Es zīmēju. Un man gribējās.

Laura: Cik pasaulēs jūs dzīvojat?

Blumbergs: Daudzās.

Laura: Daudzās? Vai tām ir nenosakāms skaits? To pasauļu skaits ir nenosakāms, tā var teikt?

Blumbergs: To es nezinu.

Laura: Visas vēl nav izzinātas?

Blumbergs: Es nezinu, cik ir pasaules. To es noteikti nezinu.

Laura: Tad kā radās tā atbilde?

Blumbergs: Tāpēc, ka es uzskatu, ka jūs, es un arī citi nedzīvo vienā pasaulē — paralēli dzīvo vairākās, man liekas.

Laura: Tas ņemts no budisma vai ir jūsu izdomājums, vai no kādas citas reliģijas? Vai tā ir tāda lieta?

Blumbergs: Nē, es domāju, ka tā nav reliģiska lieta. Tam nav nekāda sakara ar reliģiju. Tas ir tas, ka jūs atrodaties šeit, teiksim, sarunājaties ar mani. Kad jūs atgriežaties mājās, jūs kaut ko citu darāt un jums ir pilnīgi citas intereses. Satiekoties ar saviem vienaudžiem, jums atkal ir citas intereses — tādā ziņā es domāju tās pasaules. Tās ir drīzāk jūsu eksistences dažādi slāņi. Es nedomāju, ka jūs man prasījāt, vai eksistē kaut kādas citas pasaules — paranormālas vai X–failiskas. Nē, tieši reālā dzīvē vairāki slāņi — mājas, darbs, skola, kino. Un katrā cilvēks ir nedaudz savādāks.

Laura: Es biju to uztvērusi, ka viena pasaule sevī ietver otru pasauli. Vienā pasaulē es daru kaut ko vienu, bet otrā, iespējams, pilnīgi citu. Vai tā ir vienīgi mana uztvere?

Blumbergs: Jā, tagad taču arī jūs aiziesiet uz mājām un darīsiet kaut ko pilnīgi citu — tādā ziņā viss ir pareizi. Bet tās pasaules ir objektīvi jūsos. Un visos iekšā. Tā ir visiem. Tā tas ir, tikai mēs nepievēršam tam uzmanību. Tā cilvēks ir uzbūvēts. Es neko neesmu izgudrojis. Un ar budismu tam nav nekāda sakara.

Laura: Nu, tā vienkārši bija mana pirmā asociācija.

Rihards: Es gribēju uzzināt, kāpēc jums tās tapetes tik svarīgas? Ko jūs viņās tādu saskatāt?

Blumbergs: Nu, nevis man tapetes ir svarīgas, bet tas, ka šī ir tāda izstāde, kur tām tapetēm bija...

Rihards: Viņām bija kaut kāda noteikta doma?

Blumbergs: Nu jā, bet tā man ir viena tāda izstāde un vairāk tādas nebūs. Tapešu tēma ir tikai šai izstādē. Tā nav manā dzīvē ļoti svarīga tēma. Tā ir svarīga šai izstādē — kā viena melodija, uz kuras uzbūvēta simfonija. Tā ir viena no daudzām, nevis tā, kas ir svarīga visā dzīvē.

Laura: Bet vai simfonijas tēma vai stils iziet cauri visam, kad jūs meklējat tās pārējās pasaules?

Blumbergs: Nē, es nemeklēju pārējās pasaules. Tās visas ir iekšā jūsos un manī. Tās taču nekur nav jāmeklē.

Laura: Nu, bet jūs pats teicāt, ka citi neprot atrast vai neprot apskatīties.

Blumbergs: Es neteicu — nemāk atrast. Es vienkārši vēlējos teikt, ka viņi nepievērš tam uzmanību, nevis negrib ar to nodarboties. Viņiem tas nav jādara. Viņi kaut ko pilnīgi citu dara.

Laura: Bet vai aiz tām tapetēm ir nākošās tapetes? Nu, nē — tas bija redzams, bet vai aiz tām nākošajām tapetēm ir vēl kādas tapetes vai paveras kāds jauns skats?

