Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vladimiru Malahovu Eiropas kritiķi dēvē par "gadsimta dejotāju”, Japānas žurnāls Dance Magazin - par "pasaules labāko dejotāju”, bet laikraksts The New York Times viņa uzstāšanās reizes raksturo kā "atklāsmes”. Šis trauslais dejotājs ar neparasto skatuviskās klātbūtnes spēku ir piespiedis par klasisko baletu interesēties arī cilvēkus, kurus tas pilnīgi neinteresē, piemēram, vienu no redzamākajām Eiropas mūsdienu horeogrāfēm Sašu Valcu, kas, reiz ieraudzījusi uz skatuves Vladimiru Malahovu, noskatījās visu klasiskā baleta repertuāru no vietas un teica, ka atklājusi klasisko baletu kā vārdnīcu, kuru ir vērts lasīt un lietot.
"Viņi piespieda mūs skatīties uz vīrieti baletā nopietni,” Rietumu kritika rakstīja par klasikā baleta interpretiem, kuri nāca vai bēga no bijušās Padomju Savienības. "Viņi” - tie bija Mihails Barišņikovs, Rūdolfs Nurejevs un Vladimirs Malahovs. Tam, ka uz vīrieti baletā iepriekš neskatījās sevišķi nopietni, bija savi iemesli. Populārākie romantiskie baleti - "Žizele”, "Silfīda”, "Gulbju ezers”, "Apburtā princese”, ko pasaule turpina dejot vēl šodien, ir radīti laikā, kad maksātspējīgais skatītājs uz skatuves gribēja redzēt sievieti, un ir pamats domāt, ka balets kā žanrs vispār ir attīstījies no vēlmes skatīties uz sievieti. Par godu viņām un viņu kājām tika sacerētas aizvien rafinētākas optiskās simfonijas, radot ēteriskas būtnes, kuras ar zemi savienoja vairs tikai pirkstu gali, piepildot telpu ar vilām, gulbjiem, silfīdām. Dejotājs šajos skatuviskajos sacerējumos bija noderīgs pirmkārt un galvenokārt, lai pieturētu, paceltu, pārnestu pāri skatuvei balerīnu. Vīrietis dejotājs šajā laikā iemantoja noturīgu apzīmējumu “balerīnas trešā kāja”.
Ģeniālie dejotāji, kas piespieda “skatīties uz vīrieti nopietni”, nāca ar kārtīgu krievu skolu aiz muguras - Vaganovas baleta skola toreizējā Ļeņingradā un Lielā teātra baleta skola Maskavā skaitās vienas no pasaulē labākajām, taču arī nežēlīgākajām. Šim apgalvojumam gan vairāk ir tāda kā mīta pieskaņa, jo par skarbajām apmācības metodēm nekas īsti nav zināms, izņemot to, ka pie bērnu rokām un kājām tika sieti smilšu maisi, lai, tos noņemot, mazie dejotāji varētu lidot pa gaisu kā bez svara, un izņemot to, ka fiziskie treniņi katru dienu ilga no deviņiem līdz astoņpadsmitiem, un izņemot to, ka pedagogs mēdza sist pa kājām vai rokām. Taču atšķirība no Rietumu skolām bija acīmredzama un Rietumu prese rakstīja: “Krievu skola pasaulei parādīja, ko pa īstam spēj izcilas ķermeņa dotības, ja tās tiek kārtīgi trenētas.”
“Bet,” kā man skaidroja viens no modernās dejas mākslas adeptiem, Pīnas Baušas dejotājs, “arī ar labu krievu klasisko skolu aiz muguras nepietiek, lai atdzīvinātu šīs tik ļoti formālās klasiskās konstrukcijas. Dejotāja personībā ir jābūt kaut kam ārkārtīgi īpašam, lai uzplēstu šo mirušo formu un ļautu ieraudzīt tur elpojošu būtni.”
Vladimirs Malahovs (1968) ir jaunākais no krievu skolas ģeniālā dejotāju trijnieka. Tomēr pēc Maskavas Lielā teātra baleta skolas beigšanas prestižākā valsts skatuve - Lielais teātris viņu savā trupā neuzaicināja, un, iespējams, tieši vīrieša tēla dēļ, ko iemiesoja dejotājs Malahovs. Lielajā teātrī tolaik dominēja horeogrāfa Jurija Grigoroviča koptā gladiatoriskā vīrišķība, tur vīrietis pirmkārt bija spēka iemiesojums.
Bet Vladimira Malahova skatuviskā eksistence pauda vieglumu, grāciju, smalkumu, trauslumu un pilnīgu skatuvisko divdabību - viņa tēlos nav īsti iespējams atskaldīt vīrišķību no sievišķības. Tās ir brīnumainas cilvēkbūtnes, kas spēj uzturēties gaisā ilgāk par citiem, piezemēties vieglāk par citiem, kustēties elegantāk par citiem. Malahovu mēdz dēvēt par Stradivāri vijoli dejā, uzsverot, ka nevienam citam dejotājam nepiemīt tāds klasiskās līnijas skaistums kustību izpildījumā.
