Elektrostacija un žilete

Bartoss

Ķīpsalas halle. Backstage. Viņš parādās. Ieved mūs conference room.

Tas kūciņām un augļiem apklātais galds neliek domāt par bohēmu vai luxus dzīves stilu — tā patiesi šķiet vien kā pārauguša bērna nevainīga bauda. Jā, viņš ir tāds, kuru vāciski varētu apzīmēt ar vārdu prak-tisch, pamatīgi uzsverot katru zilbi, bet latviskais tulkojums varētu būt mazliet citāds. Kaut kas līdzīgs apzīmējumam “lādzīgs”. Karls ir bezgala pieklājīgs un laipns. Veids, kādā viņš runā — akcents, vienkārša angļu valoda, tomēr ne lakoniski.

Karls sēž mums pretī un smaida.

Mēs smaidam pretī. Pa kreisi no mums, smaidoša vācu zaldāta pozu ieņēmis, sēž Jenss, menedžeris un Karla ierakstu kompānijas šefs, nobriedis sekot līdzi katram mūsu vārdam. Lai gan šis klasiski mācītais bundzinieks un keibordists nav spēlējis koncertos kādus sešus gadus, viņš ir mierīgs, apēd vīnodziņu un smaida.

Kā jūs jūtaties šajā festivālā?

Es tā īsti par to nemaz daudz nezinu. Mans menedžments man teica, ka tas esot kaut kas ļoti interesants, un atsūtīja mani šurp, lai es spēlēju. Šodien man bija iespēja kādu stundu, divas paklaiņot apkārt un apskatīt jūsu pilsētu. Man tā patiesi patīk.

Vai uz brīvdabas skatuvēm redzējāt jaunas grupas dzīvajā?

Ne, tā īsti ne. Visu dienu veicām soundchecks un uzstādījām skatuves aprīkojumu.

Jā, kā jums patīk skatuve?

Skatuve? Tā ir liela vietiņa. Vai jūs domājat, ka tur nebūs neviena cilvēka? Jūs tā domājat? (Atkal parādās cinisks smaids, tomēr jautājumsnav retorisks.)

Kāda ir jūsu mūzika tagad? Vai tā ir mainījusies?

Nu, es to saucu par elektropopa klasiku (Angliski skan tik aristokrātiski — the classics of electropop), un praktiski es spēlēju visu, ko esmu sarakstījis kopš... 1978. gada līdz pagājušajam gadam.

Vai to varētu saukt par tādu kā Kraftwerk retrospekciju?

Jā, no vienas puses. Un šogad es sāku šo jauno... live-set. Bet nākošgad, kad ierakstīšu savu jauno CD, es iekļaušu tur arī jauno materiālu.

Bartosa solo albums Elektric Music, par spīti nosaukumam, vairāk izklausās pēc singer-songwriter tipa darba, ar lielu lirisko ieguldījumu (pārsvarā par attiecībām starp cilvēkiem, protams). Šis ieraksts nav tas, ko varētu gaidīt no ex-Kraftwerk dalībnieka. Tiešām. Kad žurnālists Džeimss Džents nesen intervijā nosauca Elektric Music par vairāk uz popmūziku tendētu, Karls teica: “Es tiku uzaudzināts popmūzikas ietekmē —

The Beatles, ģitārgrupas no Londonas, Liverpūles... Es vairāk klausījos tādus māksliniekus un grupas, kas nāca no Motown, Čaku Beriju, Džeimsu Braunu... ritmisku mūziku; no Motown mūzikas radās The Beatles. Kraftwerk sāka mūzikas formulu, ritma formulu, pievienojot Eiropas mūziku vispār un galvenos mūzikas principus.”

Vai jūs pats, kā mākslinieks, esat mainījies?

Es nevaru spriest par savu mūziku. Jums jāklausās pašiem. (Atturīgi smīnēdams, viņš atlaižas krēslā.)

Vai jums uz skatuves ir arī dzīvie instrumenti?

Jā, paskatieties — sintezatori (Aleluja!), un es arī dziedu. Man līdzi ir video­ma­te­riāls, videocilpas, tas viss būs ļoti arty...

