Ģeogrāfijas atriebība

“Cilvēki un idejas ietekmē notikumu gaitu, taču tos noteic ģeogrāfija - turklāt mūsdienās šis princips ir spēkā vairāk nekā jebkad, un, lai saprastu, kādi konflikti mūs vēl tikai sagaida, laiks notraust putekļu kārtu Viktorijas laika domātājiem, kuri fizisko pasauli pazina vislabāk," ievadot šā raksta pirmpublikāciju, rakstīja žurnāls Foreign Policy.

Šis ir ceļvedis pa pasaules ģeogrāfisko karti, vienlaikus arī īsa rokasgrāmata turpmākās konfliktu fāzes prognozēšanai, ko piedāvā amerikāņu žurnālists, kurš apceļojis teju vai visus zemeslodes nostūrus.

Kad pirms 20. gadiem eiforijas pārņemtie vācieši nojauca Berlīnes mūri, tas simbolizēja ko krietni vairāk, nekā tikai patvaļīgi nospraustas barjeras pārvarēšanu. Šis notikums iezīmēja jauna domāšanas veida cikla sākumu - tendenci uzlūkot jebkādu sašķeltību, ģeogrāfisku vai citādu, kā pārvaramu, izmantot apzīmējumus “reālisms” un “pragmatisms” vienīgi nievājošā intonācijā un piesaukt pārmaiņus vai nu Jesajas Berlina humānismu vai vēsturisko Minhenes piekāpšanos Hitleram, lai attaisnotu starptautisko spēku iejaukšanos dažādās situācijās. Tā nu izrādās, ka 90. gadu bruņotais liberālisms un demokrātijas izplatīšanu sludinošais neokonservatīvisms patiesībā lolojuši vienus un tos pašus universālisma centienus. Taču nelaimīgā kārtā tajās reizēs, kad bailes no jaunas Minhenes izprovocē pārspīlētu reakciju, iznākums ir Vjetnama - vai, kā tas ir patlaban, Irāka.

Tā nu ir sācies reālisma reabilitācijas process, un līdz ar to - jau gluži cits domāšanas cikls. Apzīmējums “reālists” šodien ir cieņas apliecinājums, bet “neokonservatīvists” - nicinājuma zīme. Vjetnamas analoģija aizēnojusi atmiņas par Minheni. Tomass Hobss, kurš cildināja bailes kā morāla labuma avotu un par galveno draudu civilizācijai uzskatīja anarhiju, tagad pastūmis malā Jesaju Berlinu, ieņemot pašreizējā domāšanas cikla galvenā filozofa vietu. Patlaban uzmanības centrā atrodas ne tik daudz universālie ideāli, bet specifiskais un atšķirīgais visās jomās, sākot ar etniskajām īpatnībām un beidzot ar kultūrām un reliģijām. Tos, kuri uz šīm atšķirībām norādīja jau pirms desmit gadiem, toreiz apņirdza kā “fatālistus” un “deterministus”. Tagad viņi - nu jau “pragmatiķi” - izpelnās aplausus. Un tieši šī ir pēdējo pārdesmit gadu svarīgākā atziņa: pasaulē ir krietni ļaunākas lietas par galēju tirāniju, un Irākas gadījumā mēs paši esam izsaukuši tās pār savu galvu. To es saku, nenoliedzot, ka savulaik pats atbalstīju šo karu.

Tagad nu, dūšīgi pārmācīti, mēs visi esam kļuvuši par reālistiem. Vismaz tā mums pašiem labpatīk domāt. Taču reālisms nozīmē vairāk nekā vienkārši vērsties pret karu Irākā, no savām šodienas pozīcijām lieliski redzot, ka tas ievirzījies nelāgā gultnē. Reālisms nozīmē saskatīt, ka starptautiskās attiecības nosaka krietni bēdīgāka un ierobežotāka realitāte nekā tā, kas diktē iekšzemes politiku. Tas nozīmē - vērtēt kārtību augstāk par brīvību, jo pēdējā iegūst jebkādu nozīmi vienīgi tad, kad iedibināta pirmā. Tas nozīmē galveno uzmanību veltīt tam, kas cilvēci sašķeļ, nevis tam, kas to vieno, kā sludina globalizācijas virspriesteri. Īsi sakot, reālisms nozīmē atzīt un pieņemt tos nekontrolējamos spēkus, kas tur grožos cilvēku uzvedību - kultūru, tradīcijas, vēsturi, tās drūmās kaislību straumes, kas plūst turpat zem plānās civilizācijas kārtiņas. Tas pamudina uzdot, pēc reālistu domām, pašu svarīgāko ārpolitikas jautājumu: kurš ar kuru ko var atļauties? Un no visām nepatīkamajām patiesībām, kurās sakņojas reālisms, pati skarbākā, neērtākā un determinētākā ir ģeogrāfija.

Var sacīt, ka nesenā reālisma atgriešanās būtībā ir ģeogrāfijas atriebība šī vārda visvecmodīgākajā izpratnē. Astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā, pirms politoloģija kļuva par akadēmisku disciplīnu, ģeogrāfija bija godā turēta, kaut arī ne vienmēr formālos rāmjos iekļaujama zinātne, kas par politiku, kultūru un ekonomiku bieži runāja, atsaucoties uz ģeogrāfiskā reljefa karti. Tādējādi Viktorijas un Edvarda laikmetos par pirmās pakāpes realitāti uzskatīja kalnus un cilvēkus, kuri tajos uzauguši; idejām, lai cik iedvesmojošas tās būtu, allaž tika atvēlēta otrā vieta.