Lielais teātris šo dejotāju ignorēja, bet Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko teātrī - otrajā prestižākajā Maskavas baleta teātrī - Malahovs kļuva par vadošo solistu. “Viņam bija viss,” kā saka viņš pats, un tomēr 1991. gadā viesizrāžu laikā Losandželosā Vladimirs Malahovs izšķīrās palikt Rietumos un sākt savu karjeru pilnīgi no nulles - bez neviena konkrēta uzaicinājuma, gandrīz bez naudas, ar tikai dažiem profesionāliem kontaktiem Eiropā. Ņinas Alovertas grāmatā par Vladimiru Malahovu viņa skolotāji un darba devēji Natālija Kasatkina un Vladimirs Vasiļjevs uztur versiju, ka “mūsu Volodja” vienkārši aizbēga no drošas nāves Krievijā, iekļuvis kriminālā grupējumā un nespēdams no tā izkļūt ārā. Pats Malahovs šai sakarā runā tikai par vēlēšanos apgūt ko jaunu un izcīnīt vietu uz lielākajām pasaules skatuvēm. Tas viņam arī ir izdevies. Malahova pirmo kontraktu 1992. gadā ar Vīnes valsts operu jau pēc trijiem gadiem nomainīja Ņujorkas Metropolitēna operas skatuve, uz kuras viņš uzstājas kā American Ballett Theatre vadošais solists. Viņa karjeru Rietumos salīdzina ar raķetes skrējienu debesīs. Skriet augstāk nav īsti kur.
Malahovam ir arī izdevies apgūt ko "jaunu” - viņa repertuārs aptver 19. un 20. gadsimta klasiku un moderno horeogrāfiju. Savas lomas Vladimirs Malahovs ir veidojis kopā ar Džonu Noimaieru, Morisu Bežāru, Marku Morisu. Itāļu horeogrāfs Fabrīcio Monteverdi speciāli šim dejotājam izveidoja Ariela lomu Šekspīra "Vētrā”, ēterisku būtni, kuras soļu klasiskā pareizība mijas ar modernā zīmējuma patvaļīgajām švīkām. Un tieši universālisms, spēja vissarežģītākās modernās horeogrāfiskās kompozīcijas izdejot ar tādu pašu elegances vieglumu kā klasiku, baleta teorētiķus vedina runāt par Vladimiru Malahovu kā 21. gadsimta dejotāju.
Neilgi pirms manas sarunas ar viņu Vladimirs Malahovs Vīnē dejoja "Žizeles” princi Albrehtu, par kuru Wiener Zeitung 20. novembrī rakstīja: "Malahovs parādījās savā absolūtajā, visaugstākajā formā. Viņa kustību maigums, to aristokrātiskās līnijas un fascinējošais dramatiskais izpildījums savienojās princī Albrehtā ar reti kad redzētu skatuviskās klātbūtnes spēku, kuram līdzās solistei ir gandrīz neiespējami pastāvēt.” Tālāk no recenzenta uzzinām, ka solistei tā arī neizdevās visa vakara garumā izkāpt no Malahova ēnas, kas gan attiecas vairāk uz solisti, jo tie, kas ir dejojuši kopā ar Malahovu, atzīst, ka jūtīgāka partnera par viņu uz skatuves nemēdz būt.
Šobrīd Vladimirs Malahovs ir lielākās Vācijas baleta kompānijas Staatsballett Berlin vadītājs un vadošais solists. Vladimiram Malahovam ir trīsdesmit astoņi gadi, un viņš saka, ka dejot viņam ir atlikuši trīs, četri gadi. Varbūt pieci. Viņa jaunākajā darbā "Fauna pēcpusdiena” (Džeroma Robinsa horeogrāfija, Kloda Debisī mūzika) nav itin nekādu ārēju efektu, pēc kuriem iespējams noteikt, ka šis dejotājs kaut ko dara labāk nekā citi uz skatuves. Nav sastingušu lidojumu gaisā, vispār nav nekādu palēcienu, žestu valoda ir galēji apvaldīta, viņš atkal ir gandrīz "balerīnas trešā kāja”. Nav gandrīz itin nekā, izņemot viņa ārkārtējo skatuvisko klātbūtni, pie kuras apstājas katrs, kurš raksta par šo dejotāju, nespēdams to paskaidrot.
Margarita Zieda: Vakar, braucot skatīties jūsu dejoto “Apburto princesi”, mani pārsteidza ārkārtīgais kontrasts starp to, kas notiek uz ielas, un to, kas redzams uz skatuves. Kā jūs domājat, kāpēc pieauguši cilvēki Berlīnē vakaros iet skatīties pasakas, ko viņiem rāda Valsts operā?
Vladimirs Malahovs: Lai atbrīvotos no problēmām, kas sakrājušās dienas laikā. Tas taču ir tik vienkārši. Lai noņemtu spriedzi, paskatītos skaistumu. Šī izrāde ir tik ārkārtīgi viegla. Esmu to krietni saīsinājis, veidojot savu redakciju - lai cilvēki dotos mājup ar sapņa sajūtu.