Dumjš jautājums... Kā jūs vērtējat mū­zikas attīstību vispār? Teiksim, šogad...

Ak... (brīdis pārdomām) Par nozīmīgu pavērsienu mūzikas industrijā kļūst tas, ko sauc par INTERNETU... tas mainīs to, kā mūzika tiks pasniegta un kā cilvēki to varēs nopirkt. Tagad tas ir tikai iestrādes līmenī, un es prātoju, pēc cik ilga laika pienāks brīdis, kad katrā... dzīvojamā istabā un katrā... bērnu istabā būs dators, un mūziku būs iespējams nosūkt no tīkla.

Taču mūzika internetā ir saistīta ar pirātismu...

Pirātismu?... Ah, jūs domājat to COPY KILLS MUSIC! Es domāju... tu to vienalga nevari apturēt, jo — vai tu teiksi tam bērnam to nedarīt vai nē, viņš to vienmēr darīs, jo viņam nav naudas. Tur tiešām neko nevar līdzēt... varbūt var padarīt mūziku lētāku... (Pār Karla seju pāršalc ironisks smaids. Padarīt mūziku lētāku? Kas par utopiju!)

Es nezinu, parasti es īpaši neuztraucos par biznesu. Tāpēc man ir mans mene­džeris. (Ar galvas mājienu viņš norāda uz modro tipu, kas, sēdēdams galda otrā galā, mūs nemitīgi un kritiski vēro.)

Vai jūs vēl uzturat kontaktus ar savu bijušo grupu?

Manu bijušo grupu? Nu, paskatīsimies uz to no šāda viedokļa — ja tu īsteno kādu projektu, izdod kādu ierakstu, kādu mū­zi­ku, tas ir kā audzināt bērnu, tev par vi­ņu ir jārūpējas... tomēr, tagad tas ir tikai bizness... (Karls pēkšņi kļūst nopietns.)

Kas jūs iedvesmo šodien?

Ak... iedvesmas?

Jā, vai tās ir mainījušās?

Nē, ne gluži. Ja tu esi... (Aizdomājas par to, kā sevi labāk definēt... ) Redziet, es sevi uzskatu par komponistu, tātad tev tikai jātur ausis un acis vaļā. Pamatā — tas ir kā rakstīt mazu dzejas grāmatiņu katru dienu...

Kā dienasgrāmatu...

Jā, bet es to nedaru, es to visu paturu prātā (Karls intervijas laikā nemitīgi norāda ar pirkstu uz savu galvu, kad iet runa par atmiņu un informācijas sagla­bāšanu prātā.), tātad, kad es redzu kaut ko... teiksim, žurnālā, es to paturu sev...

It kā ejot pa ielu, vienkārši skatoties, klausoties...

Jā, avīzes, televīzija... un kad man vajag ko izlikt uz āru, es izvēlos, ko ņemt, bet... ziniet, tas man tik ļoti nerūp — ja zaļais izbeidzies, es ņemu sarkano...

Vai jūs uzskatāt savu mūziku par konceptuālu vai tas ir vairāk emocionāli? Vienkārši tas, kas nāk prātā konkrētā brīdī...

Kas ienāk prātā pirmais. Kādreiz tā ir emocionāla, ja tā ir mīlas dziesma. Un dažkārt, kad es rakstu par kādu modeli, piemēram, tas ir vairāk ciniski, ar žurnālista pieeju, es vienkārši to laižu caur kameru, un tas parādās. Es “observēju” un pasaku dziesmā to, ko es apskatu.

Ar zinātnisku skatienu...

Zinātniski un analītiski, bet, ziniet, man ne­patīk pārāk daudz vērtēt lietas... Patiesībā tas ir līdzīgi kā jums, žurnālistiem.

Vai jūs vēl tagad dzīvojat īstu mūziķa dzīvi?

Mest ārā pa logu televizorus un tādā garā... ha?

Jā, tādā garā — SEX, DRUGS AND ROCK’N’ROLL.

Nē, ne gluži. Es domāju, tas arī pieder pie konkrētas mūzikas. Elektroniskā mūzika ir tīrāka, clean-cut.

