Ilūziju zirgs Nautilusā

Teksts un foto: Kaspars Goba

Ilūziju zirgs Nautilusā

Naiku Borzovu atklāju Russkoje Radio, tā ir radiostacija ar lielāko retranslācijas tīklu pasaulē. No rītiem klausoties Krievijas Ufo un Fredi — Čižovu un Prjaņikovu —, laiku pa laikam varēja dzirdēt dziesmu par Vovu, kurš zina trīs vārdus un dziesmu par zirdziņu, kas ved kokaīnu. Starp citu, šī dziesma ieņēma pirmo vietu un joprojām atrodas Russkoje Radio organizētajā un paša Čižova vadītajā aptaujas Zolotoj uņitaz topā. Borzovs tika apsūdzēts narkotiku propagandēšanā un bija spiests vārdu “kokaīns” izņemt no dziesmas teksta. Klausītājs, kurš nav dzirdējis oriģinālo versiju, dažas neveiklās pauzes dziesmas tekstā var arī nepamanīt; citi, kas dzirdējuši dziesmu oriģinālā, “kokaīnu” parasti piedzied paši. Krievijas amatpersonas bija panākušas, ka divus gadus Borzova dziesmas atskaņot FM radioviļņos bija aizliegts. Taču tajā pašā laikā Borzova dziesmas varēja nopumpēt MP3 formātā, bet pirāti labi nopelnīja, tirgojot Borzova dziesmu nekastrētās versijas.

Naika Borzova popularitāte no tā ir tikai ieguvusi. Kāds internetā publicēts gadījums vēsta par Naika Borzova dienesta laiku Padomju armijā: kad nomiris zirgs, kurš izmantots saimniecības darbos, vecākie kareivji pajūgā iejūguši jaunākos. Borzovam, kura iesauka Padomju armijā bijusi — “zirgagalva”, to nācies darīt īpaši bieži. Oktobra beigās Naiks Borzovs bija ieradies Rīgā.

Rīgas Laiks: Kā jūs kļuvāt populārs?

Naiks Borzovs: Nodarbojos ar to aktīvi, ilgi un pastāvīgi. Mans pirmais muzikālais projekts radās jau 1986. gadā. Mēs spēlējām diezgan mežonīgu pankroku. Grupas nosaukums bija Infekcija. Līdz 1992. gadam ierakstījām divus albumus — Onaņizm un Otverstije dļa pupka. Deviņdesmito gadu sākumā aizsāku savu solokarjeru, ko turpinu līdz šodienai. 1995. gadā kļuvu par skandalozā projekta Hui zabei locekli un turpinu tajā darboties arī šodien. Vārdu sakot, izklaidējos, kā māku.

RL: Ko šobrīd dara jūsu agrākie kolēģi?

Borzovs: Arhipam ir savs diezgan interesants muzikālais projekts. Domāju, ka, atgriežoties Maskavā, palīdzēšu viņam to izbīdīt. Cits kolēģis šobrīd ir kļuvis par biznesmeni, trešais arī ir pieņēmis zināmu ilūziju — narkotikas. Un bez tā dzīvē viņam nekas neeksistē. Nezinu, varbūt viņš jau ir…

RL: Cik “mātes vārdus” jūs zināt?

Borzovs: Pietiekoši daudz, lai nepieciešamības gadījumā varētu skaidri izteikt savu domu. Lamuvārdi ir ļoti brīnišķīga krievu valodas sastāvdaļa, man patīk, kā šie vārdi organiski iekļaujas sarunā. Mat — eto očeņ po russki 1. Ja nebūtu šo vārdu, krievu valoda un kultūra būtu daudz ko zaudējusi. Mums būtu liegta iespēja izteikt spēcīgas emocijas. Manas attiecības ar “matu” noformējās ļoti agri. Manam tēvam bija draugs, kurš bieži nāca pie mums ciemos. Vienmēr, kad viņš atnāca, es centos kaut kur tuvumā paslēpties. Kolīdz viņš sāka runāt, ieliekot starp vārdiem “matu”, tas bija tik skaisti, ka klausīties, klausīties un klausīties. Ir tāds teiciens: “Klausīties tā, ka siekalas tek.” Tieši tāpat man bija četru gadu vecumā, kad es klausījos Borisu Godunovu. Pats neko neatceros, bet māte stāstīja, ka visu izrādes laiku esot sēdējis ka nohipnotizēts. Attiecības ar mūziku un lamuvārdiem man izveidojās jau neapzinātā vecumā.

RL: Daudzi lamuvārdi esot aizgūti no tatāriem.

Borzovs: Da jūs ko, tatāri vispār lamāties neprot!

