Eirābiju gaidot

Migrācija nav populārs vai patīkams temats. Ir viegli raudāt pie televizora, uzzinot par šīm traģēdijām. Ir grūtāk piecelties un uzņemties atbildību. Mums šobrīd ir vajadzīga kolektīva drosme ar konkrētiem darbiem sekot vārdiem, kuri citādi paliks vien tukša skaņa.

Eiropas Komisijas pirmā viceprezidenta Fransa Timermansa, ES augstās pārstāves Federikas Mogerīni un migrācijas komisāra Dimitra Avramopula kopīgais paziņojums pēc desmitiem cilvēku bojāejas Vidusjūrā netālu no Lībijas krastiem 2015. gada 5. augustā

Latvijā gaidītie 250 patvēruma meklētāji izraisa karstus strīdus ne tikai Straujumas koalīcijas sēdēs, bet arī ģimeņu, kapusvētku un vārdadienu saietos. Eiropas politikas jutīgākā tēma[1. Eurobarometer aptauja nr. 83 2015. gada maijā - gada laikā imigrācija (38%) ir ievērojami apsteigusi ekonomiskās problēmas (27%) kā galveno Eiropas politisko jautājumu.] ir ienākusi latvieša parastā mājās.

Eirobarometrs ir izmērījis, ka visnegatīvāk pret imigrāciju no valstīm ārpus ES ir noskaņota gan bēgļu pārplūdinātā Grieķija, gan Latvija, Čehija un Slovākija – valstis, kurās līdz šim praktiski nav bijis patvēruma meklētāju vai imigrantu no Āfrikas vai islāma pasaules.[2. 78% Latvijas cilvēku ir negatīvi noskaņoti pret imigrāciju no valstīm ārpus ES.] Bailes no svešajiem, kuru vēl nav, izraisa jelkādas pieredzes trūkums saskarsmē ar šādiem svešajiem. Šīs eksistenciālās bailes saistītas ar nedrošību par savu identitāti un par spēju to pasargāt no svešo tikumiem un skaitliskās ietekmes. Un, kā apgalvo psihologi, – jo lielāka nedrošība par sevi, jo spēcīgākas bailes no svešā. Turklāt visaktīvākie cīnītāji pret citādo mēdz būt cilvēki, kuri sevī apspieduši vai nolieguši tieši citādajam līdzīgu identitāti. Piemēram, LGBT tiesību pretinieku vidū ir visai daudz cilvēku, kuru kareivīgā homofobija izriet no viņu pašu homoseksuālo tendenču apspiešanas. (Būtu interesanti pārbaudīt, vai ksenofobiska attieksme nav saistīta, piemēram, ar vainas sajūtu par tautas ataudzei nepieciešamajiem, bet neradītajiem pēcnācējiem.)

Politologu pētījumi liecina, ka Rietumu sabiedrībā bailes no imigrantiem pirmkārt ir saistītas ar identitāti, dzīvesveidu un izdzīvošanu, nevis ekonomiku. Pat ja imigrantu pozitīvo pienesumu ekonomikas attīstībā cilvēki racionāli saprot, viņu kultūras citādība tiek uztverta kā apdraudējums.

Līdz ar to aicinājumi uz solidaritāti, atbildību, līdzcietību un augstsirdību atsitas pret bailēm, kuras pastiprina regulārās ziņas par svešo pastrādāta jiem noziegumiem. “Islāma valsts” džihādistu veiktās šaušalīgās gūstekņu slepkavības uztverē savienojas ar apkaunoto sieviešu “goda slepkavībām” musulmaņu kopienās Rietumeiropā un ziņām par to, ka vispopulārākais jaundzimušo bērnu vārds Londonā un Briselē ir Muhameds. Eirābija[3. Jaunvārdu Eirābija mēdz lietot, lai runātu par sazvērestības teoriju, saskaņā ar kuru islāmticīgajiem arābiem ir plāns panākt kontroli pār Eiropu, masveidā pārceļoties uz dzīvi Eiropā, ražīgi vairojoties un iegūstot noteicošo politisko ietekmi. Pašlaik islāmticīgo iedzīvotāju īpatsvars Eiropā ir 4%.] no sazvērestības teorijas kļūst par ierindas pilsoņa rūpi.

