Iztukšotās debesis

Kiprā

Pēdējo gadu laikā Kipras Republikas dienvidaustrumu gals ticis intensīvi apbūvēts tūrisma industrijas vajadzībām. gar pludmales krēslu un saules sargu kārtīgo rindu piepildītajām pludmalēm slejas lielas viesnīcas, kuru specialitāte ir tā saucamās “brīvdienu paketes” vācu un krievu atpūtniekiem; turpat to pakājē savā viskošākajā zilumā zaigo Vidusjūra. Te iespējams pavadīt visnotaļ patīkamu brīvdienu nedēļu, braukājot pa modernajiem ceļiem, baudot labu vietējo alu un pat nenojaušot, ka tieši šajā apvidū paslepus norisinās pati intensīvākā dziedātājputnu slaktēšanas kampaņa Eiropas Savienībā.

Aprīļa pēdējā dienā es devos uz Protarasu, plaukstošu tūrisma centru, kur man bija norunāta tikšanās ar četriem cilvēkiem no vācu putnu aizsardzības organizācijas CABS, kas regulāri rīko brīvprātīgo “nometnes” Vidusjūras valstīs. Kiprā dziedātājputnu slaktiņš savu kulmināciju sasniedz rudenī, kad gājputni, pa vasaru ziemeļos uzaudzējuši tauku kārtu, atgriežas dienvidos. Tāpēc es raizējos, ka mums var neizdoties ieraudzīt šīs “medības” savām acīm. Taču jau pirmais augļu dārzs, kuru uzgājām turpat šosejas malā, bija pilns ar līmes kociņiem; tās ir taisnas, aptuveni 70 centimetrus garas rīkstes, kas noklātas ar Sīrijas plūmju koka ķepīgajiem sveķiem un veikli ieliktas zemo koku zaros, piedāvājot putniem vilinoši ērtas laktas. CABS komanda, kuru vadīja kārns un bārdains itāļu jauneklis vārdā Andrea Rutiljāno, izklīda pa dārzu, novācot rīkstes, izvārtot tās smiltīs, lai neitralizētu līmi, un pārlaužot uz pusēm. Uz visiem līmes kokiem bija spalvas. Kādā citronkokā atradām baltkakla mušķērāju tēviņu. Putns karājās ar kājām gaisā kā dzīvs auglis; aste, kājas un melnbaltie spārni bija ielipuši līmē. Mušķērājs bezspēcīgi raustījās un velti grozīja galviņu. Rutiljāno ar savu video kameru nofilmēja to visos iespējamajos rakursos, bet kāds gados vecāks itāļu brīvprātīgais, Dino Mensi, putnu nofotografēja. “Uzņēmumi ir ļoti svarīgi,” paskaidroja Alekss Haids, bezkaislīga izskata vācietis, kurš ir organizācijas ģenerālsekretārs. “Šo karu iespējams uzvarēt tikai presē, ne jau šeit, uz lauka.”

Karstajā saulē abi itāļi kopīgiem spēkiem mušķērāju pamazām vien atbrīvoja, piesardzīgi atsvabinot katru spalviņu atsevišķi. Viņi atmiekšķēja staipīgo līmi, uzšļakstot pa druskai ziepjaina šķīduma, un līdzjūtīgi sarāvās ik reizi, kad nācās zaudēt kādu spalvu. Tad Rutiljāno rūpīgi notīrīja līmi no putna mazajām kājiņām. “Jādabū nost viss līdz pēdējam,” viņš sacīja. “Savā pirmajā gadā es reiz atstāju mazu drusciņu kādam putnam uz kājas. Manu acu priekšā tas uzlaidās kokā un pielipa vēlreiz. Nācās vien kāpt pakaļ.” Rutiljāno ielika mušķērāju man rokās; es pavēru plaukstas, un putns zemā lidojumā šķērsoja dārzu, turpinot iesākto ceļu.

Visapkārt mums bija satiksmes trokšņi, meloņu lauki, dzīvojamie nami, viesnīcu kompleksi. Deivids Konlins, būdīgs britu armijas veterāns, iesviedis nezāļu audzē sauju neitralizētu rīkšu, noteica: “Vienkārši šokējoši – te var apstāties jebkurā vietā, un visur jūs atradīsiet vienu un to pašu.” Noraudzījos, kā Rutiljāno un Mensi nopūlas, lai atbrīvotu nākamo putnu, šoreiz svirlīti – burvīgu radījumu ar skaistu dzeltenu kakliņu. Likās galīgi ačgārni tik tuvu redzēt putnu, kuru normālā situācijā varētu kaut cik kārtīgi apskatīt, tikai prasmīgi strādājot ar labu binokli – it kā būtu izjaukta kāda maģiska brīža burvība. Man gribējās svirlīti uzrunāt ar vārdiem, kurus Svētais Asīzes Francisks esot teicis, ieraugot sagūstītu meža zvēru: “Kāpēc gan tu ļāvi, ka tevi noķer?”

Gatavojāmies doties projām no augļu dārza, un Rutiljāno ieteica Haidam pārvilkt viņa CABS tēkreklu ar kreiso pusi uz āru – lai mēs vairāk izskatītos pēc parastiem tūristiem, kas izgājuši pastaigā. Kiprā atļauts atrasties uz privātīpašumā esošas zemes, ja vien tā nav iežogota, un dziedātājputnu ķeršana ar jebkāda veida lamatām ir kriminālnoziegums jau kopš 1974. gada. Un tomēr tas, ko mēs darījām, man likās visai patvaļīgi un, iespējams, arī bīstami. CABS komanda savās melnajās un haki drēbēs vairāk izskatījās pēc desantniekiem, nevis tūristiem. Kāda vietējā sieviete, iespējams, augļu dārza īpašniece, neizteiksmīgu seju noraudzījās, kā mēs ejam pa šauru zemesceļu. Tad pikapā garām pabrauca kāds vīrietis; komanda, baidoties, ka viņš steidzas, lai pagūtu novākt līmes kokus pirms mūsu ierašanās, metās viņam pakaļ ašā riksī.

Vīrieša pagalmā uzgājām pret dārza krēsliem paralēli atslietus divus sešmetrīgu metāla cauruļu pārus – neliela mēroga līmes koku fabriku, pietiekami lielu, lai nodrošinātu pieklājīgus ienākumus tiem lielākoties vecāka gadagājuma kipriešu vīriešiem, kuri šo amatu pieprot. “Viņš tos ražo pārdošanai, bet dažus patur pats,” sacīja Rutiljāno. Viņš ar saviem biedriem diezgan nekaunīgi apstaigāja šī vīra vistu kūti un trušu krātiņus, pa ceļam novācot pa kādam tukšam līmes kokam un sakraujot tos uz caurulēm. Pēc tam mēs tikpat nelikumīgā kārtā šķērsojām nelielu pakalnu, nonākot augļu dārzā, kas bija pilns ar līmes lamatās iekritušiem putniem.

Kāda melngalvas ķauķa mātīte bija noplēsusi sev lielāko daļu no astes un ielipusi ne tikai ar abām kājām un spārniem, bet arī knābi, kas atsprāga vaļā, tiklīdz Rutiljāno bija to atbrīvojis no līmes gūsta – putns pārskaities iebrēcās. Atsvabinājis ķauķi līdz galam, Rutiljāno iepilināja tam mutē mazliet ūdens un nolika zemē. Putns strauji sasvērās uz priekšu un nokrita ar galvu dubļos. “Tik ilgi karājies, ka kāju muskuļi pārāk nostiepušies,” Rutiljāno komentēja. “Paturēsim pa nakti, un rīt tas jau varēs lidot.”

“Pat bez astes?” es pārjautāju.

“Noteikti.” Viņš pacēla ķauķi un noglabāja to savas mugursomas ārkabatā.

Melngalvas ķauķi ir vieni no Eiropā izplatītākajiem dziedātājputniem, bet Kiprā – arī tradicionāla nacionālā delikatese; no ķauķiem pagatavotais ēdiens te pazīstams ar nosaukumu ambelopoulia. Tieši ķauķi ir kipriešu putnu ķērāju kārotākais medījums, taču pie viena viņu lamatās nonāk vesela virkne citu sugu: retās čakstes, citi dziedātājputni, lielāki putni, piemēram, dzeguzes un vālodzes, pat nelielas pūces un vanagi. Otrajā dārzā par līmes upuriem bija kļuvuši pieci baltkakla mušķērāji, zvirbulis, pelēkais mušķērājs (senāk plaši izplatīts, bet pēdējos gados lielākajā Ziemeļeiropas daļā reti sastopams putns), kā arī vēl trīs melngalvas ķauķi. Kad putni bija atpestīti un palaisti vaļā, komanda mazliet pastīvējās ap šajā dārzā uzieto līmes koku skaitu; tomēr visi vienojās, ka to bijis piecdesmit deviņi.

Mazliet tālāk no ceļa, sausā un nezālēm aizaugušā birztalā ar skatu uz zilo jūru un tikko uzceltas McDonald’s ēstuves “zelta arkām”, uzgājām vienu aktīvu līmes koku, no kura karājās viens dzīvs putns. Tā bija lakstīgala; šo pelēko putnu man līdz šim bija gadījies sastapt tikai vienreiz. Lakstīgala bija pamatīgi ielipusi un salauzusi vienu spārnu. “Lūzums ir starp diviem kauliem, tātad putns neizveseļosies,” konstatēja Rutiljāno, cauri spalvām iztaustījis spārna locītavu. “Mums diemžēl nāksies to nogalināt.”

Visticamāk, lakstīgalai bija gadījies pielipt pie līmes koka, kuru kāds mednieks no rīta, novācot pārējās lamatas, vienkārši nebija pamanījis. Kamēr Haids un Konlins sprieda, vai nākamajā dienā nevajadzētu piecelties vēl pirms rītausmas un pieķert šo putnu ķērāju, Rutiljāno domīgi glāstīja lakstīgalas galviņu. “Tā ir tik skaista. Es nespēju viņu nogalināt.” Viņš izklausījās pēc maza zēna.

“Ko iesāksim?” Haids jautāja.

“Varbūt jādod viņai iespēja vēl palēkāt pa zemi un nomirt pašas nāvē?”

“Diez vai no tā kas iznāks,” iebilda Haids.

Rutiljāno nolika putnu zemē un noskatījās, kā tas, šobrīd līdzīgāks pelei nekā putnam, aši paskrien zem neliela ērkšķu krūma. “Varbūt pēc dažām stundām tas labāk turēsies uz kājām,” viņš diezgan nepārliecinoši noteica.