Zieda: Vakar diriģentu nācās nomainīt divas stundas pirms izrādes sākuma, jo Vladimiram Sotņikovam pēkšņi kļuva slikti un viņu steidzīgi bija jānogādā slimnīcā. Ko tas nozīmē dejotājam, ja pie diriģenta pults nonāk cilvēks, kurš ne tikai “Apburto princesi” savā mūžā ne reizi nav diriģējis, bet pat nevienu baletu?
Malahovs: Tas nozīmē, ka tu uzej uz skatuves un esi gatavs jebkāda veida pārsteigumiem. Kaut ko jau viņš no tā baleta zina - daži gabaliņi ir ātrāki, daži lēnāki. Taču viņš nebija bijis nevienā mēģinājumā kopā ar dejotājiem. To cilvēku taču paņēma kā kaķi maisā un iesvieda orķestrī. Nodiriģēt tik sarežģītu partitūru, kāda ir Čaikovska “Apburtā princese”, jau ir ārkārtīgi grūti, vēl turklāt nostāvēt trīs stundas kājās, skatoties, ko kurš dara uz skatuves, tam taču arī ir vajadzīga pieredze.
Zieda: Vai jūs esat atkarīgs no diriģenta?
Malahovs: Katru reizi ir jābūt gatavam uz visu. Tu nekad iepriekš nezini, kādu tempu šodien diriģents izvēlēsies. Viņš taču arī ir normāls, dzīvs cilvēks.
Zieda: Vai diriģenti nerespektē zvaigzni Malahovu?
Malahovs: Nu, viņi, protams, cenšas skatīties. Bet vienalga, nekad tu nezini, kas būs. Man ir bauda dejot, ja pie diriģenta pults ir Daniels Barenboims. Kā tas bija “Riekstkodī”. Tad vienkārši orķestris pēkšņi skan savādāk. Mūzika kļūst par brīnumu. Tādas izrādes neaizmirstas. Bet vakar problēma vēl bija arī tā, ka diriģents taču nekad iepriekš baletus nebija diriģējis. Jā, kaut kādus mazus simfoniskos gabaliņus agrāk, bet nodiriģēt pirmo reizi lielo baletu un bez neviena mēģinājuma... Dzīvs viņš beigās palika, bet šitādā spriedzē, ziniet, kad vēl visi riņķī ir tādi pusslimi, vienam - kuņģis, otrs - saaukstējies...
Zieda: Bet jūs tikmēr cenšaties radīt skaistumu. Kas jums pašam saistās ar šo jēdzienu?
Malahovs: Balets tomēr ir skaistums. Tā ir skaistuma māksla. Visam, kas notiek uz skatuves, ir jāpatīk. Un ne tikai pašam. Pašam sev - tas ir otrkārt. Skatītājam tam ir jāpatīk. Protams, ka tā ir ārkārtīgi grūta nodarbošanās. Tu iznāc uz skatuves, un tam ir jābūt skaisti. Tas ir reizes piecdesmit studijā jāizmēģina - vai man tas piestāv vai nē, vai šis kostīms man labi izskatās vai nē. Ir daudz variantu, kā to visu pasniegt dejā. Baleta klasisko līniju skaistums, saprotiet, tam visam jābūt kā gravīrā iekaltam. Tu skaties spogulī, un vajag, lai tev pašam patīk tas, ko tu redzi.
Zieda: Jūsu kroņa lomas ir prinči. Presē jūs ir dēvējuši par pasaules skaistāko princi. Par viņiem, agrāk teica, mēdzot sapņot jaunas meitenes, saistot šo tēlu ar tādu kā vīrieša ideālu. Ko šajos prinčos ieliekat jūs pats?
Malahovs: Ziniet, prinči ir ļoti dažādi. Tas ir atkarīgs no tā, kādu baletu tu dejo. Daži prinči ir romantiskāki, daži dramatiskāki. Tas ir arī atkarīgs no baleta redakcijas. Vienā redakcijā tas princis ir gatavs “darbam un aizsardzībai”, citā viņš ir tāds melanholiskāks. Tas ir atkarīgs arī no iestudējuma, un pēc tam no dejotāja interpretācijas. Es taču arī esmu dzīvs cilvēks un nevaru iepriekš zināt, kādas emocijas man šodien būs. Tas viss ir atkarīgs “ot modi, ot pogodi”, - ko esmu ēdis, kā esmu pamodies, kā jūtos, vai spīd saule vai arī klimst melni mākoņi un līst. Un, protams, tas viss notiek arī uz skatuves. Pēkšņi tev ir ienācis prātā kaut kas jauns, un tev to ir gribējies pamēģināt. Un tu to dari. Pēc tam tu jautā: vai tas bija labi vai arī ne pārāk? Vai tas ir interesanti kustību un emociju ziņā? Kustības es veicu, protams, saskaņā ar horeogrāfiju, bet emocijas nāk no mana katrreizējā iekšējā stāvokļa. Princim nav jābūt koka cilvēciņam, kuram saka - tev ir jāstāv uz viens, divi, trīs, bet uz četri - jāpagriežas. Tu vari uz viens divi nostāties, bet uz trīs četri pagriezties, un tas arī vēl - kā tu pagriezies? Vai kā tu paskatījies? Kā tu roku pasniedzi? Kā tu pagāji sāņus? Tas viss ir atkarīgs no tevis paša, kā tu to jūti. Emocijās jau horeogrāfijas nav. Es nekad nevaru atkārtot vienu un to pašu no izrādes izrādē, pat ja man saka, ka tas bija ārkārtīgi izdevies žests vai kustība. Es neesmu robots. Uz princi ir jāskatās no dažādām pusēm. Kādam tas ļoti piestāv, kādam ne pārāk. Viņam viss ir, lai būtu princis, bet viņš vēl tas nav. Bet ir atkal tādi - cilvēks iznāk uz skatuves, un viņš jau ir princis. Un nevajag neko darīt, bet kad sāk darīt, to jau vairs nav iespējams skatīties. Saistīt skaistumu ar princi - tehniku, emocijas, tas ir ļoti smagi. Daži domā vispirms par tehniku, un tad pieliek tās emocijas klāt. Vai citi atkal domā par skaistumu - par to, kā viņi izskatās, un tad viņi neko vairs nevar savienot.
