Divu laikabiedreņu stāsti par Borhesu

Pirmā saruna

Virhīnijai Karrenjo ir 89 gadi, un viesus viņa pieņem mājās. “Vakar mums gadījās nelaime,” steidzīgi saka privātsekretāre, stumdama ienācējus no krēslaina priekšnama dzīvojamā telpā, “viņa krita un sasita kāju.” Par apgrēcību tiek uzskatīti bīdāmie kruķi, uz kuriem vecā kundze cienīgi balstās, pieceldamās no sofas. Cēli pieguļ bēša kleita ar dziļu izgriezumu un lielu saspraudi, un koši oranža lūpu krāsa, kas vēlāk norunājas nost.

Dzīvojamā istaba ir tik mistiska, ka pirmajā brīdī izraisa apjukumu. Sajūta ir tāda, kā stāvot caurstaigājamu galeriju rindas vidū, kad abās pusēs atvērtas visas durvis un telpas tālumā nebeidzami sarūk. Priekšmetiem — skulptūrām, ēģiptiešu gleznojumiem, maskām, grāmatām ar zelta burtiem uz muguriņām, mēbelēm un traukiem — te blakus nostājies ne tikai to dubultnieks, bet arī trešais un ceturtais, un katrs parādās no savas puses. Šīs satraucošās pārvērtības rada milzīgi spoguļi, kas aizstāj telpas divas pretējās sienas. Bet Borhess visu dzīvi ārkārtīgi baidījās no spoguļiem un, kad bija vēl bērns, atsacījās gulēt telpā, kur bija kāda no šīm “plaisām”:“Spoguļi un kopošanās ir briesmīgi,” saka kāds viņa stāsta varonis, “jo tie pavairo cilvēku skaitu.”

Ir vēla pēcpusdiena un tiek piedāvāta tēja. Vispār Argentīnā pat nepazīstami cilvēki, kad satiekas, sarunājas pie klāta galda. Par Laimas bombongām sinjora Karenjo ir priecīga, bet tās pazemīgi iejūk pūlī. “Kopš es nopirku poļu skābos gurķus,” viņa norāda uz šķīvjiem ar raibām maizītēm, “mana sekretāre liek gurķus pilnīgi pie visa.”

Tas droši vien izklausīsies pēc nekaunīgiem meliem, bet Borhesa tuvas paziņas — sinjoras Karenjo māte bija latviete un, labi ieklausoties, Krasting, kas iespraucies starp citiem dzimtas uzvārdiem, var saklausīt mūsu pierasto Krastiņu. Tāpēc sarunas pirmā daļa ir par viņas atmiņām no ceļojuma uz Latviju. Maza skrejlapiņa ar aicinājumu apmeklēt Rīgas 800. gadadienai veltītu pasākumu nolikta uz galda. Fotogrāfijā sinjora Karenjo stāv starp četrām Buenosairesas latvietēm tautastērpos, melnai kleitai pāri pārlikusi Lielvārdes jostu.Rīgas Laiks: Jūs daudz stāstāt par Latviju. Vai jūsu pazīšanās laikā runājāt par latviešiem arī ar Borhesu?

Virhīnija Karrenjo: Nu, protams, kā gan citādi. Par latviešiem tika runāts tāpat kā par citiem. Mēs rīkojām dažādus pasākumus par Austrumeiropas mazajām tautām un kultūru, un viņš bieži tajos piedalījās. Paskatieties, piemēram, šo mazo tekstu par rumāņiem. Borhess to rakstīja kā ievadu kādam bukletam par rumāņu kultūru, bet izdevums toreiz pajuka un tā teksts palika pie manis. Apakšā tas ir Borhesa paraksts.

RL: Par latviešiem nemāku teikt, bet lietuvieši kādā stāstā ir minēti.