“Vai gribi, lai es saku galavārdu?” Haids jautāja.

Rutiljāno, ne vārda neatbildējis, pagriezās un devās projām, drīz vien pazūdot no mūsu redzeslauka.

“Kur tas putns palika?” Haids man vaicāja.

Es norādīju uz krūmu. Pasnaikstījies zem tā no abām pusēm, Haids lakstīgalu notvēra un maigi saņēma plaukstās. Viņš pacēla acis uz mums ar Konlinu. “Visi ir vienisprātis?” viņš vāciski jautāja.

Es palocīju galvu, un Haids ar vienu rokas kustību norāva putnam galvu.

Saule nu jau bija izpletusi savus starus pa visu debess jumu, noslāpējot tā zilumu savā spožajā baltumā. Mēs sākām meklēt piemērotu vietu, kur būtu ērti ierīkot slēpni ar skatu uz birztalu. Tagad bija grūti saprast, cik stundas mēs jau esam uz kājām. Ik reizi, kad ieraudzījām kādu kiprieti, vienalga, mašīnā vai uz lauka, mums vajadzēja strauji pieliekties un atkāpties pāri akmeņiem un ērkšķiem, kuriem bikšu audums nebija nekāds šķērslis – baidījāmies, ka medību lauka īpašnieku kāds varētu brīdināt par gaidāmo slēpni. Uz spēles šoreiz nebija likts nekas lielāks par dažiem dziedātājputniem; pakalna piekājē, protams, nebija ne miņas, teiksim, no kājnieku mīnām, un tomēr saulē nokaitētajā klusumā jautās tāda kā karalaika draudu piegarša.

Putnu medības ar līmes kokiem Kiprā tikušas tradicionāli piekoptas un bijušas izplatītas jau vismaz kopš 16. gadsimta. Gājputni laukos bija nozīmīgs olbaltumvielu avots, un gados vecākie kiprieši vēl šobaltdien atceras, kā mātes viņus sūtījušas dārzā noķert sev pusdienas. Jaunākos laikos ambelopulija kļuvusi populāra turīgu pilsētnieku aprindās kā tāda nostalģiska delikatese. Teiksim, draugam sālsmaizes vietā var atnest burku marinētu putniņu, bet īpašos gadījumos – pasūtīt tos restorānā ceptā veidā. Deviņdesmito gadu vidū, kad jebkādas putnu medības ar lamatām jau gadus 20 bija nelegāla nodarbošanās, ik gadu šādi bojā gāja desmit miljoni dziedātājputnu. Lai apmierinātu restorānu pieprasījumu, papildus tradicionālajām medībām ar līmes kokiem kiprieši sāka putnus ķert vēl plašākos mērogos, liekot lietā lielus tīklus. Kipras valdība, cenšoties uzspodrināt savu tēlu pasaules acīs un izcīnīt dalībvalsts vietu Eiropas Savienībā, putnu ķērājiem pieteica karu. 2006. gadā mednieku lamatās bojā gāja vairs tikai miljons putnu.

Tomēr pēdējos gados, kopš Kipra omulīgi iekārtojusies ES valstu lokā, restorānos atkal sākuši parādīties uzraksti, kas reklamē nelegālo ambelopuliju; lamatu lauku skaits būtiski pieaudzis. Kipras medību lobijs, kurš pārstāv šīs valsts piecdesmit tūkstošus mednieku, šogad iestājies par diviem likumprojektiem, kas mīkstinātu malumedību aizliegumu. Viens no tiem noņemtu medībām ar līmes kokiem kriminālnozieguma statusu; otrs dekriminalizētu elektronisku skaņu ierakstu izmantošanu putnu pievilināšanai. Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka, lai gan vairākums kipriešu negatīvi vērtē putnu medības ar lamatām, daudzi tomēr neuzskata, ka tā ir nopietna problēma; tāpat daudziem vēl joprojām iet pie sirds kārtīga ambelopulijas porcija. Kad Kipras Medījumu fonds sāka rīkot reidus restorānos, kur pasniedz ēdienus no dziedātājputniem, šī kampaņa presē izpelnījās visnotaļ negatīvu reakciju; piemēram, lielu ievērību izpelnījās apraksts, kā no pusdienojošas grūtnieces rokām izrauts šķīvis ar ambelopuliju.

“Ēdiens šajā zemē ir svēta lieta,” man skaidroja Martins Helikars, Kipras Ornitologu biedrības kampaņu menedžeris; šī organizācija uz provokācijām iziet daudz negribīgāk nekā, teiksim, CABS. “Diez vai kādreiz izdosies panākt, ka tiek sodīts kāds, kurš ēd tamlīdzīgas lietas.”

Mēs ar Helikaru bijām pavadījuši dienu, kopā apstaigājot putnu lamatu laukus valsts dienvidaustrumos. Tīklus var izlikt jebkurā nelielā olīvu birzī, taču nopietnākos mērogos šādas medības notiek akāciju plantācijās. Nav ne mazākās vajadzības akāciju birzis apūdeņot, ja vien jūsu mērķis nav putnu medības. Mēs šādas plantācijas sastapām ik uz soļa. Starp akāciju rindām izklāti gari lētas grīdsegas celiņi; starp kārtīm, kas parasti iestiprinātas ar cementu pildītās automašīnu riepās, nostiepti gandrīz neredzami, vieglai migliņai līdzīgi tīkli. Vēlu vakarā plantācijā skaļi atskaņo ierakstītas putnu dziesmas, kas vilina gājputnus izvēlēties atpūtai lekno akāciju zarus. No rīta, līdz ar pirmo gaismiņu, malu mednieki sāk mētāt sīku oļu saujas, lai putnus izbiedētu un iedzītu tīklos. (Nodevīga zīme, kas liecina par lamatu tuvumu, ir šādu oļu kaudzes ceļa malā.) Malumednieku vidū izplatīta ir māņticība, ka nevienu putnu nedrīkst palaist brīvībā, citādi medību lauks būšot sabojāts. Tā nu pārdošanai nederīgo sugu putni tiek vai nu uz vietas nogalināti un nomesti zemē, vai arī atstāti lēnai nāvei tīklos. Par tirgū pieprasītiem dziedātājputniem var dabūt līdz pat pieciem eiro gabalā, un labi uzturētā akāciju plantācijā iespējams noķert vairāk nekā tūkstoš putnu dienā.

Visļaunākā situācija dziedātājputnu malumedību ziņā ir britu armijas bāzē Pilas ragā. Briti laikam gan ir lielākie putnu mīļotāji visā Eiropā, taču minētā bāze, kas savus plašos poligonus iznomā kipriešu zemniekiem, ir diplomātiskā ziņā visai kutelīgā situācijā. Nesen pēc armijas reida saniknoti vietējie iedzīvotāji norāva divdesmit divas zīmes ar uzrakstiem, kas apliecināja, ka teritoriju pārvalda britu armija. Ārpus bāzes cīņu ar malumedniekiem kavē organizatoriskas un politiskas problēmas. Malumednieki iemanījušies naktīs izlikt sardzi un apķērušies, ka pie lamatu laukiem jāsaceļ mazas būdiņas, jo Medījumu fonda aģentiem nepieciešama īpaša atļauja, lai pārmeklētu jebkāda veida “mājokli”, un, kamēr tāda tiek saņemta, malumedniekiem pietiek laika novākt tīklus un elektroniskās iekārtas. Turklāt liela mēroga malumednieki mūsdienās ir īsti noziedznieki, un aģenti baidās no iespējamiem uzbrukumiem. “Nelaime tāda, ka Kiprā neviens, pat politiķi, skaidri un gaiši nepasaka, ka ēst ambelopuliju ir nepareizi,” man teica Medījumu fonda direktors Pantelis Hadjigeru. Vēl vairāk, oficiālais vienā reizē notiesāto ambelopulijas porciju rekords (54) pieder kādam populāram politiķim no Kipras ziemeļiem.

“Ideāli būtu atrast kādu plaši pazīstamu personu, kas publiski paziņotu: es ambelopuliju neēdu, tas ir nepareizi,” teica Kipras Ornitologu biedrības direktore Klairija Papazoglu. “Taču pie mums spēkā nerakstīta vienošanās: ja notiek kaut kas nelāgs, tam jāpaliek tepat uz salas. Pārējās pasaules acīs mēs nedrīkstam slikti izskatīties.”

“Kamēr Kipra vēl nebija uzņemta ES, malumednieki teica: labi, mēs uz kādu laiciņu mazliet piebremzēsim. Tagad astoņpadsmit un deviņpadsmit gadus veciem puikām malu medības saistās ar kaut kādu patriotismu mačo garā. Tā simbolizē pretošanos Lielajam Brālim – Eiropas Savienībai,” stāstīja Helikars.

Man tas izklausījās pēc lappuses no Orvela, bet būtībā tas ir viens no Kipras iekšpolitikas principiem. Pagājuši trīsdesmit seši gadi, kopš Turcija okupēja salas ziemeļu daļu; kopš tā laika Kipras etniski grieķiskie dienvidi piedzīvojuši fantastisku uzplaukumu. Un tomēr nacionālo ziņu izlaidumos vēl joprojām septiņas dienas nedēļā dominē tā saucamā Kipras Problēma. “Jebkurš cits sasāpējis jautājums tiek pastumts malā, jebkas cits ir vienkārši nebūtisks,” komentēja kipriešu sociālantropologs Jannis Papadakis. “Viņi saka: “Kā jūs uzdrošināties sūdzēt mūs Eiropas tiesā par kaut ko tik stulbu kā kaut kādi putni? Mēs sūdzam tiesā Turciju!” Nekādu nopietnu debašu par to, stāties vai nestāties Eiropas Savienībā, vispār nav bijis. Tas vienkārši bija līdzeklis, ar kura palīdzību mēs taisījāmies atrisināt Kipras Problēmu.”

Eiropas Savienības spēcīgākais savvaļas putnu aizsardzības instruments ir tās vēsturiskā Putnu direktīva, kas tika pieņemta 1979. gadā un prasa, lai ES dalībvalstis aizsargā visas Eiropā sastopamās putnu sugas un saglabā tām nepieciešamo dzīves vidi. Kopš 2004. gada, kad Kipra iestājās Eiropas Savienībā, tā no Eiropas Komisijas saņēmusi atkārtotus brīdinājumus par šīs direktīvas neievērošanu, taču pagaidām kipriešiem izdevies izvairīties no tiesas spriedumiem un soda sankcijām. Ja valsts vides aizsardzības likumi uz papīra atbilst direktīvai, komisija visai negribīgi iejaucas tās iekšējās darīšanās.