Zieda: Kā tas ir jums?
Malahovs: Es cenšos uzreiz izdarīt vairāk par 150 procentiem, lai tad, kad izeju uz skatuves, kaut 90 procentu izdotos. Skatuve vienalga noēd ārkārtīgi daudz. Tu izej un vispirms jau - nervi.
Zieda: Vai jums pēc visām iekarotajām lielajām pasaules skatuvēm nav jau radusies pārliecība par sevi?
Malahovs: Es uztraucos mežonīgi, viss sakāpj augšā līdz kaklam, un tev nav izejas. Pat ja es šo lomu esmu dejojis daudzas daudzas reizes. Vienalga, katru reizi, kad es dejoju, es jūtos tā, it kā darītu to pirmo reizi. Visus šos prinčus. Lai gan, nervi - tas ir normāli. Katram jau tas ir savādāk pirms izrādes sākuma, man ir tā. Es nervozēju un neko ar to nevaru padarīt. Bet tev jau nav atpakaļceļa, tu nevari pateikt - āāāāāāāā, viss, es eju projām. Uztraukums gan dejojot pamazām pāriet.
Zieda: Jūs esat cilvēks, kas nodarbojas ar skaistuma radīšanu. Sabiedrībā jau eksistē dažāda izpratne par to, kas ir skaistums. Ir tas, ko kultivē reklāmas industrija, masu saziņas līdzekļi, un vēl ir virkne individuālu piedāvājumu. Kas jūsu izpratnē ir vīrieša skaistums?
Malahovs: Es pats par sevi dzīvē esmu tāds maziņš, taču uz skatuves par mani saka - žēlīgais dievs, tu esi tik liels. Tu esi vienkārši milzis. Dzīvē ir vienas proporcijas, bet uz skatuves tās ir pavisam citas. Es nezinu, ko man īsti atbildēt, ja man jautā - kas manā izpratnē ir vīrieša skaistums? Ķermenis. Vīrieša ķermenis. Lai cilvēks būtu skaists, pat nav nepieciešams pārpumpēt muskuļus, nodarboties ar kultūrismu. Bet lai ķermenis būtu normāls, vesels. Strādājošs. Laikam jau katram ir atšķirīgs priekšstats par skaisto. Cilvēki, kuri grib otram patikt, viņi taču sevi kopj. Nomet svaru, iegūst slaidu vidukli. Vienam tas sanāk, citam atkal nē.
Zieda: Kad jūs domājat par skaistumu, jūs, pirmkārt, domājat par ķermeni?
Malahovs: (Ilgi klusē, tad sāk smieties.) Pirmkārt, ir jābūt smadzenēm tomēr. Nu, nezinu, seja. Pat ne seja. Tas ir grūti, ir jāskatās cilvēka visa kopējā forma. Tikai tādas atsevišķa ķermeņa daļas, tas ir grūti.
Zieda: Dejotāji, kas to skaistumu rada, aizvien runā par sāpēm. Kas ir sāpes pasaules skaistākā prinča gadījumā?