Blumbergs: Es domāju — tā ir jūsu iztēle. Tā ir katra cilvēka iztēle — cik viņam ir iztēles, tik viņš arī ierauga. Kāpēc jūs prasāt man to, kas tur ir? Man ir tāpat kā jums — man nav nekā vairāk kā jums. Kāpēc jūs domājat, ka es esmu uztaisījis kaut ko vairāk kā jūs? Ja es jums prasītu vai aiz šīs acs, kas šeit uzzīmēta, ir gliemezis vai nav? Kā jūs man atbildētu — ir gliemezis vai nav?

Laura: Nu, tas tiešām jums pašam jāsaskata.

Blumbergs: Nu, re — bet jūs man prasāt to. Un es jums prasu — vai jūs domājat, ka tas ir gliemezis vai divas šitās baltās bulciņas un pa vidu ir, teiksim, cīsiņš? Kā jūs to domājat? Nu, tagad es jums jautāju — vai tur ir divas bulciņas un cīsiņš pa vidu?

Laura: Nē; bet tāpēc jau es jautāju, lai izprastu, vai man tas ir jājautā vai nē. Jo citi mākslinieki tieši konkrētu domu domājot ir gleznojuši, citi glezno, nu, nedomājot, bet vienkārši darot. Lai citi mēģina izprast.

Blumbergs: Nē, jums ir nepareiza uztvere par mākslu! Mākslinieks nekad nedomā, kā jūs, meitene Laura sarkanā jakā to uztversiet. Viņš ar to nenodarbojas. Mākslinieks glezno. Kāpēc jums šķiet, ka viņš domā — kā tas tur izskatīsies, ka Laura pēkšņi atnāks — bet Laura atnāk ļoti sliktā garastāvoklī, viņai viss riebjas, viņai ir sliktas atzīmes, viņa pilnīgi kaut ko citu saredz. Un ja atnāk citu dienu — viņa ir ļoti jautrā garastāvoklī, viņai viss ir veicies un viņai, teiksim, viens draugs uzdāvinājis tāfelīti šokolādes. Viņa pēkšņi ierauga visu savādāk. Un tās ir divas absolūti reālas pozīcijas. Un te mākslinieks ir ņe pri čom. Mākslinieks... nu, viņš tikai var ierosināt jūs.

Laura: Tas ierosinājums jau ir tas, kas... It kā viņš domā par kaut ko...

Blumbergs: Viņš arī nedomā. Viņš glezno to aci. Kad jūs aci zīmējat, jūs nedomājat ne par bulciņām, ne par cīsiņiem — ne par ko. Jums gribējās to aci uztaisīt, lai izskatās skaisti, forši, kruti, kā jūs sakāt.

Laura: Nu, nē.

Blumbergs: Jūs domājāt tātad par cīsiņiem?

Laura: Godīgi sakot, es domāju, kā aizpildīt tumšāku laukumu.

Blumbergs: Vēl labāk. Tātad jūs vēl pareizāk to domājat. Jūs vienkārši skatāties — skaisti sanāk, formāli, gājiens. Un tas ir visbūtiskāk. Es skatījos — tas ir skaists gājiens ar tapetēm. Un es visādos veidos tās tapetes taisīju — tā un šitā. Un man iznāca jūra. Un iznāca nejūra, un iznāca, teiksim, plakans un iznāca sarkanas tape­tes. Un tagad, saliekot to kopā, jūs ejat pa izstādi: aha, mākslinieks, viņam tur spīd cauri trīs pasaules un budisms un tā tālāk.

Laura: Bet tā jau ir mana uztvere.

Blumbergs: Bet tā ir jūsu uztvere. Tas viss ir kārtībā. Bet ko es biju domājis? Es neko tamlīdzīgu nebiju domājis. Es atnācu mājās un ar rullīti šito novilku. Un viss.

Laura: Nu, lūk. Tas bija tas, ko es gribēju uzzināt — novilkāt ar rullīti vai kaut ko filozofējāt?

Blumbergs: Es nedomāju par budismu.

Laura: No sākuma es uzdevu jautājumu par budismu. Es jautāju, vai tas ir saistīts ar kaut ko dzirdētu.

Blumbergs: Nav saistīts. Nav, nav.

Rihards: A man jautājums. Tas laikam ir slikts jautājums, jo es to aizmirsu... Cik laika aizņem gleznošana?

Blumbergs: Tik, cik tev ir. Ja ir daudz laika, tad tu vari gleznot visu laiku.

