Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jo pārstājot būt PSRS pilsonis, es nepārstāju būt krievu dzejnieks. Es ticu, ka atgriezīšos: ķermeniski vai uz papīra. Es gribu ticēt, ka gan tā, gan tā. Cilvēki jau vairs nav tajā vecumā, kad taisnība bija stiprākajam. Jo pasaulē ir pārāk daudz vājo. Vienīgā taisnība ir labajam. No ļaunuma, no naida, no dusmām — lai arī tās sauktu par taisnīgām — nevienam nekļūst labāk. Mēs visi esam notiesāti uz vienu un to pašu — uz nāvi. Nomiršu es, kas raksta šīs rindas, nomirsiet Jūs, kas tās lasa. Paliks mūsu darbi, taču arī tie iznīks. Tādēļ neviens nedrīkst traucēt darīt otram viņa darbu. Eksistēšanas apstākļi jau tāpat ir pārāk smagi, lai tos vēl sarežģītu.
Ceru, Jūs sapratīsiet mani pareizi, sapratīsiet, par ko es lūdzu. Es lūdzu iespēju arī turpmāk pastāvēt krievu literatūrā, krievu zemē. Es domāju, ka nekādi neesmu vainīgs savas Dzimtenes priekšā. Tieši otrādi, domāju, ka daudz kur man ir taisnība. Es nezinu, kāda būs Jūsu atbilde uz manu lūgumu un vai tā vispār būs. Žēl, ka neuzrakstīju Jums agrāk, tagad arī laika vairs nav. Tomēr man Jums jāsaka, ka vienalga, pat ja manai tautai nav vajadzīgs mans ķermenis, mana dvēsele tai vēl noderēs.