Izp...visu dzīvo

Nadežda Grigorjeva: Kā jūs izskaidrotu tabu attiecībā uz seksuālās vardarbības ainām Interneta pornolappusēs?

Igors Smirnovs: Šis tabu patiesībā atspoguļo vēsturiskā sabiedrībā pastāvošu aizliegumu uz arhaisku kultūru. Izvarošana un seksuālas orģijas ar mazgadīgajiem arhaiskajam cilvēkam nepavisam nebija tabu, tās skaidri nošķir cilvēka seksu no dzīvnieku dzimumdzīves; galu galā objekts, kuru izvēlējies vardarbnieks, nav svarīgs, un pats dzimumakts pilnībā tiek atbrīvots no vēlmes turpināt dzimtu. Izvarošanā cilvēka erotiskais spēks sasniedz augstu tīrības pakāpi — tas ir ne ar ko neaizklāts sekss, sekss savā nejaušumā un ārkārtējā enerģijā, kuru neierobežo nekādu utilitāru uzdevumu veikšana, sekss kā tāds.

Runājot par bērnu iesaistīšanu pieaugušo dzimumdzīvē, tas ir ļaunums no vēsturiskā viedokļa, kas sevi moralizē un neaizdomājas par sabiedrības problēmu būtību; šāds sekss neitralizē dzimumatšķirības, tādējādi realizējot principu “izp… visu dzīvo”. Jo bērniem nav dzimuma, un, kad viņiem dzimums tiek uzspiests, sekss pārvar pats sevi tādējādi, ka nerēķinās ar to, uz ko tas ir vērsts. Pat, teiksim, zoofilijā tiek ņemts vērā dzīvnieka dzimums, kamēr dzimumspēle ar bērnu pavisam kategoriski nešķir vīrišķo un sievišķo. Zināmā mērā mani izbrīna, ka seksuālās spēles ar bērniem tiek vajātas. Un nevis tādēļ, ka es būtu pret likumu. Vienkārši — sekss ar bērniem ir tiešs turpinājums tai bērnu erotizācijai, kuru iesāka Freids un viņa sekotāji. Un ja Rietumu sabiedrība ir pieņēmusi infantilās seksualitātes ideju, tai jātiesā pirmām kārtām pašai sevi, nevis atsevišķus pedofilus.

Grigorjeva: Un tomēr, kādas izmaiņas šajā attieksmē ienesis Internets?

Smirnovs: Internets ir pirmais institūciju necenzētais lauks, kurā dažādu elektronisko spēļu dalībnieki patvaļīgi apmainās ar informāciju, un šī brīvība no institucionalizēšanas izpaužas kā dzimumdzīves atbrīvošana no sadisma, tas ir, no vardarbības. Vispār, izvirtības galvenais tips ir ekshibicionisms. Šajā gadījumā tas, kurš demonstrē dzimumorgānus, novirzās kā no dzīvnieka uzvedības — jo ar ģenitāliju rādīšanu nekādi nevar turpināt cilvēka dzimumu, tā arī no visām citām erotiskajām ceremonijām, kādas mums, homo sapiens, raksturīgas. Tikai demonstrējot dzimumkontakta instrumentus, partnera ķermenī iekļūt nav iespējams. Atceros, kā kāds dzejnieksfabulists, ļoti kolorīts tipāžs, garā kažokā, bebrādas cepurē… Reiz viņam piedāvāja būt par vēlēšanu aģitatoru no Ļeņingradas rakstnieku organizācijas, un viņš sāka staigāt pa komunālajiem dzīvokļiem, sasauca visus iemītniekus kopējā virtuvē, ilgi un pat iedvesmoti viņiem stāstīja par deputāta kandidātu, rādīja tā portretu, bet pēc tam negaidīti atpogāja kažoku un ar vārdiem “bet tagad aplūkosim manu vaņečku” izvilka dzimumorgānu. Padomju vara noņēma literatūrai masku. No izdomātā teksta izlīda ķermenis, un tas izrādījās perverss. Cilvēks vispār tiecas būt izvirtis dzīvnieks, un ekshibicionisms, iespējams, atkailina ne vien paša sava ķermeņa kaunīgākās vietas, bet arī pašu perversitāti.

Grigorjeva: Bet kāpēc postmodernisma literatūra par tekstu rašanās pamatu sludina perversitāti?

Smirnovs: Postmodernisms man šķiet viens no cilvēka attīstības pašiem neadekvātākajiem un seklākajiem laikmetiem. Šis laikmets atteicās no dziļuma jēdziena, aplūkojot parādības tikai virspusē. Postmodernismā cilvēka ķermenim ir tikai āda. Dziļums tajā ir ne vairāk kā kroka. Varbūt tādēļ šī kultūra nevēlas padomāt par to, no kurienes ceļas izvirtības. Ģenēze, celšanās no cita to neinteresē. Tā ir pašapmierināta.