Rihards: Visu to izstādi cik ilgā laikā uzzīmējāt? Tas tā ilgi bija un apnicīgi?

Blumbergs: Tieši reāli, praktiski tas notiek diezgan ātri. Jā.

Rihards: Ā! Bet, ja sagribas, tad...

Blumbergs: Nē, ar to atšķiras profesionāls mākslinieks no amatiera. Profesionāls mākslinieks glezno katru dienu, un tie, kas ir pašdarbnieki, tie glezno tad, kad viņiem pienāk iedvesma. Bet iedvesma pēdiņās — tādas iedvesmas nemaz nav. Kad tev jāstrādā, tad ir jāstrādā katru dienu. Un tas arī ir viss.

Rihards: Tad vēl. Jums tiem zīmējumiem, nu, nevis zīmējumiem, gleznām bija tā kā, nu, tur bija tā kā pleķi notecējuši. Kāpēc tur bija notecējuši pleķi? Vai vispār bij’ tur pleķi? A kāpēc viņi tur bija vispār?

Blumbergs: Redz, jūs atkal uzdodat to pašu jautājumu — kāpēc viņi tur bija. Jūs iedomājaties, ka es to pleķi zīmēju ar kaut kādu domu. Es to pleķi zīmēju tāpēc, ka tā iznāk. To, ko Laura pareizi atbildēja — viņa zīmē to aci, lai skaisti aizpildītu melno laukumu pret balto. Tas arī viss. Man nebija nodoma zīmēt pleķi, lai tev vai kādam tur ieriebtu. Teiksim, Annas tante nāktu garām un teiktu — ak, šausmas, tur ir notecējis pleķis! Man nav bijusi šī doma. Es zīmēju. Un man gribējās. Tad man jāprasa tā — kāpēc tev kādreiz gribas zīmēt? Jeb kāpēc tev negribas zīmēt?

Rihards: Kā — man negribas? Man gribas visu laiku.

Blumbergs: Nu, kāpēc tev gribas zīmēt?

Rihards: Gribas. Nevar jau atbildēt.

Blumbergs: Nu, re. Tāpat jau ir man. Kāpēc tur ir notecējis? Ne jau ar nodomu...

Laura: Par pleķiem es arī gribēju kaut ko teikt — jūs it kā sākumā teicāt, ka tā ir tāda kā nejaušība — it kā tas pleķis ir tur tāpēc, ka tā gribējās, ka tas ir tāds laukums. Reizē jūs sakāt, ka jums no sākuma ir kaut kāda ideja. Tad no sākuma bija vista vai ola?

Blumbergs: Nu, ko jūs gribat? Ko jūs gribat ar šiem jautājumiem noskaidrot? Vai sākumā bija ideja? Vai pamatā ir formāla ideja? Es runāju par caurumu, par pleķi, par rullīti, nevis ideju tādā literatūras ziņā vai filozofiskā ziņā, bet mākslinieciskā ziņā, ja. Es domāju, ka mākslā tas viss ir kopā. Nav atraujama vista no olas.

Laura: Tas tāds bezgalīgs jautājums.

Blumbergs: Ļoti skaisti, ka jūs tā domājat. Lai tas tā būtu.

Laura: Jūs esat sliktās domās par mani. Es pilnīgi jūtu.

Blumbergs: Es nemaz neesmu sliktās domās par jums.

Laura: Es X failus neskatos... Vai jums ir kādreiz bijis tā, ka, piemēram, jūs aplūkojat mākslas darbu, klausāties mūziku vai kādi apstākļi jums ir radījuši tādu sajūtu, ka, nu, aizraujas elpa un liekas — tas ir!

Blumbergs: (Domā.) Jā.

Laura: Konkrētus piemērus var?

Blumbergs: Nē, to es jums neteikšu.

Laura: Labi.

Blumbergs: Par tādām lietām, es domāju, nav jārunā.

Laura: Vai ir kāds krāsu salikums, kas jums patīk? Vai krāsa atsevišķi?

Blumbergs: Nē. Tas mainās.

Laura: Un pašlaik?

Blumbergs: Nu, to es jums neteikšu.

Laura: Es zināju! Es to zināju!

Rihards: Ko jūs vēl mums neteiksiet?

