Es pārsvarā atrodos dusmu stāvoklī

Divi saistīti, bet atšķirīgi, lai gan nekur nebalstīti pieņēmumi pamato veselu virkni vēsturisku un mūsdienīgu aizspriedumu: prāts un prāta spējas ir kaut kādā veidā vai mērā atkarīgi no cilvēka dzimuma, un piederība noteiktam dzimumam neatstāj nekādu iespaidu uz domāšanu un prātu. Gan aristoteliskais priekšstats, ka sieviete ir neattīstīts vīrietis, gan mītiskais priekšstats, ka vīrietis ir deģenerējusies sieviete, liek domāt, ka tikai viens no dzimumiem spēj pilnvērtīgi just, uztvert un domāt. No otras puses, neuzmanību vai nevēlēšanos pievērst uzmanību jautājumam, kādu iespaidu uz cilvēka uztveri un domāšanu atstāj tas, ka cilvēks ir vīrietis vai sieviete, līdzsvaro šī jautājuma sarežģītība – nav pat skaidrs, kurš vai kura, no kura gala sākot, varētu kaut iezīmēt netriviālas šī jautājuma refleksijas pamatpieņēmumus vai vismaz daudzmaz ticamas introspekcijas trajektoriju. Daudz vieglāk dzimumatšķirību iespaidu analizēt vēsturiskā, sociālā, politiskā vai juridiskā griezumā. Raugoties jebkurā no tiem, nevienu nepārsteidz tas, cik maz sieviešu atrodams vēstures saglabāto filozofu lokā. Divdesmitais gadsimts ar Hannu Ārenti un Elizabeti Anskombu šajā ziņā ir dāsnāks.

Pēdējos pārdesmit gadus dažādu “top” sarakstu sastādītāji – no dīvaiņiem, kas virknē “interesantākos filozofus”, līdz Foreign Policy pasaules ietekmīgāko domātāju sarakstam – bieži vien kā vienīgo vērā ņemamo sievieti filozofi pasaulē piemin Martu Nusbaumu (dz. 1947), Čikāgas Universitātes tieslietu un ētikas profesori, kura vienlaikus ir pasniedzēja šīs pašas universitātes tieslietu, filozofijas, teoloģijas un politiskās zinātnes fakultātēs, kā arī vairāk nekā piecdesmit goda doktora grādu no dažādām universitātēm četros kontinentos. Sākusi kā teātra, pēc tam klasiskās filoloģijas pētniece, viņa Hārvarda Universitātes doktora grāda iegūšanai sagatavoja Aristoteļa De motu animalium (“Par dzīvnieku kustību”) kritisku teksta izdevumu un komentētu tulkojumu, kura pārstrādātā 1978. gadā izdotā versija ir joprojām nepārspēts šī teksta izdevums, kā arī nozīmīgs pienesums Aristoteļa jēdzieniskā aparāta skaidrošanā. Intereses pārbīde no filoloģijas uz antīko filozofiju bija tikai sākums Nusbaumas interešu loka paplašināšanai, kura centrā jau vairākus gadu desmitus ir ētiskas dabas jautājumi, kas balstīti pārdomātā politiskā liberālisma tradīcijas turpinājumā. Līdz kaula smadzenēm antielitāriste, viņa nekautrējas atzīt, ka vai nu filozofijai ir jābūt noderīgai brīvības, taisnīguma un vienlīdzības ideju stiprināšanā, vai arī no tās ir vairāk kaitējuma nekā labuma. Taisnīguma un vienlīdzības ideju vārdā Nusbauma savos rakstos un grāmatās ik pa brīdim uzšķērž kādu netaisnīguma un nevienlīdzības cēloni un vēršas pret visdažādākajām rasisma un seksisma izpausmēm (piemēram, aktīvi cīnoties pret klitorektomiju Āfrikā un sieviešu izglītības iespēju ierobežošanu Indijā).

Plašākai neakadēmiskai sabiedrībai Nusbauma kļuva pazīstama pagājušā gadsimta 90. gados, kad viņa kā pieaicināta eksperte vienā no tiesas prāvām par geju tiesību ierobežošanu geju tiesību aizstāvībai plaši izmantoja Platona “Simpozijā” atrodamos argumentus. Pārdomājot seksuālās diskriminācijas formas dažādos laikos un vietās, Nusbauma izvērsti argumentējusi poligāmijas aizlieguma atcelšanu un prostitūcijas dekriminalizāciju, balstoties idejā, ka lielākā daļa šo tiesisko ierobežojumu balstās tikai likumdevēju emocionālā pretīgumā vai riebumā pret noteiktiem cilvēkiem vai darbībām. Geju, sieviešu, invalīdu un dzīvnieku tiesību aizstāvībai Nusbauma savās publikācijās pievēršas regulāri.

Savulaik romantiski saistīta ar ekonomistu Amartju Senu, Nusbauma sadarbībā ar Senu izstrādājusi IKP pieaugumam alternatīvu skatījumu uz valstu labklājību un attīstību, kas par galveno kritēriju pieņem pamatiespēju pieaugumu noteiktas valsts iedzīvotāju vidū un pakāpeniski kļūst ietekmīgs arī starptautisko institūciju vidē.

Mūsu Čikāgas sarunā mani visvairāk pārsteidza tas, ka, atbildot uz jautājumiem, viņa neskatījās jautātājam acīs, bet kaut kur lejup un iekšup, paceļot skatienu tikai tad, kad uzskatīja, ka uz jautājumu atbildējusi izsmeļoši. Un vēl arī tas, ka viņa tieši un atklāti atzina – viņa regulāri skrien un nodarbojas ar jogu, jo baidās mirt. Lai gan jūdaismam Marta Nusbauma pievērsās jau 1969. gadā laulībā ar lingvistu Alanu Nusbaumu, savu pilngadības bat micva Čikāgas reformēto jūdu sinagogā viņa nosvinēja tikai 2008. gadā 61 gada vecumā.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofe?

