Grāmatas atkal ir modē

Pēdējie teikumi 30 romānos, kurus vienmēr gribējies izlasīt, taču nekad tam nav atlicis laika.

Gluži nosvīduši parādījās virs Lielupes dzeltenie auļotāji, un, no staļļiem izskrējuši, pretī Saules kumeļiem iezviedzās Zemgales zirgi.

Pa ielu dziedādamas nāca vienpadsmit aklas meitenes no Zila Apostolika bāreņu nama.

Brūnie aizkari aiz mijkrēslī zūdošās mis Dženijas gludās galvas karājās pilnīgi nekustīgi; aiz loga kā vēja neskarts ceriņkrāsas sapnis bija tumsa - miera un klusuma sargātāja.

To maigi ieskauj pakalnu josta - tās kurss ir nosprausts.

Vakara zvaigzne noteikti laižas lejup un bārsta savas blāvās dzirkstis pār prēriju, un tas notiek tieši pirms tam, kad pilnīgi satumst nakts, kura svētī zemi, liek satumst visām upēm, apsedz kalnu smailes un apskauj pēdējo krastu, un neviens, neviens nezina, kas visus gaida, ja nu vienīgi novecošanas sērīgās skrandas, - tad es domāju par Dīnu Moriartiju, es pat domāju par Veco Dīnu Moriartiju, par tēvu, kuru mēs neatradām, es domāju par Dīnu Moriartiju.

Var būt, ka citu pavasari tur tad kuplāk sazels pienenes un smilgas.

Es nezināju it nekā, tikai nesagraujami ticēju, ka vēl nav pagājis satriecošu brīnumu laiks.

Un es nolēmu uzrakstīt šīs atmiņas cerībā, ka mana vēlēšanās varētu piepildīties.

Šodien gan nonesu lejā krāsniņu, bet istaba taču jāizžāvē šā vai tā.

Tās ir tikai plāns savā starpā saistītu toreizējās dzīves iespaidu slānis; nožēlas par kādu tēlu ir tikai nožēlas par brīdi; un mājas, ceļi un avēnijas diemžēl izgaist tāpat kā gadi.

Jaunās stacijas būvlaukums stipri ož pēc slapja koka: rīt Buvilā līs.

Un Pols veiklā solī steidzās uz gaismas blāzmā ieskauto, klusināti dunošo pilsētu.

Un atradīs šeit tikai desmit nelaiķus - un neatminamu Nēģeru salas noslēpumu.

Kad Aija ienāca, viņš spēja tikai pavērst savas delnas uz augšu, lai parādītu, ka tur izverd viņa dzīvība.

- Atstāt viņu pa kreisi, - atkārtoja matrozis un pagrieza stūri.

Ar pirmo griezienu viņš nošķēla klostera baznīcas torņa jumolu un sniedza šķīvi Robertam.

Viņš to jūt un bieži atkārto, ka gatavojoties “visu šo atstāt, visu atstāt...”, ar plaukstu skumīgi mādams saviem taurenīšiem.

Asarota un novārgusi Milda un daudzas citas sievas, mātes un māsas viņus visu ceļu pavadīja, kamēr tumsā noskanēja atslēgas un aizkrita dzelžotās cietuma durvis.

Tā abi klusēdami gulēja, droši vien iekrituši vieglā snaudā, kādā neredz sapņus, un viens otram tik tuvi - līdz atkal kā katru rītu pulksten septiņos pie istabas durvīm pieklauvēja kalpone un ar ierastajiem ielas trokšņiem, priecīgu gaismas staru, kas ielauzies istabā pa aizkaru spraugu, un gaišiem bērna smiekliem tepat blakus sākās jauna diena.

Tur nu viņa stāvēja kā uzvarētāja cīniņā, visa mūža cīniņā pret sava skolotājas prāta uzbrukumiem, - kupraina, sīciņa, aiz pārliecības drebēdama, maza, tiesājoša, apgarota praviete.

Ne Hestasa bende ar iekritušo degunu, ne cietsirdīgais Jūdu zemes piektais prokurators jātnieks Poncijs Pilāts.

Un maza, uzplaukušai ugunspuķei līdzīga mute, no kuras vēl nav gaisis skūpstu kvēls, jau atkal vidžina un triec, mezdama jaunai dzīvei metus, un sirdī gaišs ir viss.

Un tā ir vienīgā nemirstība, kurā mēs ar tevi varam dalīties, mana Lolita.

Nolika zemē portfeli, sakārtoja iecietinātās, baltās krekla aproces un, tikko manāmi palocījies, pieklājīgi piedāvājās pavadīt viņu atpakaļ uz viesnīcu.

Un tad kaut kas pārņem mani, kaut kas tāds, ko, acis aizvērusi, es saucu īstajā vārdā: “Esiet sveicinātas, skumjas!”

Un viss šitais cal.

Etc.

Ar šo domu Duglass aizmiga.

Kad kritušo pagrieza ar seju uz augšu, varēja redzēt, ka viņš, domājams, nebija ilgi mocījies, - vaibsti pauda tik dziļu mieru, it kā viņš būtu gandrīz apmierināts, ka tas tā noticis.

Mežu viņš vairs neatstāja.