Domāt Latvijā

Jaungada dienā, kaut kad vēl pirms ausmas, no omulīga miega draugu mājas guļvietā mani pamodināja nelielas paģiras, atgādinot par lieliskas kompānijas, laba ēdiena un beznodokļa īru viskija pārmērībām, kā arī jautājums: “Kāpēc tu tik bieži brauc uz Latviju?” Īsi pirms iekāpšanas Rīgas lidmašīnā man to bija uzdevis kāds svešinieks. Ja teiksi, ka dodies uz Parīzi, Londonu, Helsinkiem vai Pekinu, neviens šādu jautājumu neuzdos. Acīmredzot pasaulē ir vietas, kuras apmeklēt ir pašsaprotami un kuru pieminēšana normāla cilvēka prātā neizraisa ne mazāko mulsumu. Un ir, lūk, arī tādas, kuru apmeklējums var notikt tikai kāda personīga, profesionāla vai metafiziska iemesla dēļ. Es vienmēr izjūtu tādu kā nelielu aizvainojumu, kad cilvēki ko tādu runā. Tas ļoti atgādina tās reakcijas, kādas jādzird, kad saku, ka nodarbojos ar filozofiju – nodarbe, kuras jēga prasa tikpat rūpīgu pamatojumu kā vēlme apciemot mazu zemi uz šķietami pieņemamā robežas. Šāda reakcija būtībā vēsta, ka pasaule ir sasodīti maza un ka es tajā diez ko neiederos. Un var jau būt, ka mana pasaule patiesi ir sīkāka, nekā man gribētos atzīt, tāpēc šoreiz nejutu tik daudz aizvainojumu kā ziņkārību. Nudien, kāpēc es apmeklēju Latviju, kad vien varu? Dažus mirkļus pirms tam, vates pilnu galvu, biju lūkojis izprātot, vai ir iespējams uztvert Pitagora teorēmu, vienkārši aplūkojot dažādus kvadrātus, kurus varētu pievienot uz papīra uzzīmēta trīsstūra malām, vai arī, lai to saprastu, nepieciešams kas tāds, kas nav redzams šais figūrās, un tad piepeši man iešāvās prātā pavisam vienkārša atbilde uz svešinieka jautājumu: es braucu uz Latviju domāt.

It kā tas jelko izskaidrotu! Mans jautājums par Pitagora teorēmu nebija no vieglajiem, taču šis bija daudz grūtāks. Neriskējot pārspīlēt, varu apgalvot, ka itin neviens nezina, kas ir domāšana – divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, neviens nezina (un par to neviens pat nestrīdas), ko nozīmē kaut ko zināt, un tāpēc – otrkārt – kaut arī pastāv daudz teoriju par to, kas ir domāšana, neviens pagaidām nezina, kura no tām (un vai vispār kāda) atbilst patiesībai. Atzīstos, ka man derdzas šāda veida argumentācija – proti, tas, kā tā ekspluatē vājās vietas visnotaļ nopietnos mēģinājumos izzināt par kaut ko patiesību. Taču šobrīd es nenodarbojos ar argumentāciju. Gluži pretēji, es vienkārši atzīstu savu sakāvi. Ja kāds tik tiešām zina, ko nozīmē kaut ko zināt (un man pazīstami daudzi, lai arī varbūt ne visi pretendenti uz šādu zināšanu), tad man nav laimējies saprast, ka viņiem taisnība. Var jau būt, ka tikšanās ar īstajiem zinātājiem man vēl tikai priekšā. Tomēr, ja es braucu uz Latviju domāt, tad man noderētu vismaz kāds nekāds priekšstats, kas tas īsti ir.

Par domāšanu mēs diemžēl pa lielākai daļai runājam ar analoģiju starpniecību, tāpēc man jāpiebilst, ka allaž esmu uzsvēris, ka jebkura analoģija, manuprāt, ir aplama – sevišķi tajās reizēs, kad tiek kritizētas manējās. Savā Teaitētā Platons apsver iespēju, ka domāšana ir uztvere plus funkcija, piemēram, nospiedumu veidošana vaskā, bet vēlāk tai pašā dialogā viņš salīdzina šo funkciju ar putnu ķeršanu putnu mājā. Čārlzs Šeringtons saka, ka tā esot kā burvju stelles, kur “miljoniem saivu auž gaistošu rakstu – allaž jēgpilnu, taču nenoturīgu”. Lai nu kā, droši vien taču domāšana būs tas, ko dara domājošas būtnes, bet nedomājošas – ne. Tā nu domāšana varētu būt, kā domāja Aristotelis, tāda dzīvnieka uzvedība, kurš savā rīcībā vadās no “racionāla principa”, vai varbūt tā ir vienkārši smadzenēm raksturīga darbība, kā teicis Šeringtons. Jau kopš modernās filozofijas agrīnajiem aizsākumiem (Dekarts), bijuši arī internālisti, kuri domāšanu uztver kā sakarību starp diviem privātiem (tikai subjekta uztverei pieejamiem) objektiem, no kuriem viens ir aktīvs (“prāts”) un virzīts uz otru (“mentālo saturu”). Taču ir arī eksternālisti kā Vitgenšteins, kuram domāšana ir tāda kaut kā uzvedība, kura iekšējās norises mums nav zināmas (viņa slavenā “vabole kastītē”).

