Ir tur kaut kas...

To, kas ir krievi, mēs zinām tā ļoti konkrēti. Tikmēr pa Eiropu klīst “krievu tautas dvēsele“, kuras galvenais atribūts nav važas, bet Smirnova šņabis, kaviārs un romances. Traktieris Antonijas ielā drīzāk ir krievu emigrācijas skumju iemiesojums, nekā vieta, kur ālēties jaunajam krievam. (Salāti Jaunais krievs — kukurūza, garneles, pupiņas, 1.80.) Nelāgas izcelsmes ikoniņa kaktā ar lampiņu, dekoratīvi patvāri uz galdiem, balalaikas logu rūmēs, Jeseņins pie sienas, albums no gadsimta sākuma ar jaunkundžu fotogrāfijām no Vitebskas sieviešu ģimnāzijas, veca Remington rakstāmmašīna ar ievilktu lapiņu, lāči — maziņi, kas apkampuši sāls trauciņus, un liels, kas apņēmis spoguli tieši pretī durvīm. Sienu gleznojumi ar lēkājošiem balalaiciešiem. Traktieris kā sastindzis priekšstats par krievisko, un tāpat kā krievu valodas izcilo vārdnīcu autori lielākoties nebija krievu izcelsmes, tā arī traktiera interjeru veidojis vienkārši latvietis. Toties aksesuāri ir saimnieces pašas. Apmēram tajā stūrī, kur ikona, radio atskaņo krievu estrādes dziesmas, bet ceturtdienās, piektdienās un sestdienās dzied dzīva krievu sieviete ar ģitāru. Dziedādāma viņa pienāk pie katra galdiņa, un ne tik daudz ar stīgām kā acīm cenšas izraisīt tās bezgalīgās bezjēdzības jūtas, kurām arī vajadzētu piemist kārtīga krieva dvēselei.

Nu, godīgi sakot, kaut kas tāds tur ir. Es gribu teikt, bez šnabīša tā lieta traktierī neiet, un Jānis Borgs man liecinieks, katrā ziņā, viņš bija klāt uzreiz pēc iestādes atvēršanas. Šņabītis ir auksts un piecas zortes, no Smirnova līdz Latvijas, taču īpašā atrakcija ir pašbrūvētais no Lietuvas, kas gan uzsvērti tiek saukts par Russian house vodka. 50 grami dzimtenes maksā 60 santīmi, dzēriens esot licencēts un neatstāj vairāk kaitīgas iedarbības kā jau šņabis vispār, es gribu teikt, vairāk tas iedarbojas uz garu. Ehh…

Apkalpojošais personāls ir vienīgi un tikai krievi. Taču šajā gadījumā tā diemžēl nav īpašība. Lai gan, kāpēc “diemžēl”… Esmu dzirdējis, ka Amerikā ir krievu krogi, kur neuzmanība pret klientiem un pat rupjība ir speciāla atrakcija. Traktierī, piemēram, apkalpošanas maniere ir pavisam dabiska, bez viltus, un speciāli neviens neko neizdomā. Puiši tumšsarkana atlasa krievu kreklos pavisam nemāksloti nepievērš uzmanību klusākiem apmeklētājiem, un viņu pārvietošanās pa zāli nekādā gadījumā nav tieši saistīta ar klientu vēlmēm, bet gan drīzāk notiek pa kaut kādiem viņiem pašiem nezināmiem, pārcilvēcīgiem maršrutiem. Jauno vīriešu acīs ir vienīgi atturīga pacietība, kas izzūd kopā ar viņiem, pulkstenim tuvojoties divpadsmitiem. Ja ap to laiku jūs traktierī esat palikuši vienīgie apmeklētāji, tad vispirms telpiskumu zaudē puiši, izņemot vienu, tad arī tas vairs nav saskatāms, no virtuves iznāk un cauri zālei uz durvīm dodas sieviešu personāls, bet jūsu vien­tuļā galdiņa klaigās pārmetoši noskatās vien sargs, kuram mugurā jau mētelis… Nu, ir tur kaut kas.