Malahovs: Es ar sāpēm dzīvoju. Tā ir maksa par skaistumu. Par darbu. Par to, ka es izeju uz skatuves un pilnībā atdodos. Pēc tam es ciešu. Ko nozīmē - ciešu? Man viss sāp. Ja kaut kas iziet no ritma - mugura, celis vai kāda locītava, es tam vairs nepievēršu uzmanību. Es laikam piederu pie citas paaudzes. Es nezināju, kas tas ir - sāpes, kas tas ir - saslimt un kas tas ir - izlaist nodarbību. Jaunākā paaudze, kurai kaut kas sāp, viņi uzreiz dodas pie ārsta. Viņi nespēj sāpes pārvarēt. Paliek grūti, un ar viņiem uzreiz ir cauri. Bet šai sāpju sienai ir jātiek cauri, tā ir jāizlauž, un kad tu tai tiec cauri, tad atveras otrā elpa. Bet tagad tie mākslinieki, kam kaut kas sāp, saka: ai, es labāk dieniņu pagulēšu un man būs labāk. Nē! Tieši otrādi. Ja tu vienu dienu izlaid, tad tev vajag divas dienas strādāt, lai atdabūtu bijušo formu. Protams, ka man pēc izrādes sāp kājas, un es sevi aplīmēju ar plāksteriem. Taču nākošajā dienā es neļauju nevienam nojaust, ka man kaut kas sāp. Es nāku strādāt, tas ir mans pienākums, tas ir mans darbs, ko es ļoti mīlu. Man taču ārpus šī darba nekā cita nav. Un man tas katru dienu sagādā arī baudu - nākt uz studiju un veikt vienas un tās pašas kustības. Tas arī ir skaistums, man patīk to darīt.
Zieda: Vai tagad, kad jūs neesat mēģinājumu zālē, bet sēžat un sniedzat interviju, tās sāpes arī visu laiku ir klāt?
Malahovs: Es jau tās nekur nevaru atstāt aiz durvīm. Lūk, šis pirksts man šodien sāp, locītava. Nezinu, vai neesmu to izsitis no vietas, sāp. Protams, ka sāp arī pēdas. Muskuļi. Vakar tik daudz lēkāju un pārnervozējos. Tagad esmu uzvilcis siltus zābaciņus, lai kājiņas būtu siltumā.
Zieda: No kurienes šis uzstādījums - iet sāpju sienai cauri, nevis doties pie ārsta - jums nāk? No Lielā teātra horeogrāfijas skolas, kas skaitās viena no pasaules labākajām, bet laikam taču arī nežēlīgākajām?
Malahovs: Protams, ka daudz kas ir atkarīgs no skolas. Bet arī no paša dejotāja. Kā viņš sevi saudzē, kā viņš sevi sagatavo darbam. Ir taču tik daudz dejotāju, kas ierodas divas minūtes pirms nodarbībām. No turienes arī visas šīs traumas ceļas. Kāpēc sāp locītavas, kāpēc daudzi ļoti agrā vecumā salūst, ar ceļiem, ar mugurām? Bet ja tu atnāc ātrāk, tu kārtīgi iesildies, izstaipi locekļus, vari pa to laiku drusku papļāpāt, apspriest kaut kādas tenkas vai jautājumus. Vienmēr būt mazliet agrāk, tas ir ļoti svarīgi. Tas ir tavās paša interesēs. Tā tu vari paildzināt savu eksistenci.
Zieda: Jūs jau vairākus gadus veidojat Berlīnes baleta repertuāru, apvienojot Viljama Forsaita un Mariusa Petipā rokrakstus, par kuriem klejo mīts, ka tas nav savienojams viena dejotāja ķermenī, jo šī modernā valoda lauž klasiski trenētos ķermeņus.
Malahovs: Arī Viljama Forsaita horeogrāfiju dejo mani dejotāji. Tas ir ļoti svarīgi - klasisko repertuāru savienot ar moderno, tas palīdz cilvēkiem atrast kaut ko jaunu. Ja es dejoju klasiku un pēc tam pāreju uz moderno, un pēc tam atpakaļ uz klasiku, ir radušās jaunas sajūtas. Muskuļi strādā citādi. Modernajā baletā cilvēks jau kustas pavisam citādi. Un kompānija nevar visu laiku dejot klasiku, jo no tā jau arī, atvainojos par izteicienu, var apvemties.
Zieda: No kā?
Malahovs: No ļoti ļoti daudz klasikas. Dejot tikai “Apburto princesi” vai “Zizeli” ir grūti. Gribas kaut ko jaunu, citādāk kustēties. Ja man ir tik jauna trupa, kāda man tā ir, man ir jādomā par viņiem. Nevar dejot tikai klasiku. Tāpēc jau daudzi cilvēki arī aizbrauc strādāt uz citurieni, viņi vienkārši grib pamēģināt kaut ko jaunu.
Zieda: Tātad, tas ir mīts, ja saka, ka tas lauž klasisko dejotāju ķermeņus?
Malahovs: Nē, protams ķermenis tiek lauzts, sāp pavisam citi muskuļi. Bet tas ir ļoti noderīgi. Tas jau nesaārda šos ķermeņus, bet palīdz. Un es vienmēr saku, ka klasiskais dejotājs var dejot moderno, bet ne otrādi. Jo skola ir cita.
Zieda: Maskavas baleta skolā jums esot šausmīgi sapņi rādījušies. No kā?
Malahovs: Vienam pašam desmit gadu vecumā nonākt internātā, kad mana mamma mani aizveda uz horeogrāfisko skolu Maskavā un tur atstāja - tas ir diezgan šausmīgi. Jo vajag visu darīt vienam - mācīties, rūpēties par sevi. Kad tu esi viens, tev ir vairāk jākoncentrējas. Un tad sāk šausmīgi sapņi rādīties. Es rakstīju mammai vēstules, ka nevaru sagaidīt to brīdi, kad atgriezīšos dzimtenē. Bet tas gan bija pirmajā gadā. Vēlāk, kad esi jau iegājis sistēmā, tad vairs negribējās braukt mājās. Man bija kļuvis interesanti. Man patika mācīties jaunus priekšmetus - mūzikas literatūru, grimu, baleta vēsturi, teātra vēsturi, estētiku, duetus, aktiermeistarību, raksturdejas, vēsturiskās dejas. Tie ir mācību priekšmeti, ko parastā skolā es nebūtu mācījies. Mans skolotājs Pjotrs Pestovs, kas ar mani strādāja arī ārpus nodarbībām, mūs mācīja mīlēt un saprast ne tikai baletu, bet arī literatūru, mākslu, mūziku.
Zieda: Līdz 18 gadu vecumam Maskavas baleta skolā nākas atprasīties, lai izietu pilsētā. Vai tā nebija pilnīgi mākslīga vide, norobežota no reālās dzīves?
Malahovs: Tas jau pēc tam. Līdz piektajai klasei tev vispār nav atļauts iziet vienam pašam bez audzinātāja. Bet pēc tam jau tev ir tiesības, sarunājot ar audzinātāju. Tu vari iziet uz stundu, aiziet uz veikalu. Tur tādus taloniņus izrakstīja, vajadzēja aiziet parakstīties.
Zieda: Vai tāda dzīve neizveido ļoti mākslīgu, no dzīves atrautu cilvēku?
Malahovs: Nē, man liekas, ka šāda dzīve cilvēku ļoti labi stimulē un organizē. Daudzi cilvēki, kas aug māmiņas paspārnē, izlaižas, bet, kad tu atnāc uz teātri, te ir izdzīvošanas sistēma. Te taču neskatās, kas tev ir mamma vai tētis. Ja tu esi strādātājs, un ar savu darbu vari pierādīt, tad - jā. Ja tu nevari sevi pierādīt, tevi uzreiz nobīdīs malā.
Zieda: Vai jums no Maskavas baleta skolas ir palikusi kāda mācība atmiņā, par kuru nācies domāt vairāk nekā par citām?
Malahovs: Kad tu kā desmitgadīgs cilvēks stāvi pie baleta stangas, atkārto vienas un tās pašas kustības, esi vienos sviedros, un skaties laukā pa logu - bet tur bērni pastaigājas, dauzās pa pļaviņu. Ķer taurenīšus, lasa puķītes. Bija tāds brīdis, kad es domāju - dieviņ mīļais, es metīšu šito pie malas un iešu kopā ar bērniem uz to pļaviņu. Grūti, ziniet, vairs nevaru koncentrēties. Tādā vecumā jau ir ļoti grūti sakoncentrēties, un spēka jau vairāk arī nav. Bet tad tevi kaut kāda doma apstādina un saka - tu zini, tev būs nākotne, tu būsi baleta mākslinieks. Bet kāda nākotne būs šiem bērniem? Tas ir mans Mežāža raksturs, kas man vienmēr iekšā runā - stāvi un strādā! Izsit ar savu ragu cauri sienai.
Zieda: Vai tiešām jūs tādās kategorijās domājāt desmit gadu vecumā?
Malahovs: Man tas bija tā. Gribējās visu pamest, es skatījos ārā pa logu un teicu sev - nē, stāvēt. Tu zini, kas tu būsi. Bet tu nezini - kas būs šie bērni?
Zieda: Kam vēl līdzās darbam jābūt, lai cilvēks būtu mākslā, turklāt - kā tas ir jūsu gadījumā - pirmais dejotājs?
Malahovs: Nē, nu ir jābūt fiziskām īpašībām, ķermeniskam potenciālam. Ir ļoti daudz faktoru.
Zieda: Bet kas ir izšķirošie, jūsuprāt?
Malahovs: Es gribēju būt baleta mākslinieks. Es nedomāju, ka es beigšu horeogrāfijas skolu un mani paņems klasiskajā baletā. Tā vienkārši notika. Es nekad nedomāju, ka es strādāšu Rietumos, ka man būs tik daudz zelta medaļu, Grand Prix un atzinības. Ka es būšu Berlīnes Valsts baleta direktors. Man bija tikai viens sapnis - būt dejotājam. Taču to, kā pēc tam izveidosies liktenis, to jau neviens nezina. Krievijā man bija pilnīgi viss, bet man gribējās vairāk. Man gribējās strādāt pasaules labākajās baleta kompānijās, strādāt par horeogrāfu. Man bija ļoti daudz ambīciju. Un toreiz tās aizvien bija situācijas, kad bija jāsāk no nulles un jāpierāda sevi. Ar darbu. Vēlāk tās durvis jau sāka atvērties viegli. Bet līdz tam aiz muguras taču aizvien bija cilvēki, kas tikai to vien gaidīja - nu, nu, uz priekšu, krīti! Skaidrs, ka bija šī situācija. Ziniet, cik daudz skaudīgu cilvēku bija?
