Eiropas vienkāršās lietas: jauns cikls

Apnicis rakstīt par dažādiem “lieliem notikumiem” un “lielām idejām”, kuras tuvākā aplūkojumā parasti izrādās tādas pašas blēņas kā vidēji lieli un pavisam sīki notikumi un idejas, nolēmu pievērsties tikai un vienīgi lietām – turklāt īstām. Proti, lietām, kuras pavada mūsu dzīvi; lietām, no kurām tā (mūsu dzīve) arī sastāv. Pirms sešdesmit gadiem, 1954. gada novembrī, franču kulturologs un rakstnieks Rolāns Barts aizsāka jaunu rubriku ikmēneša literārajā žurnālā Les lettres nouvelles, kurai deva nosaukumu “Mana mazā mitoloģija”. Viņš rakstīja par akadēmiskās vides cilvēkam neierastām lietām – par boksu, par liellopa steiku, par kinofilmu reklāmas plakātiem, par pilsētnieku ikdienas apģērbu un daudz ko citu. Šīs tēmas ļāva viņam analizēt tālaika francūža ikdienas dzīves mitoloģiju un kritiski izķidāt sabiedrības un kultūras galvenās ideologēmas. Vēlāk Barts savas ikmēneša esejas apkopoja grāmatā “Mitoloģijas”. Uzrakstīt jaunas “Mitoloģijas” – šādu sapni nu jau vairākas desmitgades lolo gandrīz vai katrs kultūras vēsturnieks ar pretenzijām uz literāta talantu. Mēģinājumu ir bijis daudz, bet tie visi beigušies ar krahu – atcerēsimies kaut vai brita Alēna de Botona neizturami banālās grāmatas. Taču priekšteču neveiksmes nespēj atturēt Barta epigoņus no arvien jauniem centieniem.

Sacerēt gludas popkulturoloģiskas esejas ir diezgan vienkārši – problēma tikai tā, ka šāda veida teksti tiek aizmirsti jau pāris gados pēc to parādīšanās. Barta “Mitoloģijas” arvien vēl atceras tāpēc, ka, pirmkārt, šī grāmata bija politisks sabiedrības kritikas projekts, bet, otrkārt, aiz tām slēpās vēlme ierakstīt “pelēko ikdienu” “lielās vēstures” un “lielo cilvēku” pasaulē. Rolāns Barts nenoraudzījās uz vidusšķiras pārstāvi no augšas, tieši pretēji – viņš vienmēr apgalvoja, ka pats ir caurcaurēm tipisks franču buržuā. Taču Barts nebija arī lēts hedonists, bet tieši lēts hedonisms radījis, šķiet, briesmīgāko mūsdienu esejistikas žanru – tā saucamo “restorānu kritiku”.

Šo rindu autors arī nolēmis izmēģināt karot šajā jau iepriekš zaudētajā karā. Atšķirībā no Barta viņš negrasās kritizēt valodu, ideoloģiju un sabiedrību; gluži pretēji, 60 gadu pēc Barta “Mitoloģijām” autoram liekas, ka jāpamēģina saprast, kā apkārtējā dzīve ir iekārtota. Ne jau tāpēc, lai to izmainītu, nebūt ne. Autors vienkārši vēlas neuzveicamo pretinieku redzēt sejā, lai aizšmauktu, izvairītos un nenokļūtu tā varenajās ķepās. Sīki izzināt, kur tevi aicina ciemos, – un laipni, bet noteikti ielūgumu noraidīt.

Jauno eseju ciklu žurnālam Rīgas Laiks sākšu ar jebkuram lasītājam visaktuālāko tēmu – ar ēšanu un iedzeršanu.

2015. gada 29. augustā