties šo un to, ko reibumā bija pateicis, taču tūlīt mierināja sevi ar domu, ka to visu taču sarunājis Tims, nevis viņš pats. Taču Tims, šis fiktīvais izgudrojums, drīz tika apkrauts ar tik smagu gluži netimiskas uzvedības nastu, ka ar laiku viņa angliski bezgalotniskā vārda galā piekabinājās latviskais “s”. Tiesa gan, tas pilnībā atbilda viņa mītnes zemes gramatiskajiem tikumiem, taču no nesamudžināta stāstījuma viedokļa draudēja ar īstu katastrofu. Laiku pa laikam es iejaucos Tima likstu māktajā dzīvē un liku viņam zvērēt, ka šai plītēšanai tiks pielikts punkts. Viņš allaž dedzīgi piekrita, bieži vien pat nobirdinot pa kādai asarai, taču nepagāja ilgs laiks, un viņš jau atkal ar kādu saskandināja šņabja glāzītes (viena no viņa iemīļotajām skaņām) vai nostrēbās no vīna glāzes (vēl viens Tima sirdij tuvs troksnis). Alkohola izvēle bija atkarīga no Tima noskaņojuma, jo viņa acīs katram dzērienam piemita sava burvība. Piemēram, sarkanvīnu viņš mīlēja par tā erotisko jutekliskumu un intelektuālo kairinājumu. Brendiju viņš dzēra, kad jutās apskaidroti skumjš. Šādos brīžos viņa acīs bieži vien noslēpumainā kārtā sariesās spoža un apaļa asara, uz mata kā zeltaini mirdzošais dzēriens vēderainajā brendija glāzē. Bet pats mīļākais no dzērieniem Timam bija šņabis. Tima pirmā saskarsme ar šņabi bija nepatīkama. Četrpadsmit gadu vecumā viņš no vecāku dzērienu skapīša izzaga lielu “Smirnoff Red Label” pudeli un kopā ar kādu draugu devās to iztukšot uz tuvējo parku. Divdesmit minūtēs viņš izdzēra gandrīz puspudeli. Draugs brīdināja, lai Tims mazliet piebremzē, taču viņš atbildēja, ka jūtoties lieliski. Viņš atjēdzās, gandrīz bez samaņas guļot ceļa vidū. Mašīnas rūpīgi meta līkumu ap viņa saļimušo stāvu, kamēr draugs, cik spēdams, centās viņu pierunāt celties kājās. Atmiņas par šo tālo nakti ir savādi kinematogrāfiskas – Tims to iztēlojas drīzāk no sabrukušo pusaudža augumu apbraucošo automašīnu, nekā pats no sava vienpusīgā un subjektīvā redzes viedokļa. Šajā ziņā tas bija gandrīz vai astrāls pārdzīvojums. Pēc tam Tims ilgus gadus šņabim pat nepieskārās. Taču, nonācis Rīgā, viņš kaislīgi iemīlēja šo mistiskāko no visiem dzērieniem. Nekas cits nespēja šķīstīt viņa bēdas tā, kā tas izdevās šņabim. Neviens cits dzēriens viņu neuzrunāja tik daiļrunīgi un tieši. Tieši tāpēc, ka tas nozīmēja tik daudz, Tims šņabi dzēra vienīgi reizēs, kad viņam bija “tāds noskaņojums”. Šņabim Tima acīs piemita teju vai garīgas īpašības, un tieši tāpēc šī dzēriena lietošana viņam bija gandrīz vai mistisks rituāls. Vislabāk Timam patika dzert šņabi kopā ar pašu dārgāko no viņa draugiem, kādu citu angli (lai gan pati par sevi šī dzeršana nenozīmēja neko daudz, ja neskaita to, ka zināmā mērā atviegloja saprašanos un ļāva apzināties savu radniecīgo atsvešinātību). Viņi mēdza dzert Tima dzīvoklī, drauga dzīvoklī, bāros vai restorānos. Viņi mēdza pārrunāt, vai nākamajā piegājienā vajadzētu pasūtīt pa piecdesmit vai pa simt gramiem. Viņi mēdza apsvērt, vai pasūtīt kaut ko