Grigorjeva: Ar ko atšķiras krievu erotiskā literatūra no citām nacionālajām pornogrāfijām?

Smirnovs: Antīkais Erots eksistēja zem pedofilijas zīmes, franču Erotā de Sada tradīcija ir tik stipra, ka no tās nespēja atsvabināties pat Žaks Batajs, kurš vienādoja Erotu un Tanatu. Tas nebija nejauši, es domāju, ka Austroungārijas impērijā radās Zahera Mazoha romāni, kurus ģeniāli turpināja Mūzils. Lai raksturotu vācu seksuālo kultūru, pietiek atcerēties Jaunā Vertera ciešanas. Sākot vismaz ar Gēti, vācu seksā ir ļoti spēcīga pašnosodīšanas piegarša, izvirzot priekšplānā mīlnieka paškastrāciju, kurš, pārdzīvojot savu bezspēcību, ir gatavs sevi nogalināt. Krievu sekss ir viennozīmīgi cinisks. Tik ciniskas valodas, kāda ir krieviem, nav nevienā citā kultūrā.

Cinisks sekss — tas vispirms ir svešāds sekss. Svešāds pirmām kārtām tam, kas ar to nodarbojas. Tas ir sekss, kas tiek novērots no malas, kas nepieder dzimumpartneriem, atsvešināts no dzimumakta ķermeņiem. Gan pedofilija, gan sadisms, gan mazohisms, gan paškastrācija — tie visi ir tādi Erota veidi, kas galu galā sev piejauc Tanatu (pedofilijas gadījumā tas izpaužas kā bērna agrīna pieaugšana, jaunās būtnes priekšlaicīga tuvošanās nāvei). Krievu seksā tāda piemaisījuma nav — krievu erotiskais cilvēks izrādās taipusīgs pats sev un tiecas ne tik daudz identificēt dzimumaktu, piešķirot tam to, kas tam ir tieši pretējs, cik bēg no dzimumakta un tādēļ izturas pret to ar kārtīgu ironijas devu, ar izsmieklu un nosodījumu, kā pret to, ar ko viņš pats sevi nesaista. Atsvešināts no sevis, ciniskais Erots, lai cik tas būtu dīvaini, ir pats cilvēcīgākais no visiem domājamajiem Erotiem. Cinismā bēgot no Erota, mēs bēgam no bioloģiskās dzīves. Ja mēs sajaucam Erotu un Tanatu, mēs vēl kaut kādā mērā paliekam bestiāli, “dzīvnieciski”, mēs neatstājam bioloģiskā robežas. Krievu cilvēks ir vismazāk bestiālā būtne pasaulē. Taču, no otras puses, tāda veida pārmērīgs cilvēciskums ir absurds. Cinisma dēļ Krievijā nevarēja attīstīties psihoanalīze. Tā bija iespējama tikai tur, kur Erots pieder viņa nesējam, nav no tā atrauts. Psihoanalīzē turpinās antīkā tradīcija, saskaņā ar kuru jau bērns ir erotiskā elementa iemiesojums.

Grigorjeva: Runājot par psihoanalīzi, ko jūs varat teikt par erogēnajām zonām?

Smirnovs: Dzīvniekam ir ļoti maz erogēno zonu — runa ir par viņa dzimumorgāniem. Cilvēkam turpretim faktiski viss viņa ķermenis, visa tā virsma kļūst tā vai citādi erogēna. No matu galiem līdz papēžiem cilvēks ir viens vienīgs dzimumorgāns. Domāju, ka tas kaut kā ir saistīts ar to, ka vienīgi cilvēkam ir nāves ideja, kuras nav dzīvniekiem. Tieši tādēļ cilvēkiem arī nepieciešams erotismu, jutekliskumu pārvietot no dzimumorgāniem uz citām ķermeņa daļām. Cilvēks baidās no nāves un cenšas pastiprināt Erota klātbūtni savā ķermenī, un tas viscaur ir erotizēts. Cilvēks ir it kā nemirstīgs līdz ar savas dzimumaktivitātes sākšanos. Viņš ir nemirstīgs ne vien turpinot dzimtu, bet nemirstīgs arī kā indivīds, kā īpatnis, kam nav tādu ķermeņa ārējo daļu, kas varētu tikt izslēgtas no erotiskā, tas ir, no nemirstīgā. To, ko sauc par Patrialtrieb (“daļēja tieksme”), izdomājuši XX gadsimta pirmās puses cilvēki, kuri nemācēja novērtēt to, kas mums ir dots, attālinot vēlmju piepildīšanos uz gaišo nākotni, uzskatot, ka pilnvērtīgs, nevis daļējs baudījums ir sasniedzams tikai aiz mūsdienības robežas. Viss cilvēka ķermenis ir erotisks. Nav nekādu daļēju tieksmju. Jebkura ķermeņa daļa, kas piedalās kārdinājumā, vienmēr sev līdzi ķēdītē aizvelk visu cilvēka ķermeni.