Jah

Sultans Jašurkajevs, fragmenti no dienasgrāmatas

1994. gada 23. februārī, kad abas vainahu tautas, čečenus un ingušus, izsūta uz Kazahiju, Sultanam Jašurkajevam ir divi gadi. Vainahi atgriežas dzimtenē 50. gadu beigās. 1974. gadā Jašurkajevs beidz Maskavas universitātes Juridisko fakultāti. Vēlāk viņš Čečenijas Ingušijas APSR strādā par skolotāju, par ierēdni, raksta dzeju un prozu čečenu valodā, publicē divas grāmatas. Pirmā Čečenijas kara laikā 1995. gada ziemā Groznijā sāk rakstīt dienasgrāmatu krievu valodā, ko ar čečenisku nosaukumu Jah vēlāk pārraida radiostacija Brīvība. Kad Krievija, laužot 1996. un 1997. gadā noslēgtās vienošanās,1999. rudenī uzsāk karu pret Čečeniju, Sultans Jašurkajevs atkal sūta uz Prāgu Brīvībai savas dienasgrāmatas fragmentus.

Novembra otrajā pusē Jašurkajevs atstāj nemitīgi apšaudīto Džoharu (Grozniju) un dodas bēgļa gaitās. “Es personīgi zaudēju māju, kuru biju cēlis 15 gadus, un man nav ne spēka, nekā, lai to uzceltu no jauna.” Nāves neesot bail, taču viņš nevarot pārvarēt riebumu un bailes no fiziskas un psihiskas agonijas, no pazemojuma, kas pavada fiziskās ciešanas, ja nelaimējas mirt uzreiz. Sarunā ar Brīvības korespondentu bēglis salīdzina pirmo un otro Čečenijas karu: “Šis karš atšķiras no tā ne tikai tehnisko līdzekļu, mērogu, iepriekšējas sagatavotības un izplānošanas ziņā, bet ar to naidu un atriebtkāri, kas tagad dominē — un nevēršas pret zināmiem spēkiem vai formējumiem, bet pret visu čečenu tautu kā tādu. Šo karu ved ar vāji slēptu nolūku ja ne gluži “mušīt tužkā” katru čečenu, tad, katrā ziņā, sagraut čečenus kā etnosu, kā kultūru, kā valodu, kā cilvēces vēsturisku vienību.”Čečeni — vislielākā Ziemeļkaukāza tauta — nekad nav karojuši ne ar vienu kaimiņtautu, nevienu nav asimilējuši, pievienojuši, nav uzspieduši savu kultūru. Un tagad saka — būšot trešais triecienuzbrukums Groznijai. Sūtīs nāvē vēl tūkstoti vai pāris tūkstošus lauku puišu. Un ko, un cauri?! Muļķības! Vēl ne reizi vien te nāksies katru akmentiņu ieņemt triecienā, un pēc tam tas sprāgs zem kājām un šaus... un var trāpīt arī ģenerāļiem.”

Uldis Bērziņš

Dzejnieks Uldis Bērziņš un Dienas reportieris Atis Klimovičs sarunā par Jašurkajeva dienasgrāmatu Jah

Uldis Bērziņš: Bībelē Soģu grāmatas 5. nodaļā dievsievas Deboras dziesmā vēstīts, kā izraēlieši, paļāvušies savam Dievam Jahvem, dodas no kalniem līdzenumā pretī kanaaniešu koalīcijas pavēlniekam Sīseram — drošā nāvē! — kājnieki pret “deviņiem simtiem dzelzs kararatu”. “Zebulūns — tauta, kas draiska mirt,/tāpat Naftalī klāna pakalnos!” Zināms, zvaigžņu ciparnīcā izkrīt Dieva loze — milzu lietusgāzē uzplūst Kīšonas sausupe, federātu smagie kaujasrati stieg klāna dubļos, un izraēlieši apkauj samulsušos pretiniekus.

1995. gadā Amsterdamā sagribējās izlasīt šo tekstu pazīstamiem čečeniem. “Dievs savējos ved, bet bezdievjus mulsina!” — viens nosmējās. Zebulūns un Naftalī viņam bija augstkalnu teipi, kuru vīri pamet drošās takas, nokāpj priekškalnēs izšķirošai cīņai pret “bezdievju” BTR un tankiem... Teksts bija saprasts!

Atis Klimovičs: Nav jau lielais vairums čečenu lasījuši Korānu, kur vēl Bībeli! Vairāk spēkā pagāniskās tradīcijas un ticējumi. Taču morālā ziņā viņus ar Krievijas karavīriem nevarēja salīdzināt. Atceros, 1995. gada vasarā piebraucam postenim, pulkstenis jau seši, mūs tālāk nelaiž. Nāk piedzēries un nelaimīgs kontraktnieks, draudīgi rausta aizslēgu, tad sāk raudādams stāstīt: nauda viņam par pēdējiem trim mēnešiem nav izmaksāta — pēc dažām dienām jāiet uzbrukumā kalnos — tas viņu biedēja, nebeigšoties labi. Ja nāk čečeniem nagos, viņam kā algotnim puslīdz droša nāve. Un tad krievu žurnālists pateica: “Šā lumpena man nav žēl!” Čečenu pusē man nekad nav gadījies redzēt tik viegli uzveicamu cilvēku. Čečenam gribas radīt ap sevi tādu enerģiskuma fantomu, būt karotājam, varētājam, varonim, vienam pašam iet pieveikt “savu” krievu, iegūt automātu — tas viņu tik ļoti pacels radu un visas čečenu sabiedrības acīs! Jā, zināmā mērā tā ir arhaiskas sabiedrības īpatnība. Taču bieži ieraugām dziļu kalniešu arhaiku pārsteidzošā sakausējumā ar krievu klasiskās literatūras lasīšanu, Maskavas vai Ļeņingradas diplomu, smalkāku vai pašpuiciskāku pilsētnieka iznesību.