Un tomēr - pieņemt ģeogrāfiju nebūt nenozīmē atzīt to par nepielūdzamu spēku, pret kuru cilvēce ir bezspēcīga. Drīzāk varētu teikt, ka tā nosprauž zināmas robežas cilvēka izvēles brīvībai, piejaucot tai devu pieticīgas samierināšanās. Mūsu laikos tas ir svarīgāk nekā jebkad - globalizācija ne tuvu nepārvelk svītru ģeogrāfijas nozīmei, bet, tieši otrādi, to pastiprina. Masu komunikācijas līdzekļu sistēmas un ekonomiskā integrācija novājina daudzas valstis, paverot skatam īstu Hobsa pasauli, ko veido atsevišķi nelieli, nepakļāvīgi reģioni. Tajos savas pozīcijas nostiprina lokāli etniski un reliģiski identitātes avoti; tie sakņojas konkrētos apvidos, tāpēc vislabāk ir skaidrojami ar ģeogrāfiskām atsaucēm. Tāpat kā tektonisko plātņu lūzuma līnijas noteic zemestrīces, tā arī mūsu politiskajai nākotnei līdzīga ģeogrāfiskā loģika diktē konfliktus un nestabilitāti. Pašreizējās ekonomiskās krīzes sētie nemieri, novājinot sabiedriskās iekārtas un citus cilvēces produktus, vēl vairāk pastiprinās ģeogrāfijas lomu - dabiskas izcelsmes robežas kļūs par vienīgo iegrožojošo faktoru zemes virsū. Tālab arī mums no jauna jāpievēršas kartei, īpaši reģioniem, ko es dēvēju par Eirāzijas “sadrupuma zonām”. Mums no jauna jāuzklausa domātāji, kuri pasaules ainavu pazina vislabāk. Un mums jāpapildina viņu teorijas, pielāgojot tās mūsu laiku - ģeogrāfijas atriebības - apstākļiem. Ja vēlaties izprast ģeogrāfijas dziļākās atziņas, jāvēršas pie domātājiem, kuru vārdi vien liek justies visnotaļ neomulīgi mūsdienu liberālajiem humānistiem - pie autoriem, kuri uzskatīja, ka karte nosaka gandrīz visu, atstājot visai maz vietas cilvēka darbības ietekmei.

Viens no šādiem vīriem ir franču vēsturnieks Fernāns Brodels, kurš 1949. gadā izdeva darbu ar nosaukumu “Vidusjūra un Vidusjūras pasaule Filipa II laikā”. Izbrīvējot vēsturē vietu demogrāfijai un pašai dabai, Brodels palīdzēja ģeogrāfijai atgūt tās īsteno vietu. Viņa
izklāstā pastāvīgi apkārtējās vides spēki liek veidoties noturīgām vēsturiskām tendencēm, kas savukārt nosaka politiskus notikumus un reģionālus karus. Piemēram, Brodela izpratnē senajiem grieķiem un romiešiem par saviem iekarojumiem vajadzēja pateikties Vidusjūras piekrastes trūcīgajai un nestabilajai augsnei un mainīgajam, bieži ļoti sausajam klimatam. Citiem vārdiem, domājot, ka paši lemjam savu likteni, mēs vienkārši sevi maldinām. Lai izprastu pašreizējās klimata maiņas radītās problēmas - polāro jūru sasilšanu un dabas resursu, piemēram, naftas un ūdens krājumu izsīkšanu, mums jāatgriežas pie Brodela principa: vēsturiski notikumi jāskaidro ar apkārtējās vides procesiem. Tāpat mums no jauna jāizvērtē stratēģija, ko sludināja Alfrēds Teijers Meians, ASV flotes kapteinis un darba “Jūras spēku ietekme uz vēsturi, 1660-1783” autors. Meians, kurš jūru uztvēra kā civilizācijas lielo koplietošanas telpu, uzskatīja, ka flote vienmēr spēlējusi izšķirošu lomu pasaules politiskajās cīņās. Tieši Meians 1902. gadā pirmo reizi lietoja terminu “Tuvie Austrumi”, lai apzīmētu stratēģiski tik nozīmīgo apgabalu starp Arābiju un Indiju. Meians uzskatīja, ka Indijas un Klusais okeāns ir tā ass, ap kuru griežas pasaules ģeopolitiskais liktenis - kontrole pār šiem ūdeņiem ļautu jebkurai jūras lielvalstij projicēt savu varu visā Eirāzijas piekrastē un tādējādi ietekmēt politiskos notikumus pat dziļi Vidusāzijas viducī. Meiana domāšana palīdz izskaidrot, kāpēc Indijas okeāns būs ģeopolitiskās sāncensības centrā arī 21. gadsimtā - un kāpēc viņa grāmatas patlaban tik populāras ķīniešu un indiešu stratēģijas ekspertu aprindās.

Līdzīgi Meianam, arī holandiešu izcelsmes amerikāņu stratēģis Nikolass Spikmans Indijas un Klusā okeāna piekrastes uzskatīja par atslēgu ietekmei visā Eirāzijā un par dabiskiem līdzekļiem, kas ļautu iegrožot Krievijas varu kontinenta sauszemes teritorijā. Neilgi pirms savas nāves 1943. gadā, laikā, kad Savienotās Valstis karoja ar Japānu, Spikmans pareģoja gaidāmo Ķīnas uzplaukumu un tā loģiskās sekas - ka amerikāņiem nāksies nostāties Japānas pusē. Tāpat, vēl laikā, kad Savienotās Valstis cīnījās par Eiropas atbrīvošanu, Spikmans brīdināja, ka vienotā Eiropas lielvara, kas izveidosies pēc kara, ar laiku kļūs Savienotajām Valstīm neizdevīga. Lūk, ģeogrāfiskā determinisma tālredzības paraugs. 

Tomēr šķiet, ka vislabāk ģeogrāfijas atriebību spēs izskaidrot pats mūsdienu ģeopolitikas tēvs, sers Halfords Džons Makinders, kurš slavens nevis ar grāmatām, bet gan ar vienu pašu rakstu “Vēstures ģeogrāfiskā ass”, kam pamatā likta 1904. gadā Londonas Karaliskajā Ģeogrāfu apvienībā nolasītā lekcija. Makindera darbs ir īsts ģeogrāfijas disciplīnas arhetips, un tā tematu lieliski definējis pats autors: “Ierosmes avots ir cilvēks, nevis daba, taču kontrole lielā mērā ir dabas ziņā.”