Racionāli skaidrojumi šīs bailes nemazina. Cilvēkiem ir nepieciešama konkrēta pozitīva saskarsmes pieredze. Prieks par Aminatu Eirovīzijā, Džordžu dziesmusvētkos, Hosamu Saeimā, veiksmīgiem somāliešu bērniem no Zvannieku mājām un latviešu valodā labi runājošiem studentiem no pasaules problēmvalstīm. Latvijai “uzspiestie” patvēruma meklētāji dos iespēju šādu pieredzi veidot. It īpaši, ja viņi tiks izlaisti no Mucenieku nometnes plašākā pasaulē – dzīvot, strādāt un skoloties kopā ar latviešiem. Protams, viņiem būs pievērsta arī visciešākā nacionālistu uzmanība, un jebkurš negatīvs incidents nekavējoties tiks izmantots pretimigrācijas retorikā.

Tomēr Latvijas kaislības ap dažiem simtiem patvēruma meklētāju ir tikai neliela daļa no Eiropas lielās problēmas. Pēdējo gadu laikā krasi pieaugusī bēgļu plūsma nes sev līdzi tālejošas politiskas sekas – asus valstu savstarpējos strīdus par “taisnīgāku” patvēruma meklētāju sadalījumu, pretimigrācijas populistu partiju uzvaras vēlēšanās, kontroles atjaunošanu uz Eiropas iekšējām robežām.

Šengenas zonas iziršana vai darbaspēka migrācijas ierobežošana vairs nav kaut kas nereāls. Tāpēc Junkera Komisijas ierosinājums kaut vai simboliski sadalīt nelielu daļu Eiropas patvēruma meklētāju solidāri starp visām dalībvalstīm ir mēģinājums apturēt visa Eiropas projekta eroziju. Jau gadus piecpadsmit Eiropā nesekmīgi runā par kopīgu patvēruma piešķiršanas sistēmu, kura efektīvāk un skaidrāk atsijātu ekonomiskos migrantus no bēgļiem un līdzsvarotāk sadalītu slogu starp visām ES dalībvalstīm (ne tikai tām, kurām ģeogrāfija vai sirdsapziņa liek uzņemt ievērojami lielāku patvēruma meklētāju skaitu). Šāda sistēma tomēr tā vai citādi nozīmētu “suverenitātes deleģēšanu” un lielākas patvēruma meklētāju “kvotas” tām valstīm, kuras ģeogrāfija, ekonomiskās attīstības līmenis vai vienkārši ciniska reālpolitiska prakse līdz šim ir pasargājusi no bēgļu pieplūduma.

Uz to savukārt daudzu dalībvalstu politiķi nav gatavi – gan tādēļ, ka nākamajās vēlēšanās baidās zaudēt balsis vietējiem lepeniem, farāžiem, iesalniekiem un dombravām, gan tādēļ, ka šāda sistēma varētu kļūt par jaunu uzaicinājumu miljoniem nelaimīgo no bēgļu nometnēm Jordānijā, Turcijā un Libānā par katru cenu meklēt ceļu uz Eiropu.

Ko darīt tālāk, nekādas jēdzīgas vienošanās Eiropas līmenī nav.

Nostiprināt Eiropas ārējo robežu apsardzi un kontroli uz iekšējām robežām? Ļaut lielākam skaitam bēgļu noslīkt par brīdinājumu pārējiem? Ar torpēdām un raķetēm “profilaktiski” iznīcināt bēgļu kontrabandistu laivas un štābus? Ātrāk deportēt ekonomiskos migrantus atpakaļ uz “drošajām valstīm”? Noturēt vairāk aizlūgumu par bojāgājušo dvēselēm? Piedalīties vispirms pilsoņu karā un tad “miera uzturēšanā” Sīrijā vai Lībijā? Vai varbūt – palielināt legālas imigrācijas iespējas Eiropā uz vienotu noteikumu pamata, panākt vienošanos ar islāma pasaules turīgajām valstīm par daļas bēgļu izvietošanu tajās un atvērt Eiropas tirgu precēm, kuru eksports ļautu potenciālajiem ekonomiskajiem bēgļiem no Āfrikas nopelnīt iztiku savās zemēs?

Šai problēmai nav ne vienkāršu un humānu, ne lētu un patīkamu risinājumu. Tomēr var prognozēt, ka vai nu bēgļu problēma tiks reāli kopīgota, vai arī Eiropā tiks atjaunotas vai izbūvētas jaunas robežas. Lai arī kādus iekšpolitiskus satricinājumus bēgļu plūsma no Magribas un Mašrikas vēl izraisīs konkrētās Eiropas valstīs, riskēšu apgalvot, ka tuvākajā piecgadē Latvijai vai nu būs jāuzņem nevis simboliskie 250, bet mūsu valsts lielumam puslīdz atbilstošie 2500 patvēruma meklētāji, vai arī jāpiedzīvo Eiropas brīvās pārvietošanās telpas izbeigšanās.