Kipras valdošā, vārda pēc – komunistiskā, partija ar milzu entuziasmu atbalsta privātā sektora attīstību. Tūrisma ministrija reklamē savus plānus uzbūvēt četrpadsmit jaunus golfa kompleksus (patlaban Kiprā tādi ir trīs), kaut arī salai ir visai ierobežoti saldūdens resursi. Jebkurš cilvēks, kuram pieder ar izbraucamu ceļu sasniedzams zemes gabals, drīkst to apbūvēt; rezultātā Kipras lauku rajoni ir sadalīti sīkos gabaliņos. Es apmeklēju četrus no Kipras dienvidaustrumu svarīgākajiem dabas liegumiem; teorētiski tos visus aizsargā Eiropas Savienības nolikumi. Stāvoklis visos četros mani iedzina smagā depresijā. Piemēram, lielais sezonālais ezers pie Paralimni (netālu no tā es piedalījos CABS patruļās) ir milzīga trokšņaina un putekļaina bedre, kas okupēta nelegāla poligona un tikpat nelegālas motociklu trases vajadzībām. Zeme no vienas vietas noklāta ar patronu čaulītēm, piemētāta ar būvgružiem, vecu sadzīves tehniku un vienkārši atkritumiem.

Un tomēr putni turpina atgriezties Kiprā – nekas cits jau tiem neatliek. Atceļā uz pilsētu, kādā stundā, kad debesis vairs nebija nokaitētas tik baltas, CABS patruļa apstājās, lai apbrīnotu melngalvas stērsti – mazu zelta, melnā un kastaņbrūnā krāsā mirdzošu dārgakmeni, kurš dziedāja kāda krūma galotnē. Uz mirkli spriedze atslāba, un mēs atkal bijām tikai pavisam parasti putnu vērotāji, kas jūsmīgi dvesa katrs savā dzimtajā valodā: “Ah, che bello!”“Fantastic!”“Unglaublich schön!”

Pirms metām mieru, Rutiljāno gribēja piestāt vēl pēdējā augļu dārzā – vietā, kur pērn malumednieki bija piekāvuši kādu CABS brīvprātīgo. Brīdī, kad komandas īrētajā auto nogriezāmies no šosejas pa nelielu zemesceļu, no pretējās puses mums garām pabrauca sarkans pikaps; tā vadītājs ar žestu lika saprast, ka labprāt redzētu mūs ar pārgrieztām rīklēm. Kad sarkanais auto jau bija izbraucis uz šosejas, divi no tā pasažieriem vēl izliecās pa logiem, lai parādītu mums vidējo pirkstu.

Apdomīgais vācietis Haids gribēja apgriezt auto un nekavējoties braukt projām; pārējie iebilda – neesot pamata domāt, ka šie tipi atgriezīsies. Mēs turpinājām ceļu, un augļu dārzā uzgājām karājamies četrus baltkakla mušķērājus un vienu svirlīti. Tas nespēja pacelties spārnos, un Rutiljāno lika man noglabāt putnu mugursomā. Kad visi līmes koki bija iznīcināti, Haids jau atkal, šoreiz mazliet nervozāk, ieminējās, ka vajadzētu taisīties projām. Taču pavisam netālu bija vēl viena birztala, kuru abi itāļi gribēja pārbaudīt.

Šajā mirklī mūsu redzeslaukā, aptuveni 50 metrus no mums, atkal parādījās sarkanais pikaps; tas strauji nobremzēja. No mašīnas izlēca trīs vīri un metās uz mūsu pusi, pa ceļam uzlasot beisbola bumbas izmēra akmeņus un raidot tos uz mūsu pusi. Man būtu licies, ka nav nemaz tik grūti izvairīties no pāris lidojošiem akmeņiem, tomēr es maldījos – tie trāpīja gan Konlinam, gan Haidam. Rutiljāno uzņēma notiekošo video, Mensi – fotografēja; tam visam pa visu turpinājās juceklīga sakliegšanās: “Filmē, filmē tālāk!” “Zvani policijai!” “Uz kādu numuru jāzvana?” Atcerējies par svirlīti mugursomā un ne drusciņas nevēloties, ka mani notur par CABS aktīvistu, es sekoju Haidam, kurš atkāpās pakalnā. Apstājušies ne sevišķi drošā attālumā, mēs vērojām, kā divi vīrieši uzbrūk Mensi, mēģinot novilkt viņam no pleciem mugursomu un izraut no rokām fotoaparātu. Vīrieši, aptuveni trīsdesmit gadus veci un saulē tumši iedeguši, kliedza: “Kam tev to vajag? Kāpēc tu taisi bildes?” Mensi, gandrīz pārcilvēciski sasprindzinājis visus spēkus, krampjaini spieda fotoaparātu sev pie vēdera. Vīri pacēla viņu gaisā, nometa zemē un metās viņam virsū; sekoja haotisks kautiņš. Rutiljāno es neredzēju, bet vēlāk uzzināju, ka viņam situši pa seju, nogāzuši gar zemi un saspārdījuši kājas un ribas. Viņa video kameru uzbrucēji sadauzījuši pret akmeni, pirms tam gan vēl iegāžot ar to viņam pa galvu. Visa šī jucekļa vidū stāvēja Konlins un, nezaudējot mieru un savu iespaidīgo militāro stāju, mēģināja sazvanīt policiju pa diviem mobilajiem telefoniem. Vēlāk viņš man pateica, ka esot uzbrucējus brīdinājis – ja tie viņam kaut pirkstu pieduršot, viņš šos izvazāšot pa visām Kipras tiesām.

Haids tikmēr turpināja atkāpties, un man tā šķita laba doma. Kad ieraudzīju, ka viņš atskatās, nobāl un metas skriešus, arī mani pārņēma panika.

Bēgšana no briesmām nelīdzinās parastam skrējienam – ļoti grūti sekot kaut vai tam, kur tu liec kāju. Es pārlecu mūra sētai, izbrāzos cauri ērkšķu laukam, atjēdzos paklupis grāvī un apdauzīju zodu pret metāla žogu. Tad es nolēmu: man pietiek. Es raizējos par svirlīti, ko nesu savā mugursomā. Redzēju, kā Haids turpina skrējienu pāri lielam dārzam, tad apstājas pārmīt dažus vārdus ar kādu pusmūža vīru un visai izbiedētā paskatā atsāk skriet. Piegāju pie dārza īpašnieka un mēģināju paskaidrot viņam situāciju, taču šis cilvēks runāja tikai grieķiski. Šķiet, reizē nobažījies un aizdomīgs, viņš atsauca savu meitu, kura bija spējīga man angliski paskaidrot, ka esmu iemaldījies vietējās Greenpeace nodaļas direktora dārzā. Atnesusi man ūdeni un divus šķīvjus ar cepumiem, viņa pārtulkoja manu stāstu tēvam; tas reaģēja ar vienu vienīgu niknuma pilnu vārdu: “Barbari!”

Kad tikām atpakaļ savā īrētajā automašīnā, debesīs melni mākoņi draudēja ar negaisu. Mensi piesardzīgi taustīja ribas un mēģināja notīrīt nobrāzumus uz rokām; gan mugursoma, gan fotoaparāts viņam bija atņemti. Konlins parādīja man sadauzīto video kameru, un Rutiljāno, kurš bija pazaudējis brilles un stipri kliboja, lietišķā fanātismā atzinās: “Es gribēju, lai kaut kas tāds notiek. Tikai mazliet vieglāk.”

Bija ieradusies otra CABS komanda, tās locekļi ar drūmām sejām tagad stāvēja mums apkārt. Viņu mašīnā atradās tukša kartona vīna kaste, kurā, kad piebrauca policijas patruļas auto, man izdevās ievietot savu svirlīti. Purns izskatījās sanīcis, bet visādi citādi, šķiet, tam nekas nebija noticis. Es droši vien būtu vairāk priecājies, ka izdevies to izglābt, ja vien uz manu mobilo telefonu pa tam nebūtu pienākusi jauna īsziņa no kāda kipriešu drauga – mēs bijām norunājuši nākamās dienas vakarā doties uz slepenu mielastu, kur galdā tiks likta ambelopulija. Man izdevās puslīdz sev iestāstīt, ka es taču varu palikt labs žurnālists, pats šo putnu gaļu nepagaršojot, tomēr man nebija īsti skaidrs, kā es varētu no tā izvairīties.

Maltā

Katru pavasari aptuveni pieci miljardi putnu no Āfrikas ierodas uz vairošanās sezonu Eirāzijā. Katru gadu gandrīz miljardu no tiem apzināti nogalina cilvēki; lielākā daļa iet bojā uz gājputnu ceļiem, kas šķērso Vidusjūras reģionu. Vidusjūras ūdeņus izsmeļ tukšus modernie traleri ar saviem superefektīvajiem sonārajiem tīkliem; Vidusjūras debesis izsūc tukšas ar tikpat iedarbīgo putnu dziesmu ierakstu tehnoloģijas palīdzību, attīrot tās no gājputniem. Kopš 70. gadiem, pateicoties Putnu direktīvai un vairākiem citiem starptautiskiem dabas aizsardzības līgumiem, dažu visvairāk apdraudēto putnu sugu stāvoklis nedaudz uzlabojies. Taču putnu mednieki visā Vidusjūras reģionā izmanto šo nebūtisko uzlabojumu, lai mēģinātu atkarot agrākās pozīcijas. Kipra nesen sāka eksperimentēt, ieviešot pavasara medību sezonu paipalām un ūbelēm; arī Malta aprīlī atklāja savu pavasara sezonu. Maijā Itālijas parlaments pieņēma likumu, kas pagarina rudens medību sezonu. Eiropiešiem tīk par sevi domāt kā par apgaismotas vides domāšanas paraugiem – visādā ziņā ogļskābās gāzes emisijas jautājumā viņi mēdz lasīt morāli Savienotajām Valstīm un Ķīnai tā, it kā tādi būtu. Un tomēr Eiropā pēdējo desmit gadu laikā katastrofāli samazinājies daudzu pārziemotāju un gājputnu skaits. Nav jābūt nekādam putnu vērotājam, lai pietrūktu dzeguzes sauciena, virs lauka riņķojošas ķīvītes, lielās stērstes dziesmas telefona stabā. Mednieki dara visu, lai veselai putnu pasaulei, kas jau tā smagi cietusi, intensīvas lauksaimniecības attīstības rezultātā zaudējot arvien vairāk savas dabiskās vides, gals pienāktu pēc iespējas ātrāk. Tas laiks, kad pavasarī debesīs valdīs klusums, Vecajā pasaulē pienāks krietni ātrāk nekā Jaunajā.

