9. februāris.

Gandrīz vai ikviena RL redaktora “dienasgrāmata” sākas ar pārdomām par pašu dienasgrāmatu: vairāk vai mazāk tā tiek izprasta kā īpašs literatūras žanrs, gandrīz nekad — kā dzīves veids. Piemēram, šajā žurnālā publicētās mākslinieka Āriņa dienasgrāmatas drīzāk rada īpašu kara laika ikdienas patosu, nodrošina dvēseles piepaceltību, nekā “literāri atspoguļo” to, kas ir noticis aizgājušajā dienā. Tās, tāpat kā zīmējumi, vajadzīgas tieši viņa dzīves “uzturēšanai”, pie tam pavisam sevišķā individuālā režīmā. Tikmēr pašos tekstos nekā vienreizēja nav: mierīgi var iztēloties situāciju, kurā par to vai citu notikumu raksta kāds cits vai pat — neraksta neviens. Atgriežoties pie RL redaktora dienasgrāmatām: tās ir retoriskas stilizācijas par tēmu un tikai reti “iekrīt” tajā specifiskajā, individuālajā rakstā, pēc kura kāds dievišķs vērotājs var pazīt atsevišķu “mani”.

10. februāris.

Masku balles “zelta sprādziens” 3. cēliena sākumā bija efektīgs, bet visa izrāde, šķiet, iemieso lietuviešu režisora Varna bieži atkārtotās Gustava frāzes nobeigumu: “...sirdij nekā.” Pavisam muļķīgi būtu piemetināt, ka mūzika gan bija skaista. Freibergs, vai varbūt kāds cits 2. cēlienā satupinājis veselu rindu melnu kaķu. Tie sēž kā dzīvi, taču nekustas. Bet viens tomēr apgāžas kā līķis piemērā par to, ka miroņi nekustas. (Kustība vai nekustība nav dzīvības pazīme.) Vakarā ilgi vēroju Kati, lai noskaidrotu, kā var notikt kustība bez iepriekšējas pavēles galvā. “Un tagad es lēni pacelšu savu roku,” es saku savai rokai.

11. februāris.

Nez vai var būt kaut kas vēl nemainīgāks par vēju un karstumu kupeju vagonā? Un tā ogļu krāsns kā aukstumā izstiepta atmiņa par Sergeju Lazo.

15. februāris.

Intervija ar Sorokinu: nebija nekādu ekscesu, Sorokins — mierīgs, normāls cilvēks, stāsta, ka cilvēks ir jāpārvar, tikmēr levrete Sava (suņu puika) mēģina berzēties man gar kāju. Kā Kuļika fotogrāfijā ar bokseri vai “zoom” tēkrekliņa zīmējumā man uz krūtīm. So what? Vai tu gaidīji, ka Sorokins būs nosmērējies ar ekskrementiem un asinīm?

16. februāris.

Maskavā katra lielāka jauna māja ir ar tornīšiem galā. Pūš vējš, kāds nemēdz būt Rīgā. Tas ieskrienas kaut kur krievu zemes tukšajos laukos un tad trenkā ļaudis lielpilsētā. Tādēļ krievu virtuvēs šķiet silti. Ja vien nebūtu jāpiedalās sarunās — tās ir mainījušās, vai arī mainījusies mana attieksme pret tām, vai arī — lai gan ielas, reklāmas, dūmi pār pilsētu, gudrie tramvaji, kas, no 13. stāva skatoties, šķiet, paši ne no šā, ne no tā uzsāk kustību, retās saules strēles, kas izķer baltas baznīcas un zelta jumtus: viss turas kopā, vienlaikus ietverot sevī jautājumu “Kāpēc?”, tādēļ izskatās, ka nesaprātīgās mājas un radības slēpj savu ievainojamību. Uz kādas reklāmas tā arī rakstīts: “Vai tad tā ir atbilde?” Uz ielām neskaitāmi daudz žiguļu, netīrs sniegs, tukšs un izvelbts Sarkanais laukums, cilvēki kā cilvēki, teiktu Bulgakovs. “Sabiedrība ir liela banalizācijas mašīna, tā no tevis ātri iztaisa faršu,” tas jau ir Sorokins.

17. februāris.

Aiz inerces nopērku grāmatu kaudzi, tiesa gan, mazāku nekā parasti. Mani austriešu draugi atgriežas savā Vīnē, tāpēc dzīvoklis, gan vēl pilns ar lietām, jau iegūst pamestības un gaidīšanas aprises. Atceros, ka ar Ēriku iepazinos divus gadus pēc tam, kad biju iepazinies ar grāmatām viņa dzīvoklī, un viss tā arī bija.