Makindera tēze ir šāda: Krievija, Austrumeiropa un Vidusāzija ir ass, ap kuru griežas pasaules impērijas liktenis. To no visām pusēm ielenc četri Eirāzijas plašumu “marginālie” reģioni, kas, nebūt ne nejauši, atbilst četrām lielajām pasaules reliģijām - Makinderam arī ticība nav nekas vairāk kā ģeogrāfiska funkcija. Divi no šiem apvidiem ir “musonu zemes”; viens atrodas austrumos un iziet uz Kluso okeānu; te mīt budisms. Otrs - dienvidos - robežojas ar Indijas okeānu; tās ir hinduisma mājas. Trešais marginālais reģions ir Eiropa, ko rietumos apskalo Atlantijas okeāns; tā ir kristietības teritorija. Taču visnestabilākais no šiem četriem marginālajiem reģioniem ir Tuvie Austrumi, islāma mājoklis, kam ‘Āfrikas tuvums laupījis veldzi” un kas lielākoties “reti apdzīvots” (proti, 1904. gadā).

Makindera darbs veltīts Eirāzijas ģeogrāfiskajai kartei un notikumiem, kas uz tās fona norisinājušies 20. gadsimta rītausmā; jau pirmais teikums kalpo par priekšvēstnesi apcerējuma plašajam vērienam: “Kaut kad attālā nākotnē, kad vēsturnieki atskatīsies uz dažiem pēdējiem gadsimtiem, ko mēs patlaban aizvadām, un paraudzīsies uz tiem laika distances perspektīvā, kā mēs tagad skatāmies uz senās Ēģiptes dinastijām, pilnīgi iespējams, ka pēdējos 400 gadus viņi aprakstīs kā Kolumba ēru un teiks, ka tai pienācis gals neilgi pēc 1900. gada.”

Makinders paskaidro, ka viduslaiku kristīgā pasaule bijusi “iesprostota šaurā reģionā un ārēju barbarisku spēku apdraudēta”, bet Kolumba ēra - Atklājumu laikmets - piedzīvojis Eiropas izplešanos pāri okeānam, sasniedzot jaunus krastus. Tā nu 19. un 20. gadsimta mijā “mums atkal nāksies saskarties ar noslēgtu politisko sistēmu”, un šoreiz - “pasaules mērogā”: “Jebkura sociālo spēku eksplozija nevis izkliedēsies apkārtējā nezināmas telpas un barbariska haosa apgabalā, bet [turpmāk] asi atbalsosies no vistālākajiem zemeslodes nostūriem, rezultātā sašķaidot pasaules politiskā un ekonomiskā organisma vājākos elementus.” Saskatot to, ka Eiropas impērijām vairs nav telpas, kur izplesties vēl tālāk, tādēļ visas to sadursmes pārvēršas par globāliem konfliktiem, Makinders, kaut arī neskaidri, tomēr paredzēja abu pasaules karu mērogus.

Eiropas attīstība Makindera skatījumā ir “pakārtota” Āzijas vēsturei, jo, pēc viņa domām, Eiropas civilizācija veidojusies kā rezultāts cīņai ar Āzijas tautu iebrukumiem. Viņš raksta, ka Eiropa kļuvusi par pašreizējo kultūras fenomenu tikai pateicoties savai ģeogrāfijai - tā ir sarežģīta kalnu, ieleju un pussalu mozaīka, kam ziemeļos un rietumos robežas nosprauž okeāni, dienvidos - jūras un Sahāras tuksnesis, bet austrumos jāmērojas ar bezgalīgajiem, draudīgajiem Krievijas līdzenumiem. Šajā noslēgtajā ainavā cits pēc cita ieplūda iekarotāji no Āzijas - klejotāji no kailajām stepēm. No franku, gotu un Romas provinču iemītnieku savienības cīņā pret šiem iebrucējiem veidojās mūsdienu Francijas pamati. Arī citas Eiropas lielvaras dzima vai vismaz nobrieda un rūdījās līdzīgā veidā - sadursmēs ar Āzijas nomadu tautām. Tieši ziņas par it kā notikušajiem seldžuku pāridarījumiem kristiešu svētceļniekiem Jeruzalemē, šķiet, noveda pie krusta kariem, kurus Makinders uzskata par Eiropas kolektīvās jauno laiku vēstures aizsākumu.

Tikām Krievija, lai arī meža plašumu pasargāta no daža laba sirojoša karapūļa, 13. gadsimtā tomēr kļuva par mongoļu Zelta ordas upuri. Iebrucēji nogalināja lielu daļu iedzīvotāju un pārvērta Krieviju. Lielākā daļa Eiropas ar tāda mēroga postījumiem nebija saskārusies, tāpēc tai bija iespēja izveidoties par pasaules politisko “vadības kabīni”, tupretim Krievijai iespēja piedalīties vispārējā Eiropas Renesansē bija lielā mērā liegta. Krievija, spilgti izteikta sauszemes impērija ar vājām barjerām pret iebrucējiem, uz mūžu ielāgoja, ko nozīmē tikt brutāli iekarotai. Iznākumā to uz visiem laikiem pārņēma uzmācīga kāre paplašināt un nosargāt savu teritoriju.

Makinders raksta, ka Kolumba laikmeta svarīgākie atklājumi tikai piešķīruši vēl lielāku spēku nepielūdzamajiem ģeogrāfijas faktiem. Viduslaikos Eiropas tautas bija lielākoties saistītas pie sauszemes; taču, kad tika atklāts jūras ceļš uz Indiju apkārt Labās Cerības ragam, eiropiešiem pēkšņi pavērās iespēja piekļūt visai Dienvidāzijas piekrastei, nemaz nerunājot par stratēģiski svarīgajiem atklājumiem Jaunajā pasaulē.

Makinders mums stāsta, ka laikā, kad rietumeiropieši “piepildīja okeānu ar savām flotēm”, Krievija tikpat iespaidīgos mērogos pletās plašumā uz sauszemes, “iznākot no [...] ziemeļu mežiem”, lai pārvaldītu stepi ar saviem kazakiem, ielaužoties Sibīrijā un nosūtot zemniekus apsēt dienvidrietumu stepes ar kviešiem.Tas bija sens stāsts: Eiropa pret Krieviju, liberāla jūras valsts (kā Atēnas vai Venēcija) pret reakcionāru sauszemes spēku (kā Sparta vai Prūsija) - jūra, līdztekus kosmopolītisma ietekmei, par ko jāpateicas iespējai piekļūt tālām ostām, garantē arī to neaizskaramo robežu drošību, kas nepieciešama, lai varētu iesakņoties demokrātija.

