Gribas brīvība kā priekšstats

Izraēlā laimes nav. Bet brīvā griba ir.

A. Puškinds (Nekā neticama. Ja viņa senči ir no Etiopijas, tad kāpēc viņš nevarētu būt falaša?

Uzvārds, tiesa, kā aškenazam iznācis. Labi, sūds ar viņu. Vienalga ebrejs.)

Nesen mana dārgā Rīgas Laika redakcija piedāvāja man uzrakstīt, lūk, šo tekstu – par gribas brīvību – un kā avotu atsūtīja video, kur bārdains ebreju kabalists pārliecinoši runā par to, ka “gribas brīvība pastāv tikai pie mums, Izraēlā”.

Tulkojot vārdu savienojumu “Rīgas Laiks”, gūgle neatlaidīgi atgādina par to, kāds varētu būt laiks, un tādēļ es atteikt nespēju un tagad rakstu. Par laiku taču vienmēr ir beigās. Kaut vai ziņās radio un televīzijā. Un es mīlu visu, kas ir beigās, nu, varbūt izņemot nāvi. Arī žurnālus es visu mūžu skatos, sākot no beigām. “Humors un satīra”, “Raibā pasaule”, “Tas ir interesanti”, “Kultūras un atpūtas jaunumi”, “Neticami, bet fakts”, “Atpūšoties izzini”. Bet Rīgu es vienkārši mīlu, lai arī esmu tur pabijis vien pāris stundas. Kā šādos gadījumos mēdz teikt mans paziņa Serjoža Gainutdinovs: “Iepatikās – atbildēsim.” Vēl jo vairāk tādēļ, ka es jau trīs mēnešus uz pastāvīga pamata nakšņoju tieši Telavivas viducī un par gribas brīvību šeitan visu jau zinu.

Uldis Tīrons, Rīgas Laika galvenais redaktors, man arī patīk. Mēs iepazināmies pagājušvasar Maskavā, kad es kaut kāda iemesla dēļ dzēru alu Jakimankā. Viņš runāja maz, un viņā bija kaut kāds pārliecinošs, labi nostiprināts pamatīgums, nemilitāra stāja, augums nedaudz mazāks nekā Sabonim, lai arī Sabonis ir lietuvietis, tomēr Lietuvu un Latviju mūžīgi jauc. “Lūk, ar šīm lielajām, stiprajām rokām viņš rauj nost galvas Rīgas šprotēm,” es nez kāpēc nodomāju, atbildot viņa vīrišķīgajam rokasspiedienam. Jau pusgadu vēlāk mēs lopā sadzērāmies šņabi un pārgājām uz “tu”. Te Serjoža Gainutdinovs teiktu: “Kino – laika nosišanas veids.” Nezinu, kādēļ. Jāprasa viņam.

Tolaik es rakstīju sociāli nozīmīgu romānu par Vitaliju Petroviču Gebelsu, labu un atsaucīgu seksuālo maniaku cilvēkēdāju. Sākas tur tā, ka viņš, maita, Izmailovas parkā zvērīgi izvaro meitenīti un pēc tam sagriež to lupatu lēveros. Un, lūk, viņš iet uz mājām, iegūtos subproduktus nesdams maisiņā. Viņam ļoti zupa garšo no iekšām. Skatās – sēž dziļi nelaimīga sieviete un raud. Bet viņš tak labs! Viņš tad arī uzjautā, kas, vārdu sakot, lēcies, kā līdzēt neremdināmajās bēdās. Nu, un noskaidrojas, ka tantei slimnīcā dēls mirst, vajag viņam nieres pārstādīt, bet cilvēkiem baltajos halātos tobrīd tieši to nav pa rokai. Un šīs sievietes melnais izmisums V. P. Gebelsam dirsā dvēseli tā aizķēra, ka viņš atdeva tai meitenes nieres no maisiņa. Es tak saku, sirsnīgs bija. Nu, pēc tam nieres iedzīvojās, puiškānu izglāba, sieviete, protams, V. P. Gebelsu iemīlēja, par spīti visam, un viņi nodibināja krietnu ģimeni. Un, lai gan dauzīties pa parkiem un mežu zonu viņš turpināja un visādus tur viltotos zaķus no pilsoņiem gatavoja, Larisa – tā viņu sauca – pret šo viņa aizraušanos attiecās ar sapratni. Nu, ko lai dara – lūk, tāds cilvēks, ar rozīnīti. Tālāk es vēl neesmu izdomājis, taču 2,5 tūkstošus civilizēti pieņemamu zīmju esmu uzrakstījis. Te svarīgākais sabiedriski literārais jautājums ir kāds? Vai cilvēks kopumā var būt pilnīgs krepelis, taču vienlaikus kaut kādā ziņā – labs un atsaucīgs? Tēlaini runājot, vai fašists var būt humānists? Svarīgs jautājums, mūsu laikā ļoti svarīgs. Tur, slimnīcā, jābūt vēl vienam interesantam personāžam – kurlmēmam neirastēniķim, kas avārijā zaudējis rokas un kājas. Ko ar viņu darīt, pagaidām vēl nezinu. T. i., kā personāžu es viņu redzu, bet viņa lomu sižeta attīstībā – vēl ne. Strādāju ar viņu.