Maltas Republika, valstiņa, kas sastāv no vairākiem blīvi apdzīvotiem kaļķakmens klučiem, ir putniem naidīgākā vieta visā Eiropā. Te dzīvo divpadsmit tūkstoši reģistrētu mednieku (aptuveni trīs procenti no kopējā iedzīvotāju skaita), un vairums no šiem cilvēkiem uzskata, ka viņiem ir pašsaprotamas tiesības nošaut jebkuru putnu, kuram neveicies lidot pāri Maltas teritorijai – turklāt neatkarīgi no gadalaika vai konkrētās putnu sugas. Maltieši šauj kukaiņdzeņus, pupuķus, vālodzes, vētrasputnus, stārķus un gārņus. Viņi stāv pie starptautiskās lidostas žoga un šauj bezdelīgas – tāpat vien, vingrināšanās nolūkos. Viņi šauj no pilsētu namu jumtiem un dzīvu automaģistrāļu malās. Viņi salien klinšu malā cieši blakus izbūvētos bunkuros un veseliem bariem apslaktē migrējošos vanagus. Viņi šauj apdraudētus plēsīgos putnus – piemēram, mazos ērgļus un stepes lijas – kuru aizsargāšanai tālāk uz ziemeļiem valdības tērē miljoniem eiro. Retākos putnus izbāž un izstāda savās trofeju kolekcijās; tos, kuri patrāpās pietiekami bieži, atstāj mētājamies turpat zemē vai aprok zem akmeņiem, lai šāvējiem neko nevarētu piesiet. Kad putnu vērotāji Itālijā ierauga gājputnu, kuram trūkst daļas no spārna vai astes, viņi to dēvē par īpašo “Maltas apspalvojumu”.

90. gados, gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā, Maltas valdība beidzot sāka īstenot dzīvē jau sen pieņemto likumu, kas aizliedz šaut pie oficiāli atzītajām medījumu sugām nepiederošus putnus, piesaistot vispārēju uzmanību un ieinteresējot pat ģeogrāfiski tik tālas grupas kā britu Karaliskā putnu aizsardzības biedrība, kura atsūtīja maltiešu likuma sargiem palīgā savus brīvprātīgos. Rezultātā, runājot kāda britu aktīvista vārdiem, “situācija uzlabojusies no asinis stindzinošas līdz vienkārši zvērīgai”. Taču maltiešu mednieki, kuri apgalvo, ka viņu valstiņa esot pārāk maza, lai iecirstu tiešām būtisku robu Eiropas putnu populācijā, ir sašutuši par šo, viņuprāt, ārzemju iejaukšanos viņu tradīcijas lietās. Nacionālā mednieku biedrība, Federazzjoni Kaċċaturi Nassaba Konservazzjonisti savā 2008. gada aprīļa biļetenā raksta: “FKNK uzskata, ka likumu sargu pienākumi būtu jāpilda tikai Maltas policijas spēkiem, nevis augstprātīgiem ārzemju ekstrēmistiem, kuri uzskata, ka Malta pieder viņiem, jo tā ir ES sastāvā.”

2006. gadā putnu aizsardzības organizācijas BirdLife International Maltas nodaļa noalgoja Turcijas pilsoni Tolgu Temugi, agrāk – atbildīgu Greenpeace darbinieku, lai uzsāktu agresīvu kampaņu pret nelegālajām medībām, maltiešu medniekiem nekavējoties prātā atausa 1565. gada turku iebrukums; sekoja nevaldāmu dusmu izvirdums. FKNK ģenerālsekretārs Lino Farudža zākājās par “šo turku” un “viņa maltiešu pakalpiņiem”; sekoja virkne draudu un pat uzbrukumu organizācijas BirdLife Malta darbiniekiem un īpašumam. Kādam aktīvistam sašāva seju; tika aizdedzinātas trīs brīvprātīgo automašīnas. No jauna iestādītā mežā ar visām saknēm tika izrauti vairāki tūkstoši jauno kociņu. Proti, mednieki neieredz jebkādus apmežošanas mēģinājumus – jauns mežs būtu nevēlams konkurents arhipelāga galvenās salas vienīgajam jau esošajam mežam, kuru viņi pilnībā kontrolē un izmanto atpūtai piestājušo putnu šaušanai. 2008. gada augustā populārs mednieku žurnāls situāciju paskaidroja šādiem vārdiem: “Ir zināmas robežas, līdz kurām var pārbaudīt maltiešu ģimeņu spēcīgās morālās saites un vērtības, sagaidot, ka šie cilvēki gļēvi atkāpsies un atsacīsies no savas zemes un kultūras, un nebaidoties no tā, ka karstās latīņu asinis sāks vārīties.”

Un tomēr, pretēji Kiprai, Maltas sabiedriskā doma pret medībām noskaņota visai negatīvi. Līdztekus banku sektoram, tūrisms ir šīs zemes svarīgākā industrija, un prese bieži publicē saniknotas vēstules no tūristiem, kuriem nācies uzklausīt mednieku draudus vai pašu acīm noskatīties šaušalīgajās putnu medībās. Arī maltiešu vidusšķira ir nemierā, ka valsts niecīgos brīvdabas apgabalus piesavinājušies asinskāri noskaņoti mednieki, kuri ik uz soļa publiskās teritorijās uzstāda savas aizlieguma zīmes.

Tomēr Malta ir valsts, kurā par varu cīnās divas politiskās partijas. Apzinoties, ka parlamenta vēlēšanu iznākumu parasti izšķir daži tūkstoši balsu, ne leiboristu partija, ne nacionālisti nevar atļauties noskaņot pret sevi tik lielu vēlētāju skaitu. Šī iemesla dēļ uz medību likuma ievērošanu Maltā vēl joprojām skatās caur pirkstiem: kontrolei tiek atvēlēti minimāli cilvēku resursi, daudzi provinces policisti ir visnotaļ draudzīgās attiecībās ar vietējiem medniekiem, un pat apzinīgi un uzticami likuma sargi uz sūdzībām palaikam reaģē visai miegaini. Pat retajos gadījumos, kad likuma pārkāpēji tiek atzīti par vainīgiem, Maltas tiesas nelabprāt piespriež viņiem kaut ko vairāk par dažu simtu eiro naudas sodu.

Šogad Maltas nacionālistu valdība, demonstratīvi ignorējot Eiropas tiesas pērnā rudens spriedumu, izsludināja pavasara sezonu paipalu un ūbeļu medībām. ES Putnu direktīva atļauj dalībvalstīm zināmās situācijās nedaudz atkāpties no vienošanās burta un “saprātīgu iemeslu dēļ” nogalināt nelielu skaitu aizsargājamo sugu putnu, piemēram, lai kontrolētu putnu barus lidostu tuvumā, vai arī pieļaujot iztikai nepieciešamas medības tradicionālajās lauku kopienās. Maltas valdība mēģināja panākt šādu “atkāpšanos”, prasot, lai tai tiktu ļauts turpināt pavasara medību “tradīciju”, ko direktīva aizliedz. Tiesa atzina, ka Maltas plāni neparedz trīs no četrām direktīvas prasībām: stingru likuma izpildes kontroli, nelielus apjomus un paritāti ar pārējām Eiropas Savienības valstīm. Atbildot uz ceturto prasību – pierādīt, ka alternatīva nepastāv –, Malta iesniedza pierādījumu (uzskaites datu formā), ka paipalu un ūbeļu rudens medības nav apmierinoša alternatīva pavasara medībām. Lai gan valdība lieliski apzinājās, ka uz šiem skaitļiem nevar paļauties (pats FKNK ģenerālsekretārs reiz publiski atzina, ka reālais nomedīto putnu skaits var izrādīties pat desmit reizes lielāks par to, kas minēts uz papīra), Eiropas Komisijas politika ir uzticēties dalībvalstu iesniegtajiem datiem. Malta izvirzīja vēl vienu argumentu – proti, ka paipalas un ūbeles nav apdraudētas sugas globālā mērogā (Āzijā to vēl aizvien ir pietiekami), tāpēc uz tām nav jāattiecina absolūtas aizsardzības principi. Eiropas Komisijas juristi savukārt neatrada par vajadzīgu norādīt, ka šajā gadījumā būtisks ir abu sugu statuss Eiropas Savienībā, kur šo putnu skaits turpina būtiski sarukt. Tā nu Eiropas tiesa, pieņemot Maltai nelabvēlīgu spriedumu un aizliedzot pavasara medības, tomēr atzina, ka viena no četrām prasībām tikusi izpildīta. Savās mājās Maltas valdība pasludināja “uzvaru” un aprīļa sākumā izziņoja medību sezonas sākumu.

Pavasara sezonas pirmajā dienā es pievienojos Tolgam Temugem rītausmas patruļā. Īpaši daudz rosības mēs negaidījām ieraudzīt, jo FKNK, valdības izvirzīto noteikumu saniknota (sezona drīkstēja ilgt tikai sešas nepilnas dienas parasto sešu līdz astoņu nedēļu vietā, turklāt tika izsniegtas tikai 2500 medību atļauju), bija izsludinājusi pavasara sezonas boikotu, piedraudot publiski nokaunināt jebkuru mednieku, kurš lūgs izsniegt medību atļauju. “Eiropas Komisija cietusi sakāvi,” Temuge man sacīja, kamēr mēs līkumojām pa tumšo un putekļaino Maltas ceļu labirintu. “Eiropas medību organizācija un BirdLife International paveikušas milzu darbu, lai panāktu ilgtspējīgu medību kvotu noteikšanu. Un tad Malta iestājas Eiropas Savienībā, kļūstot par pašu mazāko no tās dalībvalstīm, un draud ar vienu vēzienu nojaukt visu šo brīnišķīgo celtni, ko sauc par Putnu direktīvu. Maltas demonstratīvi izaicinošā attieksme rada ļoti nepatīkamu precedentu citām ES valstīm, īpaši Vidusjūras reģiona zemēm, kuras to var uztvert kā uzmundrinājumu izrīkoties līdzīgi.”