Diemžēl neviens no šiem uzskatiem par domāšanu vai prāta darbību ne mazākajā mērā nepalīdz izprast, kāpēc Latvijas apciemojumi stimulē manu domāšanu. Jādomā, ka putnu mājas, burvju stelles, kastītēs iespundētas vaboles un visi pārējie turpinās darīt to, ko dara, neatkarīgi no vides, kurā tie atrodas. Taču tā vien liekas, ka jums būs vien jāsamierinās ar manu situāciju: proti, kaut gan es nezinu, kas ir domāšana, es tomēr zinu, kad domāju, un līdz ar to varu izdarīt secinājumus par šīs darbības mijiedarbi ar vidi, kurā tā risinās. Laimīgā kārtā tas nozīmē, ka varu bez bēdu pārdomāt, kāpēc man ir vieglāk domāt Latvijā, kaut arī patiesībā nezinu, ko, ellē, īsti domāju ar “domāšanu” ontoloģiskajā vai metafiziskajā nozīmē. No šī brīža, lūdzu, runāsim par domāšanu parastajā nozīmē – tajā, ko jūs lietojat, kad kādam sakāt: “Piedod, bet es nedomāju, ka tev taisnība,” vai arī: “Es pārdomāju, ko tu teici, un tas man liekas pilnīgs sūds.” Līdz ar to jums vai nu jāuzticas manām novērotāja spējām, vai arī jāpārtrauc lasīt (protams, iesaku pēdējo).

Es ļoti labi saprotu, ka viens, kas man atvieglo domāšanu, ir atrašanās tur, kur no manis tikpat kā nekas netiek prasīts praktiskā ziņā. Līdz ar to es varu brīvāk nodarboties ar domāšanu, kad a) nemācu studentus, b) neizdodu grāmatas, c) nerakstu, d) nepavadu 10 stundas dienā pie datora, e) nesniedzu materiālu palīdzību draugiem, radiniekiem, mīļākajām un paziņām. Citiem vārdiem, varu brīvāk nodarboties ar domāšanu, kad esmu atvaļinājumā, un katrreiz, kad esmu Latvijā, man ir vismaz daļējs atvaļinājums. Tomēr ja tas būtu vienīgais iemesls, kāpēc braukt uz Latviju, tad tikpat labi es varētu doties uz Belizu vai Ķīnu, vai vienkārši noīrēt mājiņu bez telefona kalnos turpat netālu no sava dzīvokļa Boulderā Kolorādo. Varbūt es vairāk domāju Latvijā tāpēc, ka man te ir tik daudz draugu? Katrā ziņā, ja filozofiem ir taisnība, kad viņi izceļ valodas un sevišķi sarunas kopsakaru ar domāšanu, tad pareizi vien ir, ka braucu uz Latviju, jo es te pazīstu krietnu skaitu traku filozofu – ļaudis, kas gatavi runāt desmit stundas no vietas bez gulēšanas un ēšanas (un kaut arī dzeršana savā ziņā šķiet sarunas ekvivalents, es īsti nevaru tās salīdzināt, jo parasti tad, kad es te sarunājos, es arī dzeru). Atmetot iespēju, ka braucu uz Latviju, lai dzertu (galu galā, to tikpat labi var darīt Īrijā), kļūst gluži skaidrs, ka mani domīgie Latvijas draugi ir viens no iemesliem, kāpēc es braucu šurp domāt. Vienatnē domāt nav iespējams (ja kāds mēģina iestāstīt pretējo, viņš melo).

Kaut arī tā ir daļēja atbilde uz sākotnējo jautājumu, kaut kā vēl pietrūkst. Galu galā arī mājās man ir draugi, kas nodarbojas ar līdzīgām lietām un justos ļoti iepriecināti, ja atvaļinājumu es pavadītu uz vietas, vairāk laika veltot sarunām ar viņiem. Tad kas vēl piešķir Latvijai tik nozīmīgu vietu manā domāšanā par domāšanu? Manuprāt, būtiski tas, ka tik bieži esmu te bijis ziemā. Ziema labi der domāšanai, daudz labāk nekā vasara. Un jūsu ziema, ar tās nebeidzamo smago krēslu un mitro aukstumu, it kā dzen mani iekšup, uz vietām, kas ierastas domāšanai, dzeršanai, visiem tiem vientulīgajiem prāta stāvokļiem, no kuriem raisās interesantas idejas un sarunas. Vēl jāpieskaita neizbēgamā dezorientācija – es esmu tur, kur neesmu īsti piederīgs – un mēs nonākam pie tāda kā Latvijas “koana efekta”, kas mani triec iekšup uz to, ko saucu par sevi, un ārup, pretī citiem, kuri man nav pārliekas pazīstamības apmuļļāti. Es tevi uztveru nopietni. Tu atbildi ar to pašu. Vai var būt vēl kāds labāks iemesls, lai kaut kur dotos? Vismaz tā es domāju šopēcpusdien. Mans draugs ir blakus istabā, saldētavā ir apsarmojusi šņabja pudele, izredzes domāt ir teicamas.