RL: Vai jūs pats lamuvārdus bieži lietojat?

Borzovs: Daru to pastāvīgi.

RL: Vai lamājat arī publiku?

Borzovs: Kā kuro reizi — ja viņi man ko sliktu izdara, tad varu arī nolamāt. Reiz kādā alus festivālā meta ar alus pudeli.

RL: Latvijas klausītāji jūs saista tikai ar skandalozajām un aizliegtajām dziesmām.

Borzovs: Arī Krievijā šīs ir pašas populārākās dziesmas. Atceros gadījumu, kad Lužņiku stadionā, kur uz Komsomoļskaja pravda organizēto koncertu bija savākušies ap 30 000 klausītāju un uzstājās arī mazāk pazīstamas grupas, kā piemēram, Naiks Borzovs, pie skatuves stāvēja divi milzīga auguma skūti purni, kuri — pilnīgi skaidrs — nebija mana auditorija. Trešais — galīgi piedzēries un varbūt arī apdūries, bija apkāries ar diviem mobilajiem telefoniem un atlūzis gulēja. Kolīdz atskanēja dziesma Trīs vārdi, viņi piecēla kājās trešo un atstutēja sev pa vidu, izstiepa gaisā viņa rokas — abus rādītāja un mazos pirkstus. Kad dziesma beidzās, viņi trešo nolika atpakaļ, un tā arī viņš visu koncerta laiku nogulēja.

RL: Kas ir jūsu draugi, jūsu Maskavas tusiņš?

Borzovs: Man nav viena konkrēta tusiņa. Man ir daudz labu draugu un man pilnīgi neinteresē, ar ko viņi nodarbojas. Daži no viņiem ir datorģēniji, kas uzlauž visu un pēc kārtas, citi savukārt veido ļoti labu web dizainu. Daudz draugu man ir mūziķu aprindās, Delfīni elfīni un visādi citi, pat grupa Voskreseņije, kas principā spēlē pilnīgi citu mūziku un propagandē atšķirīgas lietas. Tik un tā mēs ar viņiem draudzējamies. Man ir ļoti labi draugi žurnālisti.

RL: Vai jums ir draudzene?

Borzovs: Man ir sieva.

RL: Bērni?

Borzovs: Mums ir kaķis.

RL: Jūsu sieva atbalsta mūziku?

Borzovs: Viņa pati nodarbojas ar mūziku. Viņa ir soliste grupā Armija.

RL: Atceros gadījumu, kad Pepsi Forumā, Šuras koncerta laikā kāds bandīts piegāja pie skatuves un kliedza Uberiķe etovo pidara so sceni, a to ja jemu mordu nabju! 2 Vai jums ir gadījies kas līdzīgs?

Borzovs: Kaut kādā ziņā es sevi uzskatu par tradicionāli orientētu cilvēku, taču man ir ļoti daudz draugu — homoseksuālistu. Iespējams, ka tas bija iemesls, kādēļ arī mans vārds tika publicēts “atmaskojošajā” mūziķu-geju sarakstā. Patiesībā nav nekā tradicionāla vai netradicionāla, katrs to dara, kā grib un galvenais, lai viņš savu gribu neuzspiestu citiem.

RL: Vai Maskavā joprojām saglabājusies konservatīva attieksme pret homoseksuālismu?

Borzovs: Kļūst arvien brīvāk. Ja tu vēlies mīlēt otru vīrieti, Dieva dēļ, lūdzu.

RL: Kā jūs sacerat dziesmas?

Borzovs: Tri slova tapa naktī pēc kādas uzstāšanās, atbraucu uz studiju, ģitārai bija pārtrūkusi stīga, apsēdos pie bungām un ierakstīju ritmu. Tā arī aizgāja, vienlaicīgi, rakstīju un ierakstīju un pret rītu dziesma bija gatava. Dziesmas rakstās ļoti dažādi. Citas uzrakstu, braucot sabiedriskajā transportā, citas atnāk, apsēžoties pie kāda mūzikas instrumenta un sākot niekoties. Pārtraukumā starp ierakstiem, smēķējot rodas teksts.

RL: Maļeņkaja lošadka, vai tā ir bērnu dziesmiņa vai apzināta kokaīna propagandēšana?

Borzovs: Par to lai spriež klausītājs. Man ir savi priekšstati par to, ko es esmu ar šo dziesmu domājis, taču es to neizpaudīšu. Vajag taču dot cilvēkiem iespēju izmantot asociatīvo domāšanu.

RL: Kāda mūzika, jūsuprāt, dominēs nākamajā gadsimtā?