Kad debesis jau bija gaišas, mēs apstājāmies ceļa malā, starp akmens mūru iejoztiem zeltaina siena laukiem, un ieklausījāmies, vai nedzirdēsim šāvienus. Es dzirdēju suņu rejas, gaiļa dziesmu, kravas auto motora rēkoņu – un tad, kaut kur pavisam netālu, elektronisku paipalas dziesmas ierakstu. Citur patrulēja sešas citas Temuges komandas, kuru sastāvā lielākoties bija ārzemju brīvprātīgie un daži algoti maltiešu apsardzes vīri.
Uzlēca saule, un mēs sākām saklausīt arī pa kādam šāvienam, tomēr to nebija pārāk daudz. Torīt likās, ka šajā zemē putnu vairs vispār nav. Mēs izgājām cauri kādam ciematam, kurā dzirdējām pāris šāvienus (“Sasodīts, tas nu ir par daudz!” Temuge iebrēcās. “Te taču ir apdzīvota vieta! Vienkārši kaut kas neticams!”), tad atgriezāmies akmens mūru labirintā, ko Maltā dēvē par lauku ainavu. Pēc dzirdes sekojot jauniem šāvieniem, nonācām nelielā laukā, kur stāvēja divi aptuveni trīsdesmit gadus veci vīrieši ar rāciju rokās. Ieraudzījuši mūs, viņi žigli paķēra savus kapļus un sāka līkņāt gar leknajiem pupu un sīpolu stādiem. “Tiklīdz mēs ierodamies, par to tūlīt uzzina visā tuvākajā apvidū,” Temuge paskaidroja. “Visi uzreiz zina. Ja reiz viņiem ir rācija, tad es dodu gandrīz deviņdesmit procentu garantiju, ka viņi ir mednieki.” Nudien, likās, ka dobju kaplēšanai šī rīta stunda ir mazliet par agru, un, kamēr vien mēs grozījāmies turpat pa lauku, šāvieni neatkārtojās. Mums garām aizzibināja četri vālodžu tēviņi. Nabadziņiem nebija paveicies, izraugoties Maltu par kārtējo pieturvietu ceļā uz ziemeļiem – toties tā bija viņu laime, ka lauka vidū tobrīd stāvējām mēs. Zemā koka zarā es pamanīju žubīti. Citviet Eiropā tā ir viena no izplatītākajām putnu sugām, bet Maltā, tik daudzo nelegālo dziedātājputnu lamatu dēļ, žubīšu vairs tikpat kā nav palicis. Tamuge aiz sajūsmas nezināja, kur likties, kad es viņam putniņu parādīju. “Žubīte!” viņš izsaucās. “Tas būtu tiešām neticami, ja pie mums atkal sāktu vairoties žubītes.”

Tomēr Maltas mednieki atrodas visai nedrošās pozīcijās – viņi vēlas kaut ko tādu, kas Maltai Eiropas Savienībā sagādātu nopietnas nepatikšanas un soda sankcijas – likumīgas tiesības šaut putnus, kas ir ceļā uz savām vairošanās vietām. Tā nu viņu pārstāvjiem FKNK vadībā nekas cits neatliek, kā vienīgi ieņemt kategorisku bezkompromisa nostāju, piemēram, kā šopavasar, izsludinot boikotu – modinot FKNK ierindas biedros mānīgas cerības, uzkurinot dusmas un aizvainojumu, kad valdība neizbēgami liek viņiem vilties. FKNK šaurajā un pārblīvētajā galvenajā mītnē es satikos ar organizācijas preses sekretāru Džozefu Periči Kalasčoni, nervozu, tomēr veikli runājošu cilvēku. “Vai tiešām kādam pat visfantastiskākajos sapņos varētu rādīties, ka mūs apmierinās pavasara sezona, uz kuru 80 % mednieku nemaz nevar saņemt medību atļauju?” viņš vaicāja. “Mēs jau divus gadus esam iztikuši bez medību sezonas, kas vienmēr piederējusi pie mūsu tradīcijām, pie mūsu dzīvesveida. Mēs jau neprasījām tādu medību sezonu, kāda mums bija pirms trim gadiem. Tikai kaut cik saprātīgu, tādu, kādu mums pirms iestāšanās Eiropas Savienībā skaidri un gaiši apsolīja mūsu valdība.”

Es ierunājos par nelegālajām putnu medībām, un Periči Kalasčone piedāvāja man viskiju. Kad es atteicos, viņš tomēr ielēja sev. “Mēs esam kategoriski pret nelegālām aizsargājamo sugu putnu medībām,” viņš paziņoja. “Esam gatavi norīkot medību uzraugus, kuru pienākums būtu pieķert šādus malumedniekus un anulēt viņu biedra kartes. Un tas viss tiešām arī notiktu, ja vien mums būtu atļauts sarīkot kārtīgu medību sezonu.” Periči Kalasčone atzina, ka nevar īsti piekrist pašiem kareivīgākajiem FKNK ģenerālsekretāra izteikumiem, tomēr pats arī acīmredzami uztraucās, kad mēģināja man paskaidrot, cik daudz viņam nozīmē medības. Dīvainā kārtā viņš sāka izklausīties pēc vajāta vides aizsardzības aktīvista. “Visi nonākuši pilnīgā izmisumā,” viņš sacīja. “Cilvēki sākuši slimot ar psihiskām kaitēm, mums bijuši arī pašnāvības gadījumi – apdraudēta visa mūsu nacionālā kultūra.”

Var debatēt par to, cik lielā mērā medības maltiešu gaumē patiesi var pieskaitīt pie viņu “kultūras” un “tradīcijām”. Nevar noliegt, ka pavasara medības, reto putnu šaušana un izbāzeņu kolekcionēšana patiešām ir sen iesakņojusies tradīcija, taču Maltā piekoptais totālais putnu slaktiņš gan ir fenomens, kas pirmoreiz novērots 60. gados, kad Malta ieguva neatkarību un sākās tās ekonomiskais uzplaukums. Malta uzskatāmi atspēko teoriju, ka sabiedrības labklājība noved pie saudzīgākas vides politikas. Pārticība Maltai atnesa izsmalcinātākus ieročus, vairāk naudas, ko maksāt taksidermistiem, kā arī vairāk automašīnu un labākus ceļus, bet tas savukārt padarīja lauku apvidus vieglāk pieejamus medību entuziastiem. Savulaik medības bija tradīcija, ko dēli pārmantoja no saviem tēviem. Tagad tās kļuvušas par dauzonīgu jaunekļu bariņu iecienīto vaļasprieku.

Es iepazinos ar kādu vecā stila mednieku, kurā viņa tautiešu uzvedība un FKNK iecietība izraisa dziļu riebumu; mēs tikāmies uz zemes gabala, ko tā īpašnieki – viesnīcas saimnieki – grasās pārvērst par golfa laukumu. Viņš apgalvoja, ka nedisciplinēta šaudīšanās maltiešiem esot “asinīs”, un neesot saprātīgi cerēt, ka pēc Maltas iestāšanās ES mednieki pēkšņi pārvērtīšoties. (“Ja jūs esat piedzimis par prostitūtu, tad diez vai jebkad kļūsiet par mūķeni,” viņš teica.) Bet lielu daļu vainas šis cilvēks novēla uz jaunajiem medniekiem, sakot, ka viss kļuvis ievērojami ļaunāk, kad mainīts Maltas medību likums, pazeminot mednieku minimālo vecumu no divdesmit viena līdz astoņpadsmit gadiem. “Un tagad, kad mainīts arī likums par pavasara medībām, godīgi cilvēki vairs nevar iet medībās, bet tie, kuriem uz likumu nospļauties, tik un tā iet un šauj, jo nenotiek pietiekama kontrole. Es šopavasar trīs nedēļas nodzīvoju laukos, un pa visu šo laiku manīju vienu vienīgu policijas mašīnu.”

Maltā pavasaris vienmēr bijis galvenais medību laiks; vecais mednieks izteicās, ka, ja pavasara sezonu likvidēšot uz visiem laikiem, viņš droši vien turpināšot medīt rudenī tikai tik ilgi, kamēr būšot dzīvi abi viņa suņi. Pēc tam metīšot mieru – varbūt kļūšot par parastu putnu vērotāju. “Tur jābūt vēl kādam citam āķim,” viņš sprieda. “Jo – kur tad palikušas visas ūbeles? Kad es biju jauns un gāju medībās ar tēvu, mums pietika paskatīties debesīs, lai ieraudzītu tūkstošiem vien. Patlaban ir sezonas kulminācija, un es vakar pa visu dienu saskaitīju tikai divpadsmit. Vakarlēpi es neesmu redzējis vismaz divus gadus, bet akmensstrazdu – piecus. Pagājušo rudeni es katru dienu rītā un pēcpusdienā gāju ar saviem suņiem meklēt slokas. Es redzēju trīs, un ne reizi neizšāvu. Un tur jau arī slēpjas liela daļa nelaimes – cilvēki kļuvuši tik nepacietīgi. “Slokas neatradu, nekas, nošaušu kādu piekūnu.”

Vēlu svētdienas pēcpusdienā mēs ar Temugi no droša slēpņa ar teleskopu izspiegojām divus vīrus, kuri ar binokļiem pētīja debesis un lauku. “Tie noteikti ir mednieki,” Temuge sacīja. “Šautenes viņi paslēpuši un izvelk tikai tad, ja ierauga kaut ko medījamu.” Pagāja stunda, un nekas neparādījās. Abi vīrieši pacēla grābekļus un sāka irdināt zemi savā dārzā – putnu, ko šaut, vienkārši nebija.

Itālijā

Spārnotajiem migrantiem ceļš pāri Itālijai ir garš un bīstams. Valsts ziemeļos, Brešā, katru gadu lamatās noķer miljons dziedātājputnu; tos pārdod restorāniem, kuros pasniedz pulenta e osei – polentu ar sīkiem putniņiem. Sardīnijas meži ir pilni ar stiepļu lamatām, Venēcijas mitrājos masveidā slaktē uz ziemošanu ieradušās pīles, bet Umbrijā, Svētā Franciska dzimtajā pusē, dzīvo proporcionāli vairāk oficiāli reģistrētu mednieku nekā jebkur citur visā Itālijā. Toskānā mednieki līdz pēdējam putnam izmanto savas sloku un lauku baložu, kā arī četru sugu dziedātājputnu (tajā skaitā dziedātājstrazdu un cīruļu) medību kvotas – bet rītausmas krēslā un vieglā miglā nav viegli atšķirt atļautos medījumus no aizliegtajiem, un galu galā, kurš tad pārbaudīs? Tālāk uz dienvidiem, Kampānijā (reģionā, ko lielā mērā kontrolē vietējā mafija jeb kamorra), visvilinošākā apmešanās vieta migrējošajiem ūdensputniem un bridējputniem ir lauki, ko kamorra appludinājusi un izīrē medniekiem par tūkstoš eiro dienā. Dziedātājputnu vairumtirgotāji ierodas ar visiem saldētavu furgoniem, lai uz vietas uzpirktu putniņus no sīkiem malumedniekiem. Veselas provinces Kampānijā gandrīz no vienas vietas noklātas ar lamatām, kas izliktas septiņām Eiropas dziedātājputnu sugām; par prasmīgajiem dziedoņiem naudīgie mafijas vīri nelegālajos putnu tirgos maksā labu naudiņu. Tālāk uz dienvidiem, Kalabrijā un Sicīlijā, aktīva policijas un brīvprātīgo novērotāju iejaukšanās krietni ierobežojusi slavenās pārceļojošo ķīķu pavasara medības. Tomēr šajos reģionos, īpaši Kalabrijā, vēl joprojām čum un mudž malu mednieki, kuri, ja vien būs iespējams tikt sveikā cauri, gatavi šaut visu, kas vien lido.