Bet elektroniskā mūzika vienmēr ir bijusi kādā veidā saistīta ar narkotikām...

Narkotikām? Ak, jūs domājat tehno, XTC un...

Reivus daudzi salīdzina ar Vudstoku, ar hipijiem, kas dažkārt apreibinājās, lai “pilnīgāk izjustu mūziku”. Varētu teikt, ka narkobizness progresē.

Ko lai saka?! Es esmu mūzikas biznesā, es neesmu narkobiznesā...

Bet kā jūs to redzat? Vai jūs domājat, ka pret to kaut kā var cīnīties?

Nu, es domāju, ja jūs vienkārši teiksiet jauniem cilvēkiem, ka viņiem nevajadzētu to darīt, viņi to darīs vienalga, tāpēc es domāju, ka tas, ko valdībai un vecākiem vajadzētu darīt ar saviem bērniem, ir runāt par to un censties paskaidrot, ko tas nozīmē...

“Bērni vēlas tikt saprasti”.

Jā. Vecākiem un bērniem ir jārunā un jācenšas saprast vienam otru, necenšoties narkotikas padarīt par šķelšanās iemeslu. Es domāju, ka tā tiešām ir kļūda. Atskatīsimies septiņdesmitajos, kad jaunieši lietoja hašišu un sāka revolūciju pret saviem vecākiem. Tā bija pirmā reize pēc kara, kad viņi sacēlās pret vecākiem.

Un viņiem bija pilnīga taisnība.

Bet es neredzu iemeslu, kādēļ jauniešiem būtu jālieto narkotikas šodien. Vai tā ir liela problēma šeit? Narkotikas un visa tehno struktūra?

Es prātoju, kāpēc jūs jautājat par narkotikām un šo saistību ar elektro.

Reivs un LSD, varētu teikt, ir kļuvušas par divām nešķiramām lietām.

Jā, es saprotu, taču, redziet, es spēlēju koncertus, man ir videoinstalācijas. Es vēlos, lai cilvēki to izbaudītu.

Tātad, jūs savus koncertus drīzāk uzskatāt par mākslas projektiem nevis izklaidēm.

Jā, varētu teikt, izklaidējošiem mākslas projektiem. (Viņš priecājas par izdevušos vārdu savienojumu.)

Kas jums patīk vairāk — spēlēt dzīvajā vai ierakstīties studijās?

Spēlēt dzīvajā. Dažādas vietas, dažādi cilvēki. Improvizācija... Ir garlaicīgi ceļot. Ceļot ir garlaicīgi. Bet tiklīdz tu ierodies, sāk kļūt interesanti. Tas ir patīkami.

Ville

Preses konference nav ar visu grupu. Pie “apsūdzēto galda” sēž Ville un Mige — vokālists un ģitārists. “Pārējie autobusā guļ,” paskaidro Ville, un nevienam no mums nav tiesību viņus par to nosodīt. Konference ilgst tikai piecas minūtes un to laikā kļūst skaidrs, ka Ville Valo nav tāds idiots, kā mēdzām domāt, dzirdot mazas meitenītes jūsmojot par apburošo solistu. Bet Latvijas preses godbijīgo pārstāvju jautājumi ir vienkārši neticami stulbi — “Kāds laiks šodien bija Helsinkos?”, “Kur bija jūsu iepriekšējais koncerts”, “Vai veļa Somijā ir lētāka, ja to pērk supermārketā?” un vēl nezin kāds idiotisms. Villem it kā būtu godīgi jāatbild, pats taču tikko atlidojis no Helsinkiem, arī no iepriekšējā koncerta un arī strādājis intīmpreču veikalā ar visplašāko apakšveļas klāstu. Taču, jo tālākās galējībās izglītotie žurnālisti ieslīgst, jo garlaicīgāk nabadziņiem kļūst. Te kāds iesaucas: “Kad tu pēdējo reizi raudāji, Ville? Kāpēc?” vai kā tamlīdzīgi. Protams, pēc šīs frāzes pienāk arī brīdis, kad atbilde skan: “Šīs telpas gluži nav tā vieta, kur es vēlētos apspriest sāpīgus un personiskus jautājumus!”