no lētā vai no smalkā plaukta. Viņi mēdza dzīvi apspriesties, vārdus pavadot ar enerģisku uzacu raukšanu un cilāšanu. Pēc pāris stundām viņi neizbēgami kļuva drūmi. Sarunā – ja to vēl varētu tā nosaukt – ielavījās tādas frāzes kā: “Es to vairs nespēju izturēt!” vai: “Kāda gan tam jēga?” un: “Uz kurieni tad tālāk?” Bet tad, it kā būtu noticis kāds mazs brīnums, draugi piepeši un pilnīgi neizskaidrojami atspirga. Tam steidzīgi sekoja vēl pa vienai glāzītei. Šajā stadijā viņi jau atteicās no valodas un tālāk sazinājās, iedunckājot viens otru pa roku, dziedot vai arī dejojot pa Tima virtuves galdu. Pēc tam viņi parasti apskāvās, melodramatiski atvadījās un aizstreipuļoja gulēt, gandarīti, ka tikko pavadījuši brīnišķi bezjēdzīgu vakaru garu pasaulē. Kad Tima dārgais draugs pirms pāris gadiem pārcēlās dzīvot uz Viļņu, viņam sava pudeles brāļa šaušalīgi pietrūka. Tieši ap šo laiku Tims sāka dzert viens pats – mājās. Līdz tam doma par alkohola lietošanu mājās, bez kompānijas, viņam bija likusies neiedomājama. Timam dzeršana bija caurcaurēm sociāla nodarbība. Bet pamazām vien viņš tomēr pie tā nonāca, kaut vai tikai tāpēc, lai pakavētu pats sev laiku. Daļēji problēma bija tāda, ka Tima pašnāvnieciskais lepnums viņam neļāva pārvarēt savu pašnāvniecisko vientulību. Dzīvokļus, kuros Tims Rīgā mitinājās, viņš nekad nebija izjutis kā savas mājas. Viņš nekad nepiedzīvoja to pašu bezgalīgā atvieglojuma sajūtu, kas viņam Londonā lika pa galvu, pa kaklu steigties mājās. Tās bija tikai eksistences vietas jeb vidēja izmēra krātiņi, kā to apzīmē Bekets. Londonā es mēdzu stundām ilgi sēdēt mājās, lasīdams, blenzdams griestos vai vienkārši peldēdams savas apziņas straumēs, bet Rīgā Timam pietrūka šīs mājas izjūtas, kas bija tik būtiska viņa sirdsmieram – māja taču ir prāta romantiskā projekcija un solipsiska patības čaula. Viņš, protams, daudz lasīja, vienmēr apzinīgi pabaroja sevi kā tādu mājdzīvnieku un visādā veidā rūpējās par savām dažādajām vajadzībām, taču vienmēr cieta no briesmīgas un pat liktenīgas vientulības apziņas. Bija cilvēki, kas Timu – vai drīzāk savu priekšstatu par Timu – mīlēja, taču viņš bija pārāk lepns, lai izmantotu viņus kā izklaides līdzekļus. Cilvēki viņu vai nu cienīja vai izsmēja, kā jau tas notiek ar ļaudīm, kas pārliecināti par savu viedokli – viņi neizbēgami reducē citus līdz idejām (labākajā gadījumā) vai karikatūrām (ļaunākajā). Vislabāk Tims jutās, kad bija viens un ietinies klusumā. Taču Rīgā nebija klusuma un nebija arī māju. Tas viņam allaž atgādināja Kristofera Vūla brīnišķīgo vārdu gleznu: “Izrāde ir galā. Skatītāji pieceļas no saviem krēsliem. Laiks paņemt savus mēteļus un doties mājās. Viņi pagriežas. Nav vairs ne mēteļu, ne māju.” Bija tikai nemitīgs, urdošs nemiers, kas klusi bubināja kaut kur viņa prāta dziļumos – kā slāpēts kaimiņu strīds aiz sienas. Un bija arvien lielākā un arvien satraucošākā atšķirība starp Timu un viņu. Tims pasāka iet uz veikalu un pārnest mājās mazu brendija, šņabja vai vīna