Itālijas civilkodeksā ir kāds dīvains punkts, kuru savulaik, lai veicinātu draudzīgu attieksmi pret šaujamieročiem, ieviesuši fašisti; tas dod tiesības medniekiem (bet tikai medniekiem) tiesības medījuma meklējumos ienākt jebkurā privātīpašumā, neatkarīgi no tā, kam tas pieder. Astoņdesmitajos gados Itālijas lauku rajonos plosījās vairāk nekā divi miljoni oficiāli reģistrētu mednieku. Tomēr vairumam itāļu pilsētnieku medības nepatīk, un 1992. gadā Itālijas parlaments pieņēma vienu no Eiropas stingrākajiem medību likumiem, kurš, starp citu, diezgan radikālā kārtā noteica arī to, ka visa savvaļas fauna ir valsts īpašums; tādējādi medībām tika piešķirts īpašas koncesijas statuss. Šo nepilno divdesmit gadu laikā vismaz lielāko un populārāko Itālijā sastopamo dzīvnieku, arī vilku, skaits ievērojami pieaudzis, bet reģistrētu mednieku pulks sarucis mazāks par astoņsimt tūkstošiem. Šīs tendences pamudinājušas Franko Orsi, Silvio Berluskoni partijas senatoru no Ligūrijas, iesniegt likumprojektu, kas liberalizētu mānekļu izmantošanu medībās, pagarinātu medību sezonu un paplašinātu to vietu sarakstu, kurās medības atļautas. Parlaments tikko pieņēmis kādu citu likumu, kas paredzēts, lai saskaņotu Itālijas likumdošanu ar ES Putnu direktīvu, tādējādi izvairoties no draudošā simtiem miljonu eiro lielā naudas soda. Likumā iemūžināta vismaz viena nepārprotama mednieku lobija uzvara – vairāku putnu sugu medību sezona pagarināta līdz februārim.

Es satikos ar Orsi viņa partijas Dženovas birojā; mūsu saruna noritēja reģionālo vēlēšanu priekšvakarā. Kā zināms, tās atnesa jaunu triumfu Berluskoni koalīcijai. Orsi, izskatīgs, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs vīrietis ar sirsnīgām acīm, ir kaislīgs mednieks, kurš savus brīvdienu ceļojumus vienmēr plāno tā, lai varētu doties medībās. Viņa arguments par labu 1992. gada likuma modernizēšanai ir tāds, ka tas novedis pie eksplozīva dažādu lauksaimniecībai kaitīgu dzīvnieku un putnu skaita pieauguma, un ka itāļu medniekiem vajadzētu atļaut darīt to pašu, ko dara francūži un spāņi – ka privātie zemes īpašnieki savā teritorijā spēs daudz labāk regulēt medījamo dzīvnieku skaitu, nekā tas izdodas valstij, un ka medības vispār ir sociāli un garīgi labvēlīga nodarbe. Viņš parādīja man fotogrāfiju avīzē, kurā bija redzams pa Dženovas ielām skrejošs mežakuilis, un aprakstīja šausmu darbus, ko strazdi var pastrādāt lidostās un vīna dārzos. Bet, kad es piekritu, ka mežacūku un strazdu populācijas kontrole patiešām ir tikai prāta darbs, viņš turpināja ar paziņojumu, ka medniekiem nepatīkot medīt mežacūkas tikai tajā sezonā, kad to vēlas valdība. “Un vispār, es nevaru samierināties ar to, ka medīt ļauts tikai mežacūkas, nutrijas un strazdus,” Orsi sacīja. “Ar to var tikt galā arī armija.”

No iepriekšējiem braucieniem uz Itāliju man bija palicis iespaids, ka gandrīz visu putnu sugu populācijas ir stipri zem optimālā līmeņa. Šķita, ka Orsi man nepiekrīt, tāpēc es viņam pajautāju, kā, viņaprāt, sabiedrībai varētu nākt par labu nekaitīgu putnu medības. Man par lielu pārsteigumu, viņš atbildēja, citējot Pīteru Singeru, grāmatas “Dzīvnieku atbrīvošana” autoru – proti, ja ikvienam no mums nāktos pašrocīgi nogalināt tos dzīvniekus, kurus mēs apēdam, mēs visi būtu veģetārieši. “Mēs savā urbānajā sabiedrībā esam zaudējuši šīs cilvēka un dzīvnieka attiecības, kurās ir arī zināms vardarbības elements,” Orsi teica. “Kad man bija četrpadsmit, vectēvs lika man nokaut vistu – tāda bija mūsu ģimenes tradīcija. Un tagad vienmēr, kad ēdu vistas gaļu, es atceros, ka tā ir bijusi dzīva radība. Atgriežoties pie Pītera Singera – mūsu sabiedrībā dzīvnieku pārtēriņš tikai atbilst vispārējam resursu pārtēriņam. Milzīgas zemes platības atvēlētas izšķērdīgai, industrializētai lauksaimniecībai, jo mēs esam zaudējuši savu lauku identitātes izjūtu. Nevajadzētu domāt, ka medības ir vienīgais veids, kā izpaužas cilvēka vardarbība pret vidi. Un šajā ziņā medības ir pat audzinošas.”

Man likās, ka Orsi ir zināma taisnība, taču itāļu vides aktīvistiem, ar kuriem es vēlāk runāju, viņa retorika liecināja tikai par meistarīgu prasmi tikt galā ar žurnālistiem. Aiz centieniem liberalizēt medību likumu visi ambientalisti  saskata Itālijas varenās ieroču un munīcijas industrijas garo roku. Viens no viņiem man sacīja: “Ko jūs teiksiet, kad jums kāds vaicās, ko ražo jūsu uzņēmums – “Kājnieku mīnas, kas uzspridzina bosniešu bērnus”? Vai varbūt – “Tradicionālos šaujamieročus cilvēkiem, kuriem patīk rītausmā stāvēt mitrājā un gaidīt, kad pāri galvai lidos pīles”?”

Nav iespējams noskaidrot, cik putnu ik gadu nošauj Itālijā. Piemēram, dati par dziedātājstrazdiem svārstās starp trīs un septiņiem miljoniem, bet Fernando Spina, Itālijas Vides aizsardzības aģentūras zinātnieks, uzskata, ka šie skaitļi tik un tā ir “stipri konservatīvi”, jo tikai paši apzinīgākie mednieki patiešām pareizi aizpilda savas medību kartītes. Vietējām varasiestādēm nav iespēju medības kontrolēt, provinces datu bāzes ir lielākoties nedatorizētas un vairums vietējo mednieku biedrību parasti ignorē lūgumus atsūtīt savus datus. Skaidri zināms ir viens – Itālija ir būtiski svarīgs gājputnu ceļš. Šeit uzieti apgredzenoti putni no visas Eiropas, trīsdesmit astoņām Āfrikas un sešām Āzijas valstīm. Un atpakaļceļā no Itālijas putni dodas ļoti agri – reizēm pat decembra beigās. ES Putnu direktīva aizsargā visus atceļā devušos gājputnus, pieļaujot medības vienīgi dabiskās rudens sezonas mirstības apmēros. Tāpēc vairums apzinīgo mednieku uzskata, ka rudens medību sezonai vajadzētu beigties jau 31. decembrī. Turpretī jaunais Itālijas likums, tieši pretēji, pagarina sezonu līdz februārim (ieskaitot). Parasti tik agri atceļā dodas paši spēcīgākie un veselīgākie savas sugas pārstāvji, tātad jaunais likums visvairāk attiecas tieši uz tiem putniem, kuriem būtu vislielākās izredzes radīt spēcīgus pēcnācējus. Garāka medību sezona izdevīga arī aizsargājamo sugu malumedniekiem – galu galā, nelegāls šāviens izklausās tieši tāpat kā ar likumu atļautais. Un, kamēr mūsu rīcībā nav uzticamu datu, neviens nevar spriest, vai kādas sugas medību kvota iekļaujas dabiskās mirstības robežās. “Šos skaitļus jau tik un tā pilnīgi patvaļīgi noteikuši vietējie ierēdņi,” sacīja Spina. “Tiem nav nekāda sakara ar reālo putnu skaitu.”

Lai gan dabiskās vides iznīcināšana ir pats svarīgākais iemesls, kāpēc Eiropā tik strauji sarūk putnu skaits, arī medības itāļu gaumē (to pretinieki lieto apzīmējumu caccia selvaggia jeb mežonīgās medības) devušas savu artavu. Kad es pajautāju Fulko Pratezi, izbijušam medniekam, kurš nodibinājis Pasaules Dabas fonda Itālijas nodaļu un tagad uzskata medības par “māniju”, kāpēc itāļu medniekiem tik sasodīti patīk šaut putnus, viņš pieminēja savu tautiešu mīlestību uz ieročiem, viņu apsēstību ar vīrietības pierādījumiem, prieku, ko itāļiem sagādā jebkura iespēja pārkāpt likumu, un, dīvainā kārtā, arī vēlēšanās daudz laika pavadīt brīvā dabā. “Viņi ir kā izvarotājs, kurš mīl sievietes, bet izrāda to vardarbīgā un perversā veidā,” sacīja Pratezi. “Putnus, kas sver divdesmit divus gramus, šauj ar trīsdesmit divu gramu munīciju.” Turklāt itāļi izjūt daudz lielākas simpātijas pret “simboliskiem” dzīvniekiem, tādiem kā vilki un lāči, tāpēc arī, salīdzinājumā ar pārējo Eiropu, uzrādījuši daudz labākas sekmes to aizsargāšanā. “Bet putni ir neredzami,” viņš teica. “Mēs viņus ne redzam, ne dzirdam. Ziemeļeiropā gājputnu pārrašanos var viegli gan ieraudzīt, gan saklausīt, un tā vienmēr saviļņo. Pie mums cilvēki dzīvo pilsētās un lielos dzīvojamo namu kompleksos, un putni, vārda tiešā nozīmē, paliek kaut kur gaisā.”