Bērziņš: Paliek iespaids, ka Jašurkajevs patiesībā visai atturīgi runā par čečenu kriminalitāti. Varbūt noziedzības uzliesmojums, kas ietekmēja pasaules attieksmi pret čečenu centieniem, nāca vēlāk, pēc 1996. gada... Tagad apgalvo, ka laupīšana jau kopš episkas senatnes bijusi čečenu vienīgais rūpals, un tāda tauta neesot patstāvību nu it nemaz pelnījusi. Ičkerijas parlamenta priekšsēža vietnieks Seilims Bešajevs šoruden Saeimā izteica pārliecību, ka čečenu kriminalitātes liela daļa un galīgi viss “čečenu terorisms” esot Krievijas Federālā drošības dienesta pūliņu produkts un provokāciju sērija. Esmu jau pieradis pie domas, ka šajā karā blefo kā vieni, tā otri.

Jašurkajevs neskar cilvēku laupīšanas problēmu — tik aizrāda, ka starp čečenu vergiem daudz brīvprātīgu “piemitēju”... Vai angļu inženieru nolaupīšanā un noslepkavošanā varētu būt kādu Ičkerijai naidīgu

struktūru pirksts? Nu, kāds pasaka bandītam priekšā: “Ņem, kamēr silti!” Jo — nav ko bāzties Krievijas teritorijā, būvēt mūsu ienaidniekiem modernas sakarsistēmas! Daudzi ir reflektējuši par spridzinātāju teroru Buinakskā un Maskavā. Kādēļ sprāga tieši tad, kad Kremlim vajadzēja — itin kā būtu atskanējis no Mauzoleja: vakar — par agru, rīt — par vēlu! Garas kontaktķēdes ļoti bieži saista teroristus un viņu vajātājus. Pēc Basajeva dēkas Dagestānā Kremlim radās iegansts lauzt 1997. gada maijā noslēgto vienošanos par mieru un savstarpējām attiecībām starp Krieviju un Ičkeriju. Ingušu prezidents Auševs tad intervijā teica: “Gāja jau tur tas Basajevs, gāja — tik kurš viņam bīdīja kājas?”

Klimovičs: Šā gada oktobrī runāju ar vīriem Ingušijas Iekšlietu ministrijas nodaļā, kas apkaro organizēto noziedzību. Viņi man apstiprināja, ka ar cilvēku laupīšanu nodarbojas bandas, kam ir ļoti internacionāls raksturs — tur ir osetīni, krievi, čečeni, inguši. Gūsteknis nemaz nav jāved uz Kaukāzu — viņu var turēt tai pašā Pēterpilī — bet zvana no Čečenijas, visas sarunas ved kaut kādu čečenu vārdā! Kāpēc lai šādus gadījumus specstruktūras laistu garām? Ienaidnieka kompromitācijai visi līdzekļi labi. Reiz kādam no Šamīla Basajeva koman­dieriem prasīju: “Nu, ir taču zināms, ka tāds un tāds — pietiekami ietekmīgs — piedalās cilvēku nolaupīšanās?” Viņš atbild: “Tāpat kā jūsu zemē, arī pie mums vaina vispirms jāpierāda.” Jā, bija tādi, kuru vainu pierādīja, un kuri telekameru priekšā saņēma kārtu no kalašņikova. Jautājums paliek: cik rīcībspējīgas kurā brīdī bija Ičkerijas varas iestādes. Aplam domāt, ka VDK pēctecis FDD neko neplānoja — taču jau redzam, ka piestrādāts visos līmeņos. Domāju, ka tie, kas tagad cīnās pret teroristiem, paši atbildīgi par to, ka šādi teroristi radušies. Terorista tēls, šā vai tā, bija vajadzīgs iekšējai lietošanai: piešaujiet asumu! Krievijā vēl nav pamata jaunai, neimpēriskai kulinārijai.

Impērisms zeļ — sauklis “Nevis Baltijas jūra, bet Krievu jūra!” daudziem ir ļoti saprotams. Un tad jau “mušīšana” ir tā pareizā izvēle. Mani visvairāk biedē, cik viegli pilsētās tiek noslaucītas mājas, kā Krievijas armija vingrinās ielu cīņu taktikā un stratēģijā... Kādu mākslu apgūst Krievijas ģenerāļi, un kur to varētu vēlāk izmantot? Jā, šodien pagājis jau labs brīdis kopš visai skarbajiem Rietumu paziņojumiem, taču nekāda rīcība nav sekojusi. Ko Rietumi varētu darīt, lai Krievija kaut ko mainītu? Bet, ja dzelonis vērstos vēl kaut kur, vai Rietumi būtu gatavi, teiksim, pārtraukt diplomātiskās attiecības?