Karrenjo: Par baltiem Borhess interesējās galvenokārt no filoloģijas viedokļa. Vispār viņš daudz mācījās valodas, kaut arī visās runāja slikti. Ar vienu vecmammu bērnībā viņš runāja spāniski, bet ar otru — angliski. Lasīt viņš sāka vienlaicīgi spāņu un angļu valodā. Jūs taču zināt, zinātniski ir pierādīts, ka jēdzieni, ko smadzenes uztver līdz septiņu gadu vecumam, arī veido cilvēka raksturu. Tāpēc var teikt, ka Borhess tika uzaudzināts kā anglis. Ir tāds jauks stāsts par viņa pirmajām grāmatām. Viena no tantēm, kas viņu audzināja, ienāca bērnistabā un redzēja, ka Borhess guļ uz vēdera gultā un kaut ko zīmē. “Re,” viņa teica, “tu zīmē kaķi.” “Nevis kaķi,” viņš atbildēja, “bet Bengālijas tīģeri.” Viņa mīļākais rakstnieks bija Kiplings.

Vēlāk Šveicē vidusskolā viņam vajadzēja mācīties franču valodu. Viņš varēja labi lasīt un rakstīt, bet franču vārdus izrunāja tik aplami, ka viņam pat negribēja dot diplomu, par spīti labajām atzīmēm citos priekšmetos. Arī viņa pirmās publikācijas bija franču valodā. Vācu valodā viņš tajā laikā runāja ar draugiem, un vēlāk, kad bija vecāks, sāka vēl mācīties ķīniešu.

RL: Borhess varēja lasīt ķīniešu tekstus?

Karrenjo: Nē, man liekas, viņš nekad neiemācījās ķīniešu valodu pareizi. Viņa aizraušanās visās valodās bija lietot katru vārdu tā pamatnozīmē, ko cilvēki bieži nezina vai arī ir aizmirsuši. Nu, piemēram, poeta spāņu valodā nozīmē “dzejnieks”, bet senajiem grieķiem tas bija “taisītājs”. Esejā par Homēru Borhess pārnes šo nozīmi no grieķu valodas uz spāņu, un mums tas izklausās dīvaini. Tā ir sava veida vārda nozīmes nozagšana no citiem.

RL: Kā jūs iepazināties ar Borhesu?  

Karrenjo: Kad es strādāju universitātē, viņš nāca pie mums uz fakultāti lasīt lekcijas. Savus papīrus viņš mēdza nolikt re, tur, uz tā galdiņa.

Rāda uz mazu galdiņu blakus telpas pustumsā.

Bet iepazināmies mēs sen, kad viņš vēl bija jauns. Pirmo reizi es viņu satiku mājās pie mākslinieces Elizabetes Vrēdes. Viņa gleznoja Borhesa portretu. Nevar teikt, ka Borhess bija ārēji pievilcīgs. Viņam bija… kā lai pasaka? Pārāk apaļa seja, gandrīz kā uztūkusi. Bet ar gadiem viņš kļuva glītāks. Toties viņa māte līdz pat sirmam vecumam izskatījās ļoti jauna. Tā bija apbrīnojama sieviete! Izglītota, inteliģenta, daudz lasījusi. Viena pati viņa uzturēja sešu cilvēku ģimeni. Borhesam lielākoties bija maz naudas. Sevišķi Perona [1. Huans Domingo Perons, Argentīnas prezidents (1946-1955 un 1973-1974). Borhess uzskatīja viņu par diktatoru un, atklāti pauzdams publikācijās savu neapmierinātību, Peronam nākot pie varas, zaudēja darbu] pēdējās dienās viņš bija ļoti nabadzīgs.

Arī tad, kad tika nozīmēts par Nacionālās bibliotēkas direktoru, viņš nepelnīja daudz.

Naudas trūkuma dēļ viņš sāka braukāt apkārt, dabūja darbu mazā universitātē Teksasā. Mēs satikāmies pirms aizbraukšanas, jo es gribēju ierakstīt kasetē viņa mīļākos dzejoļus, ja gadījumā ar viņu kaut kas notiek. Tur bija divi dzejoļi, kas viņam bija sevišķi dārgi. Vienu sauca Robežas, bet otrs bija tas slavenais, kur viņš pateicas Dievam par to, ka kļuvis akls.  