Blumbergs: Es vispār domāju, ka ir daudzas lietas, par kurām...

Rihards: Nerunā?

Blumbergs: Nevis nerunā, bet par kurām vispār nav jārunā. Es jau varu jums formāli atbildēt — zaļš ar sarkanu. Tas jums neko neizsaka. Bet pēc būtības to jums neviens neteiks. Pašā būtībā, dziļākajā būtībā jums neviens šitādas lietas neatbildēs, kurš kaut cik nopietni to dara. Nu, ja jūs būtu rakstniece, padomā, un es jums — nu, kas tevi visvairāk interesē? Kādas tēmas? Muļķības! Vai nu viņa pasūtītu prom vai arī pateiktu: kāda tev daļa? Tad, kad būs grāmata gatava, aizej un nopērc. Kurš komponists jums stāstīs, kura modulācija, kura gamma pašreiz jeb kura toņkārta... neviens jums to nestāstīs. Skaidrs — ne. Šādi jautājumi populāru avīžu, populāru žurnālīšu stilā — ar to nav jānodarbojas, ja jūs sarunā­jaties ar mākslinieku. Ar šīm lietām jums nav jānodarbojas.

Laura: Bet, ja...

Blumbergs: Īsts, kārtīgs mākslinieks jums vispār neko... jums lies tur ūdeni, nūdeles jums tur liks, jums neviens par tādām lietām nestāstīs. Tāpat kā, ja es jums uzdotu jautājumu; kurš zēns jums no klases vislabāk patīk, jūs taču man to neteiksiet.

Laura: Es varu to pateikt.

Blumbergs: Nū ja.

Laura: Es esmu atklāts cilvēks. Ļoti daudzās jomās. Nu, ir dažas lietas, kuras es nestāstītu — tieši tā kā jūs. Vai jūs ļoti konsekventi iestājaties par to savu viedokli? Ko vajag stāstīt, ko nevajag, kas ir labi — kas slikti? Jūs diezgan strikti atdalāt — melns un balts. Vai tur tomēr ir pāreja?

Blumbergs: Nu, ja es būtu divus mēnešus nodzīvojis vienatnē, teiksim, Latvijā, laukos. Un nāktu pa ceļu tantiņa, nestu medu, piedāvātu man vienu karotīti un teiktu; nu, māksliniek, ko jūs pašreiz darāt? Varbūt es viņai pēkšņi visu izstāstītu. Vai ne? Un ir absolūti cita situācija šeit, kur visu ieraksta, es nezinu, kas notiks — pēc pieciem gadiem visu to publicēs, tas te fotografē aiz muguras... Un jūs pēkšņi domājat, ka es tā nu pēkšņi jūsu priekšā izģērbšos. Visu, kas man patīk vai nepatīk, un par budismu un tā tālāk... Nu, muļķības! Neviens jums nestāstīs!

Laura: Bet jūs pats ko? Piemēram, man patīk zila un zaļa krāsa.

Blumbergs: Jūs spiežat un spiežat: kāda tev krāsa patīk — zils vai zaļš? Es jums varu kaut ko atbildēt: man patīk baigi rozā.

Laura: Lūk, un tagad jūs nebūtu gandrīz pilnīgi neko par sevi pateicis. Jo rozā ir ļoti daudz toņu. Un ir ļoti grūti noteikt — kura rozā jums patīk.

Blumbergs: Tā ir jūsu formāla atrunāšanās. Jūs man uzdodat jautājumu: kura tev krāsa patīk? — Rozā. Un tad jūs pasakāt, ka rozā ir tūkstoš nianšu. Un ka es neko neesmu atbildējis. Tā ir bezjēdzīga runāšana. Nu jūs saprotat — kāda jēga?

Rihards: (Apmierināti.) Nu, ja. Kaut kāda jēga jau ir.

Laura: Ir tomēr kaut kāds spriegums, man liekas, šai intervijai. Tas arī dod to interesantumu.

Blumbergs: Labi, okei. Runājam tālāk.

Rihards: Jums ir kāds draugs, pieņemsim, aizgājis uz jūsu izstādi, apskatījies un atnācis: jā, Blumbergs... nu, tā, ka forši. Ir tā bijis vai nav?

