Neaizskaramie grozījumi

Saeimas deputāti varētu piebremzēt strīdīgo grozījumu apstiprināšanu Krimināllikumā, kas drošības dienestiem dotu plašas iespējas sodīt cilvēkus par dažādām pretvalstiskām darbībām. Grozījumus deputāti šobrīd skata steidzamības kārtā, tomēr Valsts prezidents Raimonds Vējonis aicina jaunās izmaiņas rūpīgi pārdomāt. [..] Saeimā izmaiņas Krimināllikumā virza Juridiskā komisija un Nacionālās drošības komisija. 3. martā deputāti grozījumiem noteica steidzamību, un tas nozīmē, ka grozījumus varēs apstiprināt jau otrajā lasījumā.

lsm.lv, 18. martā

Evelina Beatrise Hola savā grāmatā “Voltēra draugi” apkopoja Voltēra uzskatus par vārda brīvību frāzē “Es nepiekrītu tam, ko jūs sakāt, taču līdz nāvei aizstāvēšu jūsu tiesības to teikt”. Tagad šo izteikumu gan mēdz jau pierakstīt pašam Voltēram, un to mēdz bieži citēt. Tiesa gan, tam acīmredzami nepiekrīt Latvijas Republikas Saeimas deputāti.

3.martā viņi pirmajā lasījumā pieņēma grozījumus Krimināllikumā, no kuru anotācijas izriet, ka tie izstrādāti, lai nodrošinātu iespēju vērsties pret hibrīdkara radītiem apdraudējumiem Latvijas drošībai. Bet ko tieši vēlas kriminalizēt Latvijas likumdevējs? 80. pantā paredzēta atbildība par “darbību, kas vērsta pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību vai suverenitāti vai kas vērsta uz teritoriālās vienotības graušanu, valsts varas gāšanu vai valsts iekārtas grozīšanu”. Var piekrist tam, ka par vardarbīgām darbībām jāparedz kriminālatbildība. Taču Saeima saikni ar vardarbību neparedz. Tieši otrādi – anotācijā norādīts: “Fakts, ka nodarījums izdarīts, lietojot vardarbību, viennozīmīgi palielina šā nodarījuma kaitīgumu, tomēr vardarbības neesamība pati par sevi nevar attaisnot Satversmei neatbilstošu un Latvijas valsts drošībai kaitējošu darbību.” (Pilnu grozījumu tekstu var lasīt šeit)

Protams, var būt gadījumi, kad Satversmi pārkāpj arī nevardarbīgi – piemēram, uz likuma pamata nododot daļu teritorijas citai valstij, nerīkojot tautas nobalsošanu. Bet par to Krimināllikumā jābūt norādei – piemēram, “Satversmē neparedzētā veidā”. Taču šādas atrunas nav – par spīti tam, ka Satversmes tiesa Robežlīguma lietā diezgan skaidri norādīja, ka tautas nobalsošanas ceļā var atteikties gan no neatkarības, gan no daļas teritorijas. Jāpiemin, ka tas nav Satversmes tiesas izgudrojums – par to rakstīja gan autoritatīvākais konstitucionālo tiesību pētnieks Kārlis Dišlers, gan pirmskara Senāta senatori (viņu 1948. gada atzinums par Satversmes spēkā esamību balstās tieši tajā, ka nebija tautas nobalsošanas par Latvijas pievienošanos PSRS).

Ko darīt, ja kāds mēģinās organizēt nobalsošanu par neatkarību? Ja runājam par suverenitāti – vai būtu saucams pie kriminālatbildības Latvijas Ministru prezidents, kurš veicina ES federalizāciju (ja ES kļūs par federālu valsti, Latvija zaudēs neatkarību)? Visbeidzot – ja kāds dibinās monarhistu partiju, vai tā būs darbība, kas vērsta uz valsts iekārtas grozīšanu? Tādēļ rodas jautājums: vai līdz ar šādiem grozījumiem tiks kriminalizēta darbība, kas ir atļauta Satversmē?

Šķiet, tieši šāda ir likumprojekta autoru interpretācija. Anotācijā rakstīts: “Minētās aktīvās darbības ir vērstas uz valsts pamatinterešu apdraudēšanu, tādēļ pēc būtības “darbība, kas vērsta uz” ir sagatavošanās vai organizatoriska darbība konkrēta mērķa sasniegšanai – ietekmēt vai mainīt Satversmes neaizskaramo kodolu vai pilnībā izbeigt Satversmes darbību, vai citādi vērsties pret valsts pamatinteresēm.” Likumprojekta autori neievēro ne Dišleru, ne pirmskara senatorus, ne Satversmes tiesu, norādot, ka Satversmei esot neaizskaramais kodols, kuru nedrīkst ietekmēt vai mainīt. Kā pamatojums tam minēta atsauce uz Satversmes ievadu, kurā neaizskaramais kodols gan nav minēts.