RL: Kopš kura laika Borhess vairs nevarēja redzēt?

Karrenjo: Man liekas, dzīves pēdējos 20 gadus viņš vairs neredzēja gandrīz pilnīgi neko. Kļuva aizvien aklāks un aklāks. Un aizvien patētiskāks. Ceļojumos viņam līdzi vienmēr brauca sieva. Viņa apskatīja vietas un stāstīja par tām. Tās bija viņa acis.

RL: Borhess mainīja dzīvesvietas. Vai, neskaitot bērnības kvartālu Palermo, kādai no mājvietām Buenosairesā viņš bija īpaši pieķēries?

Karrenjo: Ne jau viņa dzīvokļi, bet viņa mīlestības bija svarīgas.

Viņš vienmēr bija iemīlējies. Un vienmēr nepareizās sievietēs. Pateicoties Borhesam, visas sievietes, kas viņam patika, kļuva slavenas. Viņš ņēma tās līdzi ceļojumos, vadāja uz semināriem un lekcijām citās zemēs. Dzīvot kopā ar aklo Džordžiju, kā viņu sauca draugi, nebija grūti. Nu, kas tad tur? Vienīgais, ko vajadzēja darīt ārpus mājas, bija palūgt kādam: “Lūdzu, aizvediet Džordžiju uz tualeti.” Viņš pats ar sevi tika galā, viņam nebija lielu prasību.

Patiesībā sievietes viņu nevis mīlēja, bet izmantoja. Tā bija viņa lielākā nelaime. Vienu tādu aizraušanos es atceros. Viņu sauca Marija Estere Vaskesa. Borhess ieveda viņu augstākajā sabiedrībā, ņēma līdzi uz pieņemšanām, ar visiem iepazīstināja, dažādi viņai palīdzēja, un beigās viņa paziņoja, ka ir saderinājusies ar citu. Borhesa sirds vai lūza, bet viņa māte trakoja no dusmām.

Kad Borhess dzīvoja Maipū ielas dzīvoklī blakus Sanmartina parkam, viņam bija savs pastaigu maršruts, vienmēr viens un tas pats. Viņš izgāja cauri mākslas galerijai un tad pie metro stacijas pazemes tunelī apsēdās dzert tēju. Ļoti bieži tur viņš sēdēja ar jaunām draudzenēm un runājās. Viņam patika tumšas un krēslainas vietas, jo tur viņš jutās ērtāk un drošāk.

RL: Borhess apprecējās divas reizes.  

Karrenjo: Jā, bet tās bija neveiksmīgas laulības. Viņa pirmā sieva bija vienkārša meitene no Laplatas [2. La Plata - Buenosairesas provinces galvaspilsēta] — Elza Astete. Borhess bija ap viņu lakstojies jaunībā. Zvanīja un zvanīja, bet Elzas māte vienmēr atbildēja, ka viņas nav mājās. Un tad vienā dienā teica, lai vairāk nezvanot, jo Elza esot apprecējusies. Borhess bija ļoti bēdīgs. Trīsdesmit gadus viņi nesatikās, bet tad viņš no drauga nejauši uzzināja, ka Elza kļuvusi par atraitni un piezvanīja atkal. Viņi sāka draudzēties. Vienreiz Borhess saņēmās, uzaicināja viņu uz sarunu tumšajā pazemes tējnīcā, un jautāja: “Ko tu atbildētu, ja es tev uzdotu to jautājumu, ko vīrietis parasti uzdod sievietei?” Viņa padomāja un teica “Jā.”

RL: Kāpēc šīs laulības bija neveiksmīgas?