Blumbergs: Nezinu, uzprasiet Gvido, vai viņš ir aizgājis uz izstādi? Es taču neiešu klāt: “Tu biji? Nu, kā tev patika izstāde? Baigi forša izstāde, nu, kolosāli skaista, vai ne!?” Un tad viņš teiks: “Ilmār, nu, forši, nu, kolosāli! Brīnišķīgi.”

Rihards: Nu, ja.

Blumbergs: Ja viņš man pats pienāktu klāt. Vo! Tas būtu jautājums! Tev būtu jāpajautā: vai tev kāds ir pienācis klāt divu mēnešu laikā un pateicis...

Rihards: Visu, ko par to domā...

Blumbergs: ...visu, ko par to domā. Nekad neviens...

Rihards: ...nav, es tā arī pajautāju.

Blumbergs: ...pienācis klāt un pateicis, ka tev ir forša izstāde.

Laura: Tad tomēr tā nav bijis?

Blumbergs: Redz, atkal jautājums...

Laura: Bet vai jūs to gribētu? Tā es gribēju to formulēt.

Blumbergs: Es, teiksim, gribētu ātrāk tikt prom no šīs sarunas. Ko es gribētu...

Tas arī ir nepareizs jautājums — ko es gribētu? Man jau ar to nav jānodarbojas, ja? Man ir drīzāk jāgaida, vai Gvido pienāks man klāt vai nepienāks? Šis nav mans jautājums. Man nav jāgaida.

Man ir jātaisa nākošā bilde, nevis jādomā, vai kāds no maniem draugiem pienāks un uzsitīs pa plecu. Man ir daži cilvēki, kuru vērtējums mani interesē.

Bet es arī esmu pietiekoši korekts, es viņus aiz krāgas neķeršu ciet. Un ideālā es darītu tā, ka, pirms izstādi atklātu, es aicinātu savus draugus, ieskaitot Gvido, abas Ilzes un arī jūs, cienījamos intervētājus, un teiktu: apskatieties, nu, kā jums liekas? Un, ja no visiem saaicinātajiem 30 cilvēkiem, kuru viedoklis man būtu svarīgs, kāds teiktu: “Zini ko, vecīt, beigas tev nav,” tad to es ņemtu vērā.

Laura: Vai tās gleznas, gleznu cikls varētu pastāvēt, piemēram, viena bez otras, pieņemsim, sarkanā bez olas un

sarkanā ar.

Blumbergs: Bez šaubām, var pastāvēt.

Laura: Nu, tas būtu tomēr kaut kas...

Blumbergs: Nekas tas nebūtu! Pēc desmit gadiem tas viss būs salikts otrādīgi un neviens nekā nezinās. Un, ja tad tas kaut cik skatīsies, tad tam būs vērtība. Ja ne... Bez šaubām, jūs varētu būt tik korekta — jūs varētu otrā pusē izlasīt secību, no

1 līdz 91, un izlikt. Bet dzīvē parasti

tas mainās. Šodien likās šī izstāde, teiksim, brīnišķīgi salikta, atnāks citi un saliks šīs gleznas savādāk. Un tāpēc jādod laikam pašam izteikt sevi. Varu atbildēt droši, ka katra tā lieta var eksistēt pati

par sevi.

Laura: Jā, un tas ir atstāts katra paša iztēlei — kur palika ola?

Blumbergs: Par ko jūs domājat?

Laura: Par divām gleznām, kur ir ola un kur ir ēna.

Blumbergs: Ir paša iztēle: kur palika ola.

Rihards: Un kāpēc tur ēna palika? Vai ola varbūt pazuda?

Blumbergs: Bez šaubām, es netaisīju bildi, lai atbildētu uz jautājumu, jūs jau paši saprotat, — kur palika ola. Bet man patika šī ideja.

Rihards: Ideja bija laba.

Blumbergs: Paliek ēna no kaut kā. Un no trešā darba palika ēna. Ideja, ka no šīs gleznas var būt ēna. Vai no cilvēka ēna — un es to centos uztaisīt. Bet kur palika — es nezinu.

Laura: Man dīvainas sajūtas izraisīja tā glezna, kur bija rokas ēna. Pirmā reakcija — piemērīt ēnu.

Blumbergs: Jā. Tur gan nebija rokas ēna, bet vienalga, teiksim, kaut kāda ēna no figūras. Principā doma bija par to, ka jūs neredzat pašus priekšmetus, bet redzat ēnas. Varētu pilnīgi izstādi uztaisīt, kur ir tikai ēnas sagleznotas.