Makinders atzīmē, ka tvaika dzinēja ieviešana un Suecas kanāla izbūvēšana 19. gadsimtā krietni palielināja Eiropas jūras spēku manevrēšanas spējas Eirāzijas dienvidu piekrastē, turklāt tieši tajā laikā, kad kontinenta vidienē tādu pašu lomu sāka spēlēt dzelzceļi. Tā nu iezīmējās cīņa par kundzību Eirāzijā, un to Makinders formulē sekojošā tēzē: “Vai gan, iepazīstoties ar šo īso pārskatu par vēstures plašākajām straumēm, nekļūst acīmredzama zināmu ģeogrāfisko attiecību noturība? Vai gan pasaules politikas ass reģions nav tie Eirāzijas plašumi, kas nav sasniedzami ar kuģiem, bet sendienās bijuši atvērti nomadu jātnieku pulkiem un mūsu laikos tiks drīzumā noklāti dzelzceļu tīkliem?”

Krievija tagad spēlēja to pašu iekarotāja lomu, kas savulaik piederēja mongoļiem, kuri klauvēja pie Eirāzijas nomales reģionu vārtiem un bieži tajos arī ielauzās, jo, kā raksta Makinders: “Ģeogrāfiskie lielumi šajā vienādojumā ir vieglāk izmērāmi un daudz nemainīgāki nekā cilvēciskie.” Lai nu paliek cari un 1904. gadā vēl nepiedzīvotie komisāri; salīdzinājumā ar ģeogrāfijas dziļākajiem tektoniskajiem spēkiem, tie ir tikai sīkumi.

Makindera determinisms mūs sagatavoja Padomju Savienības uzplaukumam un tās plašajai ietekmes zonai 20. gadsimta otrajā pusē, kā arī abiem pasaules kariem, kas tika izcīnīti pirms tam. Galu galā, kā atzīmē vēsturnieks Pols Kenedijs, šie konflikti bija cīņa par tiem pašiem Makindera “marginālajiem” reģioniem - no Austrumeiropas līdz Himalajiem un vēl aiz tiem. Arī Aukstā kara savaldīšanas stratēģija lielā mērā paļāvās uz piekrastes militārajām bāzēm visā plašākajā Tuvo Austrumu reģionā un Indijas okeāna tuvumā. Nevar noliegt, ka ASV militārā klātbūtne Afganistānā un Irākā, kā arī pašreizējās domstarpības ar Krieviju Vidusāzijas un Kaukāza politiskās nākotnes jautājumā vēl vairāk apstiprinājušas Makindera tēzi. Sava raksta pēdējā rindkopā Makinders pat uzbur nākotnes ainu, kurā Ķīna, iekarojusi vairākas teritorijas “ass apgabalā”, kļūst par dominējošo ģeopolitisko spēku pasaulē. Pievērsiet uzmanību tam, kā šajos laikos, kad Krievijas politiskā kontrole pār tās austrumu nomalēm prasa no tās lielu piepūli, ķīniešu migranti tīri demogrāfiskā ceļā piesaka tiesības uz zināmiem Sibīrijas apgabaliem. Nav grūti pieļaut, ka Makinderam jau atkal varētu būt taisnība.

Pāri šai gadsimta aizai ģeogrāfiskā determinisma gudrā mācība pie mums nonākusi neskarta tāpēc, ka atzīst: pašas nopietnākās kaujas cilvēce izcīna ne jau par idejām, bet gan par kontroli pār teritoriju - konkrētāk, Eirāzijas vidieni un piekrasti. Protams, idejām ir liela nozīme, turklāt arī tās izplatās ģeogrāfiski. Un tomēr, to, kur iesakņojas konkrētas idejas, noteic zināma ģeogrāfiska loģika. Komunistiskā Austrumeiropa, Mongolija, Ķīna un Ziemeļkoreja - tās visas robežojās ar vareno sauszemes lielvaru, ko sauca par Padomju Savienību. Klasiskais fašisms bija galvenokārt Eiropai raksturīga parādība. Un liberālisms pašas dziļākās saknes laida Savienotajās Valstīs un Lielbritānijā - tās abas savā dziļākajā būtībā ir salu valstis un jūras lielvaras. Šāds determinisms itin viegli var izraisīt stipru nepatiku, tomēr to grūti atspēkot.

Lai noskaidrotu, kādā virzienā trpmāk vedīs ideju cīņas, Makindera mācība jāpielāgo mūsu laikiem. Galu galā, Makinders nevarēja paredzēt, kā vesels pārmaiņu gadsimts ietekmēs ģeogrāfijas nozīmi mūsdienu pasaulē - kādā mērā tas to vairos. Taču ir kāds autors, kuram tas izdevies - tas ir Jēlas universitātes profesors Pols Brekens, kurš 1999. gadā publicēja darbu “Uguns austrumos”. Brekens zīmē konceptuālu Eiropas karti, ko raksturo laika un attāluma lomas sabrukums un tukšuma aizpildīšanās tendence. Šī ideja liek viņam pasludināt, ka iestājusies “telpas krīze”. Pagātnē trūcīgi apdzīvoti ģeogrāfiski plašumi kalpoja kā drošības mehānisms. Taču tā nebūt vairs nav, apgalvo Brekens, jo, tukšajai vietai arvien straujāk sarūkot, paši “zemeslodes ierobežotie apmēri” kļūst par nestabilitāti veicinošu spēku.

Viens no spēkiem, kas Eirāzijas kartei liek sarukt, ir tehnoloģija, īpaši tās militārie pielietojumi un arvien lielākā vara, ko tā ieliek atsevišķu valstu rokās. Aukstā kara agrīnajās dienās Āzijas valstu militārie spēki bija lielākoties smagnēji bruņoti veidojumi, kuru galvenais uzdevums bija nācijas saliedēšana. Tie bija vērsti uz valsts iekšpusi. Taču uzkrājoties nacionālajai bagātībai un izplatoties datoru revolūcijai, Āzijas bruņotie spēki, no naftas bagātajiem Tuvajiem Austrumiem līdz Klusā okeāna “tīģerekonomikām”, attīstīja pilnvērtīgus militāri civilus postindustriālus kompleksus, kuru rīcībā bija raķetes, šķiedru optika un satelīttelefoni. Šīs valstis kļuva arī ciešāk saistītas militārā ziņā, un šis apstāklis ļāva to bruņotajiem spēkiem vērst savu uzmanību uz ārpusi, pievērst to citām valstīm. Eirāzijas ģeogrāfija tagad vairs nebija drošības spilvens - tā bija kļuvusi par cietumu, no kura nav iespējams izlauzties.