1994. gadā, pavisam neilgi pirms Jašurkajeva aprakstītās “opozīcijas” ieiešanas Groznijā, čečeni plaši atzīmēja savas neatkarības trešo gadadienu. Tribīnē stāv Dudajevs ar palīgiem un apsardzi. Viens vīrs, pēc skata strādnieks, lielā paļāvībā man prasa: “Kā tu domā, vai tagad pasaule mūs atzīs, kad mēs jau trīs gadus esam bijuši neatkarīgi?”

Bērziņš: Dudajevs, kā stāsta, bijis patriots vecmodīgi eiropeiskā nozīmē, taču gaužām jau vienaldzīgs pret ticības lietām. Ja viņu nebūtu nonāvējusi federātu raķete — vai “islāma revolūcijas” piekritēji vienalga nostiprinātu savas pozīcijas Čečenijā? Vai varbūt vēsture pēc 1996. gada ietu pavisam citu gaitu?

Klimovičs: Kara varoņi vienalga iegūtu pēc kara lielu teikšanu. Jā, varbūt Dudajevam būtu lielāka virsvara pēckara Čečenijā nekā Mashadovam, jo viņš bija neatkarības simbols. Bet Dudajevs pārstāvēja relatīvi vāju, ne visai bagātu teipu, tas varbūt ļautu lauka komandieriem kādā situācijā viņa autoritāti apstrīdēt — kaut vai to pašu Dieva lietu dēļ. No otras puses, attiecības ar Maskavu ne obligāti būtu Dudajevam veidojušās mīlīgākas. Mashadovs kaut cik viesojās Kremlī — Dudajevs bija lielīgāks. Ja būtu Dudajevs, kas zin, vai 1996. un nākamā gada sarunas risinātos veiksmīgi. Lai gan — tās jau tik un tā nekur nenoveda. Brīnos, kur palikšas Krievijas bizantiskās tradīcijas? Viņiem tak vajadzēja būt gudrākiem! Pēc Tolstoja un Ļermontova aprakstītajiem kariem Krievija uzpirka kalniešu eliti, iesaistīja to ekonomiskās iecerēs un prestižās izdarībās. Ja Krievija tagad būtu sapratusi, ko tai nozīmē miers un drošība pie dienvidu robežām, tad vajadzēja piesaistīt Mashadovu un Basajevu, un pārāk nepārdzīvot, ja kāda daļa naudas aiztek korupcijas dzirnavās. Bet nebija ne izpratnes, ne vēlēšanās. Krievija varēja sadarboties ar Ičkeriju — kaut vai noziedzības apkarošanā. Bet — nebija vajadzīgs!

Bērziņš: Lietuvas Seims asi pieprasa Krievijai izbeigt civiliedzīvotāju iznīcināšanu, uzsākt sarunas ar leģitīmo Ičkerijas prezidentu. Mums Saeimā — iniciatīvas grupiņa spalvas svarā. Sabiedrisko organizāciju vidū zinos pieminēt tikai Raiņa un Aspazijas fondu, kas novembra sākumā nosūtījis Krievijas vēstniecībai paziņojumu. Un — mana personīgā pieredze — vai tik nebūšu pirmoreiz desmit gadu laikā sadūries ar netiešu cenzūru? Žurnāls publicē to pašu Deboras dziesmu no Bībeles — ievadā paralēles ar Čečeniju izņemtas. Vai bija par garu? Vai runa par izdevuma “vispārējo pozīciju” vai — par sponsoru “vispārējo pozīciju”? Ej nu mini.

Klimovičs: Širaks, Klintons, vēl trīs četri ietekmīgāko demokrātisko valstu līderi pasaka Krievijai, ka tā rīkojas necilvēcīgi — mēs, kas arī dzīvojam tajā pašā Rietumu vērtību sistēmā, baidāmies pateikt asāku vārdu. Laikam mums neatkarība nāca par vieglu, par ātru... Krievijā notiek procesi, kas uzskatāmi par lielu biedu mums. Kāda ir mūsu parlamenta reakcija, mūsu sabiedrības reakcija? Vainīga nevis komunistu vai bijušo čekistu klātbūtne parlamentā, bet mūsu visu nespēja atrast, atpazīt sevi šai pasaulē.

Vārds

Groznija — visinternacionālākā pilsēta Kaukāzā, tātad pati nečečeniskākā pilsēta Čečenijā, daudzējādā ziņā — krievu pilsēta. Republikas strādnieku šķira pamatā sastāvēja no krieviem, iesūknētiem no citurienes — saskaņā ar Arhimēda likumu, tikpat daudz iedzimto plūda prom. Tautas pamatmasa mita ciemos, pārcelties uz pilsētu bija gauži sarežģīti.

Visstingrāk no čečeniem sargāja rūpniecību, pirmkārt jau — naftas rūpalu un pārstrādi. Šajā nozarē (un ne tikai šajā) bija daudz uzņēmumu un organizāciju, kur neņēma strādāt nevienu pašu čečenu.

Es ne sevišķi vēroju tēmu kopsakaru, galvenais — rakstīt ritmā, ko rada kanonāde, dārdi, sprādzienu dobjie vaidi...

