Aizskarošais terors
Pārtraucu lasīt žurnālu, jo piezvanīja māte un pajautāja, vai es gadījumā neesmu kaut kur Eiropā. Kāpēc man būtu jābūt Eiropā? – es jautāju pretim. – Vai es neesot lasījis ziņas?
Es nebiju lasījis ziņas – jau kopš rīta lasīju nododamā numura slejas. Kaut kādā ziņā es nebiju arī Eiropā, ja ar to saprot Berlīni, Parīzi vai Briseli. Tajā laikā, kad es lasīju interviju ar Mikelandželo Antonioni, kurā viņš saka – “realitātei piemīt kāda grūti izskaidrojama brīvība”, Briseles lidostā un metro gāja vaļā “elles mašīnas” – piedodiet man šo naivo idiomu. Un, pat neaizdomādamies, ka Briselē strādā man labi pazīstami cilvēki, es sāku lasīt ziņas.
“Cīņa ar terorismu būs ilgstoša,” uz notikušo Briselē tūliņ pat atsaucās ārlietu ministrs Rinkēvičs (“īpašā preses brīfingā”). “Briseles terorakti ir neizsakāmi traģisks notikums, un es domāju, ka līdz mūža beigām neaizmirsīšu šo dienu,” atrazdamās savā darba vietā, apgalvoja Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, netīšām mats matā atkārtojot kāda Roba Vereikena teikto par notikušo Briseles lidostā: “Viens cilvēks man teica: “Es redzēju cilvēkus, kuri gulēja uz grīdas bez kājām, bez citiem locekļiem. Tas bija šausmīgi, es nekad to neaizmirsīšu.”” “Šodien Eiropai ir melna diena. Šie šausmīgie notikumi skar mūs visus,” tviterī ierakstījis Vācijas tieslietu ministrs Heiko Māss. “Terorisms mūs nespēs sakaut. Eiropas Savienības demokrātu vienotība ir un vienmēr būs augstāka par barbarismu un saprāta neesamību,” apliecināja Spānijas premjerministrs Marjano Rahojs. “Atbilde šādiem zemiskiem un pretīgiem noziegumiem ir visas Eiropas sadarbība, lai notvertu un iznīcinātu šos kriminālnoziedzniekus un viņu tīklus,” izteicās Igaunijas prezidents Ilvess. Utt. Bet kāds vārdā nenosaukts Beļģijas pilsonis Mālbēkas rajonā Briselē vienkārši paziņoja, ka gaisā bijusi jaušama apokalipse.
Izteikumi Briseles notikumu sakarā apliecina valsts un vienkāršo cilvēku apjukumu, dusmas un pilnīgu bezpalīdzību tās jaunās realitātes priekšā, ko sakopojoši dēvē par terorismu. Jau kuru reizi lasot ziņas un emocionālos ierakstus saistībā ar “terora aktiem”, es atkal un atkal atceros Aleksandra Pjatigorska teikto, kad viņš minēja “pilnīgu pat elementāras domāšanas trūkumu” par 2001.gada septembra terora aktiem ASV (Pjatigorska tekstu “Terors un doma” var izlasīt RL mājaslapā.). Īsajā tekstā Pjatigorskis paspēj pateikt par teroru diezgan daudz tāda, ko šajos 15 gados (kopš 2001. gada) neesmu dzirdējis nekur citur: jāpārtrauc domāt par cīņu ar teroru kara kategorijās; “nekāda vienas idiotiskas valsts sadarbība ar citu idiotisku valsti vai superlielvalsti cīņā ar šo terorismu nekādi nepalīdzēs”, jo valstij “indivīds ir nenotverams”.
Kādā nozīmē – indivīds ir nenotverams? Tādā, ka, meklējot ienaidnieku vai briesmu cēloni, mēs esam pieraduši aplūkot politiskus, sociālus vai ekonomiskus faktorus, taču nespējam “ņemt vērā dažādos psiholoģiskos faktorus atsevišķa cilvēka rīcībā” – mēs nespējam saprast ne vien, kā saka Latvijas premjers Māris Kučinskis, “to filozofiju, kas stipri atšķiras no mūsējās” (acīmredzot runa ir par islāmistu ideoloģiju), bet arī un jo vairāk – atsevišķa indivīda nepatiku pret pārējo pasauli, kas izvēršas vardarbībā.
Taču par valstīm vai par teroristu grupām (piemēram, islāma ekstrēmistiem) mēs veikli domājam tajās ideoloģiskajās kategorijās, kuras ļauj attaisnot valsts vai, teiksim, reliģijas pārākumu par atsevišķu indivīdu un vardarbību pret viņu kopības vārdā; domāt par atsevišķu cilvēku ideoloģiskās kategorijās var, taču tikai kā par kādas ideoloģiskas grupas locekli. Atsevišķa cilvēka vardarbība pret daudziem cilvēkiem jeb “terors” (“gļēvulība”, kā to pasākuši saukt “pasaules līderi”) ir nevis valstu, bet individuāla problēma. Tajā ziņā tā arī skar nevis valstis, bet indivīdus, un par to arī jādomā nevis visiem kopā, bet atsevišķi. Taču tādu domāšanas objektu, kas skar mūs ikvienu atsevišķi, ir pavisam maz. Tagad to starpā ir arī terors – tā ir vienīgā labā ziņa šodien, jo, ja ne kas cits, tad varbūt vismaz terora problēma, kā teiktu Pjatigorskis, mūs spēs beidzot pievērst indivīda domai pašai par sevi.