Tagad no Izraēlas līdz Ziemeļkorejai stiepjas, runājot Brekena vārdiem, “nepārrauta valstu josla”, kurā būvē ballistiskās raķetes un iznīcināšanas līdzekļu arsenālus. Šo valstu rīcībā esošo raķešu darbības rādiusu karte rāda virkni savstarpēji pārklātu apļu: nepietiek ar to, ka neviens vairs nav drošs - tagad gluži iedomājama šķiet 1914. gada stila ķēdes reakcija, kas noved pie plašāka kara. “Raķešu un masu iznīcināšanas līdzekļu izplatība Āzijā spēlē to pašu lomu, ko brīvā pieeja sešu patronu magazīnu revolveriem veco laiku Amerikas Mežonīgajos Rietumos,” raksta Brekens - tā ir lēts un nāvējošs spēks, kas padara valstis vienlīdzīgas. Otrs ģeogrāfijas atriebības dzinējspēks ir iedzīvotāju skaita pieaugums, kas Eirāzijas karti padara vēl klaustrofobiskāku. 90. gados daudzi intelektuāļi uzskatīja 18. gadsimta filozofu Tomasu Maltusu par pārlieku deterministiski noskaņotu domātāju, jo viņš uz cilvēci raudzījās kā uz sugu, kas reaģē uz savu fizisko vidi, nevis kā uz autonomu indivīdu kopumu. Taču gadi rit, pārtikas un enerģijas cenas pasaulē svārstās, un Maltuss iekaro arvien lielāku cieņu. Pastaigājot pa Karači vai Gazas graustu rajoniem, kuru sienas no apkārtējās pasaules šķir lielu skaitu niknuma pilnu “lumpenticīgo” (lielākoties jaunus vīriešus), nav grūti šajā ainā saskatīt Maltusa pareģoto konfliktu par trūcīgajiem resursiem. Tajos trīsdesmit gados, kopš strādāju par korespondentu Tuvajos Austrumos, šis reģions manu acu priekšā no laucinieku kopienas attīstījies par pārapdzīvotu megapilsētu valstību. Turpmāko divdesmit gadu laikā arābu pasaules iedzīvotāju skaits gandrīz divkāršosies, bet pazemes ūdeņu krājumi tikmēr turpinās sarukt.

Šādā Eirāzijā ar lielpilsētu plašumiem, savstarpēji draudīgiem raķešu darbības rādiusiem un sensāciju kāriem masu medijiem mājos pastāvīgi saniknoti ļaužu pūļi, kuru dusmas baros baumas, kas gaismas ātrumā ceļos no vienas Trešās pasaules megapoles uz nākamo. Tāpēc mums diezgan daudz nāksies dzirdēt ne tikai par Maltusu, bet arī par Eliasu Kaneti, 20. gadsimta filozofu, kurš rakstīja par pūļa psiholoģiju - fenomenu, kam raksturīga lielas cilvēku masas atteikšanās no savas individualitātes par labu kādam reibinošam kolektīvajam simbolam. Tieši Eirāzijas pilsētās pūļa psiholoģija ģeopolitiski izpaudīsies visspēcīgāk. Diemžēl idejas patiešām ir svarīgas. Un tieši vērojamā ģeogrāfiskā sablīvēšanās bīstamām ideoloģijām piedāvās ideālu augsni un lielisku izplatību.

Viss minētais prasa ieviest nopietnus labojumus Makindera ģeopolitikas teorijā. Eirāzijas kartei sarūkot un piepildoties ar cilvēkiem, tā ne tikai iznīcina reģionu studijās mākslīgi ieviestos apgabalus, bet izdzēš arī Makindera novilkto līniju, ar kuru viņš Eirāziju iedalījis konkrētās “ass” un “marginālajās” zonās. Ķīnas un Ziemeļkorejas militārā palīdzība Irānai var pamudināt Izraēlu sākt karadarbību. ASV aviācija var uzbrukt Afganistānas vidienei no Djego Garsijas - salas, kas atrodas Indijas okeāna vidū. Ķīniešu un indiešu flotes var projicēt militāru spēku no Adenas līča uz Dienvidķīnas jūru - tālu ārpus saviem reģioniem, visā piekrastes apvidū. Īsi sakot, pretēji Makindera mācībai, Eirāzija pārkārtojusies, kļūstot par organisku veselumu.

Kartes jaunā viengabalainība uzskatāmi vērojama Pakistānas pierobežas pilsētā Gvadarā. Tur, Indijas okeāna krastā, netālu no Irānas robežas, ķīnieši uzbūvējuši fantastisku jaunu dziļūdens ostu. Zemes cenas strauji ceļas, un nu par šo pagaidām vēl miegaino zvejnieku pilsētiņu jau runā kā par nākamo Dubaiju, kas kādudien ar cauruļvadu, supertankkuģu un Malakas šauruma palīdzību savienos Vidusāzijas pilsētas ar uzplaukstošajām vidusšķiras labklājības saliņām Indijā un Ķīnā.

Ķīnieši plāno attīstīt arī citas Indijas okeāna ostas, lai pa cauruļvadiem varētu nogādāt naftu taisnā ceļā uz Ķīnas rietumiem un vidieni, iespējams, vienlaikus būvējot arī kanālu pāri Kra zemesšaurumam Taizemē. Indieši, bīstoties, ka ķīnieši viņus varētu pārspēt, ķērušies pie savu kara ostu paplašināšanas un cenšas nostiprināt sakarus ar Irānu un Birmu, kur Indijas un Ķīnas konkurence būs vissīvākā.