Vai jūs apspriežat šos jautājumus uz skatuves, uzstājoties?

Ville: Es neuzskatu sevi par tik stipru personību, bet kāpēc nē... Es domāju, ka tas ir jauki...

Mige: Tas var izklausīties smieklīgi, taču, jā, es izrunāju šīs sāpes spēlējot...

Vai mūzika iespaido jūsu personīgo dzīvi? Vai arī tās ir divas atšķirīgas pasaules?

Ville: Mūzika vienmēr ir bijusi mana dzīve. Es nezinu... kopš pirmās reizes, kad ieraudzīju Džīna Simonsa bildi... (Smaida.)

Kāpēc pasaulei ir vajadzīgi HIM?

Ville: Vai pasaulei vispār kaut ko vajag? Mums vajag HIM?

Mige: Varbūt cilvēkiem vajag HIM un vispār mūziku, lai aizbēgtu no realitātes... telefona rēķiniem, netīrām drēbēm un tā tālāk...

Ville: ...lai aizbēgtu...

Ko jūs vēlētos intervēt?

Ville: Es nezinu... tev jāietur distance starp saviem elkiem un sevi. Citādi visu var sabojāt. Ja man tagad būtu iespēja satikt Džīnu Simonsu vai vēl kādu, es droši vien piečurātu bikses, stostītos un nezinātu, ko teikt.

Preses konference tuvojas beigām, atkal kāds pamanās uzdot jautājumu par Helsinkiem vai Somiju. Abi mūziķi dodas uz “izmēģināt instrumentus”. Viņš nav tāds “es-esmu-kretīns-bet-jūs-visi-mani-mīlat”. Un make-up dzīvē viņš arī nenēsā. Ville ir skaists. 23:00. Viņi ir beiguši spēlēt. Viņi guļ uz grīdas kā nošauti. Izpumpēti līdz pēdējam, sakarsuši, sviedraini un bez elpas. Un par spīti publikas tik ļoti gaidītajai Join Me In Death, augstākā koncerta kulminācija sajūsmā spiedzošajam pūlim bija pēdējā dziesma — Billija Aidola Rebell Yell. Tagad, kamēr pūlis aizvien vēl kliedz un spiedz, viņi backstage telpās cenšas atgūties. Ieva Tūna ar viņiem paniski grib fotografēties un arī foruma Forte Rīga 2000 direktors nelaiž mūs iekšā. Atkal tūkstoš cigarešu. Neliels dialogs mūsu starpā par to, vai Ville patiesībā ir idiots vai nav. Pamazām HIM nomāc BMG ierakstu kompānijas dele­gācija 20 vīru pulkā, visādas Tūnas un citi Forte darbinieki. Iestājas haoss un arī mēs tiekam tajā visā ievilkti. Ville stāv ar alus pudeli un cigareti rokās un vienā mierā groza galvu pretim visiem autogrāfu/foto/kontrakt/kontaktmaniakiem.

Vai jūs uzskatāt sevi par tīneidžeru zvaigznēm?

(Ha!)... Ne gluži, mēs drīzāk esam boyband, katrs grupas dalībnieks ir zēns... Es domāju, grupa, kas spēlē tīneidžeriem… es saprotu, es saprotu. (Ville pārtrauc un domīgs skatās apkārt.) Nu, es esmu bijis tīneidžeris pats, bet es nerakstu tieši tīneidžeriem vai vienalga jebkurai citai vecuma grupai. Redziet, tas ir atkarīgs no vietas, kur tu spēlē, kur pērk tavu ierakstu — kaut kur ir daudz jaunu cilvēku, citur vairāk vecāku...

Vai tu drīzāk raksti sev nekā citiem cilvēkiem?

Jā, mēs neesam Bon Jovi, mēs to nedarām naudas dēļ...

Jūsu jaunais imidžs tiek bieži salīdzināts ar Braienu Molko…

Mēs nelietojam meikapu... es tiešām nezinu, man pašam viņi nepatīk, mazliet par daudz poppy. Tādā mūzikā nav daudz lietu, kas mani piesaista...

Bet viņi ir daudz mainījušies...