Kopš neatminamiem laikiem Itāliju ik pavasari un rudeni apciemojuši neskaitāmi spārnota proteīna bari. Atšķirībā no Ziemeļeiropas, kur cilvēki iemācījušies saskatīt sakarību starp pārmērīgām medībām un krietni mazāku pārnākušo gājputnu skaitu, pie Vidusjūras krājumi vienmēr likušies neizsmeļami. Kāds Kalabrijas malumednieks, vēl aizvien ļaunojoties par aizliegumu medīt ķīķus, man sacīja: “Vienā pavasarī mēs nošāvām tikai kādus divtūkstoš piecsimt, bet pāri taču lidoja no sešdesmit līdz simt tūkstošiem. Tīrais sīkums!” Nauda bija vienīgais šim cilvēkam aptveramais izskaidrojums tam, ka aizliegta viņa iemīļotā izklaide. Viņš man svētā nopietnībā klāstīja, ka zināmi grupējumi, gribēdami tikt pie valsts naudiņas, uzdevušies par malumedību apkarotājiem. Un tikai tāpēc, ka šīm organizācijām patiesībā nepieciešami malumednieki, ar kuriem “cīnīties”, tapuši visi šie likumi un aizliegumi. “Un tagad šie ļautiņi iedzīvojušies bagātībā uz valsts rēķina,” viņš paskaidroja.

Kādā no dienvidu provincēm es iepazinos ar bijušo malumednieku, draiskulīgi puiciska skata vīrieti vārdā Serdžo. No malumedībām viņš atteicies, būdams jau pusmūžā – viņš sapratis, ka esot beidzot izaudzis no šīs savas dzīves stadijas. Tagad viņš smīdina klausītājus ar komiskiem stāstiem par saviem “jaunības grēkiem”. Nakts medības vienmēr skaitījušās nelegālas, bet tas nevienu neesot uztraucis, ja vien medību biedros bijuši draudzes mācītājs un vietējās karabinieru vienības komandieris. Pēdējais bijis īpaši palīdzīgs, pierunājot mežsargus nerīkot patruļas attiecīgajā meža gabalā. Kādu nakti, kad visi kopā izbraukuši medībās, viņiem gadījies karabinieru džipa starmešu gaismā notvert plīvurpūci. Komandieris licis Serdžo putnu nošaut. Kad Serdžo saminstinājies, komandieris paņēmis no mašīnas lāpstu, piegājis pie putna un iebliezis tam pa galvu. Tad viņš pūci ielicis džipa aizmugurē.

“Bet kāpēc?” es Serdžo vaicāju. “Kāpēc viņš gribēja to pūci nogalināt?”

“Nu, mēs taču bijām malumedībās!”

Kad medību nakts gājusi uz galu, komandieris atvēris bagāžnieku; no tā izsprāgusi pūce, kura izrādījusies tikai apdullināta, un metusies karabinierim virsū. “Šitā,” Serdžo man nodemonstrēja, izpletis rokas un saverkšķījis smieklīgi niknu grimasi.

Serdžo vienmēr bija licies, ka malumedībās vērts iet tāpēc, ka pēc tam var paēst. “Vārnu var vārīt kaut sešas dienas, tikpat būs sīksta,” viņš stāstīja. “Bet buljonā nemaz nav smādējama. Esmu ēdis arī āpšus un lapsas. Es ēdu visu, ko nomedīju.” Vienīgais putns, kas no gastronomiskā viedokļa, šķiet, neinteresē nevienu itāli, ir kaija. Pat ķīķis tika nobaudīts kā pavasara delikatese, lai gan dienvidos ģimenes tradicionāli likušas izbāzt vismaz vienu nomedītu ķīķi, kurš pēc tam greznojis mājas smalkāko istabu (putna vietējā iesauka ir adorno – “rotājums”). Kalabrijas malumednieks man uzticēja savu ķīķa frikasē recepti cukura un etiķa mērcē.

Itāļu mednieki, kuri, atšķirībā no Serdžo, nav izauguši no savas medību mīlestības un kurus sanikno arvien sarūkošais medījumu skaits un arvien stingrākie medību ierobežojumi, iemācījušies savu kaislību apmierināt citviet, lai gan arī turpat Vidusjūras piekrastē. Kampanijā es runāju ar kādu malumednieku, kurš bez mazākajām nožēlas pazīmēm man pavēstīja, ka tagad, kad vairs neesot iespējams ērti iekārtoties pludmalē un no turienes neierobežotos daudzumos apšaut pāri lidojošos gājputnus, viņam pietiekot ar brīvdienām Albānijā. Tur vēl joprojām iespējams šaut visu, ko vien var atrast – cik sirds kāro un kad sirds kāro, turklāt par ļoti pieticīgu maksu. Lai gan visu valstu mednieki mēdz braukt uz ārzemēm, itāļi šajā ziņā laikam gan paliek nepārspēti. Bagātākie pavasarī brauc uz Sibīriju šaut slokas, vai arī uz Ēģipti, kur, kā man stāsta, varot noalgot vietējo policistu, kurš pienesīs jums medījumu, kamēr jūs pats šausiet ibisus un visā pasaulē apdraudētu sugu pīles, kamēr rokās iemetīsies krampis. Internetā aplūkojamas fotogrāfijas, kurās šādi viesmednieki pozē pie metru augstām nošautu putnu kaudzēm.

Apzinīgie mednieki Itālijā neieredz “mežonīgos”; viņi ienīst arī Franko Orsi. “Itālijā vērojama sadursme starp divām medību kultūrām,” man skaidroja Masimo Kanale, jauns mednieks no Kalabrijas. “Viena puse – tā ir tā, ko aizstāv Orsi – saka: atceļam visus aizliegumus. Bet pretējā pusē ir cilvēki, kuri jūtas atbildīgi par zemi, kurā dzīvo. Lai kļūtu par mednieku, kurš savu medījumu izvēlas apzināti, nevis nejauši, nepietiek ar medību atļauju. Ir jāmācās bioloģija, fizika, ballistika. Tu izvēlies medīt, teiksim, mežacūkas un briežus. Tu uzņemies zināmu lomu.” Savu mednieka instinktu Kanale atklājis vēl bērnībā, kad gājis medībās kopā ar vectēvu. Toreiz gan viņi šāvuši nešķirojot. Masimo jūtas pateicīgs, ka sastapis cilvēkus, kuri viņam parādījuši citu, labāku ceļu. “Es neuztraucos, ja kādudien neiznāk neko nomedīt,” viņš teica, “tomēr mans mērķis ir nomedīt, un es melotu, ja teiktu, ka tā nav. Pastāv zināms konflikts starp manu mednieka instinktu un racionālo domāšanu, un es šo instinktu mēģinu mazliet iegrožot, izvēloties šādas selektīvas medības. Manuprāt, tas arī ir vienīgais veids, kā medīt 2010. gadā. Un Orsi par to neko nezina, vai arī viņam nospļauties.”

Plašākos mērogos šīs divas medību tradīcijas atbilst divām Itālijas sejām. Viena no tām ir kamorras un tās sabiedroto neslēpti kriminālā Itālija un Berluskoni drauģeļu puskriminālā Itālija. Taču vēl joprojām dzīva ir arī l’Italia che lavora – Itālija, kas strādā. Itāļus, kuri uzsākuši cīņu ar malumedībām, vada riebums pret viņu zemē valdošo nelikumību. Viņi vēršas pēc padoma pie apzinīgajiem medniekiem, tādiem kā Kanale, kuri reizēm ir izmisuši par to, ka nevar medīt paipalas – to vienkārši nav, jo visi putni aizvilināti projām ar aizliegtajiem putnu dziesmu ierakstiem.

Beigas

Kā jau lielākajā daļā Kipras restorānu, kuros pasniedz ambelopuliju, tajā, uz kuru es devos kopā ar savu draugu un vēl vienu viņa draugu (sauksim viņus par Taki un Demetriosu), bija iekārtota atsevišķa ēdamistaba, kur iespējams nosodošu skatienu nepamanītiem ieturēties ar mazajiem putniņiem. Mēs izgājām cauri galvenajai ēdamzālei, kur televizorā pilnā skaļumā dārdēja kāda no tām brazīliešu ziepju operām, kas tik populāras Kiprā, un apsēdāmies pie galda, kas lūza zem kipriešu delikatešu klāsta. Tur bija kūpināta cūkgaļa, cepts siers, marinēti kaperu zariņi, savvaļas sparģeļi un sēnes ar olām, vīnā mērcētas desas un kuskuss. Restorāna saimnieks mums atnesa arī trīs ceptus dziedātājstrazdus, kurus mēs nemaz nebijām pasūtījuši, un tad palika grozāmies mūsu galda tuvumā, it kā gribēdams pārliecināties, ka es savu apēdu. Es atcerējos Svēto Francisku, kurš reizi gadā, Ziemassvētkos, nedomāja par savu dzīvnieku mīlestību un ēda gaļu. Un vēl es atcerējos puiku vārdā Vudijs; pusaudža gados kādā tūrisma pārgājienā viņš mani pacienāja ar kumosu ceptas sarkanrīklītes gaļas. Es domāju par kādu ietekmīgu itāļu vides aizstāvi, kurš man bija atzinies, ka dziedātājstrazdi esot sasodīti gardi. Viņam izrādījās taisnība. Gaļa bija tumša un piesātināti aromātiska, un putns bija krietni lielāks par ambelopulijā ieceptajiem, tāpēc es biju vairāk vai mazāk spējīgs domāt par to kā par normālu restorāna ēdienu, bet par sevi – kā par parastu apmeklētāju.

Kad saimnieks beidzot bija aizgājis, es pavaicāju Takim un Demetriosam, kādiem kipriešiem pārsvarā garšo ambelopulija.

“Cilvēki, kuri to bieži ēd, ir tie paši, kuri piestaigā uz kabarē – uz naktsklubiem, kuros ir striptīza dejotājas un viegli pieejamas Austrumeiropas meitenes. Citiem vārdiem, tie nav cilvēki ar pārāk augstiem morāles standartiem,” teica Demetrioss. “Tātad būtībā – vairums kipriešu. Mums te ir tāds teiciens: “Ko vari sastumt mutē, stum. Kur vari iegrūst savu...”

“Respektīvi, dzīve ir īsa,” iejaucās Takis.