Borzovs: Ļoti liela loma būs elektroniskajai un deju mūzikai. Ļoti interesanta ir ģitāras un elektromūzikas sintēze. Šobrīd grupa Va bank ir radījusi diezgan interesantu Coja Kinoproves versiju.

RL: Ko jūs domājat par Coja nozīmi krievu rokmūzikā un šobrīd populāro tendenci dziedāt un remiksēt viņa dziesmas?

Borzovs: Arī man ir piedāvājuši to darīt. Taču es nedomāju, ka Coja daiļrade būtu tā vērta, lai dziedātu šīs dziesmas vēlreiz. Manuprāt, bez Coja bija lielākas kulta grupas, piemēram Zvuki Mu vai Centr, kuru šobrīd visi ir aizmirsuši.

RL_11_56

RL: Kādas ir jūsu attiecības ar radiostaciju Super FM, kura sāka spēlēt jūsu dziesmas agrāk par Maskavas radiostacijām?

Borzovs: Diemžēl mēs personīgi iepazināmies tikai pavasarī, kad es pirmo reizi atbraucu uz šejieni. Iepriekš biju ierakstījis viņiem dažādus džinglus un id : “Sveiki, es esmu Naits Borzovs un jūs klausāties Super FM.”

RL: Ko jūs darāt no mūzikas brīvajā laikā?

Borzovs: Staigāju pa veikaliem.

RL: Cik svarīgi jums ir pelnīt naudu?

Borzovs: Lielāko daļu nopelnītās naudas es ieguldu savas mūzikas ierakstu studijas attīstībā. No šāda viedokļa nauda ir svarīga. Man nav tādu ekstraordināru mērķu, kā iestādīt koku, uzbūvēt māju un izaudzināt dēlu. Man šķiet, ka šobrīd dzīvē ir citas prioritātes.

RL: Kādas?

Borzovs: Nebūt atkarīgam ne no kā un ne no viena. Darīt to, ko gribas. Uzbūvēt labu studiju, lai radošo procesu neietekmētu īres laika beigas vai citas grupas ieraksta sākums. Brīvi dzīvot, brīvi domāt un dzīvot brīvā valstī.

RL: Aizbraukt uz Ameriku?

Borzovs: Uz Ameriku negribu. Viņi ir kā tādi puvekļi. Amerika mirs ātrāk par visiem. Viņa ir sevi izdzīvojusi, izēdusi no iekšpuses. Cilvēki dzīvo un nezina, ar ko nodarboties, pēc kā tiekties. Kad uz naudas ir rakstīts: “Mēs ticam Dievam”. Ja to, ka Dievs ir ar mums, drukā uz naudas, par ko tas liecina? Labāk dzīvot Eiropā, kādā ekssociālistiskā zemē — Polijā, Čehijā.

RL: Latvijā dzīvot negribētu?

Borzovs: Latvijā ir ļoti dārgi. Salīdzinot ar Maskavu, divas reizes dārgāk.

RL: Par ko jūs gribējāt bērnībā kļūt?

Borzovs: Mazs biju, neatceros. Kaut gan skaidri zinu, ka par kosmonautu vai kareivi noteikti nē.

RL: Jūs esat dzimis Maskavā?

Borzovs: Maskavas dienvidos, gandrīz pie pilsētas un apgabala robežas. Esmu dienvidnieks. Maskavā cilvēki dalās dienvidniekos un ziemeļniekos. Es nekad neesmu dzīvojis ziemeļos. Kad tu šķērso Maskavu no dienvidiem uz ziemeļiem, mainās ne tikai cilvēki, bet arī klimats.

RL: Kas ir jūsu ienaidnieki mūzikā?

Borzovs: Man nav ienaidieku. Ja vien mūzikai ir klausītāju loks, tad tā sevi ir attaisnojusi. Cita lieta ir attieksme. Es uzskatu, ka tādai Aļonai Apinai vai Borjam Mojisejevam dziedāt nevajadzētu. Daudzi no viņiem ir labi dejotāji vai manekeni, bet dziedāt viņiem pilnīgi droši nevajadzētu. Viņi vienkārši sabojā civēkiem garšas izjūtu, un tie vairs neorientējās kvalitatīvā mūzikā.

RL: Vai jūs nebaidāties kļūt nepoplārs?

