Gloria mundi

“Apgalvojums, ka Al Qaida ir lielāks drauds cilvēcei pat par nacismu un staļinismu, ir pierādījums tam, ko Hičenss dēvē par “veidu, kādā mānija barojas pati no sevis un kļūst par histēriju”.”

Fintans O’Tūls par Kristofera Hičena “Argumentēti”, Guardian, 16. septembris

Desmit gadu kopš notikumiem, kas vēsturē iekļuvuši ar digitālo nosaukumu “9/11”, pagājuši praktiski neievēroti, un tas ir ne mazāk svarīgi kā tas, kas notika pirms desmit gadiem. Jo svarīgs jau nav spožums vai šausmas pašas par sevi, svarīgi ir, kāds spožums un šausmas piemīt tam, ko mēs domājam par ārējo spožumu un šausmām. Un, lūk, šeit es saskatu pēdējās desmitgades galveno mācību – ja mēs vispār drīkstam runāt par “mācībām”, ko mums devis tas haoss, ko mēs kļūdaini pieņemam par “vēsturi”.

To, kas notika 2001. gada 11. septembrī, mēs zinām labi, ļoti labi, ja neņemam vērā konspirācijas teorijas, kas mūsu domāšanai nav produktīvas jau tāpēc vien, ka cēloņu un seku daudzveidība tiek iespiesta vienvirziena shēmā, kur aizkulišu spēks kontrolē visu, kas notiek pasaulē (nerunājot nemaz par vienkāršu paranoju). Konspiratologi cenšas uzspiest mums teoloģiju un teleoloģiju vienlaikus, tikai bez Dieva un bez Mērķa. Pat tas ir muļķīgi un smieklīgi, bet viss pārējais – sagrozītie fakti un daudznozīmīgie nieki – jau nu pavisam. Jāpiekrīt: mēs labi zinām, ka 2011. gada 11. septembrī teroristi nolaupīja četrus amerikāņu pasažieru lainerus, no kuriem divi ietriecās Pasaules tirdzniecības centra torņos, viens nokrita uz Pentagona, bet ceturtais vienkārši nokrita – pēc tam, kad pasažieri ķīlnieki mēģināja pretoties teroristiem. Gāja bojā aptuveni trīs tūkstoši cilvēku, Ņujorka zaudēja vienu no saviem galvenajiem skatiem, bet visu Rietumu (un daļēji arī Austrumu) pasauli pārņēma histēriskas bailes no bārdainiem mullām, ļaunprātīgiem islāmistiem, uz perona atstātām somām un ciniskajām transnacionālajām naftas kompānijām, kuras peļņas dēļ gatavas uz visu. Un, pats galvenais, kāds Saūdu kungs ar šaubīgu pagātni un miljonāra bekgraundu pēkšņi no kurioza personāža, tāda kā otrā plāna varoņa orientālā Bonda filmā, – pārvērtās  Pasaules Ļaunuma iemiesojumā. “Nulles gados” Osama bin Ladens kļuva populārāks par Elvisu Presliju un Maiklu Džeksonu, un tas kaut ko nozīmē gan.

Riskēšu izvirzīt liberālajai apziņai diezgan bīstamu domu. Teroristi – tie, kuri sarīkoja 9/11 un citas tāda paša mēroga un mazākas zvērības, – ir uzvarējuši. Nē, nē, viņi pievērsuši pasaules iedzīvotājus islāmam, iznīcinot visus neticīgos, viņi nav noslaucījuši no zemes virsas Izraēlu un pat piespieduši ASV izvest karaspēku no svētās arābu zemes. Nē, viņi uzvarējuši negaidīti un ne tur, kur vēlējās. Bet, ja arī vēlējās, tad paši to nesaprata.

Tas, ka pasaule pēdējos desmit gados ir stipri mainījusies, ir labi redzams ikvienam, kuru kaut reizi ir pārmeklējuši rindā uz lidmašīnu, kurš – ja viņam nav tās laimes piederēt baltajai rasei, – ir saskāries ar robežsargu kafkisko cietsirdību un čaplinisko idiotismu, ja, pats to nezinot, izrādījies ierakstīts (kļūdas dēļ, protams!) “melnajos sarakstos”, ko sastāda aizdomīgās instances, kuras viņš kā nodokļu maksātājs pats arī labprātīgi uztur. Desmit gadu laikā Rietumos visi ir jau pieraduši, ka ikviens uz katra soļa tiek nofilmēts, ka ikviena datorvēstule var tikt izlasīta Augstākās drošības vārdā, ka ikviens pat vissīkākais ierēdniecības sīkmanis drīkst parakņāties tavos bankas rēķinos vai pat personiskās higiēnas priekšmetos. Tas, varētu teikt, ir privātais līmenis, personiskās brīvības pakāpe, kas pēdējos desmit gados noslīdējusi gandrīz līdz pusautoritāras valsts līmenim; teroristi gribēja izdarīt triecienu par velnišķīgo “Rietumu demokrātiju” – tad lūk, viņi to arī izdarīja, turklāt daudz spēcīgāk, salīdzinājumā ar visiem draudiem, lāstiem un nevainīgu cilvēku slepkavībām.

