Par kaķiem un cilvēkiem
Piecstāvu namu ieskautajā iekšpagalmā, kas atrodas blakus Rīgas Laika redakcijai, dzīvo trīs melni kaķi, kuri dala savu teritoriju ar kaijām, vārnām un namu iemītnieku automašīnām. Kaijas un vārnas viņus, šķiet, ne sevišķi interesē, bet automašīnas gan. Šorīt, iebraucis pagalmā, es nepaguvu ne izkāpt no mašīnas, kad viens no kaķu trijotnes jau bija uzlēcis uz motora pārsega. Vēlāk viņam piebiedrojās vēl viens. Man patīk, ar kādu pašapziņu viņi to dara – it kā viņiem būtu kādas neatsavināmas tiesības sildīties uz motoru pārsegiem, it kā šīs tiesības būtu jau kopš aizlaikiem ierakstītas kādā kaķu tiesību deklarācijā.
Noteiktas neatsavināmas tiesības, kā zināms, ir ne tikai kaķiem, bet arī cilvēkiem, un par tām šajā numurā ar Arni Rītupu diskutē filozofe, Čikāgas Universitātes profesore Marta Nusbauma. Tiesa, juridiskos aktos šīs tiesības fiksētas samērā nesen – varbūt tieši tāpēc cilvēks vēl nav sasniedzis to pašapziņas līmeni, kas piemīt kaķiem. Varbūt ir jāpaiet gadu simtiem vai pat tūkstošiem, līdz zināšana, ka man, tādam un tādam, ir noteiktas tiesības, nostiprinās instinktu, uzvedības refleksu līmenī un neizplēn katra administratīvās sajūsmas pārņemta ierēdņa nekaunības priekšā. Bet, kamēr mēs vēl esam lēnajā evolūcijas ceļā uz šādu bioloģisko apgreidu, veselīgākā reakcija, saskaroties ar pasaules nejēdzībām, ir dusmas. Vismaz tā domā Marta Nusbauma – un paskaidro: dusmas ir “spēcīga motivējoša enerģija mainīt pasauli uz labu”.
Nezinu, vai Nusbaumai piekristu kaķi (esmu novērojis, ka viņi nedusmojas – viņi vienkārši tev piečurā čības), bet viņai droši vien oponētu viens no t.s. apzinātības guru Andijs Padikombs (skat. rakstu “Augstākā dzīve”). “Apzinātība”, starp citu, ir visai bezrūpīgs angļu mindfulness latviskojums, bet, ja pareizi saprotu, tas nozīmē stāvokli, kuru varētu nosaukt par apziņas koncentrāciju vai modrību un kuru iespējams uztrenēt ar meditācijas palīdzību. Dusmas, tāpat kā jebkuru citu emociju vai kaislību, protams, ir grūti savienot ar apzinātību – ja vien tu neesi tāds meistars, ka spēj vienlaikus gan dusmoties, gan mierīgi vērot sevi dusmojamies, prāta gludo spoguli saglabājot neskartu. Nez vai to spēj pat Andijs Padikombs, bet ko es gribēju teikt? Tikai vienu: ja runājam par apzinātību, tad jāatzīst, ka kaķi šajā ziņā atrodas daudz augstākā attīstības līmenī – pietiek vien paskatīties uz kaķi medībās, lai saprastu, ka līdz šādai apziņas koncentrācijai mums vēl ir tālu. Atzīšos, ka manu pašapziņu šāds novērojums nekādi neceļ.
Īstenībā es uz kaķiem panesos pavisam citā sakarā. Šajā RL numurā atradīsiet arī Ulda Tīrona sarunu ar Mihailu Barišņikovu, kurai intervētājs devis virsrakstu “Esi labs, mjau”. Es neesmu starp tiem, kuriem dzīvē laimējies redzēt Barišņikovu uz skatuves, – pat ne starp tiem, kuri sevi pieskaita pie baleta cienītājiem. Taču man patīk, kā Barišņikovs stāsta – par baletu, sevi un savu draugu Josifu Brodski, grēdām vien citējot viņa dzejas rindas. Tajā ir kaut kas dzīvs, silts un nepretenciozs. Pašās sarunas beigās parādās kāds tēls, no kura (es zinu) man būs grūti atbrīvoties, turpmāk sastopoties ar Barišņikovu vai Brodski TV ekrānā vai grāmatas lappusēs: “Viņš bija runcis Džozefs, bet es – Miš, pele.” Runcis un pele iepazinās Ņujorkā, un viņu draudzība ilga 22 gadus. Draudzība un uzticība – divas spējas, kuru attīstīšanā, pašapzinīgi jāatzīst, cilvēks ir ticis daudz tālāk par kaķiem.