Čečenijā vārds vienmēr ir bijis no svara. Vārdam bija saimnieks, un vārds svēra tikpat, cik viņš, vai viņš tik, cik viņa vārds. Cilvēki ņēma vārdu ķīlā, deva par to aitu baru, vēršu ganāmpulku. Aiz vārda bija CILVĒKS, viņa dzimta, sirdsapziņa un... duncis. Asinsatriebēji notvēruši ienaidnieku, atmaksas dunči jau gaisā... Tas palūdzis pirms nāves ūdeni nodzerties — viņam atnesuši. Viņš tura kausu rokā un nedzer. — Kāpēc tu nedzer? — prasa vecākais no asinsienaidniekiem. — Baidos, ka neļausiet man izdzert līdz galam, — atsaucas balss no nāves sliekšņa. — Tevi nenogalinās, iekams tu nebūsi izdzēris šo ūdeni, — apsolās atriebējs. Pie nāves vārtiem pievestais nu izlējis kausu zemē, un solījušais palicis savam vārdam uzticīgs. Bet kur Jeļcina dotais vārds, kad viņš solīja nebombardēt Čečeniju? Kāda tam cena? Cildens vīrs, un vēl jo cars saprot, kas ir viņa vārda, zemes, tautas cienīgi. Senlaikos sacīts: cildenais atzīst pienākumu, zemiskais — izdevīgumu. Un, galu galā, vai te kāds izdevīgums?!

Čečeni — vislielākā Ziemeļkaukāza tauta — nekad nav karojuši ne ar vienu kaimiņtautu, nevienu nav asimilējuši, pievienojuši, nav uzspieduši savu kultūru. Un tagad saka — būšot trešais triecienuzbrukums Groznijai. Sūtīs nāvē vēl tūkstoti vai pāris tūkstošus lauku puišu. Un ko, un cauri?! Muļķības! Vēl ne reizi vien te nāksies katru akmentiņu ieņemt triecienā, un pēc tam tas sprāgs zem kājām un šaus... un var trāpīt arī ģenerāļiem.

Jah

Par čečeniem rakstīts, un atkal raksta: fanātiķi. Kam Dieva dāvana, kam pautu kultenis... Fanātisms kā slimas dvēseles stāvoklis patiesībā ir vāji apzināts. Čečeniem ir tāds trijburtu vārds: jah. Tas apzīmē gan varonību, gan lepnumu, gan cildenumu, gan spēku, gan pārdrošību — un vēl ko tādu, ko viegli saprot septiņ­gadīgs bērns pašā notuļākajā čečenu aulā, bet ko grūti saprast tiem, kas tagad met uz šo bērnu bumbas. Tas ir īpašs ne tikai dvēseles — arī miesas stāvoklis: dziļi apzināta, līksma gatavība paciest visu, lai izdarītu to, kas jādara. Šajā vārdā ietvertas visas augstāka cilvēciskuma pazīmes.

Katru dienu redzu puišus ar ieročiem — vieni iet kaujā, citi nāk no kaujas. Sejā tiem smaids, un šis smaids nav ne viltots, nedz samocīts. Viņus pārņēmis jah. Cilvēka ceļš no dzimšanas līdz varoņdarbam un cilvēka cienīgai nāvei, līdz garīga un fiziska pacēluma kulminācijai. Tos trīssimt spartiešus pie Termopīlām, bez šaubām, bija pārņēmis jah. Starp Brestas cietokšņa aizstāvjiem bija mācību bataljons, kas izrādījās tur nejauši, lauka ap­mā­cību gaitā, vairums tajā bija — čečeni. Kursanti Elmurzajevs, Zakrijevs, Sadajevs pēc kārtas dejoja lezginku uz cietokšņa mūra, kad vāci kārtējo reizi gāja triecien­uzbrukumā cietoksnim, kas bija palicis dziļā viņu armijas aizmugurē.

Čečeni un valsts

Šamīls bija avārs. Viņš atbēga uz Čečeniju pēc sakāves pie Ahulgo aula 1839. gadā. Čečeniem tobrīd taisni vajadzēja vadoni karam pret uzmācīgo “balto caru”, un viņi strīdējās, kuru tad iecelt. Nevienam negribējās, ka viņu izkomandē otrs čečens. Šamīla ierašanās noņēma viņiem milzīgu slogu, viesi bez īpašām debatēm ievēlēja par imāmu. Tagad savstarpēji vienlīdzīgie čečeni varēja mierīgu sirdi pakļauties citurienietim, nenodarot pāri savai vienlīdzībai. Šamīls, pavērojis mūsējos, teica, ka čečenam nav kalna, kur uzcelt labāko starp savējiem, nav arī bedres, kur nogrūst sliktāko. Arī šodien čečenam ir ļoti liels kārdinājums atbrīvoties no varas, kuru viņš pats pirms trim dienām ievēlējis. Sirds man jūt, ka mums būs milzīgas grūtības ar savas valsts uzcelšanu. Čečens brīvību izprot kā vienlīdzību. Mums visiem jādzīvo vai nu vienlīdz nabadzīgi, vai vienlīdz bagāti, citādi pie mums vienmēr būs “revolucionāra situācija”. [..] Kad vara Groznijā nonāca čečenu rokās, tā tūlīt zaudēja mūsu acīs to oreolu, kuru ap sevi cenšas radīt jebkura vara. Čečenam tā tagad patiesībā bija ne vairs vara, bet tāduntāda dēls vai brālis, kas pēc Maskavas ielikteņu aiziešanas izrādījies amatā. Ar kādām tiesībām? Un kur tad es? Ar ko viņa tēvs labāks par manējo? Protams, bija arī tādi, kas zināja, kas ir vara, ka nevajag to tūlīt pēc vienu aiziešanas sākt dalīt starp citiem pēc naudas, dūres vai godkārības principa. Bija tādi, kas ilgojās, lai “pašu” vara atbilst tautas gara pasaulei, tās vēsturiskajām alkām. Tas izraisīja pirmo šķelšanos pašu čečenu starpā.