pudelīti. Viņš izdzēra tieši tik, cik vajadzēja, lai apslāpētu kluso bubināšanu un viņš varētu būt drošs, ka naktī kārtīgi izgulēsies. Viņš nedzēra katru dienu, tikai reizēs, kad nepārvaramās vientulības sajūta kļuva neciešama. Kādu dienu viņš sēdēja uz balkona, tukšodams šņabja glāzīti un smēķēdams cigareti. Bija vasaras vakars, gaisā virmoja gaisma un dzīvība, bet viņš sēdēja, drūmi iegrimis pats savā neskaidrajā nelaimes sajūtā. Atgriezies dzīvoklī, Tims pārsteigts ieraudzīja, ka uz virtuves grīdas piezemējusies papīra lidmašīna. Viņš uzreiz saprata, ka tā atlidojusi no augšstāva kaimiņiem. Šie cilvēki bija jauns, profesionāls un precēts pāris, tieši šādā secībā. Viņi bija banāli pievilcīgi, apzinīgi draudzīgi, entuziasma pilni sportotāji, aizrautīgi žurnālu lasītāji un visā pilnībā iemiesoja dzīves stilu, kas Timam šķita augstākajā mērā filozofiski traģisks. Viņš atlocīja papīra lidmašīnu un izlasīja: “SMĒĶĒŠANA UN DZERŠANA IR KAITĪGAS! KAS LĒCIES? GRŪTA DIENA?” Dabiski, ka šie vārdi lika Timam justies vēl ļaunāk, par spīti tam, ka bija labi domāti. Pilnīgi pietika jau ar jautājuma zīmi; viņam likās, ka ar to teikumam tiek simboliski nocirsta galva – tā jēga. Bet šis GRŪTA DIENA? bija kaut kas vēl ļaunāks. Tas bija tikpat kā dabūt pa galvu ar vāli. Dzeršana viņa prātā sāka iegūt jaunu un pārspīlētu nozīmi. Vienatnē tā bija kā vientulīga lūgšana, bet sabiedrībā – labākais veids, kā paglābties no tā bezjēdzīgā trokšņa, ko vairums cilvēku rada, uzdodot par sarunu. Nav daudz klišeju, ko uz dzeršanu attiecinātu tik bieži kā in vino veritas (vīnā ir patiesība). Timam šī bezgalīgi piesauktā ideja likās netīkama. Alkohols, būdams nespējīgs uz meliem un pašapmānu, nevar nevienam atklāt arī patiesību, jo tajā tās vienkārši nav – ja neskaita atziņu, ka patiesība kā jēdzieniska konstrukcija ir neiespējama. Taču dzeršana varēja aiz teatrālas reibuma izrādes paslēpt Tima neiespējamību. Un tā nu viņš mēdza piedzerties un tad izturēties kā piedzēries, uzsaucot neskaitāmus teatrālus tostus un nakts aizsegā iemīloties visā, kas vien pagadās ceļā, vienlaikus iekšēji riebumā drebinoties. Pēdīgi viņš ar kinematogrāfisku vērienu aizstreipuļoja un no rīta vārda tiešā nozīmē ar vaidu pamodās savas ne-mājas drošajās sienās. Nav šaubu, ka daļu no dzeršanas rituālās baudas sniedz pati pudele. Tās jutekliski sievišķīgie apveidi līdz ar tīksmes un atbrīvošanās solījumu, ko piedāvā saturs, iemieso maldinošo dualitāti, kas ir domāšanas (un dzeršanas) kodols. Taču pudelei piemīt arī klajš falliskums. Pusaudža gados mēs ar draugiem mēdzām iet pie kāda vecāka puiša, jo tur mēs varējām smēķēt, dzert un klausīties skaļu mūziku. Vienvakar es ar godbijībā atkārušos žokli noskatījos, kā viņa draudzene mūsu acu priekšā demonstrē orālo seksu ar vīna pudeli. Viņa paņēma mutē pudeles masīvo zaļo kakliņu un sāka to lēni sūkāt, it kā tas būtu penis. Tā bija tik iespaidīga aina, ka es to neesmu aizmirsis vēl šobaltdien. Būtiski ir tas, ka pudele ir viss, ko vien tu vēlies. Tā