Šie arvien ciešākie sakari pakāpeniski pārvērš Tuvos Austrumus, Vidusāziju un Indijas un Kluso okeānu par vienotu veselumu, kurā šaurais un neaizsargātais Malakas šaurums kļūs par 20.  gadsimta Fuldas koridoru. Tādējādi musulmanisko Tuvo Austrumu un musulmaniskās Indonēzijas likteņi kļūst nesaraujami saistīti. Taču svarīgākas ir ģeogrāfiskās, nevis reliģiskās saites.

Jaunā Eirāzijas karte - kompaktāka, ciešāk integrēta un pieblīvētāka - būs vēl nestabilāka, nekā savulaik domāja Makinders. Centrus un nomales zonas (šie apzīmējumi uzvedina uz domām par sadalītām teritorijām) tagad nomainīs virkne iekšējo un ārējo kodolu, kas ar masu politikas un kopīgas paranojas palīdzību sakausēti vienā veselumā.

Liela Eirāzijas daļa ar laiku kļūs tikpat klaustrofobiska kā Izraēla un palestīniešu teritorijas - ģeogrāfija diktēs visu, neatstājot nekādas manevra iespējas. Lai gan cionisms uzskatāmi demonstrē, cik liels spēks ir idejām, izraēliešu un palestīniešu cīņa par zemi ir galēja ģeogrāfiskā determinisma piemērs. Tāda nākotne sagaida arī visu Eirāziju.

Valstu spēja kontrolēt notikumu gaitu ievērojami mazināsies, dažos gadījumos - tiks iznīcināta pavisam. Mākslīgās robežas sabruks un izirs, savā vietā atstājot vienīgi upes, tuksnešus, kalnus un citus paliekošus ģeogrāfiskus faktus. Iespējams, ka ainavas fiziskie elementi ir vienīgie uzticamie padomdevēji, kas palīdzēs izprast nākotnes konfliktu vaibstus. Tāpat kā Zemes garozā ir plaisas, kas izraisa fizisku nestabilitāti, tā arī Eirāzijā ir atsevišķi apvidi, kuros pastāv daudz lielāki konflikta draudi nekā citur. Šīs “sadrupuma zonas” draud iebrukt, uzsprāgt vai, labākajā gadījumā, noturas nedrošā līdzsvarā. Nav nekā pārsteidzoša, ka šie apgabali meklējami tieši minētajā Eirāzijas iekšējā kodolā -paplašinātajos Tuvajos Austrumos, šajā milzu starpstacijā starp Vidusjūras pasauli un Indijas subkontinentu, kas jūtīgi reaģē uz jebkuru būtisku spēku pārbīdi pasaules politikā.

Makindera skatījumā šis bija pats nestabilākais zemeslodes reģions. Un tomēr, rakstot savu darbu laikmetā pirms naftas vadu un ballistisko raķešu ēras, viņš to gan uzskatīja par dabiski svārstīgu ģeogrāfiskā izpratnē, taču otršķirīgu svarīguma ziņā. Pagājis vesels tehnoloģiskā progresa un demogrāfiskā sprādziena gadsimts; paplašinātie Tuvie Austrumi šajā laikā nav kļuvuši mazāk nestabili, toties iekarojuši dauz būtiskāku lomu; tagad Eirāzijai draud iespēja izirt tieši kādā no vairākām paplašināto Tuvo Austrumu sadrupuma zonām.

Viena no šādām sadrupuma zonām ir Indijas subkontinents. Tā stingrās ģeogrāfiskās robežas ziemeļos iezīmē Himalaji, austrumos - Birmas džungļi, bet rietumos, ne gluži tik asi, Inda. Varētu teikt, ka rietumu virzienā robeža iedalās trīs posmos: vispirms Indas upe, tad nepakļāvīgās klintis un kanjoni, kas aizved līdz Vidusāzijas kailajiem tuksnešiem, puštunu cilšu mājvietai, un, visbeidzot, sniega mantijas piesegtie Hindukuša granīta masīvi, kas pāršķeļ uz pusēm Afganistānas teritoriju. Pateicoties tam, ka šie ģeogrāfiskie šķēršļi nesakrīt ar oficiālajām robežām, kā arī tam, ka tikpat kā neviens no Indijas kaimiņiem nav normāli funkcionējoša valsts, subkontinenta pašreizējo politisko iedalījumu nevajadzētu uzskatīt par kaut ko negrozāmu. Tas skaidri redzams, ja pastaigā gar kādu no šīm sauszemes robežām vai to tuvumā; mana pieredze liecina, ka visvājākās ir oficiālās robežas: parasti tie ir vienkārši rindā salikti galdi, uz kuriem īgni birokrāti pārbauda jūsu bagāžu. Īpaši jau Afganistānā - tur vienīgā šī vārda cienīgā robeža ir Hindukušs, un tas liek man domāt, ka vēl mūsu dzīves laikā šī noteiktā ģeopolitiskā iedalījuma ilūzija Pakistānā un Afganistānas dienvidaustrumos var izirt un skaidri nedefinētu elementu formā atgriezties plašākas Indijas sastāvā.

Nepālas valdība tik tikko spēj kontrolēt valsts lauku rajonus, kuros mīt 85 procenti šīs zemes iedzīvotāju. Neraugoties uz augstkalnu valsts auru, ko tai piešķir Himalaji, gandrīz puse Nepālas iedzīvotāju mājo drēgnajā un mitrajā zemienē pie slikti apsargātās robežas ar Indiju. Caurbraucēja acīm šis reģions liekas daudzējādā ziņā grūti atšķirams no Gangas līdzenuma. Ja maoistiem, kuri Nepālā patlaban pie varas, neizdosies vairot valsts spēkus, tā var gluži vienkārši izirt.