Borzovs: Bojatsa — v ļes ņe hoditj 3, un nevag nodarboties ar mūziku. Mūzika ir pastāvīgi radošs process. Bailēs no popularitātes zaudēšanas censties visu laiku būt modernam ir ārkārtīgi stulbi. Mode ir tā, kas pāriet visātrāk, un censties būt modernam nozīmē nolemt sevi visātrākai pazudināšanai. Šodien modē ir viena cepurīte, rīt pavisam cita. Rīt šodienas cepurīte ar visu tai piederošo garderobi kļūst par bezvērtīgu neko. Mode — tas ir veids, kā beztalantīgi nopelnīt milzīgu naudu un viss, pēc tam tava radošā darbība kļūst pilnīgi nevērtīga. Enriko Iglesiass atbrauca uz Maskavu ar solokoncertu, 40 minūtes, un vairāk viņam nebija ko dziedāt, vai Žeņa Belousovs — nodzied vienā stadonā trīs dziesmas un skrien uz nākamo stadionu. Solo koncerts esot.

RL: Kādas baumas jums nācies par sevi dzirdēt?

Borzovs: Par manu vārdu un uzvārdu klīst dažādas baumas un variācijas. Pēdējais oriģinālais bija — Nikolajs Barašeks. Neviens manu pasi nav redzējis un tāpēc arī izdomā. Izņemot vienīgi robežsargus, kuri, ieraudzījuši manu pasi, uzreiz lūdz kasetīti. Lai cik tas dīvaini cilvēkiem liktos, Naiks Borzovs ir mans īstais vārds. Cilvēki netic, ka vecāki var būt tik brīvdomājoši cilvēki.

RL: Kas ir jūsu vecāki?

Borzovs: Labi cilvēki. Mums mājās vienmēr ir bijusi laba mūzika — Led Zeppelin, Jefferson Airplane, Creedence, un tā tālāk. Man joprojām ir daudz brīnišķīgu vinilu. Mani vecāki cienīja arī bītlus, tiesa gan, tikai tās dziesmas, ko viņi uzrakstīja pēc atgriešanās no Indijas.

RL: Nopietnākās baumas, ko esmu dzirdējis — dziesma Maļeņkaja lošadka pasūtījuši kokaīna importētāji Krievijā..

Borzovs: (Smejas.)

RL: Ko jūs domājat par tautiešu mēģinājumiem apgūt Jaunās pasaules narkotiku tirgu?

Borzovs: Es par to nedomāju. Es par narkotikām vispār nedomāju.

RL: Centieties nedomāt?

Borzovs: Ko par viņām domāt. Narkotikas ir kā AIDS. Kamēr cilvēki nepārēdīsies visus šos sūdus, miera nebūs. Tas pats bija ar heroīna bumu Maskavā. Kamēr cilvēki neapjauta, ka, izņemot iespēju mokoši nomirt, heroīns tā arī neko nepiedāvā. Daudzi, to sapratuši, atgriežas pie pārbaudītām metodēm — sāk intensīvi kvasīt. Viss, gan heroīns, gan politika, gan mūzika sākas un sāk beigties Maskavā. Tā ir kā atsevišķa valsts, kas tālāk inficē pārējo Krieviju.

RL: Kas jums patīk labāk — Nike vai Reebok?

Borzovs: Man vispār nepatīk sporta apģērbs. Taču no Adidas produktiem valkāju apakšbikses, tēkreklus un sporta kurpes. Man patīk, ka Adidas joprojām ražo klasiskās sporta kurpes, tās ar trijām svītriņām sānos. Tāpat bikses ar svītriņām…

RL: Vai jūs kādreiz savā dzīvē esat pircis prostitūtu?

Borzovs: Kamdēļ? Tas nav interesanti. Man labāk patīk, ka viss notiek savādāk. Prostitūtas pērk vai nu laika trūkuma vai kompleksu dēļ. Ir cilvēki, kuri neko nevar, vienīgi pērkot.

RL: Vai jums pietiek laika?

Borzovs: (apmierināti un lēni) Laika man ir diezgan.

RL: Braukājot pa viesizrādēm, jums ir iespēja salīdzināt meitenes dažādās vietās.

Borzovs: Varu parunāties, reizēm arī aptaustīt. Ir gadījumi, kad koncerta organizētāji pērk mums prostitūtas, ar kurām ir ļoti interesanti parunāties. Piemēram, Krasnodarā, mēs divi sēdējām numurā un sarunājāmies ar piecām prostitūtām. Interesanti, viņas darba specifikas dēļ ir ļoti labi psihologi.

RL: Kādēļ radoši cilvēki nēsā tumšas brilles?

Borzovs: Galvā visu laiku notiek zināms radošs process un, uzvelkot brilles, tu uzliec tādu klapīti un mazāk reaģē uz apkārt notiekošo. Tādējādi izdodas sakoncentrēties uz iekšējiem procesiem. Ar brillēm pasaule liekas savādāka, mazāk saprotama, un tas ļauj vaļu dažādām asociācijām ar tavu iekšējo pasauli.