ir ilūzija, kas iespēlē tieši rokās katram, kurš to tur. Tā ir ilūzija, ko iespējams izmantot bezgalīgi daudz reižu bezgalīgi dažādās situācijās, taču gandrīz allaž ar vienu un to pašu iznākumu, kas neizbēgami sagādā vilšanos. Nesen es nolēmu, ka man pietiek. Tam bija jābeidzas. Timam tas bija jāizbeidz. Tas bija aizgājis par tālu. Tims bija aizgājis par tālu. Kad es domāju par Tima Rīgas gadu alkoholiskajām pārmērībām, man gribot negribot silti jāpasmaida – par spīti tam, ka viņš man palaikam licis tā kaunēties. Es jutos dziļi neapmierināts ar to, ka Tims bija kļuvis par šādu karikatūru, un tieši tas lika man tik apņēmīgi atteikties no alkohola. Tik daudz mans lepnums vairs nespēja paciest. Vispār jau vairums cilvēku ar laiku kļūst par karikatūrām. Viņi nespēj pārvarēt to laika zoba apgrauzto domāšanas veidu, kas viņos dziļi iesakņojies. Viņi nespēj izvairīties no valodas īpatnību slazda. Tims dzēra tāpēc, ka sākotnēji tā bija viņa izeja no šīs sarežģītās pretrunas: viņš palika mājās, kad bija izgājis ļaudīs un, attiecīgi, izgāja ļaudīs, kad bija palicis mājās. Rīga daudzējādā ziņā ir nežēlīgi virspusēja vieta. Katram cilvēkam ir vārds, balss un seja. Viņi visi paliek uzticīgi savam raksturam gandrīz jebkurā situācijā, izņemot reizes, kad ir piedzērušies, iemīlējušies vai sēž uz poda. Cilvēki, ja man atļauts lietot šo absurdi vispārinošo vārdu, pārvērš situācijas par valodas barjerskrējienu. Šādos stīvi ierobežojošos apstākļos ir visai maz vietas brīvai ne-būtņu izteiksmei. Ir visai niecīga iespēja justies brīvi, atrodoties šādas bezdomu ārišķības vidū. Un tā nu Tims dzēra, lai būtu kāds, bet pats tā sapinās, ka beigu galā kļuva par nevienu, tikai diemžēl ne viņam tik dārgajā šī vārda izpratnē. Es tik tiešām esmu izbaudījis šo laiku, kopš vairs nedzeru, lai gan tas izrādījās daudz grūtāk, nekā es biju iedomājies. Reiz kāds paziņa, kurš nezināja, ka es esmu atteicies no alkohola, uzdāvināja man lielu viskija pudeli. Tā neattaisīta stāv virtuvē kā mirdzoša dārgumu krātuve aiz manas stikla kafijas burkas. Ne vienu vakaru vien man gribējās no tās iedzert, taču uzvarēja mans stūrgalvīgais lepnums, un es nocietos. Visumā mans eksperiments ir attaisnojies. Šajā laikā es esmu lasījis skaistas grāmatas ar tādu prāta skaidrību un zinātkāri, kāda man jau sen nav bijusi. Es esmu domājis ar tādu baudu un izpratni, kādu pirms tam krietnu laiku nebiju piedzīvojis. Bet pats labākais ir tas, ka es jūtos tik viengabalains, cik nu tas vispār ir iespējams. Tas nav nekas tāds, ko varētu vienkārši izskaidrot, un tās nekādā gadījumā nav laimīgas beigas. Taču skaidrs prāts man piedien daudz labāk nekā dzērums. Iespējams, ka manā sabiedrībā vairs nav tik jautri, toties ar mani ir daudz vieglāk sadzīvot. Nākotnē es atkal reizēm iedzeršu – vienkārši tīrā prieka pēc, tomēr, cerams, daudz mazāk un ievērojami savaldīgāk. Kas zina, varbūt veco labo laiku vārdā es pat Timam iedošu pa kādam malciņam.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola