Rakstīšanā, rīcībā, spēlē, iespējams, domāšanā, žurnāla veidošanā, ļoti vienkāršojot, ir divas taktikas: atklātā un aizklātā. Atklātā, piemēram, ir rakstīt, uzreiz lasītājam pasakot priekšā, kam jāpievērš uzmanība, kādu rakstīšanas paņēmienu rakstošais izvēlējies, kādi secinājumi būtu jāizdara u.tml. Žurnālā bieži šādu funkciju uzņemas apakšvirsraksti, rubrikas, materiālu secība, kā arī sirsnīga, lasītājiem draudzīga redaktora sleja. “Šī ir tikai filma, nevis īstenība,” varētu atklāti teikt režisors, kurš pats līdz ar kameru parādās savas filmas kadros. Aizklātajā versijā nākas minēt, kas ar teikto domāts, bieži vien šim centienam atmetot ar roku; kaitināt var kā viens, tā otrs piegājiens.

Uzskatot par vajadzīgu šajā RL numurā publicēt Larisas Makfārkvāras pamatīgo aprakstu par [vidējam lasītājam nepazīstamo] filozofu Dereku Pārfitu (nupat mirušo), RL beidzot spēlē atklātām kārtīm. No dažādus rakstus un intervijas apkopojoša izdevuma, kurā grūti nojaust kritērijus, kas redaktoriem liek izvēlēties to vai citu materiālu, izlīdusi filozofa āža kāja. Vēl vairāk, jautājums, kurš visu mūžu nodarbinājis angļu filozofu, acīmredzami ir jautājums, kurš nodarbina arī pašus RL veidotājus. Tas ir jautājums par personas patību jeb, kā to sauc jaunākā filozofijā un plašās tautas masās, identitāti. “Identitāte”, protams, ir samērā jauns modes vārds, ko bieži lieto, īpaši runājot par tautām un valstīm, nespējot atbildēt, kas ar šo jēdzienu tiek saprasts. Bēdīgi slavenajā konstitūcijas preambulā apgalvojot, ka “Latvijas identitāti” cita starpā veido “latviskā dzīvesziņa”, izteikuma autori var tikai paļauties uz aptuvenu nojausmu par to, kas ir “identitāte”, un pamatot to ar aptuvenu mājienu uz noslēpumaino “latvisko dzīvesziņu”.

Par nožēlošanu (bet varbūt – par laimi), katrs, kurš aizdomājas pats par sevi kā kaut ko vienreizēju, neatkārtojamu un atšķirīgu no visa un visiem, atrodas tādā pašā aptuvenības miglā kā jebkurš, kurš cenšas aprakstīt jau pastāvošo. Dereks Pārfits uzskata (uzskatīja), ka skaidrāka atbilde uz jautājumu par sevi pašu (skaidrības labad šādu jautājumu var uzdot galēji naivi: “Kas es esmu?”) jeb savu identitāti varētu piespiest “mainīt savus priekšstatus par to, kas mums būtu jādara” – tāpēc šādas atbildes Pārfits sauc par “svarīgām”. Savā atbildē Pārfits kā taustoties virzās prom no sevis apzināšanās savā ķermenī, no sevis kā īpašas, vieliskas, garīgas, reālas būtnes, atrodot jaunu elku “morāles patiesībās” un citos cilvēkos, kuru pagātne un nākotne viņu tagad ļoti nodarbina. (“Mani mazāk nodarbina paša dzīves atlikums, bet vairāk – citu cilvēku dzīve.”)

_{Es pazīstu tikai vienu filozofu (varbūt tādēļ, ka zinu vien nedaudzus), kurš, tiekot galā ar pirmajiem šķitumiem par sevi, spēja neiekrist jaunā ilūzijā par to, kas ir. Jū}s, protams, smiesities, bet tas patiešām ir Pjatigorskis. Būdams galēji uzmanīgs pret, iespējams, pēdējo atbrīvošanās ienaidnieku – “savu domu” –, Aleksandrs Moisejevičs 2009. gada 24. janvārī formulēja savu Cēlo Baiļu principu: “Viņam nepārtraukti jāatrodas bailēs, ka viņš nomirs, nespējot vai nepaspējot apzināties savu domu par sevi kā par šai domai svešu ārēju objektu un apzināties pašu šo domu kā svešu visiem saviem kādreizējiem un tagadējiem objektiem, bet pirmām kārtām viņam pašam.”