Laura: Nu, labi, varbūt man atkal ir greizās asociācijas, bet tas jau Platons.

Blumbergs: Kas tas tāds?

Laura: Viņam bija ļoti par ēnām, tieši tas pats.

Blumbergs: Ja?

Laura: Ļoti interesanti. (Pēc brīža.) Vai tikai es kaut ko nejaucu. Nu, lūk...

Rihards: Nu, ko? Varbūt beidzam? Kā tur īsti ir?

Laura: Pagaidi, mums vajag kaut kādu skaistu noslēgumu. Ir taču skaists noslēgums?

Rihards: Jā (skatās lapiņā, pie sevis). Bet tam jūs atbildi neteiksiet.

Laura: Kāds bija jūsu bērnības lielākais nedarbs? (Laura un Rihards smejas.)

Blumbergs: Jautājiet, jautājiet, es varu atbildēt arī uz to jautājumu.

Rihards: Nē. Tie ir īpaši tizli jautājumi.

Blumbergs: Nu, nu, tos tizlos! Tagad ņemsim tizlos.

Rihards: Nevajag, tad mēs apņirgsimies!

Blumbergs: Ņemam visus tizlos jautājumus!

Rihards: Kāds bija jūsu bērnības nedarbs?

Blumbergs: Nu, labi... Tiešām neatceros, ko? Man ir jāpiepūlē mans smadzeņu pods, lai mēģinātu atrisināt šo smago jautājumu. Kas tur varēja būt?

Rihards: Jūs nekad menti neķēra?

Blumbergs: Ko? Policisti? Toreiz nebija policistu. (Domā.) Nu. Kaut kas ar neklausīšanu vecākiem jau bija. Man liekas, ka es kaut ko saplēsu. Tas bija...

Rihards: ...porcelāns...

Blumbergs: Kaut kas tika saplēsts. Ja man jāmēģina atšifrēt visu to...

Rihards: Nu ja, (iespurdzas) tāds jautājums. Labs. Kāda ir jūsu mīļākā anekdote?

Laura: Tā jau ir intervijas otrā daļa — stulbie jautājumi.

Rihards: Jā! To mēs varam tiešām izdzēst.

Laura: Labi, pagaidi. Būtu forši, ka būtu tāds normāls rediģētājs, kurš neizņem ārā tās vietas, un tad ir nenormāli smieklīgi lasīt. Vispār varētu nogāzties gar zemi.

Blumbergs: Nē, anekdotes arī nav mana stiprā puse, tā ka es to nevarēšu.

Rihards: Nav anekdotes! Ai, ai, ai, ai!

Blumbergs: Bet man ļoti patīk anekdotes. Es piezvanu, pieņemsim, savam draugam Gunāram Lūsim, un viņš arvien var par jebkuru tēmu izstāstīt anekdoti. Uzreiz. Pieņemsim, es pasaku, te ir krēsls, audiomagnetofons vai sarkana jaciņa — viņš uzreiz par jebkuru tēmu var pastāstīt anekdoti. Fantastiski!

Rihards: Baigi daudz anekdotes, vai ne?

Blumbergs: Viņš zin fantastiski daudz anek­došu. Tā ka jums vajadzētu pierakstīt: Gunārs Lūsis, un viņam jautāt par anek­dotēm. Jūs viņam varat nakts laikā zvanīt.

Rihards: Jā, pierakstīsim Gunāru Lūsi. Varbūt iepazīsimies ar viņu tā labi.

Laura: Jā.

Blumbergs: Man liekas, Gvido man ir stāstījis, ka tad, kad viņš ir bijis maziņš, viņš ir plēsis traukus un nav klausījis mammai. Tā ka par šo jautājumu jums pie Gvido jāgriežas.

Rihards: Ā! Ļaunais Gvido!

Blumbergs: Ļaunais Gvido! (Smejas.)

Laura: Gvido traukplēsis! Ar šo mēs beidzam šo saturīgo interviju.

Rihards: Jā! Saturīgi beidzām! Kā to aparā­tiņu izslēgt?

Intervijas ideja un realizācija —  Ilze Kupča un Ilze Vītola