Marta Nusbauma: Jā. Es pavisam noteikti sevi par tādu uzskatu.

RL: Ko šāds pašapzīmējums ietver?

Nusbauma: Ziniet, man nepatīk ļoti precīzas filozofijas definīcijas, jo es nemīlu teikt: o, tā ir filozofija vai tā nav filozofija. Es sevi uzskatu par filozofi tādēļ, ka jautājumi, ar kuriem es nodarbojos, ir Rietumu filozofiskās tradīcijas daļa, un tie, ar kuriem, kā man patīk domāt, es savā prātā risinu sarunas, – no Aristoteļa, no grieķu un romiešu stoiķiem līdz Džonam Stjuartam Millam un Henrijam Sidžvikam – ir cilvēki, kas parasti tiek saukti par filozofiem. Laikam jau tāpēc es sevi saucu par filozofi. Kad esmu Indijā, tur es nesaucu sevi par filozofi, jo tur šis vārds vairāk saistās ar reliģijas vēsturi. Tur es parasti sevi apzīmēju par politikas teorētiķi. Bet šeit, Rietumos, es noteikti būtu pieskaitāma pie filozofiem.

RL: Filozofi, kurus jūs minējāt kā savus “sarunu biedrus”, visi ir vīrieši. Vai tam ir kāda ietekme uz jums, kas neesat viena no viņiem?

Nusbauma: Šī doma man, protams, nav sveša, un es bieži domāju par to, kāda nez būtu reāla saruna ar šiem cilvēkiem. Vai viņi vispār gribētu sarunāties ar mani, sievieti? Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ man jo īpaši tuvs ir Mills. Jo Mills bija liels sieviešu tiesību aizstāvis – jau no deviņpadsmit gadu vecuma, kad viņš nonāca cietu-mā par to, ka Londonas graustu rajonos izplatīja informāciju par kontracepciju, līdz darbībai Britu parlamentā, kur viņš kā pirmais no deputātiem iestājās par vēlēšanu tiesībām sievietēm. Un viņš reiz teica: “Iemesls, kāpēc sievietes līdz šim nav neko daudz sasniegušas filozofijā, ir tas, ka viņām tiek liegts iesaistīties sarunā ar vīriešiem, kuri darbojas šajā jomā.” Viņas nevar iegūt izglītību, kas ļautu tām iesaistīties sarunā ar šīs tradīcijas nesējiem. Un man šķiet, ka Millam ir absolūta taisnība – filozofam ir vajadzīga šī saruna ar tradīcijas dižajiem pārstāvjiem. Diemžēl tā ir sanācis, ka līdz šim tie ir bijuši galvenokārt vīrieši.

RL: Vai jūs domājat, ka filozofiskā tradīcija pirms Milla un Sidžvika ir kaut ko zaudējusi tā iemesla dēļ, ka sievietēm augstākā izglītība nebija pieejama? Teiksim, vai Platona vai Aristoteļa filozofija būtu bijusi citāda, varbūt bagātāka?

Nusbauma: Platons uzskatīja, ka sievietēm pienākas tāda pati izglītība kā vīriešiem, un mēs zinām, ka viņa Akadēmijā mācījās arī sievietes. Tāpat arī stoiķu un epikūriešu skolās; mēs vienkārši neko daudz par šīm sievietēm nezinām, bet viņas tur bija. Runājot par angļu un amerikāņu filozofiju no Viktorijas laikmeta līdz mūsu dienām, varētu teikt, ka vīriešu “monopola” uz filozofiju dēļ dažas tēmas tajā vispār netika aplūkotas – jo īpaši emocijas kā tēma līdz pat nesenam laikam bija ārpus filozofu uzmanības loka. Klasiskajā laikmetā nebija šādu aizspriedumu, senie filozofi šādām tēmām veltīja ārkārtīgi daudz uzmanības. Un tas ir paradoksāli, ka piektā daļa Aristoteļa “Nikomaha ētikas” ir par mīlestību un draudzību, bet 19. un 20. gadsimtā neviens par šīm tēmām nerakstīja, jo tas netika uzskatīts par kaut ko tādu, ar ko jaunam cilvēkam būtu jānodarbojas. Vēl 18. gadsimtā Ādams Smits rakstīja par šīm lietām. Tāpēc man šķiet, ka Viktorijas laika Anglija ir vainojama, ka šīs tēmas līdz šim tikušas ignorētas. Lai gan tagad mēs zinām, ka pat tad tās netika ignorētas pavisam. Es nesen uzrakstīju recenziju par brīnišķīgu, jaunu Henrija Sidžvika biogrāfiju (Bart Schultz, Henry Sidgwick. Eye of the Universe: An Intellectual Biography, Cambridge University Press, 2004), kurā skaidri redzams, ka viņu fascinēja seksuālās iekāres jautājums, jo viņš faktiski bija klusais homoseksuālis. Un Sidžviks ļoti daudz rakstīja par emocijām, tikai viņš šos darbus nepublicēja, turēja tos slepenībā. Vārdu sakot, es nedomāju, ka emocijas ir tēma, kas kaut kāda iemesla dēļ būtu uzskatāma par tādu kā sieviešu tēmu. Tā vienkārši ir vēsturiska nejaušība, ka noteiktu vīrišķuma stereotipu dēļ tā kādu laiku tikusi ignorēta.