Zieda: Jums aizvien nācies strādāt nelabvēlīgu cilvēku ielenkumā?
Malahovs: Ja tevi uzaicina par galveno solistu, un tur, tajā teātrī, ir cilvēki, kas mēģina tikt uz augšu no kordebaleta, protams, ka viņi skatās uz tevi un domā: ā, ir atnācis kaut kāds Malahovs. Kas viņš vispār tāds ir? Skaidrs, ka tas ir grūti. Skaudīgu runu ir daudz - nu, paskatīsimies, ko tad nu viņš mums parādīs. Bet tad, kad es parādīju, cilvēki neko vairs nevarēja teikt.
Viena lieta ir būt viesim, otra, ja tevi uzaicina par galveno solistu. Skaidrs, ka tu nogriez skābekli citiem vadošajiem solistiem. Par tevi interesējas, bet jūs - pagaidiet. Cilvēkiem, kas ir sākuši no kordebaleta, izsitušies līdz solistiem, un tad ierodas tāds Malahovs, un viņiem saka - ziniet, dejos Malahovs, bet jūs būsiet otrajā sastāvā. Kā tad reaģēs šie dejotāji, ja kaut kāds jauns cilvēks ir atnācis un uzreiz nostājas viņiem priekšā? Skaidrs, ka attieksme ir tāda. Tas ir normāli. Un tas tā ir visur.
Zieda: Kā tad jūs tiekat ar to galā? Mēģinat vienkārši neredzēt, ka citiem Malahovs ir problēma?
Malahovs: Tas viss bija agrāk, tagad tā vairs nav. Bet, kad tu pirmoreiz ierodies, protams, ka uz tevi skatās - kas tu tāds esi? Bet uz to nedrīkst nekādā veidā reaģēt un atbildēt ar to pašu. Tev sev ir jāpasaka, ka tu esi labāks par visiem, un vienalga, lai kādiem netīriem vārdiem tevi aplej, ir sevi jāpierāda. Darbos. Es vienmēr gāju uz treniņzāli, nevēru savu muti nemaz vaļā un strādāju, strādāju, strādāju. Lai tie cilvēki saka sliktu par tevi, tu esi atnācis strādāt. Parādīt mākslas skaistumu. Viss.
Zieda: Vai jūs atceraties savu pirmo baleta uznācienu?
Malahovs: Jā, tas bija Krivojrogas kultūras pilī, kur es dejoju bērnu baleta pulciņā. Mans pirmais iznāciens publikas priekšā bija “Sienāzī un spārē”. Es dejoju, lēkāju un kādā vietā nokritu. Un viss... Es domāju, ka manai karjerai ir beigas. Ziniet, kā bērnam liekas? Ja tu esi vienreiz nokritis, tevi nekad vairs uz skatuves neizlaidīs.
Zieda: Vai pēc tam jums ir nācies uz skatuves nokrist?
Malahovs: Nē. Nē, nē, nē. (Piedauzapie galda.) Mēģinājumos tā ir gadījies, bet izrādēs nē.
Zieda: Vai par ko tādu vispār dejotājs domā?
Malahovs: Nē. Bet tā notiek.
Zieda: Berlīnē jūs dejojat Borisa Eifmana baletā Čaikovski. Šī izrāde ir iestudēta arī pie mums Latvijā. Tas ir darbs, kurā Eifmans analizē arī mākslinieka homoseksualitāti kā traģisku problēmu viņa laika sabiedrības kontekstā. Tiesa, ja atskatās uz aizgājušās vasaras ekscesiem kā Rīgā, tā Maskavā praida aktivitāšu laikā, nekas jau šajās sabiedrībās nav mainījies arī pēc gadsimta.
Malahovs: Jā, es par to arī esmu dzirdējis.
Zieda: Vai jūs to uzlūkojat kā problēmu?
Malahovs: Rietumos viss ir vienkāršāks un atklātāks. Tur vari būt jebkas. Tas viss ir saistīts ar mentalitāti. Krievijā to tā neuztver, bet Rietumos pret to ir normāla attieksme. Daudzi ģeniāli cilvēki jau ļoti pārdzīvoja savu homoseksualitāti un tā atklāti runāt neviens negribēja. Ir kaut kādas grāmatas, kurās rakstīts, ka Čaikovskis bija homoseksuāls, bet Krievijā to noliedz. Bet nevajag liktenī ielūkoties pārāk dziļi iekšā. Skatieties uz cilvēku, kāds viņš ir. Tas ir ģeniāls cilvēks, nevajag viņu izjaukt pa sastāvdaļām. Nevajag iedziļināties viņa personiskajā dzīvē. Saprotiet, ir personiskā dzīve un ir iekšējā personiskā dzīve, un tur nevajag rakt. Jo, kad cilvēki sāk tur rakties, viņi to iznīcina.
Zieda: Bet izrādē jau jūs ar to nodarbojaties, ka mēģināt ielūkoties dziļāk.