Un vēl man bija izstāde, kur bildes es ar saviem sūdiem biju uzgleznojis. Te, lūk, kas ir interesanti: atnāk visa skaistā cienītājs ar ģimeni un draugiem uz tikšanos ar daili, paskatās uz sūdu, bet pēc tam – ar šīm pašām acīm – uz radiem un draugiem. Tie, protams, apvainojas. Bet pie dirsas ar viņiem. Tādēļ ka mūsdienu māksla uz skatītāja liek mīksto. Tai viņa, perdeļa, starpā nav jāsēj saprātīgais, labais, mūžīgais, tai viņš ir jāmoka. Pa smadzeņu podu jāmauc. Kāpēc, es jau esmu aizmirsis. Mani saista pats process. Tāds, lūk, es esmu galīgs draņķis.

Tas nepavisam nenozīmē, ka mani neinteresē tikumīgais kā kategorija. Ļoti interesē. Burtiski visai pasaulei es dodu principiālu tikumisku vērtējumu. Lūk, brīvajā laikā es interesējos par astronomiju kā disciplīnu. Un domāju: melnais caurums – tas ir labi vai slikti? Punduris kaut kāds krāsainais – kā viņš no morāles viedokļa? Doplera efekts? Vārdu sakot, te es esmu vienkārši asiņains humānists. Ar cilvēkiem tas pats – visiem dodu morāli tikumisku vērtējumu. Šis ir mūjābelis, tas arī, bet šitas ir vienkārši pipelštoks. Labu cilvēku, protams, ir vairāk, taču sliktie trāpās biežāk.

Daiļprozas cienītājs droši vien gaida, kad es par gribas brīvību Izraēlā sākšu vārdus locīt. Veltīgi. Nesākšu. Es par to nerakstu, es to demonstrēju. Izraēlā. Ko gribu, to arī rakstu. Viss godīgi. Tā ka bārdainajam rabīnam bija taisnība, lai arī no tās viņa kabalēšanas es neko nesaprotu. Bet vārdam “priekšstats” arī dažādas nozīmes mēdz būt.

Es varētu arī, starp citu, neko pat nepaskaidrot. Tāpat jau esmu līdz sūdam aizskaidrojies. Lasītājs jau man pie kājas. Es tak esmu laikmetīgais mākslinieks. Dzirdi, lasītāj? Pie kājas tu man esi. Tā tik vēl trūka – izpatikt lasītājam. Kaut ko skaidrot viņam. Lai, lūk, tradicionālā klasiskā māksla izpatīk un izklājas. Iemaucu viņam, lasītājam, ar mākslas darbu pa smadzeņu podu, un lai deg elles ugunīs. Lai arī strādājam, protams, cilvēkiem.

Nu, labi. Tēmu es it kā būtu iztirzājis, laiks beigt, man jau tāpat zīmju perebors.

Jā, pavisam aizmirsu. Sākumā es taču Vitaliju Petroviču Gebelsu gribēju norakstīt no sevis, jo labi sevi pazīstu, taču pēc iepazīšanās ar Uldi Tīronu nolēmu tomēr no viņa. Lai papriecājas.

Interesanti, vai Izraēlā ir negribas brīvība?