Dudajevs skujas (1994)

Var prasīt, kas būtu bijis jādara Maskavai, kad Dudajevs pārņēma varu un sāka taisī­ties uz stāšanos no Krievijas laukā? Droši vien derēja aplūkoties pēc cilvēka, kurš spētu rast ar ģenerāli kopēju valodu. Bet Maskava meklēja neapmierinātos. Un tie pūta Maskavai pīlītes, ka Dudajevu neviens Čečenijā neatzīstot un viņa vara karājoties mata galā. Čečeniem ir tāda pasaciņa. Lapsa ieraudzījusi, kādas smagas ieriktes šūpojas aunam kājstarpē, un nospriedusi, ka tās visādā ziņā drīz notrūks. Lapsa ilgi staigājusi pakaļ aunam. [..]

Šodien atceros, kā uz Čečenijas politiskās skatuves parādījās no Lefortovo izlaistais Hasbulatovs. Viņš sāka braukāt pa auliem un pilsētām. Tauta, kurai jau bija krietni apnikusi jaunā, kaut arī “pašu” vara, bariem nāca viņā klausīties. Dudajeva valdīšana Hasbulatovu izsludināja par personu non grata. Hasbulatovs izaicinājumu pieņēma. Atsevišķas amatpersonas sāka slepus pāriet viņa pusē. Dažs jau sev izvēlējās ministra portfeli, daudzi nēsāja kabatā apliecības, ko paši sev bija izdevuši. Prezidentam arvien asākā formā tika piedāvāts atkāpties. Likās, ka viņa liktenis ir patiešām mata galā. Tajā brīdī viņam palīgā atsteidzās, kā parasti, Maskava un “opozīcija”. Tautas koķetēšana ar Hasbulatovu darīja viņus greizsirdīgus... Tika nolemts ar vienu cirtienu tikt galā gan ar ģenerāli, gan ar viņa sāncensi. Un pienāca diena, kuru “opozīcija” bija izsludinājusi savas uzvaras svētkiem Groznijā. Ienākt pilsētā nebija nekāda problēma — viņi ieņēma iepriekš sagatavotās pozīcijas un gaidīja, kad prezidents, teorētiski tagad jau gāzts, iznāks no pils paceltām rokām. Bet viņš nenāk un nenāk...

Tajā rītā mēs ar kaimiņu mašīnā braucām pa Majakovska ielu, un pa to pašu ielu ripoja tanki. Tie nešāva, un uz tiem neviens nešāva. Ļaudis bija aizņemti ar savām ikdienas lietām. Puišiem tankos kļuva garlaicīgi. Viņi rāpās ārā uz korpusa bruņām, smēķēja, elpoja svaigu gaisu. Visi jauni un runīgi. Ņem nost tankistu cepures, bet zem tām šateni cekuli māmuļas Krievijas nemelnzemes joslas smaržā. Garāmgājēji sāk viņus iztaujāt Nemelnzemes mēlē: “Puiši, vai tik jūs nebūsiet no pašas Krievijas atbraukuši?” Tie atbild lepni: “Jā, mēs esam krievi, visu pavārdzināto un paverdzināto atbrīvotāji!” Un paši iztaujā gājējus: “Vai jūs gadījuma pēc nebūsiet redzējuši Dudajevu? Mums viņš jāgāž nost.” Garāmgājēji nu steidz uz prezidenta pili, un re — Dudajevs vienā mierā vannasistabā skujas: ei, klausies, Džohar, tā un tā, krievu puiši atrullējuši tankos un prasa, kur tu — it kā gāzīšot nost. “Krievi!” — iesaucās krievu armijas ģenerālis un Čečenijas prezidents un garā apskāva visus, kas atsūtījuši viņam šo dāvanu. “Krievi nāk! Mūs grib okupēt! Uz priekšu, brašuļi!” — ziņa aplidoja pilsētu un traucās tālāk. Daudzi, kas bija devuši solījumu “nekarot ar savējiem”, nu samulsa: “Kādi krievi?! “Opozīcija” tak stāsta, ka tā ir viņa, kas ienākusi Groznijā. Tad viņi ir mūs piekrāpuši: atveduši šurp krievus, lai tie nogalina mūs, izvaro mūsu sievietes, izlaupa mūsu mājas, apgāna mošejas!” Tanki braukāja pa pilsētu jau stundu vai pusotru, un tiem, kas sēdēja tankos, droši vien ķērās pie sirds, ka viņiem neviens nepievērš uzmanību. Puiši aiz gara laika sāka graut komerckioskus, pa roku galam mētāja iztukšotās pudeles, izsmēķus. Paies vēl pusstunda vai stunda, un viņi, degdami tankos, krizdami blakus tankiem no lodēm, droši vien domās, ka tas viņiem — par apgāztajiem kioskiem, par aplam nomestajiem cigarešu galiem...