Tieši tas pats, pat vēl lielākā mērā, attiecas uz Bangladešu. Šīs valsts rīcībā nav nekādu ģeogrāfisku aizsargbarjeru. Savā nesenajā braucienā pa šo reģionu es pa autobusa logu abās robežas pusēs vēroju to pašu pilnīgi plakano ainavu - tie paši ūdenī slīgstošie rīsa lauki, tie paši brikšņi. Robežpunkti ir dezorganizēti un pussagruvuši veidojumi. Reģiona politikas viesuļvētru, islāma ekstrēmistu un pašas dabas spēku iespaidā šis mākslīgi veidotais plankums Indijas subkontinenta kartē var piedzīvot jaunas pārvērtības. Tāpat kā Pakistānas gadījumā, neviena no līdzšinējām Bangladešas valdībām, ne militārām, ne pilsoniskām, nav funkcionējusi kaut vai puslīdz ciešamā līmenī. Miljoniem bēgļu no Bangladešas jau nelegāli šķērsojuši robežu ar Indiju. Šī zeme ar saviem 150 miljoniem iedzīvotāju (tas ir vairāk nekā Krievijā), kas sablīvējušies nelielā jūras līmeņa zemes gabalā, ciestu no visnelielākajām klimata svārstībām - nemaz nerunājot par globālās sasilšanas izraisītajām pārmaiņām. Bangladešas ģeogrāfisko apstākļu dēļ desmitiem miljonu tās iedzīvotāju var nonākt sālsūdens plūdu varā; šādā situācijā būtu nepieciešama vēl nepiedzīvota humānās palīdzības kampaņa, bet procesa gaitā valsts kā tāda varētu sabrukt.

Protams, pats ļaunākais murgs visā subkontinentā ir situācija Pakistānā; tas, ka šī valsts nespēj normāli funkcionēt, ir tiešas sekas jebkādas ģeogrāfiskās loģikas trūkumam tās teritoriālajā izvietojumā. Indai vajadzētu kalpot kā sava veida robežai, taču Pakistāna izpletusies abos upes krastos - turpretim auglīgo un dzīvības pilno Pendžabas līdzenumu uz pusēm pāršķeļ Indijas un Pakistānas robeža. Vienīgi Tara tuksnesis un purvi, kas atrodas uz dienvidiem no tā, pilda dabiskas robežas funkcijas, nošķirot Indiju no Pakistānas. Lai gan tās ir grūti pārvaramas barjeras, tomēr nepietiekamas, lai saturētu kopā valsti, ko veido ļoti dažādas, ģeogrāfiski sakņotas etniskās grupas - pendžabi, sindi, beludži un puštuni -, kurām islāms izrādījies nepietiekami spēcīga līme, lai noturētu tās kopā. Visas pārējās etniskās grupas Pakistānā ienīst pendžabus un viņu kontrolēto armiju, gluži tāpat, kā bijušās Dienvidslāvijas etniskās grupas savulaik ienīda serbus un viņu kontrolēto armiju. Vienīgais attaisnojums Pakistānas eksistencei ir tas, ka šī valsts it kā kalpojot par mājām Indijas subkontinenta musulmaņiem; tomēr 154 miljoni islāmticīgo (un tas ir gandrīz tikpat, cik viss Pakistānas iedzīvotāju skaits) dzīvo viņpus robežai - Indijā.

Rietumos Pakistānas ziemeļrietumu pierobežas provinces klintis un kanjoni, kas iezīmē robežu ar Afganistānu, ir visai caurlaidīga šķēršļu josla. Esmu daudzkārt šķērsojis Pakistānas un Afganistānas robežu, bet ne reizi - likumā paredzētajā ceļā. Patiesībā abas valstis ir nedalāmas. Abās pusēs robežai dzīvo puštuni. Platā josla starp Hindukuša kalniem un Indas upi būtībā ir Puštunistāna - suverēna ģeopolitiska vienība, kas dzimtu, ja pašreizējā Pakistāna izirtu. Tas savukārt novestu pie Afganistānas sašķelšanās.

Taliban dziļākajā būtībā nav nekas vairāk par jaunāko puštunu nacionālisma inkarnāciju. Liela daļa no pēdējā laika kaujām Afganistānā norisinās Puštunistānas teritorijā - Afganistānas dienvidu un austrumu apgabalos un Pakistānas cilšu apvidos. Afganistānas ziemeļu rajoni, viņpus Hindukuša grēdām, pieredzējuši krietni mazāk karadarbības un šobrīd lielāko uzmanību velta ekonomikas atjaunošanai un ciešākiem sakariem ar bijušajām padomju Vidusāzijas republikām - kuras apdzīvo tās pašas etniskās grupas, kas mājo Ziemeļafganistānā. Šī nu ir īsta Makindera pasaule, kalnu un vīru valstība, kurā ģeogrāfijas fakti ik dienu nodemonstrē savu spēku - par sarūgtinājumu ASV vadītajiem bruņotajiem spēkiem un Indijai, kuras liktenis un robežas arī liktas uz spēles notikumos, kas norisinās seštūkstoš metru augsto Hindukuša grēdu apkārtnē.

Vēl viena sadrupuma zona ir Arābijas pussala. Plašā teritorija, ko pārvalda Saūdu karaliskā ģimene, kļuvusi teju vai par sinonīmu visai Arābijai, gluži tāpat, kā ar vārdu “Indija” mēdz apzīmēt visu subkontinentu. Taču, atšķirībā no viscaur blīvi apdzīvotās Indijas, Saūda Arābija ir ģeogrāfiski miglains tuksneša oāžu tīkls; citu no citas tās šķir milzīgas tuksnesīgi sausas joslas. Saūda Arābijas vienotībai būtiski svarīgas ir automaģistrāles un vietējās aviolīnijas. Indija kā valsts balstīta uz demokrātijas un reliģiskā plurālisma idejām; Saūda Arābijas pamatā likta lojalitāte vienai dzimtai. Tomēr Indiju no visām pusēm ielenc problemātiski ģeogrāfiski veidojumi un disfunkcionālas valstis, turpretim Saūda Arābijas robežas ziemeļos izgaist nekaitīgā tuksnesī, bet austrumos un dienvidaustrumos tās piesedz robustas, labi pārvaldītas un pašpietiekamas šeihu valstiņas.

