“Rīgas Laiks brīdina: žurnāla lasīšana var izraisīt psihosomatiskas blaknes” – šāds brīdinājums uz 2019. gada janvāra numura vāka nemaz nebūtu pārspīlēts. Es pats sevī novēroju vismaz trīs. Lasot Agneses Irbes sarunu ar Rīgas kalvinistiem, kaut kur ap sarunas vidu sajutu vieglu reiboni. Lasot Ļeņingradas blokādi pārdzīvojušo dienasgrāmatas un atmiņas, saules pinuma rajonā parādījās tāds kā ledains caurums. Savukārt, pabeidzis lasīt Arņa sarunu ar Junga analītiķi Džonu Bībiju, konstatēju, ka visa mana plecu josla kļuvusi stīva kā dēlis. Citā reizē šādas fizioloģiskas sajūtas varētu norakstīt uz to, ka biju kaut ko ne to dzēris vai ēdis vai ne tā sēdējis, taču šoreiz nekā tāda nebija. Esmu pilnīgi drošs, ka šīs sajūtas bija tiešā veidā saistītas ar to, ko tajā brīdī lasīju. Reiboni varēja izraisīt teoloģisko pārspriedumu virpulis, ko šajā sarunā savērpj Agnese ar saviem sarunas biedriem. Ledainais caurums vēderā, iespējams, parādījās kā ķermeņa reakcija uz stindzinošajiem bada aprakstiem dienasgrāmatās. Plecu nospriegošanās varētu būt saistīta ar prāta nospriegošanos, mēģinot nepazaudēt Bībiju viņa teritorijā, kas man, jāatzīst, ir pasveša. Tie, protams, ir tikai mani pieņēmumi. Vārda vai domas un ķermeņa mijiedarbības precīzais mehānisms man ir noslēpums.
Lai nu kā, trīs šajā RL numurā publicētie materiāli veido tik blīvu teksta, domas, emociju audumu, kādu reti gadās vienos vākos redzēt. Katrs no tiem pieskaras vienai cilvēciskās esamības šķautnei, taču kopā tie ar milzu vēzienu aptver cilvēka stāvokli visā tā fiziskajā, metafiziskajā un psihofiziskajā veselumā. Un varbūt nemaz nav jājūtas pārsteigtam, atskāršot, cik daudz katrā no šiem atsevišķajiem stāstiem ir pavedienu, kas krustojas ar pavedieniem citos stāstos. Lūk, piemēram, Pāvels Zalcmans savās blokādes atmiņās raksta: “Nezin kāpēc es uzskatīju, ka noturēties var, tikai ievērojot visstingrāko kārtību. No rītiem es kārtoju istabu un klāju gultas, likdams tētim un mammai mokoši gaidīt rīta ēdamo. Tālāk ar katru ēšanu notika galda klāšana un pasniegšana.” Džons Bībijs dzīvē un pēc tam sapnī redz ķīnieti veļas mazgātāju, kura pārdzīvojusi līdzīgas šausmas japāņu iebrukuma laikā un kura “bija ļoti tīrīga un rūpīga, un mani sajūsmināja tas, kā viņa prot ieviest kārtību ap sevi. Redzot viņu sapnī un pēc tam arī domājot par viņu kā reālu cilvēku, es sapratu, cik daudz man nozīmē rūpēties par lietām, kas atrodas man apkārt, un cik svarīgi ir rūpēties par citiem cilvēkiem”. Šai atskārtai, kā redzēsiet, būs tālejošas sekas Bībija pašizziņā un arī dzīvē. Savukārt apaļā galda saruna par kalvinismu visa līdzinās vienam izmisīgam mēģinājumam ieviest kaut kādu kārtību, nonākt pie kaut kādas skaidrības kristīgās metafizikas krēslainajā mežā, aptverot visu laukumu no Ādama krišanas līdz Dieva neredzamajai gribai.
Šādu pavedienu, kā jau brīdināju, nav mazums, un katrs no tiem var turpināties jau citās sarunās loģiski diskursīvā, spontāni asociatīvā vai jebkādā citā formā. Tikai vēl viens brīdinājums: svarīgi ir nesarunāt par daudz un lieku – pirmkārt, lai nevairotu haosu, un, otrkārt... ja nu Bībija intuīcija ir patiesa un katrs izteiktais vārds tiešām atstāj aiz sevis gaisā tikko jaušamu, bet nezūdošu molekulu sliedi?