Čečeni pie Bābeles torņa

Starp čečeniem daudz tādu, kas cēlušies no citām tautām: avāriem, lakiem, dargiešiem, kumikiem, gruzīniem, osetiešiem, kabardiešiem, adigiešiem, abhāziem, čerkesiem, krieviem, poļiem,armēņiem, ebrejiem, azerbaidžāņiem, persiem, turkiem, tatāriem, arābiem, grieķiem... Kaukāziešus Čečenijā atvedis visam Kaukāzam kopīgais asinsatriebības institūts. Poļi te bija izsūtījumā. Daudzi atnācēji slēpj savu izcelšanos un apvainojas, ja viņiem par to atgādina, bet daudzi patiešām ir to aizmirsuši. Ir veseli ciemi, kuros tādi ir vairākumā. Ir veseli pārčečenojušos atnācēju teipi — līdztiesīgi čečenu teipi.

“Krievu” tipi ir pat vairāki. [..] Daudzi čečeni uzskatīja, ka krievi, kas Dudajeva laikā neatstāja Čečeniju, cieš trūkumu, un centās viņiem palīdzēt. Piemēram, krievi bez maksas braukāja autobusos: naudu no viņiem neviens neprasīja un neņēma. Skaitījās, ka viņi palikuši te tādēļ, ka mīl čečenus. [..]

“Krievvalodīgo” stāstos par to, kā viņus te apspieduši, kā atņēmuši dzīvokļus un mājas, aplaupījuši un slepkavojuši, ir ne mazums pārspīlējumu. Mājas un dzīvokļus daudzi no viņiem pārdeva — un pietiekami dārgi. Nacionāli motivētas vardarbības Čečenijā nebija. Es esmu vērojis šos procesus uzmanīgi, pat piekasīgi. Čečenijas nečečeniskie iemītnieki brauca prom tādēļ, ka baidījās par savu nākotni, un arī tādēļ, ka bija zaudējuši savas privilēģijas. Pirmsgorbačova laikos viņi te dzīvoja pat ļoti labi. Dzīvoklis pilsētas centrā, vasarnīca, labi atalgots un prestižs darbs. Automašīnas pirmām kārtām pārdeva nečečeniem. Starp citu, čečeniem nebija ieteicams — drīzāk bija aizliegts — sarunāties sabiedriskajā transportā savā valodā. Visos rajonos un pilsētās “krievvalodīgie” ieņēma svarīgākos amatus. Protams, “pārbūves” gados un vēlāk, Dudajeva laikā, bija vai cik gadījumu, kad viņiem atņēma mājas un dzīvokļus, aplaupīja, nogalināja. Bet to darīja noziedznieki, kuriem upura nacionālā piederība nebija no svara. Čečenu starp upuriem bija daudz vairāk. [..]

Gandrīz katram čečenam ir šādas vai tādas intereses Krievijā, un viņam sevi grūti iedomāties bez tās — kas, protams, nenozīmē, ka viņš gribētu būt Krievijas “melnais”, “kaukāziešu tautības persona”. Čečenu dvēseles un prāta stāvoklis ir tāds, ka viņi nespēj nīst krievu tautu, lai arī šo karu sauc par “krievu — čečenu karu”. Daudziem neatkarības piekritējiem Maskavā ir dzīvokļi, savas firmas. Pēc briesmīgā nacionālās atbrīvošanās kara daudzi alžīrieši dzīvo Francijā. Neviens cits Kaukāzā nav izlasījis vairāk krievu grāmatu kā čečeni, neviens nerunā krieviski labāk par viņiem. Maskavas piekritēji nebūt nevēlējās, lai Čečenijā saimnieko Maskavas ierēdņi, pretinieki netaisījās celt Ķīnas mūri starp Krieviju un Čečeniju. Tauta negrib atstāt saviem pēctečiem mantojumā asinsnaidu, kas sniegtos līdz septītajam augumam un novestu pie tautas pašiznīcināšanās. Bet visiem šā kara vaininiekiem, lai kā tas beigtos, čečeni noteikti piestādīs savu nacionālo rēķinu. [..]

Neraugoties uz visām nesaskaņām un kariem, čečeniem ir laba attieksme pret krieviem, sarunās viņi bieži stāda tos sev par piemēru. Tagad ir karš, cilvēki cits citu nogalina, rīt būs miers — čečens būs gatavs draudzībai. Taču, ja nogalināts kāds no viņa nama, no viņa radiniekiem, viņš to nepiedos ne krievam, ne čečenam un atriebsies, un pēc tam, lūdzu — viņš atkal ir gatavs draudzībai. Visiem ģenerāļiem, kuri šodien pavēl nogalināt čečenus, agri vai vēlu nāksies atbildēt. Ja viņi mirs dabiskā nāvē, čečenu asinis pāries uz viņu pēctečiem. Senlaikos sacīts: kas ir nāvējis, tiks nonāvēts, kas ir nāvējis, paklausot pavēlei, vienalga tiks nonāvēts, bet tas, kurš deva pavēli, arī tiks nonāvēts.

Čečeniem ir normāla attieksme pret ebrejiem, viņus ciena par gudrību, uzņēmību. Mums ir daudz parunu un līdzību par ebreju gudrību, tālredzīgumu, praktiskumu. Ir čečenu tipi, kas skaitās cēlušies no ebrejiem. Iet reiz čečens pa Sunžupes krastu. Tur ebreji savā laikā piekopa ādmiņa amatu. Viņš redz, ka ebrejs ne no šā, ne no tā sagrābj savu dēlu un sāk slānīt. Čečens brīnās: “Par ko tu dauzi puiku, viņš tak neko nav izdarījis?” — “Vai tad lai es slānu viņu pēc tam, kad viņš jau būs izbojājis ādu?” Kopš tiem laikiem čečenu sarunās dzird iestarpinām: “Kā tas ebrejs savu dēlu.”

Par ubagošanu. Viena diena komunismā

Čečenam nekad nav bijis vajadzības ubagot. Viņš piederēja noteiktai dzimtai un ciltij, un radi nemūžam neļautu viņam kārt plecos ubaga kuli. Jo tas būtu milzīgs pazemojums viņiem visiem. Cilvēkam var apmirt lopi, nodegt māja. Radinieki apspriežas un dod, ko nu kurš jaudā. Viens iedod jēru, otrs — telēnu, cits segu, cirvi, virvi... Bija vēl arī šāds palīdzības veids. Pats turīgākais atdeva grūtdienim uz gadu vai diviem visus savus lopus. Pieaugums un cirpums — uz pusēm.

Visi Padomju Savienības klaidoņi lieliski pārzināja čečenu tradīcijas, un Čečenija bija ar tiem pilna. Tiesa, starp viņiem nebija baltiešu, čukčueskimosu, gruzīnu, armēņu, kirgīzu un kazahu. Kazaham čečeni neļautu staigāt nabagos. Kazahi ir mūsu kunaki uz mūžiem. Kazahu klaidonis, kazahu ubags automātiski nonāktu viesa statusā, un čečeni, sametuši naudu, atrisinātu viņa problēmas. Mēs pret kazahiem glabājam ļoti siltas jūtas. Mēs bijām izsūtījumā viņu zemē un uzskatām, ka esam ēduši viņu maizi. [..]

Bija viens jauns kazahs, vārdā Bektimirs. Kad viņa aulā ieradās izsūtītie čečeni, viņš, kur gadījies, kur ne, tūliņ ar tiem sadraudzējās, ļoti ātri iemācījās runāt viņu valodā. Čečeni pat brīnījās. Es pats esmu dzirdējis, cik viņš labi runāja. Pavasara sējas laikā viņš bija sēklas izvadātājs. Tas bija ļoti atbildīgs darbs, ko uzticēja tikai komunistiem vai, vismaz, pašiem uzticamākajiem komjauniešiem. Bektimirs acīmredzot tāds skaitījās. Reiz, piekrāvis ratus labības maisiem, viņš devās nevis uz lauku, bet uz to aula malu, kur dzīvoja čečeni. Mēs tad taisni klabinājām zobus no bada. Bektimirs sapulcēja “zem bada lāsta snaudušos” un izdāļāja tiem visu labību, teikdams: ņemiet, ņemiet, komunisms klāt. Viņu apcietināja. Tiesā viņš turējās droši, uz jautājumu, kādēļ izdāļājis labību, viņš atbildēja: es esmu komunisma cēlājs.

Mūsu vidū Bektimira piemiņa pāriet no paaudzes paaudzē. Ja kāds izrāda neparastu devīgumu, tādam prasa: vai tu nebūsi tagad tapis par Bektimiru? Kad viņu iesēdināja, mūsu mutvārdu daiļrade uz vietas izspēra četrrindi: “To, ko Ļeņins solīja, Bektimirs savos ratos atveda, un vienu dienu mums tomēr izdevās nodzīvot komunismā.” Čečeniski skanēja tīri labi.

Čečenu vergi

Šodien Čečenijā dzīvo ne viens vien tūkstotis savdabīgu klātpienācēju. Viņi dzīvo čečenu mājās visumā kā ģimenes locekļi, bet veic mājstrādnieku pienākumus. Parasti viņiem nav nekādu dokumentu, viņi nekur nav ņemti uzskaitē un pilnībā pieder saviem saimniekiem, kamēr dzīvo pie viņiem, bet var no viņiem aiziet, ja vēlas. Pamatā tie ir elementi, kas slēpjas no likuma, no sievas, ģimenes. Tas var būt cilvēks, kas to vai citu apstākļu dēļ palicis viens, netiek pats ar sevi galā. Krievijā tādus sauc par bīčiem un par bomžiem. Starp viņiem gadās arī noziedznieki, kam uz laiku jānoplok dzelmē. Starp viņiem var atrast labus amatniekus, gadās izglītoti cilvēki. Dažiem cilvēkiem ir dīvaini uzskati — lai nebūtu jāmaksā alimenti bērniem, tāds gatavs bēgt vai uz zemes malu, kļūt par dzimtcilvēku. Ar kādu olekti viņi mēro savu labumu, to zina tikai viņi paši. Ja cilvēks galīgi izlaidies, nezin, teiksim, dzeršanā mēru, viņu vai nu pāraudzina, vai padzen. Bet lielais vairums iedzīvojas. Ar laiku saimnieks var izkārtot savam cilvēkam dokumentus, apprecināt, izdalīt pašam savu saimniecību. Ja pēc konstitucionālās kārtības atjaunošanas Čečenijā atbrīvos šos vergus (tieši tā viņus sauks), viņiem nebūs, kur likties. Varbūt tādēļ daudzi no viņiem devās karot kopā ar saviem saimniekiem. Sensenos laikos manam vecvecvectēvam Nogomirzam bija divi krievu gūstekņi. Vienu no viņiem sauca par Georgiju. Reiz visi aula gūstekņi sarīkoja bēgšanu. Georgijs atteicās. Pēc tam Nogomirza pieņēma viņu par dēlu.