Karrenjo: Viņi atšķirās pilnīgi visā! Mācījusies Elza nebija, grāmatas nelasīja vispār. Viņa Džordžiju tikai mocīja. Vispirms viņa gribēja kāzas kā televīzijas seriālu varoņiem. Tad viņa piespieda Džordžiju pārvākties uz citu dzīvokli. Borhess gribēja palikt savā vecajā mājā, jo tur viņš visas vietas zināja pēc taustes — kur ir virtuve, kur izlietne, kur trepes. Bet Elza noīrēja telpas citur un iekārtoja ar šausmīgi sliktu gaumi; labi, ka Borhess to neredzēja.

Vēlāk, kad Džordžiju visas lielākās universitātes Amerikā aicināja uz konferencēm, viņa slepeni zvanīja iepriekš uz katedru un teica: “Ko jūs iedomājaties? Ka Borhess brauks te lasīt lekcijas par tik nožēlojamu honorāru!?” Viņa lika Džordžijam braukāt no vienas vietas uz otru un strādāt bez pārtraukuma. Atceros, kādu es viņu redzēju pēc atgriešanās. Viņš bija izkāmējis un pārguris. Sēdēja te tik nomākts kā tāda nelaimes čupiņa.

Kad Borhess izdomāja precēties, viņa māte bija nolēmusi mirt. Bet vēlāk, kad laulāto ģimenes dzīve kļuva ik dienas aizvien neizturamāka, viņš atsāka biežāk nākt pie viņas ciemos. Un vienā dienā tā vienkārši pameta sievu, teikdams: “Iešu atpakaļ pie mammas.” Tā beidzās viņu laulība. Bet māte, šito redzēdama — iedomājieties tikai! — uzreiz atdzīvojās, uzleca augšā un aizskrēja uz banku izņemt Džordžija naudu, lai to nepievāktu Elza.

RL: Otro reizi Borhess apprecējās 49 dienas pirms nāves.

Karrenjo: Jā, ar Mariju Kodamu. Tā bija jauna meitene, viņa studente, pa pusei japāniete. Viņa kļuva par pastāvīgu Džordžija pavadoni. Man šķiet, viņai vispār nebija savas personīgās dzīves. (Ar uzsvaru.) Ziniet, ir tādas sievietes, kurām patīk kalpot vīriešiem.

RL: Ko Kodama dara tagad?

Karrenjo: Pelna naudu. Pēc Borhesa nāves viņa dabūja izdošanas tiesības uz viņa grāmatām un tagad ir sakrājusi sev mantojumu. Viņa izveidoja Borhesa fondu jauno literātu atbalstam un organizē dažādus pasākumus. Lūk, vēl viena sieviete, kas uz Borhesa rēķina ir kļuvusi slavena.Otrā saruna

Tikšanās vieta, ko pārrunām par Borhesu telefona klausulē laipnā, bet rūpju nomāktā balsī norāda Anna Marija Barrenečea, ir pavisam citāda — tumšas, salīgas, atsvešinātas, šķietami neapdzīvotas telpas. Amādo Alonzo institūts atrodas pašā Buenosairesas centrā, šaurā ieliņā, pa labi no teātru un kino apsēstās Korientes avēnijas, kas šai vietā strauji sliecas uz leju. Trotuārs universitātes ieejai jūtami ir par šauru, un pretējās mājas balkonos izkārtā veļa pland tai tuvu pie sejas. Pirmā stāva vestibilā krēslā atlaidies paguris sargs. Labajā pusē saldumu kioskiņš un tam pretī — lifts, kura melnās režģu durvis aizvelkamas ar roku. “Kas? Filoloģijas fakultāte? Uz otro stāvu.”