Taču ir rajons, kurā Saūda Arābija ir tiešām viegli ievainojama un kurā Arābijas sadrupuma zonas īpatnības izpaužas visspēcīgāk - tā ir blīvi apdzīvotā Jemena, kas atrodas uz dienvidiem no Saūda Arābijas. Lai gan Jemenas teritorija pielīdzināma tikai ceturtajai daļai no Saūda Arābijas sauszemes platības, abu valstu iedzīvotāju skaits ir gandrīz vienāds; tā nu tik nozīmīgais Arābijas pussalas demogrāfiskais kodols iespiests tās kalnainajā dienvidrietumu stūrī, kur plašas bazalta plakankalnes ieskauj jau kopš seniem laikiem blīvi apdzīvotu oāžu tīklu. Ne turki, ne briti Jemenu tā īsti nekad nav pārvaldījuši, tāpēc arī aiz sevis nav atstājuši tādas spēcīgas birokrātiskas institūcijas, kādas mantojušas citas bijušās kolonijas.

Pirms dažiem gadiem man nācās pabūt uz Saūda Arābijas un Jemenas robežas; pie tās drūzmējās pikapi, pilni ar bruņotiem jauniem vīriešiem - tā vai cita šeiha uzticamajiem kaujiniekiem.

Jemenas valdības klātbūtne uz robežas bija praktiski nemanāma. No dubļu ķieģeļiem uzmūrēta cietokšņa siena slēpa dumpīgo šeihu nometnes; dažu rīcībā bija pat sava artilērija. Aplēses par iespējamo Jemenā pieejamo ieroču daudzumu ir pretrunīgas, taču skaidrs ir viens - jebkurš jemenietis, kurš vēlas ieroci, pie tā var itin viegli tikt. Tajā pašā laikā gruntsūdens krājumu Jemenā pietiks ne vairāk kā vienai vai divām paaudzēm.

Nekad neaizmirsīšu, ko man reiz Jemenas galvaspilsētā Sanā pateica kāds amerikāņu militārais eksperts: “Terorisms ir uzņēmējdarbība, un Jemenas gadījumā mums darīšana ar vairāk nekā divdesmit miljoniem agresīvu, komerciāli domājošu un labi bruņotu cilvēku, kuri turklāt ir ļoti strādīgi, salīdzinot ar saviem kaimiņiem Saūda Arābijā. Viņiem pieder nākotne, un tas Saūdu valdībai Rijādā iedzen nāves bailes.” Tas, kāda būs pārapdzīvotās, ciltīs sašķeltās Jemenas nākotne, lielā mērā noteiks, kas sagaida Saūda Arābiju. Un tam ir vistiešākais sakars ar ģeogrāfiju, nevis ar idejām.

Tā saucamais Auglīgais pusmēness, iespraucies starp Vidusjūru un Irānas plakankalni, ir vēl viena no pasaules sadrupuma zonām. Šī reģiona valstis - Jordānija, Libāna, Sīrija un Irāka - ir miglaini ģeogrāfiski apzīmējumi, kas līdz 20. gadsimtam izteica visai maz. Ja nodzēšam no kartes visas oficiālās līnijas, mūsu priekšā paliek ar primitīviem triepieniem pavirši iezīmēti sunnītu un šiītu kopienu puduri, kas ir lielākoties pilnīgā pretrunā ar valstu robežām. Šo teritoriju iekšienē tikpat kā nekādas kontroles nav Libānas un Irākas oficiālajām varas struktūrām; Sīrijā vara ir despotiska un pašos pamatos nestabila, bet Jordānijā - racionāla, toties spiesta darboties klusa aplenkuma stāvoklī. (Jordānija kā valsts vispār pastāv tikai tādēļ, lai kalpotu par buferi citiem arābu režīmiem, kuri baidītos no sauszemes robežas ar Izraēlu.) Var teikt, ka visu Levanti kopumā raksturo noguruši autoritāri režīmi un neefektīvas demokrātijas.

Neviena no visām Auglīgā pusmēness ģeogrāfiski neloģiskajām valstīm šajā ziņā nevar pārspēt Irāku. Sadama Huseina tirānija, neapstrīdami pati ļaunākā visā arābu pasaulē, jau pašos pamatos bija ģeogrāfijas uzspiesta: sākot no pirmā militārā apvērsuma 1958. gadā, ikvienam nākamajam Irākas diktatoram vajadzēja likt lietā vēl briesmīgākas represijas nekā iepriekšējam, lai kaut vai vienkārši saturētu kopā valsti, kurai nav dabisku robežu un kurā tā vien virmo dažādu etnisko grupu un sektu konfliktējošās dziņas. Kalni, kas šķir Kurdistānu no pārējās Irākas, un fakts, ka Mezopotāmijas līdzenumu divās daļās pārdalījuši sunnīti (centrā) un šiīti (dienvidos), Irākas stabilitātei var izrādīties svarīgāki nekā ilgas pēc demokrātijas ideāliem. Ja demokrātija jau vistuvākajā laikā neizdzīs veselīgas un stipras institucionālas saknes, šīs zemes ģeogrāfija, visticamāk, novedīs atpakaļ pie tirānijas vai anarhijas.

Beidzamā sadrupuma zona ir Persijas kodols, kas stiepjas no Kaspijas jūras Irānas ziemeļos līdz Persijas līcim tās dienvidos. Gandrīz visas lielākās Tuvo Austrumu naftas un dabas gāzes atradnes meklējamas šajā reģionā. Tāpat kā kravas kuģu jūras ceļi uz visām pasaules malām atzarojas no Persijas līča, tā cauruļvadi savieno Kaspijas reģionu ar Vidusjūru, Melno jūru, Ķīnu un Indijas okeānu. Vienīgā valsts, kuras teritorija daļēji pārklājas ar abiem enerģijas ražošanas apvidiem, ir Irāna, kā to darbā “Stratēģiskā ģeogrāfija un pārmaiņas Tuvajos Austrumos” norāda Džefrijs Kemps un Roberts Harkavijs. Persijas līcī atrodas 55 % no pasaules jēlnaftas rezervēm, un Irāna kontrolē visu līci, no Šatelarabas upes pie pašas Irākas robežas līdz Hormūsas šaurumam dienvidaustrumos - 1317 jūras jūdžu garu krasta līniju ar neskaitāmiem līcīšiem, jomām un salām, kas piedāvā daudz brīnišķīgu vietu, kur slēpt tankkuģu taranēšanai paredzētas ātrlaivas.