Nogomirzam bija seši dēli. Savu zemi viņš sadalīja astoņās daļās. Katrs dēls dabūja vienu daļu, bet Georgijs divas — tēva daļu un savējo. Šodien to zemi sauc Gerga-cana — Georgija sienapļava, tā pieder pie mūsu vietējās toponīmijas.

Čečenu noziedzība

Avīzes diendienā rakstīja par “čečenu avīzo”. Izplatījās viedoklis, ka čečeni pievākuši Maskavas un turpat vai visas Krievijas naudu. Bet mēs, čečeni, taču zinājām, ka “avīzo” nav mūsu stihe, nav mūsu izgudrojums. Mēs tikām izmantoti. Protams, čečenu nevar izmantot par pudeli — tomēr šajā gadījumā mēs dabūjām tik lāsi no visas jūras. Tiesa, čečens izrādījās gatavs arī patstāvīgi laisties jūrā — bet tad viņu vairs no acīm neizlaida. Čečenu, kas kļuvuši bagāti no “avīzo”, ir pavisam maz, bet tos, kas likuši savu karsto galvu, neviens nav skaitījis. Protams, Lielais Maskavas Bandīts (rakstu visus trīs vārdus ar lielo burtu) izdarīja pareizu izvēli, piejūgdams čečenus pie “avīzo”. Kalnieša kolorītais tēls aizsedza viņu pašu, Lielo Maskavas Bandītu, no sabiedrības acīm.

Dod tu čečenam atslēgas no dzīvokļa, kur pilns mantu — viņš neņems, viņš nav kramplauzis, nav kabatgramslis. Viņam tīk “ņemt” ar risku, ar pārgalvību, lai veči runā par viņu ar cieņu, vienaudži — ar skaudību, pēcteči — ar lepnumu, lai jaunavas sacerē dziesmas. Ja krievam gadās pamatīgs ķēriens, viņš parasti noplok dzelmē, pat no sievas var šķirties. Ja kas tāds trāpīsies čečenam — uzcels varenu namu, ko visai apkaimei bolīt acis. Jo vairāk būs nozadzis, jo māja lielāka — lai ļautiņi lēš, cik viņš praties nogrābt.

Čečenu paškritika balstās vēsturiskās līdzībās. Reiz čečeni uzbrukuši Petropavlovskas staņicai. Kazaki atkāpušies no savām pozīcijām un sūtījuši pie veca kazaka pēc padoma. Tā, lūk — sit mūs skūtpierainie, ko lai darām? “Ņemiet izdzeniet viņiem pretī lopus,” — saka pieredzes bagātais. Labi, tā i darīs. Sadzinuši staņicas lopus un trenc uz čečenu ieņemtajām pozīcijām. Tie jau pārstājuši šaut, speras pie ganāmpulka un nu tik tvarstīt lopus un iezīmēt: “Šitas mans vērsis, tas ar!” Kazaki atguvušies un apšāvuši viņus. Čečeni saka par sevi: tik zagt mēs esam spējīgi uz vienu roku, bet atpakaļceļā jau ķildojamies, pirms vēl guvums sadalīts.

Čečenu tautas pareģošanas spēja

Čečeniem ir sens un noturīgs ticējums, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi — galu galā viņi nonākšot Anglijas karaļa — Engelz paččah pavalstībā. Veči stāsta, ka to pareģojuši zinīgi svēti cilvēki. Jāatzīmē, ka daudzi tautā izplatīti pareģojumi, kuriem es neticēju, ir piepildījušies manu acu priekšā. Jau bērnībā, Kazahstānā es dzirdēju, kā tēvi runāja, ka padomju vara sabruks uz galda, tas ir, šo valsti sagraus, sēžot pie galda — bez kara. Katrs čečenu bērns to ir dzirdējis kopš dzimšanas. Vecais Baga, mana vectēva brālēns, nomira, kad viņam jau bija tālu pāri simtam. Par to, ka PSRS visādā ziņā sabruks “bez kara” un “pie galda”, viņš runāja trīsreiz dienā, un mēs bēguļojām no viņa, tā viņš mums bija apnicis. Kad es jau biju pieaudzis, šīs runas kaitināja mani. Veči mierīgi atbildēja: “Gan redzēsi — tu vēl esi jauns.” Baga runāja arī par kolhoziem — ka tie kritīs, un ka tādēļ jāatceras vecās ežas. Viņš mums rādīja, kur iet robeža mūsu īpašumiem — meža norām, kas mums piederējušas pirms padomju varas. Īpašs pareģojums bija par komunistiem — ka viņus lādēs, ka viņus dienas gaišumā meklēs ar uguni, vilks laukā no gultas apakšas, lai iededzinātu viņiem kauna zīmi. Tā ka šī lieta varbūt vēl ir priekšā. Kad atceros pareģojumu par PSRS likteni, tad domāju, par kuru galdu bijusi runa: par to, pie kura Belovežas gāršā sēdēja Jeļcins, Kravčuks un Šuškevičs, vai par to, pie kura sēdēja ĀSVK locekļi.