RL: Tam nav saistības ar mūziķu vēlmi nēsāt tumšas drēbes?

Borzovs: Kādu laiku man vairs nepatīk tumšas drēbes. Man patīk, ka cilvēki izskatās koši.

RL: Kādus naktsklubus jūs apmeklējat?

Borzovs: Man patīk nelieli, dizaina ziņā līdzīgi Nautilus, slēgta tipa klubi. Reizēm dažos nevar iekļūt pat tad, ja tev ir kluba karte. Pie ieejas ir videokamera, un menedžeris apsargam pa rāciju saka, kuru laist iekšā un kuru nē.

RL: Tikko Krievijā bija gubernatoru vēlēšanas, daudzas krievu estrādes zvaigznes metās aģitācijas kampaņā.

Borzovs: Ko es par viņiem varu teikt? Cilvēkiem vienkārši gribas vēl vairāk naudas.

RL: Vai, radot mūziku, jums ir jārēķinās ar skaņuplašu izdevēju interesēm?

Borzovs: Vairs nē. Cilvēki, kas izdod manus ierakstus, ir sapratuši, ka sliktāk es vairs nespēlēšu, un šobrīd viņi uzticas tam, ko es radu. Ar muzikālo prostitūciju es neesmu ar mieru nodarboties. Es nekad neesmu piedalījies priekšvēlēšanu aģitācijā vai reklāmu iedziedāšanā. Varbūt mani kādreiz arī pierunās vai piespiedīs to darīt, bet es pirms tam desmit reizes izvazāšu viņus aiz deguna. Kad man piedāvā reklāmas darbu, es uzskrūvēju tādu summu, ko cilvēki parasti nav spējīgi samaksāt.

RL: Daudzas krievu grupas, kuras vēlējās saglabāt savu statusu ar ierobežotu sev tuvu publiku, šobrīd ir kļuvušas tik populāras, ka spiestas pielāgoties klausītāju prasībām un jūtas nelaimīgas no pārliekās popularitātes.

Borzovs: Rakstot savu mūziku, man nav jāiet klausītāju pavadā. Es varu būt pietiekoši brīvs un nerēķināties ar to, cik cilvēki mani klausīsies. Var atnākt 20 000, un tikpat labi es jutīšos, spēlējot 10 cilvēkiem.

RL: Kā būtu izveidojusies jūsu muzikālā karjera, ja jūs nebūtu dzimis Maskavā?

Borzovs: Es par to esmu daudz domājis. Nezinu. Ja es būtu dzimis Eiropas daļā, man būtu zināmas cerības, bet ja kaut kur aiz Urāliem, tad diez vai. Vispārzināma patiesība — lai kaut ko sasniegtu Krievijā, ir jādzīvo Maskavā. Viss sākas Maskavā un tikai pēc tam pārceļo uz reģioniem. Tieši tāpat kā ar heroīnu (smejas). Mūzika arī ir narkotikas, tikai ne tik iluzoras kā vispārpieņemtās narkotikas. Mūzika ir dabīgas narkotikas. Mūzikas skaņas vibrācijas pozitīvi ietekmē mūsu smadzenes, skar sirdi. Tādēļ ir ļoti svarīgi pārdomāt mūziku un vārdus, tos prasmīgi savienot. Klausītājs jūt, vai patiešām tu ieliec savu enerģiju, vai vienkārši haltūrē un melo. Es klausoties to vienmēr jūtu. Tāpat politiķi, kas iemācās tehniski precīzi un skaisti melot, cilvēkiem patīk vairāk nekā tie, kuri melo slikti.

RL_11_63

RL: Vai jūs bieži melojat?

Borzovs: Reizēm jā, tikai tādēļ, lai nerunātu par svarīgām un globālām tēmām ar cilvēkiem, ar kuriem to nav vērts darīt. Ir daudzas tēmas, kuru šķetināšana var ievilkties ļoti ilgi un daudzus sarunas partnerus “nogruzīt”. Daudziem var nepatikt mani uzskati un viņi no tā var ciest. Mēs visi esam mazliet zirgi, kas stiepj savu ilūziju, sava veida narkotikas. Mēs visi pēc tā tiecamies, bet svarīgi ir, kā mēs pret to izturamies.

Teksts un fotoKaspars Goba

——————————————————

1 Lamāties — tas ir ļoti krieviski.

2 Novāciet to pidaru no skatuves, citādi es viņam sadošu pa purnu!

3 Baidīties — uz mežu neiet

(krievu sakāmvārds).

Raksts no Novembris, 2000 žurnāla