Viņi ir mainījušies, es esmu redzējis viņus MTV, bet man viņi tā nepatīk, lai es iegādātos kādu ierakstu...

Grupa Manic Street Preachers reiz salīdzināja rokmūziku ar prostitūciju... Kāds ir tavs viedoklis par to?

... āhm... āhm... Es nezinu, es nezinu neko par prostitūciju, es nekad neesmu maksājis par lēdiju, es tiešām nezinu, kā tas īsti notiek... Droši vien Manic Street Preachers ir lieli eksperti, un viņi var salīdzināt to visu, bet es... es teiktu, tā ir grūta lieta, jo tev ir jāizdara daudz kompromisu, vienlaicīgi saglabājot pamatus, kāpēc tu esi sācis un tam­lī­dzīgi, vienalga ko tu dari, tev ir jāsmaida platāk savam darba devējam, kaut viņš to nemaz nav pelnījis. Tā ir vienmēr.

Vai tu esi piedzīvojis visu to, par ko tu dziedi?

Jā... āhm...

Vai tu vēlētos, lai tavi fani piedzīvotu to pašu?

Es domāju — viņi jau ir piedzīvojuši vai vēl piedzīvos... Jo tās ir vispārīgas lietas, ziniet, pamata, tādi kā, jautājumi, lai kļūtu par labāku cilvēku. Tās ir tādas lietas, kā tuvu cilvēku zaudējums, tava dzīve, mēģinājumi uzzināt, kas tu patiesībā esi... tas ir tas, kam visiem jātiek cauri, es par to rakstu no sava viedokļa, no pieredzes, ko es esmu guvis... es lietoju citus vārdus, citus teikumus, bet ideja ir tā pati...

Smieklīgs jautājums... Vai tev ir kādas beibes šur un tur, kurām tu gribētu pievienoties nāvē?

Nē, ne gluži, nāve manās dziesmās ir drīzāk simboliska lieta, tā ir kaisles nāve, attiecību nāve, uzticības nāve — attiecībā uz taviem draugiem; tās vairāk ir kā mazās nāves, mazās lietas, ko tu zaudē dzīvē... (viņš atkal ieslīd dziļās domās) ne gluži mazās, bet tie vārdi nav par to, ka tev ir jāpakaras, lai tu būtu laimīgs. Emociju, jūtu nāve. Nāve ir spēcīgs vārds, un tas ir tas, ko mēs izmantojam.

Gandrīz katrā Razorblade Romance dziesmā ir šis vārds...

Jā, tas vienkārši ir tāds albums. Jūs nezi­nāt, kas būs nākošajā, bet pirmajā albu­mā mums bija daudz variāciju par skaitli. Razorblade Suitcase... (vispārēji smiek­li)... ne Suitcase, Romance... ai vienalga. Mēs neesam Bush. Es neesmu Geivins.

Kāpēc uz ieraksta vāciņa esi tieši tu viens pats, ne visa grupa... vai jūties kā Viņa Velnišķā Majestāte, Ville?

Ne, tas tāpēc, ka es izskatos vislabāk... (smejas)... nē, tā vienkārši sanāca, arī uz iepriekšējā biju es. Mums bija fotosesija, jo mums vajadzēja fotogrāfijas žurnāliem un tādām lietām; rozā fotogrāfiju mēs pamēģinājām uzlikt uz albuma vāciņa, tas izskatījās labi un... Taču patiesībā tas viss ir spekulācija. Spekulēt ar to, kurš būs uz vāka. Mmman tas nepatīk. Man nepatīk būt uz vāka, būt līderim. Es esmu egocentrisks, bet ne TIK egocentrisks.

Vai jūs piekrītat, ka esat GOTH iemiesotāji?

Kas ir GOTH? GOTH ir radījuši žurnālisti. Pārsvarā žurnālisti no Anglijas. Tas ir kas kopīgs Bauhaus un Sisters Of Mercy? Cepures? Vienkārši žurnālistiem nebija skaidrs, kurā kategorijā likt šo mūziku, un viņi radīja šo “jauno romantiku”. Vi­sām tā sauktajām, gotiskajām grupām nav nekā kopīga. Sveces? Mēness stā­vok­lis debesīs? Šī mūzika vienkārši ir mazliet tumšāka. To ir grūti apspriest... viss ir atkarīgs no dziesmas... es nezinu...

