Iztēles tauriņi realitātes gaisā

Mana pirmā tikšanās ar Džonu izvērtās visai neparasta. Biju ceļojumā Sanfrancisko un pieteicos pie viņa uz supervīziju (tā ir tikšanās, kurā psihoterapeits ar kolēģi supervizoru apspriež neskaidros jautājumus par saviem klientiem). Norunātajā laikā klauvēju pie Džona kabineta durvīm, bet neviens neatsaucās. Pie viņa durvīm kāds bija atstājis maisiņu ar citroniem. Viss it kā liecināja, ka mans nāciens ir velts, taču kaut kas man lika palikt un gaidīt. Un tiešām, pēc stundas kabineta durvis atvērās. Iztiekot bez gariem ievadiem, Džons teica, ka bijis aizņemts, bet, tā kā esmu ieradusies no tālienes un ilgi viņu gaidījusi, supervīziju viņš man sniegšot par brīvu.

Ienākot viņa ēnainajā kabinetā, bija sajūta, ka esmu nokļuvusi citā pasaulē – varbūt simbolu un sapņa analīzes dēļ, kas pavēra arhetipisko slāni, vai to atbilžu dēļ, kas man likās mistiskas savā viedumā un aloģiskumā. Tajā bija jaušama gan viņa intuīcija (Džons nekad nav slēpis, ka tā ir viņa apziņas vadošā funkcija), gan ar gadiem uzkrātā pieredze. Sarunas beigas bija tikpat negaidītas kā tās sākums. Džons teica: “Labi, es būšu tavs supervizors. Tiksimies skaipā parastajā režīmā, divas reizes mēnesī.” Joprojām tiekoties ar viņu regulārās supervīzijās, ik pa laikam no jauna piedzīvoju pārsteigumu un mistiskā klātbūtni.

Džons Bībijs, diplomēts psihiatrs, jau 50 gadus strādā par Junga analītiķi, bet ne tikai – viņš ir arī atraktīvs lektors, daudzu rakstu un vairāku grāmatu autors, vadījis Karla Gustava Junga institūtu Sanfrancisko. Džons ir ne tikai skaidrojis Junga teoriju par psiholoģiskajiem tipiem, bet arī ļoti nozīmīgi to papildinājis un attīstījis, parādot Junga nosaukto astoņu tipu saistību ar arhetipiskajiem kompleksiem, kas piešķir enerģiju un mērķi mūsu emocijām, fantāzijām un sapņiem. Viņš ir izstrādājis dinamisku psihes funkcionēšanas modeli, parādot mijiedarbību starp apzinātākām funkcijām un mazapzinātiem Ēnas kompleksiem cilvēka psihē un attiecībās ar citiem. Šis modelis, pazīstams kā “astoņu funkciju-astoņu arhetipu modelis”, tiek plaši citēts un izmantots Junga analītiskajā terapijā. Džons ir pazīstams arī kā Junga tipoloģijas izmantošanas entuziasts kinofilmu analīzē.

Pērnā gada pavasarī Džons Bībijs Rīgā nolasīja publisku lekciju “Psiholoģiskie tipi un Ēna” un novadīja semināru profesionāļiem. Daudzi kolēģi atzīmēja, ka šajās tikšanās reizēs vairāk piedzīvojuši nekā guvuši racionālas un strukturētas zināšanas. Arī man, protams, gribētos zināšanas par pasauli un cilvēkiem iegūt viegli saprotamā veidā, bet vai tas ir iespējams, nevienkāršojot un līdz ar to neizkropļojot būtību?

Ginta Ratniece

Rīgas Laiks: Kas jūs pārliecināja, ka ir dvēsele?

Džons Bībijs: Ķermeņa sajūtas. Tā ir dīvaina atbilde, bet tā ir mana atbilde.

RL: Kādā veidā ķermeņa sajūtas jūs pārliecināja par dvēseles esamību?

Bībijs: Jau kopš agras bērnības es vienmēr jūtos fiziski slikti, ja ar mani kaut kas nav kārtībā, un ilgu laiku tas izpaudās migrēnas formā. Un es sapratu, ka nedrīkstu nepievērst uzmanību tam, kas manā ķermenī notiek. Es nedrīkstu tam nepievērst uzmanību. Bet tam, kas notiek manā ķermenī, ir visai mazs sakars ar fiziskām kaitēm, jo veselība visu dzīvi man ir bijusi ļoti stipra. Un es arī neesmu nekāds hipohondriķis. Es vienkārši nespēju būt laimīgs, ja ignorēju sevī kaut ko, kas man saka... ka notiek kaut kas svarīgāks par to, kam tajā brīdī pievērsta mana uzmanība, un šo “kaut ko”, kas neļaujas, ka to ignorē, un liek man to manīt – to es saucu par savu dvēseli.