Malahovs: Bet, protams. Eifmans taču ir atklāts cilvēks, viņš un tāpat cilvēki Rietumos, mēs to uztveram normāli, bet Krievijā tas uzreiz ir būūū! Homoseksuālisms, vīriešu ķermeņu pieskārieni viens otram, tas jau ir slikti. Bet ja sieviešu ar sieviešu? Tas arī būs slikti? Bet vīriešu ar sieviešu - tas būs normāli! Tas ir atkarīgs no cilvēka, kā viņam ir iekārtotas smadzenes. Krievu mentalitāte šajā ziņā ir smaga. Var to mīlēt vai nē, bet vajag attiekties pret to normāli.
Zieda: Jūs domājat, ka tā ir krievu mentalitāte, kas tur runā?
Malahovs: Ziniet, ja kāds dara kaut ko jaunu, kāpēc tas uzreiz ir jānoraida? Vajag paskatīties vienreiz, vajag paskatīties otrreiz, trešoreiz. Katram cilvēkam ir savs viedoklis, nevajag pierakstīt kritiķu viedokļus cilvēku viedokļiem. Vajag pašam paskatīties. Varbūt tev tas patīk.
Zieda: Jūs esat kulta figūra Japānā, šajā zemē pat tiek ražots dejotāju apģērbs “Malahovs”.
Malahovs: Jā, tas ir šis apģērbs, kas man šobrīd ir mugurā. Silts un ērts dejotāja darbam. Es ļoti mīlu Japānu, esmu tur bijis septiņdesmit astoņas reizes. Mazliet varu arī runāt japāņu valodā. Man ļoti patīk pavasaris Japānā, tad, kad tur zied ķirši un firziķi. Un, ziniet, pat tas karstais laiks, kas tur sākas jūlijā. Kad tu izej ārā no teātra, tas āra gaiss pilnīgi ietriecas ķermenī. Japānā ir ļoti liels gaisa mitrums, un tas ļoti patīk maniem muskuļiem, locītavām un ādai. Tās sajūtas ir pilnīgi fiziskā līmenī - ārkārtīgi īpatnējas un ļoti patīkamas. Man arī ļoti patīk japāņu virtuve. Tā ir ne tikai ļoti garšīga, bet ir arī viegla un veselīga. Japāna ir izņēmuma zeme, jo tur es ēdu pat gaļu, viņi to gatavo tā, ka tā burtiski kūst mutē. Kā saldējums.
Zieda: Citkārt jūs disciplinējat sevi ar diētām? Vai viens no mītiem, ka dejotāji gandrīz neko neēd, atbilst realitātei?
Malahovs: Nē. Galvenais ir ievērot mēru un nepārēsties. Un nevajag arī izvēlēties grūti sagremojamus ēdienus. Es dodu priekšroku zivīm, salātiem, bet vispār es ēdu visu, kas man garšo. Ja man otrā dienā nav izrādes, es varu apēst arī asinsdesu. Bet enerģijai pilnīgi pietiek arī ar tēju un šokolādi. Tas ir tiešām pārbaudīts un darbojas.
Zieda: Vai ir kādas atmiņas, kas atšķiras no citām jūsu uzstāšanās reizēm Japānā?
Malahovs: Tas bija deviņdesmito gadu sākumā, šķiet, 1993. gadā. Mēs uzstājāmies vienā turnejā kopā ar Maiju Pļisecku. Viņa dejoja Aisedoru Dunkani. Šo izrādi Moriss Bežārs bija speciāli veidojis viņai, un tā beidzas ar dejotājas nāvi. Aisedoras garā šalle ieķeras mašīnas ritenī un savijas nāvējošā cilpā. Es dejoju pats savu programmu, un mums nebija paredzēts kopā uzstāties ar Maiju Pļisecku. Bet viņa atnāca pie manis un teica: “Zini, tev būs mani jānožņaudz uz skatuves ar to šalli, citādi es dejot neiešu.” Un tā es kļuvu par melno ēnu, kas aizķēra Maijas garo, balto šalli žņaudzošā tvērienā.
Bet, ziniet, man tiešām patīk būt un dejot Japānā, jo skatītāji šeit ir tik ārkārtīgi jauki. Viņi ne tikai aplaudē ar lielu sajūsmu, bet arī sagaida mani pēc izrādes ar autogrāfu blociņiem un mazām dāvaniņām. Un viņi ir tik bezgala priecīgi.
Zieda: Agrāk motivācija darbam jums bija vēlme iekarot lielākās pasaules skatuves. Kas jums ir motivācija tagad?
Malahovs: Tagad es no tā gūstu patiku - no darba, no dejošanas, no skaistuma. Protams, ka tagad es vairs nedomāju - kas es būšu. Es zinu, kas es jau esmu, un es no tā gūstu baudu, es tajā visā peldu, kad dejoju. Ziniet, tie grafiki jau ir ļoti blīvi, no rīta mēģinājums, vakarā izrāde, svētdienas vakarā tu dejo, un pirmdienas rītā atkal ir mēģinājums. It kā jau, ja tu tā padomā, grūti. Bet tas nav grūti, ir tikai jābūt gatavam darīt.
Esi labs, mjau
Mūzikas mērnieks no Normandijas
Mana deja – tā nav beigusies