“Cilvēki atbrauc uz Kipru un iedomājas, ka atrodas Eiropas valstī, jo mēs, protams, esam Eiropas Savienībā,” turpināja Demetrioss. “Taču patiesībā mēs esam Tuvo Austrumu reģiona zeme, kas gluži nejauši kļuvusi par Eiropas sastāvdaļu.”

Iepriekšējā vakarā Paralimni policijas iecirknī mani bija izvaicājis kāds gados jauns detektīvs, kurš, šķiet, vēlējās dzirdēt, ka cilvēki, kas uzbrukuši CABS komandai, vienīgi vēlējušies panākt, lai aktīvisti beidz fotografēt un filmēt. “Šejieniešiem putnu medības ar lamatām ir sena tradīcija, un to nav iespējams mainīt vienas dienas laikā. Sarunas un argumenti par to, kāpēc tas nav pareizi, palīdzētu vairāk nekā CABS agresīvā izturēšanās.” Pilnīgi iespējams, ka viņam bija taisnība, taču tādus pašus aicinājumus būt iecietīgiem es biju saklausījies arī pārējās Vidusjūras valstīs, un manām ausīm tas izklausījās kā modernās patērētājkultūras parastā aizbildināšanās: “Pagaidiet vēl tikai mazu drusciņu, tad mēs būsim visu izmantojuši un jūs, dabas mīļotāji, varēsiet dabūt visu, kas būs palicis pāri.”

Kamēr mēs ar Taki un Demetriosu gaidījām savu ambelopuliju, sākās strīds par to, kurš tad visus divpadsmit putniņus apēdīs. “Varbūt es pagaršošu vienu mazu kumosiņu,” es teicu.

„Man ambelopulija nemaz negaršo,” sūdzējās Takis.

„Man arī ne,” pievienojās Demetrioss.

“Nu, labi,” es teicu. “Kā būtu, ja es apēstu divus, bet jūs katrs pa pieciem?”

Viņi papurināja galvu.

Diemžēl jau pavisam drīz ar šķīvi rokās atgriezās restorāna saimnieks. Telpas asajā gaismā ēdiens izskatījās pēc duča mazu, spīdīgu, dzeltenīgi pelēku kaku pikuču. “Jūs esat pirmais amerikānis, kuram es to pasniedzu,” saimnieks sacīja. “Krievu te nav trūcis, bet amerikānis ieradies pirmo reizi.” Es uzliku uz šķīvja vienu putniņu, un saimnieks pavēstīja, ka tāda porcija līdzinoties divām viagras tabletēm.

Kad no jauna bijām palikuši vieni, mans redzeslauks saruka līdz dažu pārdesmit centimetru diametram – uz mata kā devītajā klasē, kad man vajadzēja preparēt vardi. Piespiedu sevi apēst divus mandeles lieluma krūšu muskulīšus; tie jau arī bija vienīgie īstas gaļas gabaliņi. Pārējais sastāvēja no skrimšļiem, iekšām un sīkiem kauliņiem. Nezinu, vai gaļa patiešām bija rūgtena, vai arī tas bija manu emociju produkts – melngalvas ķauķa burvības nāve. Takis un Demetrioss pa tam locīja iekšā astoņus putniņus, apsūkājot kauliņus un ik pa brīdim izsaucoties, ka ambelopulija tomēr esot daudz baudāmāka nekā viņi atcerējušies – ka tā, taisnību sakot, esot gluži garda. Es izšķaidīju uz šķīvja vēl vienu putniņu un tad, sajutis tādu kā nelabumu, ietinu atlikušos divus papīra salvetē un paslēpu kabatā. Saimnieks atgriezās, lai pajautātu, vai putni man gājuši pie sirds.

“Mmm...” es atbildēju.

“Ja jūs nebūtu tos pasūtījis,” tas jau izklausījās pēc nožēlas, “man šķiet, jums šovakar labāk būtu garšojis jērs.”

Es neko neatbildēju, taču nu, it kā pārliecinājies, ka esmu uzticams, saimnieks kļuva runīgs. “Jauniem ļaudīm mūsdienās tie negaršo. Agrāk mēs sākām ēst putnus jau bērnībā, un tad pamazām vien pierod pie garšas. Mans mazais viens pats notiesā veselus desmit.”

Takis un Demetrioss skeptiski saskatījās.

“Žēl gan, ka tas tagad aizliegts,” restorāna saimnieks turpināja, “jo ar šo ēdienu labi varēja pievilināt tūristus. Tagad putnus tirgo gandrīz kā narkotikas. Ducis man maksāja sešdesmit eiro. Tie nolādētie ārzemnieki sabrauc, novāc visus tīklus un iznīcina, un mēs esam spiesti viņiem padoties. Agrāk putnu ķeršana bija viens no tiem nedaudzajiem veidiem, kādos šai pusē bija iespējams nopelnīt labu naudiņu.”

Ārā, restorāna auto stāvvietas malā, netālu no krūma, kurā es pirmīt biju dzirdējis ķauķa dziesmu, es notupos un ar pirkstiem izkašāju zemē nelielu iedobi. Šajā brīdī pasaule man likās īpaši bezjēdzīga, un pats labākais, ko es varēju darīt, lai ar šo sajūtu tiktu galā, bija iztīt no salvetes abus beigtos putniņus, ieguldīt tos bedrītē un piesegt ar zemes kārtiņu. Tad Takis mani aizveda uz tuvējo tavernu, kur zem klajas debess uz oglēm cepās vidēja lieluma putni. Tas bija tāds kā nabago ļaužu kabarē, un tiklīdz mēs bijām pasūtījuši pa aliņam, mums blakus piesēdās viena no bārdāmām, blondīne no Moldovas.

Vidusjūras zilgme man vairs neliekas skaista. Ūdens dzidrums, ko tik augstu vērtē atpūtnieki, atgādina sterilu peldbaseinu. Vidusjūras pludmalēs ir maz smaržu un ļoti maz putnu, un arī tās dzīles drīz vien būs iztukšotas līdz galam. Lielākā daļa zivju, ko, neuzdodot liekus jautājumus, patērē Eiropa, ir nelegāli noķertas pie Āfrikas rietumu krastiem. Kad es skatos uz Vidusjūras zilajiem ūdeņiem, tad redzu nevis īstu jūru, bet gan pastkartīti. Un tā ir tieši tik plāna kā papīrs.

Un tomēr, tieši Vidusjūras reģions, konkrētāk – Itālija, mums dāvāja Ovīdiju, dzejnieku, kurš savās “Metamorfozēs” nosodīja dzīvnieku gaļas ēšanu, un veģetārieti Leonardo da Vinči, kurš iztēlojās laikus, kad dzīvnieka un cilvēka dzīvības tiks vērtētas vienlīdz augstu, un vēl arī Svēto Francisku, kurš savulaik rakstīja petīciju Svētās Romas imperatoram, aicinot Ziemassvētkos izkaisīt laukos graudus, sagādājot mielastu arī cekulainajiem cīruļiem. Svētajam Franciskam cekulainie cīruļi, kuru pelēcīgi brūnās spalvas un cekuls atgādina Mazo brāļu brūnos kapučainos talārus, iemiesoja viņa mūku ordeņa pamatprincipus: tie ir mūžam ceļā, viegli kā gaiss, nekrāj pasaulīgus labumus, ik dienu uzmeklējot tikai pašu mazumiņu barības, un vienmēr dzied, vienmēr dzied. Reiz Umbrijā ceļa malā viņš esot nolasījis sprediķi vietējiem putniem. Tie esot klusi ap viņu savākušies un ar izpratnes pilniem skatieniem visu noklausījušies. Svētais Francisks pats sevi norājis par to, ka jau agrāk nav iedomājies nolasīt putniem sprediķi. Kādā citā reizē, kad Svētais Francisks vēlējies nolasīt sprediķi cilvēkiem, tuvumā trokšņojis bezdelīgu bars. Viņš pie tām vērsies, vai nu dusmīgi, vai pieklājīgi – par to avoti nav vienisprātis: “Māsas bezdelīgas, jūs savu sakāmo esat pateikušas. Tagad apklustiet un ļaujiet runāt man.” Leģenda vēsta, ka bezdelīgas nekavējoties apklusušas.

Šo vietu, kurā nolasīts pirmais sprediķis putniem, es apciemoju kopā ar franciskāņu mūku Džuljelmo Spirito, kurš ir arī kaismīgs Tolkīna cienītājs. “Jau bērnībā es skaidri zināju – ja kādreiz kļūšu par mūku, tad noteikti par franciskāni. Visvairāk jaunībā mani sajūsmināja Svētā Franciska attiecības ar dzīvniekiem. Man viņa dzīve māca tieši to pašu, ko pasakas: proti, ka vienotība ar dabu ir ne tikai vēlama, bet arī pilnīgi iespējama. Viņš ir piemērs tam, ka tā ir sasniedzama, tā ir mums pieejama.” Mazajā svētnamā, kas uzcelts sprediķa norises vietā, īpaša vienotība ar dabu nebija jaušama; es gan dzirdēju dažas vārnas ķērcam un zīlītes čivinām, taču lielākoties tomēr garāmbraucošo automašīnu un furgonu troksni. Kad atgriezāmies Asīzē, Džuljelmo mani aizveda uz divām citām franciskāņu svētvietām. Viena no tām bija primitīvs mūra namiņš, kurā Svētais Francisks un viņa pirmie sekotāji dzīvojuši brīvprātīgā nabadzībā un izveidojuši savu ordeni. Otra bija neliela kapela Svētās Eņģeļu Marijas bazilikā; tonakt, kad Svētais Francisks gulējis uz nāves gultas, ap to riņķojuši un dziedājuši cīruļi. Abas celtnes tagad pilnībā ieskāvušas citas, lielākas un daudz krāšņākas baznīcas; viens no arhitektiem, kāds pragmatiskas dabas itālis, bija atzinis par vajadzīgu uzstādīt svētā namiņa viducī druknu marmora kolonnu.

Pēc Jēzus neviens cits nav nodzīvojis savu mūžu tik ciešā saskaņā ar paša sludināto kā Svētais Francisks. Bet Svētais Francisks, brīvs no nastas, kas jānes Mesijam, gāja vēl tālāk par Jēzu, un savu mācību attiecināja uz visu dzīvo radību. Un man sāka likties, ka, ja savvaļas putniem modernajā Eiropā izdosies izdzīvot, tad droši vien tikai tāpat kā šīm senajām, mazajām franciskāņu celtnēm, kuras ar savām velvēm sargā ārišķīga un varena baznīca – kā maigi mīlētam izņēmumam.

Publicēts The New Yorker 2010. gada 26. jūlijā

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola