Ikviena veikums tiks pārspēts

Jau vairāku gadsimtu garumā zinātne demonstrē, ka ar tās metodēm iegūtās zināšanas patiešām varētu būt precīzākās un drošākās, kādas cilvēkiem pieejamas; pēdējo gadu desmitu (par precīzu šī fenomena ilgumu neuzdrošinos spriest) laikā zinātni arī plašākā sabiedrībā uzskata par nemainīgu un precīzu zināšanu mēru, kas ļauj mums neapmaldīties, mēģinot pateikt par realitāti kaut ko patiesu. Par to liecina kaut vai frāze “zinātnieki pierādījuši”, kuru lieto kā pēdējo argumentu gan virtuves strīdā, gan preses ziņās. Šī plašā zinātnes autoritātes atzīšana ir ļāvusi attīstīties veselai t.s. “zinātnes popularizēšanas” industrijai, kurā dažādi indivīdi ar pievilcīgu ārieni un labām runas dotībām izklaidē publiku, stāstot tai par tiem vai citiem zinātnes sasniegumiem, aizbildnieciski ironizējot par nezinātniskiem politiķu un citu slavenību izteikumiem un atkal un atkal pārliecinot klausītājus par zinātniskās izziņas absolūto pārākumu pār citiem zināšanu ieguves veidiem. Bet tā visa blakusefekts ir šķitums, ka gan zinātnes izstrādātie priekšraksti jaunu zināšanu ieguvei, gan tādi zinātnes pamatjēdzieni kā objektivitāte, fakts, pierādījums, novērojums, dati utt. ir nevis vēsturiski jēdzieni, bet gan objektīvi (sic!) pastāvošas loģiskās formas, kuras cilvēkam atliek vien ieraudzīt, lai turpmāk pasaules izziņā varētu nekļūdīgi atsijāt drošticamas zināšanas no apšaubāmām. Prātam, kuru pārņēmis šāds šķitums, disciplīna ar nosaukumu “zinātnes vēsture” visdrīzāk šķiet vien maznozīmīga akadēmiskā nozare, kuras sniegtās atziņas var noderēt vienīgi erudīcijas bagātināšanai, bet ne jau nu mūsdienu “īstās” zinātnes praksei.

Iespēju apdomāt šāda pārsteidzīga pieņēmuma virspusīgumu savos darbos piedāvā Loreina Dastone (dz. 1951), viena no visskaidrāk rakstošajām zinātnes vēsturniecēm. Mičiganas pavalstī dzimusī, Hārvardā un Kembridžā izglītību ieguvusī akadēmiķe nenoliedz daudzās lietas, par ko cilvēcei jāpateicas zinātnei, un, kā viņa atzīst intervijā RL, zinātnes sasniegumu apzināšanās apvienojumā ar mīlestību pret zinātni liek viņai atrasties pastāvīgā riska zonā, kurā draud piesliešanās scientismam un nekritiska absolūtas autoritātes pierakstīšana zinātnei. Izvairīties no tā Dastonei ļauj plašās zināšanas filozofijas, reliģijas un kultūras vēsturē, kas dod iespēju ieraudzīt zinātnes un tās izmantoto jēdzienu evolūciju nevis kā neizbēgamu progresu, bet gan kā noteiktos vēsturiskos apstākļos radušās domāšanas formas, kuras varēja notikt un varēja arī nenotikt. Vērtīgākais Dastones tematiski dažādajos darbos, šķiet, ir viņas pievēršanās priekšstatiem, kas mūsdienu zinātnē bieži tiek uztverti kā pašsaprotami. Dastone ir vairāk nekā 100 zinātnisku publikāciju autore un vairāk nekā 15 grāmatu autore, līdzautore vai redaktore, neskaitot garo eseju un rakstu sarakstu dažādos periodiskos izdevumos. Viņu īpaši interesē objektivitātes (“Objektivitāte un izglābšanās no perspektīvas”, 1999, “Objektivitāte”, 2007), varbūtības teorijas un racionalitātes (“Klasiskā varbūtība un apgaismība”, 1988), no dabas likumiem atvedinātas morāles (“Dabiskās kārtības moralitāte: Mēdejas spēks”, 2002) un pat brīnumu (“Brīnumi un dabas kārtība”, 1998) tēmas, kā arī tas, kā cilvēku izpratni par racionalitāti ietekmējuši apgaismības domāšanas pavērsieni.

1993. gadā Dastone kļuva par Amerikas Mākslu un zinātņu akadēmijas locekli; viņa strādājusi dažādās ASV un Eiropas universitātēs. Pašlaik viņa savu laiku dala starp Čikāgu un Berlīni, strādājot par viesprofesori Čikāgas Universitātes Sociālās domas komitejā un Berlīnē ieņemot izpilddirektores amatu Maksa Planka Zinātnes vēstures institūtā, kurš nodarbojas ar zinātnes – galvenokārt dabaszinātnes – un tās jēdzienu vēstures padziļinātu pētniecību kultūras vēstures kontekstā – projektu, kas šajā institūtā tiek dēvēts par zinātņu “vēsturiskās epistemoloģijas” izveidi.

Helmuts Caune

Rīgas Laiks: Kādā nozīmē zinātnei ir vēsture?

Loreina Dastone: Viens veids, kā domāt par zinātnes vēsturi, ir domāt par to kā par strupceļu un kļūdu vēsturi. Tas ir tāds savā ziņā ļoti pazīstams apraksts, kas demonstrē mūsdienu zinātnē valdošo mitoloģiju.

RL: Mitoloģiju?

Dastone: Mitoloģiju, taču nepieciešamu mitoloģiju, kura liek paļauties un ticēt sava laika zinātnes sasniegumiem. Vēsturiskā griezumā tā ir nepatiesa un nepievilcīga, taču tā ir vajadzīga, lai dotu zinātniekiem drosmi aizstāvēt uzskatus, pie kuriem viņi nonākuši. Tas ir teleoloģisks stāsts: gadsimtiem ilgi mēs ticam, ka X ir patiess, šī ticība tiek vājināta, līdz kādā brīdī ataust gaisma un beidzot mēs zinām patiesību. Problēma ar zinātni ir tāda, ka tai ne tikai ir vēsture, bet tai ir pārāk daudz vēstures, un šī vēsture nekad neapstājas. Ja ir viena lieta, ko mēs par zinātnes vēsturi varam droši secināt, tad tā ir šī: viss, kam mēs šobrīd pēc labākās sirdsapziņas, balstoties labākajos iespējamajos pierādījumos, ticam, reiz tiks pārskatīts, un, ja tas vairs netiek pārskatīts, tad var diezgan droši teikt, ka attiecīgā disciplīna ir pārstājusi būt zinātne. Tā ir ieņēmusi rigor mortis stāvokli, sastingusi kā ķermenis pēc nāves, kļuvusi par kaut ko līdzīgu teoloģijai. Tātad zinātnes vēstures problēma ir tāda, ka tā nekad neapstājas. Atšķirībā no, piemēram, politikas vēstures, kurā iespējams skaidri izšķirt zināmus pieturas punktus – kaut vai to, ka demokrātijas vēsturē Franču revolūcija vai Amerikas Revolūcijas karš ir notikumi, kuru sekas nav atceļamas. To atbalss joprojām ir jūtama, tie tiek no jauna interpretēti, taču nav nekādu šaubu par šo notikumu svarīgumu. Turpretim zinātnes vēsturē pagātnes notikumi tiek pastāvīgi izvērtēti no jauna mūsdienu notikumu gaismā. Piemēram, Ņūtona korpuskulārās gaismas teorija – ideja, ka gaisma sastāv no daļiņām, – Eiropas zinātnieku aprindās valdīja vairāk nekā gadsimtu, no 18. gs. sākuma līdz 19. gs. sākumam, un tikai 19. gs. 20. gados Frenela, Puasona un citu veiktie eksperimenti lika domāt, ka gaismai tomēr piemīt viļņu daba. Tā nebūt nebija jauna ideja: Ņūtona laikabiedrs Kristiāns Heigenss arī izvirzīja šo ideju, tomēr tā tika apglabāta uz veselu gadsimtu. To nācās no jauna celt gaismā, un neviens nezina, cik daudz šādu augšāmcelšanu zinātnes vēsturē vēl stāv priekšā, cik reižu noraidītas, ar zobenu nonāvētas un apglabātas idejas vajadzēs piecelt no miroņiem. Līdz ar to zinātnes vēsture ir izaicinājums vismaz trijos aspektos. Pirmajā, visacīmredzamākajā aspektā – zinātnes vēsture liek mums ar atvērtu prātu iepazīties ar domāšanas sistēmām, kas mums ir pavisam svešas, – šajā ziņā tā ir tāda kā intelektuālā antropoloģija. Otrkārt, tas ir izaicinājums pašiem zinātniekiem – atzīt, ka zinātne ir atvērta un atrodas nepārtrauktā kustībā un nav nekādas garantijas, ka šodienas patiesības par tādām tiks atzītas arī rīt. Tas noved pie melanholiskās domas, ko Makss Vēbers pauž lekcijā “Zinātne kā profesija”, – ka ikvienam zinātniekam jāsamierinās ar faktu, ka 10, 25 vai 50 gadu laikā viņu veikums tiks pārspēts. Trešais izaicinājums savukārt ir filozofiem: ko iesākt ar tādu patiesības konceptu, kurā patiesība pēc savas dabas ir dinamiska? Proti, zinātnes patiesība ir labākā, kāda mums ir, tā ir zelta standarts, kas balstīts mūsu šībrīža vispilnīgākajās zināšanās, bet tā nav mūžīga, tā nav platoniska, tā neizbēgami mainās.

RL: Jūs sakāt, ka zinātnes vēsture ir pastāvīgi jāpārskata. Kurš ar to nodarbojas? Esmu saticis zinātniekus, kuri diez ko neinteresējas par zinātnes vēsturi.

Dastone: To es varu iedomāties. Manuprāt, pašiem zinātniekiem zinātnes vēsture – un te es atgriežos pie idejas par nepieciešamo mitoloģiju – var kalpot pedagoģiskiem nolūkiem. Vispirms, tā var rosināt ideju rašanos. Es savulaik pasniedzu ievadu matemātiskajā analīzē (calculus) un zinu, ka pasniegt to aksiomātiskā veidā nozīmē zaudēt divas trešdaļas studentu jau pēc pirmās lekcijas. Taču, ja to pasniedz vēsturiskā veidā, stāstot par intuitīvajām nojautām, kuras ļāva Kavaljēri attīstīt teoriju par nedalāmajiem, par Ņūtona fluksijām (fluxions), par Leibnica integrāļiem, tad cilvēki saprot, kāda ir bijusi sākotnējā intelektuālā motivācija, un šajā ziņā zinātnes vēsture ir ļoti noderīga pedagoģiskā ziņā. Galu galā, pat zinātnieki, kurus absolūti neinteresē viņu sfēras vēsture, zina izstāstīt dažas – lielākoties apšaubāmas – anekdotes par savas sfēras dižajām personībām, piemēram, anekdotes par fiziķiem, par Einšteinu, kā “tas Kungs ir viltīgs, taču viņš nespēlē metamos kauliņus”... Katrai zinātnes nozarei ir vairākas šādas anekdotes, un tās ir pamācošas, tās tādā visnotaļ viduslaiciskā veidā – ar piemēru, ad exemplum – māca, kā tev jāuzvedas kā zinātniekam, kādām vērtībām tev jāseko, un tās ir neparasti efektīvas arī kā socializēšanās līdzeklis. Šie ir veidi, kādos vēsture var būt pamācoša. Ir vēl viens, bet tas darbojas izņēmuma gadījumos: kad kāda zinātne ir nonākusi krīzē, zinātnieki, kurus parasti vēsture neinteresē, piepeši sāk rakņāties savas disciplīnas arhīvos. Došu jums vienu piemēru: fiziķu starpā ir notikušas un joprojām notiek debates par stīgu teoriju, un...

RL: Nav nemaz skaidrs, vai tā vispār ir teorija.

Dastone: Tieši tā! (Smejas.) Jūs uzreiz precīzi norādījāt uz problēmu. Daudzi fiziķi eksperimentālisti uzskata, ka tā nav teorija, jo to nav iespējams pārbaudīt, un tas nav iespējams ne jau tāpēc, ka mums pagaidām pietrūkst atjautības vai resursu, – tā ir principā nepārbaudāma.