Pirmajā brīdī, ienākot katedrā, veco kundzi aiz nokrautā galda gandrīz nevar pamanīt. Bet tad viņa sakustas un ierunājas, un drēgnums nolien pa kaktiem. Saruna risinās brīžiem franču, brīžiem angļu valodā, un abas viņa pārvalda lieliski.Rīgas Laiks: Jūs daudz esat rakstījusi par Borhesu. Eseju krājums spāņu valodā tagad izdots jau otro reizi. Jūsu grāmatas angļu tulkojumu kritiskajā bibliogrāfijā bieži min kā vienu no pirmajiem…

Anna Marija Barrenečea: Ā, jūs esat redzējusi angļu tulkojumu. Ziniet, tad man jums jāpaskaidro. Man ļoti nepatīk šis amerikāņu izdevums. Amerikā viss notiek pavisam citādi nekā pie mums! Iedomājieties, izdevējs ar manu darbu var darīt, ko vien grib. Tas bija tāds jauns vīrietis, pavisam iesācējs savā darbā. Svarīgākais viņam bija izdevniecības slava, pircēji un karjera. Vispirms viņš prasīja, lai pierunāju Borhesu uzrakstīt grāmatai priekšvārdu. Nu, labi, es domāju, ja jau amerikāņiem tas vajadzīgs. Borhess uzrakstīja īsu ievadu, teikdams, ka grāmata ir ļoti laba, ļoti interesanta. Bet es šo viņa priekšvārdu pat neizlasīju, jo viņš jau vienmēr par savu darbu analīzēm rakstīja vienu un to pašu — cik tas ir brīnišķīgi, ka tādas grāmatas tiek izdotas un kā kritiķi par kāda cilvēka darbiem parasti zina vairāk nekā pats rakstītājs, un tamlīdzīgi. Īstenībā Borhess nepievērsa tādām lietām vērību. Kad tas amerikāņu tulkotājs [3. Roberts Lima] bija beidzis darbu, es pirmoreiz izlasīju Borhesa priekšvārdu un atklāju, ka angļu teksts ir pilnīgi aplams. Saprotiet, kā melns pret baltu. Es aizgāju pie tulkotāja un viņam teicu: “Bet Borhess taču te saka pilnīgi pretējo! Ko jūs esat iztulkojis?”

RL: Vai Borhesa priekšvārdā bija kāda mīkla, ko viņš nevarēja saprast?

Barrenečea: Varbūt ne mīkla, bet tonis un izteiksmes veids. Redziet, lai arī ārēji Borhess vienmēr bija labvēlīgs un laipns, viņš mēdza iespraust kaut ko divdomīgu vai ironisku starp rindām. Tik viltīgi, ka citreiz pat pašam autoram tas paslīdēja garām.

Turklāt tur bija atsauces un citāti no viņa stāstiem. Man šķiet, ka tulkotājs vispār Borhesu nebija lasījis. Ziniet, tāds cilvēks no Karību salām, mācījies Amerikā, ieguvis kaut kādu juceklīgu izglītību. Mazliet zināja angļu valodu, mazliet spāņu, bet patiesībā nezināja ne vienu, ne otru.

RL: Parunāsim par pilsētu, kur atrodamies. Kopš pirmā dzejoļu krājuma Kaislība pret Buenosairesu Borhess atkal un atkal pie tās atgriezās. Kā ir vairāk pilsētas tēlā — viņa atmiņu vai iztēli?

Barrenečea: Ne visam, ko Borhess saka, var uzticēties. Arī dzīves laikā viņš mēdza stāstīt par sevi lietas, kas nebija patiesība. Tāpat viņa Buenosairesa ir daļēji patiesa, daļēji izdomāta pat tā saucamajos autobiogrāfiskajos stāstos. Piemēram, viss tas, ko viņš ir rakstījis par compadritos — kaušļiem, klaidoņiem, ielu dauzoņām — sauciet kā gribat. Par viņu uzbrukumiem ar nažiem un rēķinu kārtošanām. Tā, it kā viņš pats tos būtu redzējis. Bet patiesībā bērnībā vecāki viņam nemaz neļāva tajos rajonos staigāt. Viņš vienkārši par tiem bija dzirdējis no citiem. Es pati dzīvoju trīs kvartālus no viņa drauga Evaristo Kariēgo mājas, kur Borhess bieži gāja ciemos, un es zinu, kādi tie kvartāli bija.