No kā jūs iespaidojaties tagad?

Mūzikā vispār ir parādījies daudz “garīgu ubagu”... Nē, es nezinu, esmu atklājis dažas jaunas zviedru grupas. Pirms dažām nedēļām biju Londonā un dzir­dē­ju vienu labu grupu. Tur ir tāds gotiskā roka leibls. Viņiem ir daudz labu, jaunu grupu un ierakstu. Tomēr es klausos vecās, labās rokgrupas kā Kiss, Billiju Aidolu, un patiesībā es klausos dažādu un daudz mūzikas... Mazliet no popa, mazliet no... vienalga kā... Ir daudz ko pieminēt, pārāk daudz, tiešām...

Ville ir brīnišķīgs sarunu biedrs. No iedomības, uzpūtības un snobisma vairs nav ne vēsts. Viņš ir kruts. Ak, un viņam ir astma. Mēs visi smēķējam pārāk daudz. Viņš smēķē ap astoņdesmit cigarešu dienā. Šodien — piecas uz skatuves un vienu pēc otras preses konferences laikā. Vienalga. [1]

Kāds tomēr nemitīgi cenšas izjaukt mūsu trio “idilli” (smiekli). Pēkšņi pār mums visiem nospaldz Ievas Tūnas balss: “Finish! Finish!”. Ville pagriežas pret viņu ar vārdiem: “I’m OK... ”

Kā jūs jūtaties šeit? Festivālā... nezinu, šeit Rīgā?

Visi saka, ka esot laba atmosfēra, ka esot bijis labs koncerts, laba skatuve... bet mēs neesam redzējuši īpaši daudz ne no festivāla, ne no šīs vietas — mums bija koncerts vakar, mēs spēlējām Bonnā, tātad gulēt aizgājām trijos, bet jāceļas piecos, jābrauc divas stundas no turienes uz Frankfurti, tad lidmašīna uz šejieni, es divdesmit minūtes pagulēju un tad ar mūsu basistu devāmies uz kaut kādu televīzijas interviju vai ko, tad preses konference, kur bijāt arī jūs...

Ak, vai jūs nenogurstat no ceļošanas, no tūres vispār?

Jā, es esmu noguris, ļoti noguris. Es neesmu noguris no TĀ, vienkārši noguris. Man vajag izgulēties, un viss būs kārtībā.

Evia de Santa, Elviss de Sants

[1] Backstage — aizkulises (angļu val.)

Conference room — telpa preses konferencēm (angļu val.)

Praktisch — praktisks (vācu val.)

Soundchecks — skaņu aparatūras pārbaudes (angļu val.)

Motown — ierakstu kompānija, kas izveidoja rythm’n’blues mūzikas standartu 50. un 60. gados, izdodot tumšādaino amerikāņu mūziķu skaņuplates

Arty —  mākslinieciski (angļu val.)

Copy kills music! — “Kopija nogalina mūziku!” — lozungs, kas protestē pret nelicencētu mūzikas ierakstu kopiju izplatīšanu internetā

Sex, drugs and rock’n’roll — sekss, narkotikas un rokenrols — 60. gadu hipiju subkultūras lozungs

XTC — tonizējošs dzēriens, kas simbolizē tehno mūzikas sintētisko enerģētiku, skan līdzīgi populāras sintētiskas narkotikas Extasy nosaukumam

Join me in death — pievienojies man nāvē (angļu val.)

Rebell yell — protesta kliedziens (angļu val.)

Boyband — zēnu grupa (angļu val.)

The bloody kisses — asiņainie skūpsti (angļu val.)

Razorblade romance — žiletes romance (angļu val.)

Suitcase — soma, futrālis (angļu val.)

Leader-oriented — orientēts uz līderi (angļu val.)

Goth — atvasinājums no gothic, gotisks. Attiecībā uz rokmūziku — savrups stils, kas izmanto nomācošas, drūmas un romantiskas intonācijas, nāves simboliku­