81. pants izvērsts vēl plašāk – tas paredz kriminālatbildību par publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību vai suverenitāti vai graut teritoriālo vienotību, gāzt valsts varu vai grozīt valsts iekārtu vai arī par šādu aicinājumu saturošu materiālu izplatīšanu. Tātad – vērsties pret mītisko “Satversmes neaizskaramo kodolu” nedrīkst ne vien darbos, bet arī vārdos.

Kā šie grozījumi izskatās uz Eiropas fona? Gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Venēcijas komisija (Eiropas Padomes eksperti konstitucionālo tiesību jomā) vairākkārt norādījusi, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija ļauj iestāties par fundamentālām izmaiņām konstitūcijā, valsts iekārtā un pat teritorijā, kā arī dibināt politiskās partijas šādu izmaiņu panākšanai. Vārda brīvība attiecas arī uz tām idejām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu, tādēļ šīs idejas var brīvi paust, ja vien metodes ideju īstenošanai paliek legālas un demokrātiskas un piedāvātās izmaiņas ir savienojamas ar demokrātijas pamatprincipiem.

Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja pārkāpumu kādas Turcijas partijas lietā: partija tika aizliegta, jo piedāvāja pārveidot Turciju par turku un kurdu federāciju. Citā lietā tiesa atzina, ka Bulgārijas maķedoniešu prasības pēc autonomijas vai pat atdalīšanās no Bulgārijas neattaisno viņu sapulču aizliegumu. Venēcijas komisija asi kritizēja Azerbaidžānu par to, ka politisko partiju likums un nevalstisko organizāciju likums aizliedza vērsties pret teritoriālo vienotību un valsts laicīgo raksturu.

Vēl viens jauninājums Krimināllikumā ir 81.1 pants, kurš paredz kriminālatbildību par palīdzību ārvalstij vai ārvalsts organizācijai kaitīgā darbībā pret Latvijas Republikas drošības interesēm, kas izdarīta tieši vai ar citas personas starpniecību. Anotācijā jēdziens “kaitīga darbība pret Latvijas Republikas drošības interesēm” skaidrots diezgan plaši: “Kaitīga būs darbība, kas vērsta uz to, lai vājinātu tautas un valsts spēju aizsargāt Latvijas Republiku un nodrošināt politisko un ekonomisko stabilitāti.”

No tā izriet, ka kritiskas informācijas sniegšana ārvalstu organizācijām par Latviju var kļūt sodāma. Piemēram, pēdējā Amnesty International gada ziņojumā minēts, ka “tikumības grozījumi” Izglītības likumā apdraud vārda brīvību un diskriminācijas aizliegumu. Ja šis nosodījums var kaitēt Latvijas reputācijai Rietumu sabiedroto acīs, tad var uzsākt kriminālprocesu pret personu, kura sniegusi šo informāciju Amnesty International. Protams, tas vēl jo vairāk attiecas uz gadījumiem, kad kritiku savās interesēs izmantos Krievija.

Starp citu, Krievijas krimināllikumā līdzīga norma jau eksistē – jā kāds sniedz ārvalstij vai ārvalsts organizācijai informāciju “pret Krievijas drošību”, draud kriminālatbildība par valsts nodevību. Jau pieminētā Venēcijas komisija norādījusi, ka šī norma ir pārāk plaša un nesamērīga, tā ierobežo vārda brīvību.

No minētā var secināt, ka vismaz trīs pieņemtās redakcijas panti neatbilst Satversmei un vārda brīvībai Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratnē. Taču šobrīd šķiet, ka ar atsauci uz “neaizskaramo kodolu” un drošību var attaisnot gandrīz visu.

Ja Saeimas deputāti 7. aprīlī otrajā lasījumā grozījumus tomēr pieņems, tad visas runas par Latvijas tiesību sistēmas piederību Rietumu tiesību lokam ir jāizbeidz. Ja pieņemam lietas, par kurām kritizē Azerbaidžānu vai Krieviju, tad, tāpat kā Ungārija un Polija, mēs atgriežamies sociālistiskajā tiesību lokā, kur valsts un drošība ir daudz svarīgāka par pamattiesībām. Bet tad arī nebūtu no jauna jāizgudro divritenis:

Latvijas PSR Kriminālkodekss

65. pants. Pretpadomju aģitācija un propaganda

Par aģitāciju vai propagandu, ko izdara nolūkā graut vai vājināt Padomju varu vai panākt atsevišķu sevišķi bīstamu valsts noziegumu izdarīšanu, tais pašos nolūkos apmelojošu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, kā arī par tāda paša satura literatūras izplatīšanu vai izgatavošanu, vai glabāšanu tais pašos nolūkos – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz septiņiem gadiem vai ar nometinājumu uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem.

Par tām pašām darbībām, ja tās izdarījusi persona, kas agrāk notiesāta par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, kā arī, ja tie izdarīti kara laikā, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz desmit gadiem.