Par īsto draudzību

Francijas tiesa atzinusi, ka Facebook draugi nav īsti draugi.

Meduza.io, 7. janvārī

1967. gadā PSRS kinoteātros sāka radīt mākslas filmu “Vertikāle” par alpīnistiem. Šajā filmā skan arī Vladimira Visocka “Dziesma par draugu”. Ja nav saprotams, vai draugs labs vai slikts, autors iesaka ņemt viņu līdzi kalnos, lai drauga īstais raksturs pilnībā izpaustos. Recepte ir laba, bet sociālo tīklu draugu laikmetā grūti īstenojama – kaut gan, ja padomam sekotu, alpīnisms tikai plauktu.

Filozofi par “īstu” un “ne tik īstu” draudzību sprieduši gadsimtiem ilgi – par dažādiem draudzības veidiem rakstīja jau Aristotelis “Nikomaha ētikā”. Nesenais Francijas Kasācijas tiesas nolēmums parāda, ka arī juristiem dažkārt ir jādomā par šo jautājumu. Tiesa atzinusi, ka draudzības uzaicinājuma pieņemšana sociālajos tīklos automātiski nenozīmē, ka cilvēki kļūst par īstiem draugiem, jo komunikācija šajos tīklos atšķiras no draudzīgām attiecībām tradicionālā nozīmē. Līdz ar to draudzība internetā pati par sevi vēl neliecina par objektivitātes trūkumu, ja viens “draugs” izskata cita “drauga” lietu. Jābūt vēl kaut kam, lai varētu runāt par ieinteresētību lietas iznākumā.

Interesanti, ka tiesām dažkārt ir jāvērtē ne vien virtuāla “draudzība”, bet arī atteikšanās no tās. Piemēram, kādā lietā ASV tiesnesis lietas izskatīšanas gaitā nosūtīja lietas dalībniecei uzaicinājumu “draudzēties”. Viņa šo uzaicinājumu noraidīja, bet lietas izskatīšanas gaitā paziņoja par atteikšanos no tiesneša – ar pamatojumu, ka aiz atriebības par “draudzības” noraidīšanu tiesnesis varētu kļūt neobjektīvs. Augstākstāvošā tiesa atzina, ka atteikšanās no tiesneša šajā situācijā ir pamatota.

Kāpēc tiesneša draudzība – gan sociālajos tīklos, gan ārpus tiem – ir jāvērtē? Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver tiesības uz tiesas objektivitāti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē atzinusi, ka objektivitātei piemīt gan subjektīvs, gan objektīvs aspekts. Vērtējot subjektīvo aspektu, tiesneša objektivitāte tiek pēc noklusējuma pieņemta, kamēr nav pierādīts pretējais – piemēram, fiksēts, ka tiesnesis lietas izskatīšanas laikā naidīgi izturas pret vienu no pusēm. Taču objektīvais aspekts ir ne mazāk svarīgs: novērotājam no malas jāredz, ka tiesnesis ir objektīvs. Pats tiesnesis var būt pārliecināts, ka spēj objektīvi izskatīt sava drauga lietu, bet saprātīgs novērotājs no malas par to noteikti šaubīsies. Taču demokrātiskā iekārtā ir svarīgi, lai visa sabiedrība uzticētos tiesu varai.

Protams, tiesnesis nevar dzīvot atrauti no sabiedrības. Jebkuram tiesnesim, jo īpaši mazā valstī, ir kolēģi juristi, kursabiedri un citi paziņas, ar kuriem var iznākt satikties tiesas zālē – kā ar pusēm vai ar pušu pārstāvjiem. Ne vienmēr tas nozīmē, ka objektivitāte būs apdraudēta, jo attiecības var būt vairāk vai mazāk personiskas. Tas pats attiecas uz “draugiem” sociālajos tīklos: viens var būt īsts draugs, ar kuru tiesnesis regulāri tiekas, cits – bijušais kursabiedrs, pasniedzējs vai students, ar kuru komunikācija nenotiek nemaz. Tomēr novērotājam no malas šāda “draudzība” šķitīs aizdomīga. Tāpēc jau 2010. gadā Latvijas Tiesnešu ētikas komisija sniedza skaidrojumu par ētikas normu pielietojumu attiecībā uz tiesnesi kā sociālo tīklu lietotāju. Komisijas redzējumā dalība sociālajā tīklā kā tāda nav aizliegta. Taču būtu ieteicams izvairīties no tādas “draudzības”, kas aprobežojas tikai ar uzaicinājuma apstiprināšanu, īpaši gadījumos, kad ar personu, kuras virtuālā draudzība tikusi apstiprināta, var iznākt sastapties, pildot amata pienākumus. Ja tiesnesis nolemj tomēr uzturēt virtuālo “draudzību”, vēlams par to informēt, izskaidrojot procesa dalībniekiem tiesības atteikties no tiesneša. Bet, ja draudzībai tomēr ir tuvu un personisku attiecību raksturs, tiesnesim būtu pašam sevi jāatstata no pienākumu veikšanas attiecībā uz draugu.

Pēc minētā skaidrojuma sniegšanas Latvijā jau ir bijušas lietas, kurās tiesnesim pieteikts noraidījums sakarā ar virtuālo “draudzību” – ar dažādiem rezultātiem. Taču plašāku rezonansi izpelnījās lietas, kurās minēti fakti par tiesnešu personiskajām attiecībām ar pusēm vai to pārstāvjiem. Tiesnešu ētikas komisija skaidroja, ka tiesnesis var apmeklēt kolēģa advokāta dzimšanas dienas svinības, ja nav pierādījumu tam, ka tiesnesis būtu bijis saistīts ar šo advokātu konkrētu lietu izskatīšanā vai ka pret tiesnesi izrādītā viesmīlība “pārsniedz parasti sagaidāmo”. Taču, piemēram, advokātu birojam piederošas automašīnas lietošana nav pieļaujama pat tad, ja minētā biroja advokāts ir tiesneses dzīvesbiedrs.

Nav šaubu, ka Tiesnešu ētikas komisijai darba pietiks arī turpmāk. Jau šogad žurnālistiem kļuva zināms, ka viens no Augstākās tiesas tiesnešiem un kāds advokāts esot draugi (un ne tikai virtuāli), turklāt minētais tiesnesis piedalījies vairāku tādu lietu izskatīšanā, kurās advokāts bijis puses pārstāvis vai tikušas skartas advokāta intereses. Pats tiesnesis šo draudzību gan noliedz. Grūti paredzēt lietas iznākumu, taču Augstākās tiesas komunikācija par šo lietu varētu būt bijusi veiksmīgāka – piemēram, nevilcināties ar skaidrojuma pieprasīšanu, kā arī neuzsvērt, ka lietas tiek skatītas koleģiāli (jo, pat ja tikai viens no trim tiesnešiem ir neobjektīvs, tas var ietekmēt lietas iznākumu). Tiesnesis drīkst kāpt kalnos ar draugu gan reāli, gan virtuāli. Bet, ja draugs ir īsts, ar viņu jātiekas tikai ārpus tiesas zāles. Citādi cieš visas tiesu varas reputācija.

[Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks, taču šis komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.]