“Vispirmām iesākām “pie siļķītes”… Traktierī, atšķirībā no gadsimta sākuma tāda paša nosaukuma iestādēm, teiksim, Maskavā, varbūt ēst arī nevajadzētu, ja nu vienīgi — lai ar plašu žestu atstātu neapēstu uz galda blakus nesamērīgai dzeramnaudai vai paņemtu līdzi speciālās kastītēs. Toties uzkost ir obligāti, nu klausieties, te ir aukstā gaļa, angliski — holodets par 0.95. Vai krievu “raznosols” ar sēnītēm, kāpostiem, gurķīšiem un speķīti. Uzliekam baltu plānu speķīti uz kantainās rupjmaizes gabaliņa, pa virsu sīpoliņu, pārkaisām ar melnajiem pipariem un…

“Vispirmām iesākām “pie siļķītes”. Pēc tam pie Ačujevas ikriem, tad pie graudainajiem ar mazītiņiem vaļējiem pīrādziņiem ar vēdzeļu akniņām, vispirms pa glāzītei auksta balta smirnovieša ar ledu, bet pēc tam to pašu, iekrāsotu ar pikončiku, iedzērām anglieti pie smadzenēm un zubrovku pie olivjē salātiem…”

Nu, nav jau vairs tie laiki, nav. Vairāk ir neskaidru atmiņu, teiksim, Boriss Godunovs ir cepta gaļa. Toties Olga nav vis šnicele, kā, piemēram, Tanheizers Baireitā, bet salāti ar liellopu gaļu, olu un ābolu šķēlītēm, kas bagātīgi iemaisīti majonēzes mērcē (1.10). Kņazu salāti, krievu dzēriens — kvass, vareņiki, šči, kulebjaka, nē, ir, ir tur kaut kas. Ziniet, es lāgā neciešu eļļā vārītus pončikus, taču man jāsaka, ka traktierī ir neparasti, laikam tak taukos vārīti pīrāgi ar lokiem un olu, un ar zapti arī. Ilgu laiku es uzsvērti ēdu tieši kāpostu strebjamo ar folijā ievīstītiem krāsnī ceptiem kartupeļiem blakus uz šķīvīša, viss par 0.95. Vienmēr vajadzēja pieteikt, lai zupa būtu karsta… Nupat kartupeļi ir nozuduši, un arī kāposti kaut kā ne tā. Taču — gods kam gods — traktierī pārlieku nekas nav mainījies, ne ēdamais, ne apkalpotāji. Uz jautājumu, kurā ēdienā pavārs ievietojis visu savu dvēseli, cilvēks kā jau zibenīgā dzena meistars, atbild — jebkurā. (“Kurš gaļas gabals tavā veikalā ir pats labākais? — Ikviens ir pats labākais.”) Porcijas ir vidēja lieluma, un garnīrs, kā likums, ir pamācoši vienveidīgs, ietverot sevī gurķu un tomātu šķēlītes bez garšas un sāls, vientuļu selerijas lapu un konservētas kukurūzas šķipsniņu. Nu, bet galu galā, ne jau no maizes vien.

Nevarētu teikt, ka zāle būtu ar vērienu, ir tikai viens “kabinets”, kurā ērti ievietoties kādiem desmit uzdzīvotājiem. Lai gan jāsaka, ka tieši īpašu uzdzīvošanu traktierī man nav nācies novērot, katrā ziņā vairāk tādu iekšēju. Arī jaunie krievi laikam jau daudz vairāk orientējas uz Vernisāžu nekā dvēseles apdzirdīšanu atbilstošā interjerā. Tiesa, ja tā padomā, pie blakus galdiņa dzirdēju gan frāzi: “Abū Dabī no vairākiem simtiem ir tikai kādi desmit normāli veikali — Bally, Armani, Versace, Hugo Boss… Un tās melnās kurpes es nopirku pavisam lēti, Itālijā būtu maksājušas septiņus simtus…”

Ir gadījies, kad pēc Mārtiņa vai Žagara gribas arī kaut ko tādu… Mazohistisku? Dvēselisku? Sāpīgu? Bezgalīgu? Kaut ko tādu, kas atgādinātu, ka Volga ir upe, un Krievija ir mūsu dvēseles dzimtene.