Barrenečea: Zināšanas par Latīņameriku Borhesam galvenokārt nāk no grāmatām, arī tas, ko viņš rakstījis par pampām, gaučo un tango vēsturi. Borhess mēdza teikt, ka vairāk viņam patīkot Urugvaja, uz ziemeļiem, pie Brazīlijas robežas. Daba tur esot neskartāka, mežonīgāka. Man šķiet, ka, rakstot par to izdomāto zemi Orbis Tertius, Borhess domā Brazīlijas necivilizētos nostūrus. Bet tas nenozīmē, ka viņam būtu personīga ceļotāja pieredze. Atceros vienīgi, ka kādā no pirmajiem dzejoļiem minēts brauciens lejā uz Patagoniju. Pagaidiet, paskatīsimies. Vai jums ir karte?

Protams, man ir. Viņa atšķir karti, izklāj uz galda un sameklē pieminētās vietas. Šurpu turpu lapu kustinot, nejauši apkrīt maza vāzīte ar neļķi. Niecīgais saturs pamanās tikt līdz dokumentiem rokrakstā ar tinti un izsmērēt vārdus. Sinjora sameklē salveti un steidzīgi susina ūdens palti.

Nekas, nekas. Tas man vienmēr gadās. Visās lekcijās es apgāžu to dzeramo glāzi, ko viņi noliek man blakus.

RL: Jūs daudzus gadus pazināt Borhesu personīgi. Kādu jūs viņu atceraties?

Barrenečea: Viņš bija ļoti draudzīgs. Viņam patika cilvēki, patika uzņemt ciemiņus. Viņš bieži aicināja pie sevis mājās, lūdza, lai palasa priekšā. Māte vai sieva jau visu dienu nevarēja, bet studentiem tas bija prieks.

Redze pazuda pamazām. Viņu ģimenē acu slimība bija iedzimta. Jūs jau droši vien zināt, ka Borhesa ģimene aizbrauca uz Eiropu galvenokārt tāpēc, ka Borhesa tēvs cerēja uz acu operāciju. Arī Borhesu vēlāk operēja vairākas reizes, bet tas nepalīdzēja. Atceros, vienreiz viņš teica, ka varot skaidri saskatīt tikai vienu krāsu, apmēram tādu (rāda koši oranžu papīrīti uz galda).

RL: Vai atceraties kādas sarunas ar Borhesu?

Barrenečea: Atceros, bet tas nebija nekas nozīmīgs. Es Borhesu vairāk pazīstu pēc viņa darbiem. Pie tam ļoti ilgu laiku mēs nesatikāmies un nesarunājāmies… Salabām tikai daudzus gadus vēlāk.

RL: Salabāt? Par ko jūs bijāt sastrīdējušies?

Barrenečea: Konflikta pamatā bija politiskie uzskati.

Toreiz, 70. gados, cits pēc cita pie varas nāca militāristi. Viņiem bija aizdomas, ka universitāte ir ļoti kreisi noskaņota, musina jauniešus, gatavo apvērsumu, bārsta Marksa un Engelsa sociālās idejas. Bet tie, kuriem vajadzēja pasniegt 19. gadsimta filozofijas vēsturi, taču nevarēja nepieminēt Marksu. Visu veidu zinātniskie atklājumi ģenerāļu bandai likās bīstami. Iedomājieties, pat eksakto zinātņu institūts, kur tajā laikā sāka izgudrot tekstu automātiskās tulkošanas programmas, viņiem likās aizdomīgs.

Un tad, vienā dienā, pēc ģenerāļa pavēles te ienāca armijas kareivji — tādi septiņpadsmit, astoņpadsmit gadus veci puikas — un ar stekiem sāka sist profesorus, vecus vīrus. Es neizturēju. Atteicos no savas vietas un aizgāju no universitātes. Bet viņš ne. Borhess to zināja un tomēr palika. Viņš mūs visus, tos, kas aizgāja, uzskatīja par komunistiem. Atceros, piemēram, tādu stāstu. Viens franču kritiķis bija uzrakstījis par Borhesu grāmatu un man to parādīja. Pēc tam viņš tikās ar Borhesu un teica, ka gribot mani savā grāmatā pieminēt, jo esot daudz izmantojis manus materiālus. Bet Borhess viņam atbildēja: “Bet Barenečea taču ir komuniste.” Tā mēs pašķīrāmies. Manā darbā gan tas neko nemainīja. Es turpināju strādāt ar viņa grāmatām.