Citā – politiskajā un starptautiskajā – līmenī kaitējums izrādījās tikpat spēcīgs. Rietumi izraisīja divus bezcerīgus karus, viens no tiem – Irākas – ir rezultāts tik nevarīgai amerikāņu un angļu valdību blēdībai, ka pat nav interesanti rēķināt, kurš no šīs afēras ir ieguvējs (zaudētāji ir simtiem tūkstošu bojāgājušo irākiešu). Otrs – Afganistānas –, kurš, lai arī juceklīgi un netalantīgi, tomēr ne apkaunojoši tika paskaidrots urbi et orbi, turpinās jau ilgāk par stulbo padomju ielaušanos tajās pašās zemēs – un apmēram ar tādu pašu rezultātu. Visi šie pasākumi, kas dabiskā veidā sašķobīja jau tāpat vājo “demokrātiskās pasaules” autoritāti tā saucamajos “Austrumos” (un daļēji arī pašos “Rietumos”), ļāva notikt patiešām kaut kam nopietnam (un bīstamam). Piesedzoties ar sarunām par “kopēju cīņu pret starptautisko terorismu”, ASV bezkaislīgi nolūkojās Putina Krievijas ciniskajās nelietībās. Irāna kļuva par varenu reģionālo līderi, salīdzinot ar kuru, nelaiķa Sadama Huseina režīms izskatās visai nožēlojami. “Palestīnas problēma” ir nevis vienkārši pata stāvoklī – tā ir tālāk no atrisinājuma nekā jebkad, ņemot vērā, ka pašreizējā Izraēlas vara nespēj neko sarunāt ne ar vienu, pat ne ar ASV prezidentu. Visbeidzot, labticīgo liberālo mediju izreklamētais “arābu pavasaris” iznīcināja gandrīz jebkuru Rietumu iespēju ietekmēt Ziemeļāfrikas valstis; protams, ir saldi vērot, kā paši pavalstnieki soda viltnieku Kadāfi, tikai neviens nekad nav ielūkojies to cilvēku galvās (un datoru failos), kuri patlaban ir stājušies viņa vietā. Pasaule nedalās labajos un sliktajos puišos – ar šo vienkāršo maksimu nekādi negrib samierināties primitīvie valsts departamentu domātāji un konservatīvie prātvēderi; taču pēdējos desmit gados skaidrs kļuvis vēl kaut kas: pasaule nedalās “mūsu” un “ne-mūsu” nekrietneļos. Pasaule, ko kādreiz “aukstais karš” sadalīja divās nometnēs, ir sabrukusi – vispirms vairākās tādās nometnēs, pēc tam – daudzās, visbeidzot, šodien mēs redzam jau pilnīgu sašķeltības triumfu. Budisti teiktu, ka mūsu politiskā apziņa beidzot ir apguvusi vienkāršo patiesību – pasaule sastāv no bezgalīga atsevišķu dharmu daudzuma, un tās sasaistīt mēs varam vienīgi mūsu apziņā. Tā nu jautājums nav par dharmām, bet par apziņu.

Lūk, tā, sabiedriskā apziņa, un tā arī ir atriebusies tagad, desmit gadus pēc traģēdijas, ko sauc par “9/11”. Tā vienkārši no svarīgo lietu saraksta ir izsvītrojusi gandrīz visu, ar ko to baroja ideologi un žurnālisti (daudzi no viņiem ļoti atgādināja padomju ideoloģiskos censoņus) mūsu gadsimta sākumā, pirmām kārtām – patētisko koncepciju par “karu ar starptautisko terorismu”. Piebildīsim, ka nekādus pārskatus par šī kara rezultātiem, nu kaut vai pagaidu rezultātiem, bēdīgās jubilejas dienās publikai neviens neuzrādīja, sak’, lūk, šeit mēs uzvarējām, un, lūk, šeit arī, bet šeit mums vēl jāpacenšas... Klusums. Bija karš – un vairs nav. Pat pēdējās desmitgades galvenā ļaundara novākšana Pakistānas kūrortā nevienu vairs tā īpaši neuztrauca. Nogalēja negantnieku, un viss. Kā teica Kempenes Toms – o quam cito transit gloria mundi!