Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
2006. gada Nobela prēmija piešķirta Orhanam Pamukam, “kurš, meklējot savas dzimtās pilsētas melanholisko dvēseli, ir atklājis jaunus simbolus kultūru sadursmes un mijiedarbes [aprakstīšanai].”
Ielūkosimies Nobela prēmiju piešķiršanas komisijas oficiālajā mājaslapā www.nobelprize.org. Kā tik visa tur nav, un viss ar lielīšanās un paštaisnuma piegaršu, un šajā ziņā nav izņēmums pat tur lasāmās visu gadu Nobela banketu ēdienkartes. Taču pievērsīsim uzmanību tikai diviem pirmajiem un diviem pēdējiem Nobela komitejas formulējumiem, par ko balva piešķirta literatūrā. 2006. gada laureāts ir turku rakstnieks un brīvdomātājs Orhans Pamuks (1952), “kurš, meklējot savas dzimtās pilsētas melanholisko dvēseli, ir atklājis jaunus simbolus kultūru sadursmes un mijiedarbes [aprakstīšanai].”
2005. gadā balvu saņēma marasmātiskais ASV imperiālisma nīdējs, kādreiz slavenais angļu dramaturgs Harolds Pinters “par darbiem, kuros viņš atsedz zem ikdienišķajām pļāpām paslēptos bezdibeņus un ielaužas nomāktības slēgtajās telpās”.
Pirmoreiz Nobela komiteja sanāca uz savu slepeno, intrigām un baumām tik pievilcīgo sanāksmi 1901. gadā, un prēmiju piešķīra franču dzejniekam Silī Pridomam (1839–1907), “īpaši atzīmējot viņa poētisko kompozīciju, kas uzrāda cildenu ideālismu, māksliniecisku pilnību un reti sastopamu sirds un prāta bagātības apvienojumu”.
Par otro nobeloto rakstnieku 1902. gadā kļuva Kristians Matiass Teodors Momzens (1817–1903), “dižākais dzīvais vēstures rakstniecības meistars, jo sevišķi atsaucoties uz viņa monumentālo darbu “Romas vēsture”.”
Salīdzinot šos formulējumus, var ievērot, ka tagadnes rakstniekus Nobela komiteja slavina par to, ka viņi kaut ko “meklē” un kaut kur “laužas”, kurpretī 20. gadsimta sākumā svarīgāk šķitis atzīmēt ko skaidri definējamu, pateikt, ka cilvēkam piemīt cildens ideālisms vai ka sirds brīnišķīgi sadzīvo ar prātu. Tā vien liekas, ka pirms simt gadiem cilvēki kaut kā tā vienkārši zināja, kas ir sirds, kas – prāts, nebija arī pārlieku grūti saskatīt, kurš, piemēram, vēstures rakstniecībā ir dižākais, pat ja viena no “dižuma” sastāvdaļām bija nodzīvotie gadi (Momzens, kā nekā, balvu saņēma 85 gadu vecumā un jau pēc gada nomira).
Salīdzinājums uzrāda, ka aizvadītajā gadsimtā pie teikšanas Nobela komitejā ir nākusi jauna sirmgalvju paaudze, kam miers nav iespējams un skaidri izteikta “klasiska” morāla stāja nepiemīt. Tie ir sirmgalvji, kas jaunībā iztālēm, no neitrālās Zviedrijas, skatīja Otro pasaules karu, bet pēc tam skandināviski provinciālā centībā apguva “kritisko domāšanu” un visu, kas bija pirms un pēc tās, līdz pat “postmodernismam”. Ja atceramies, 2004. gadā viņi pielēma prēmiju austriešu skandālistei Elfridei Jelinekai par visā visumā atbaidošu, daudzi pat teiktu, pretīgu (satura ziņā) prozu. Lēmēju formulējums gan bija citāds: “Par viņas balsu un pretbalsu muzikālo plūdumu romānos un lugās, kas ar ārkārtēju valodniecisku dedzību atklāj sabiedrisko klišeju absurdumu un to nomācošo spēku.” Ko te vēl piebilst? Vienīgi to, ka, ja visās citās vietās ir gan šā, gan tā, tad Nobela komitejā “pēc Aušvices” dzeja vairs nav iespējama. Tāpēc nākas meklēt “melanholisku dvēseli” vai rakāties “zem ikdienišķām pļāpām paslēptos bezdibeņos”.