RL: Jūtams, ka Borhesa dzīvē sievietēm bija liela nozīme. Kādā veidā tas atspoguļojas darbos?      

Barrenečea: Daudzas grāmatas ir veltītas sievietēm, bet īstenībā tikai vienai no viņa mīlestībām bija izšķiroša loma radošajā darbā. Tā bija Estela Kanto. Jaunībā, kad vien varēja, Borhess brauca uz Mardelplatu, pilsētu pie jūras dienvidos no Buenosairesas. Viktorijai Okampo[4. Victoria Ocampo (1891 - 1979), argentīniešu rakstniece, literatūras kritiķe un kultūras darbiniece 20. gadsimta pirmajā pusē, Latīņamerikas nozīmīgākā literārā žurnāla Sur dibinātāja un galvenā redaktore. Borhess vēlāk kļuva par Sur redakcijas komisijas locekli un regulāri publicēja žurnālā savus rakstus] un Biojkasaresam skaistā vietā piederēja mājas, kas vienā galā bija sabūvētas kopā. Tur Borhess ar Estelu iepazinās. Viņa bija ļoti emancipēta un brīva sieviete. Nu, tāda cocotte, kā teiktu francūži. Negribu viņu nosaukt par “palaistuvi”, bet viņa sagājās ar daudziem vīriešiem. Estelai bija brālis Patrīcio, ar kuru viņa dzīvoja kopā. Tā bija skandaloza ģimene. Visi cilvēki zināja, ka brāļa un māsas starpā ir attiecības. Bet Estela bija Borhesa dzīves lielā mīlestība. Arī viņa bija rakstniece, turklāt diezgan populāra tajā laikā. Borhess bieži gāja ciemos pie Patrīcio apmainīties ar grāmatām, parunāties. Ar Estelu viņi palika saderinājušies gandrīz visu dzīvi, bet, tā kā Borhess nevarēja saņemties viņu precēt un tā nenoteiktība vilkās gadiem, Estelai apnika gaidīt un viņa aizgāja pie cita.

RL: Kāpēc Borhess viņu neapprecēja?

Barrenečea: Man liekas, ka viņam nevarēja būt attiecību ar sievietēm.

RL: Borhess 1961.gadā, vienlaikus ar Beketu, saņēma starptautiskā izdevēju kongresa balvu Formentor. Jūsuprāt, kāpēc viņam nepiešķīra Nobela prēmiju?

Barrenečea: Redziet, tai laikā Borhesa grāmatas vēl nebija tulkotas angliski. Tikai vēlāk amerikāņi sāka to darīt. Vairums žūrijas locekļu nelasīja spāņu valodā, bet, ja jums jābalso par kādu, ko jūs nevarat izlasīt… Viens no žūrijas locekļiem bija lasījis Borhesa prozu, bet grāmatas viņam nepatika. Šķiet, ka tas arī bija izšķirošais.

RL: Citi stāsta, ka prēmiju nepiešķīra politisku un ideoloģisku iemeslu dēļ. Tiek minēta komunistu sazvērestība un tamlīdzīgi.

Barrenečea: Jā, tas ir ļoti iespējams. Borhess bija asi izteicies pret komunistiem. Turklāt, viesodamies Čīlē, viņš tikās ar Pinočetu. To eiropieši viņam nevarēja piedot.

RL redakcija pateicas Latvijas goda konsulei
Argentīnā Mirdzai Restbergs Zalts
par palīdzību materiāla sagatavošanā

RL mājaslapā lasāms raksts Borhesa Meklējumi Buenosairesā