RL: Tas izklausās pēc ļoti patvaļīga veida, kā apzīmēt šo “kaut ko” jūsos.

Bībijs: Es zinu. Man grūti pateikt, kāpēc es to saucu par savu dvēseli. Varbūt tāpēc, ka es sapņos redzu... (nopūšas) ārkārtīgi jūtīgu sievieti, kura...

RL: Ārkārtīgi jūtīgu sievieti?

Bībijs: Kura vienlaikus ir arī ļoti praktiska.

RL: Tātad jūsos...

Bībijs: Sapņos! Teikt “manī” – tā būtu patvaļība. Es viņu redzu sapņos, un tādēļ tas uz mani kaut kādā veidā attiecas. Tam ir pašam sava dzīve. Viņai ir pašai sava dzīve, ja es varu saukt viņu par “viņu”.

RL: Un cik liela ir tā sabiedrība, kas apdzīvo jūsu iekšējo vidi?

Bībijs: Tur ir daudz dažādu personu, bet šī sieviete droši vien ir svarīgāka par citām. Viņa necieš, ka lietas neatrodas savās vietās, ka kaut kas nav izdarīts, kā nākas. Viņa bija veļas mazgātāja, viņai un viņas vīram piederēja sava mazgātava Sanfrancisko, netālu no vietas, kur es tolaik dzīvoju. Reālajā dzīvē šī persona nāca no ļoti bagātas ģimenes Ķīnā. Kad tur iebruka japāņi, viņi nogalināja visus, kuri bija ieņēmuši kaut cik nozīmīgu vietu sabiedrībā. Viņas vecotēvu pakāra pie gaļas āķa visiem par biedinājumu. Vārdu sakot, viņa dabūja iepazīt dzīvi visā tās nežēlībā. Bet tagad viņa strādāja par veļas mazgātāju, viņa gādāja par kārtību un rūpējās par savu ģimeni un bērniem. Viņa nebija nekāds nīgrais mājāzis, taču viņa bija ļoti tīrīga un rūpīga, un mani sajūsmināja tas, kā viņa prot ieviest kārtību ap sevi. Redzot viņu sapnī un pēc tam arī domājot par viņu kā reālu cilvēku, es sapratu, cik daudz man nozīmē rūpēties par lietām, kas atrodas man apkārt, un cik svarīgi ir rūpēties par citiem cilvēkiem, – jo īpaši manā gadījumā, esmu taču psihoterapeits.

RL: Bet, pirms es pazaudēju šī stāsta pavedienu, kāds šai ķīniešu veļas mazgātājai ir sakars ar jūsu dvēseli?

Bībijs: Tas ir tas, ko mana dvēsele dara – rūpējas par citiem sīkos, bet būtiski svarīgos veidos: tā rūpīgi notīra, sakārto, nospodrina cilvēku dzīvē lietas, kas kļuvušas netīras, izmētātas, nespodras. Es to vienmēr esmu darījis un vienmēr darīšu, un varbūt pat tad, kad būšu jau miris, es turpināšu to darīt. Tas ir manas dvēseles uzdevums.

RL: Jūs teicāt, ka vispirms ieraudzījāt viņu sapnī, bet pēc tam arī reālajā dzīvē.

Bībijs: Īstenībā es viņu jau biju saticis reālajā dzīvē, bet tā pa īstam viņu novērtēju tikai tad, kad redzēju sapnī. Dzīvē viņa bija vienkārši viena no daudzām, ne ar ko manās acīs īpaši neizcēlās, taču sapnī viss bija citādi. Sapņa uzsvars uz viņu lika man pievērst uzmanību viņai un viņas vajadzībām. Sapnī viņa atradās istabā, kurā nebija nevienas mēbeles, izņemot krēslu, uz kura viņa sēdēja. Viņa bija viena, nomākta un dusmīga uz vīru, kurš vai nu kaut kur spēlēja uz naudu, vai dzēra. Viņa nebija laimīga, un es beidzot atskārtu, ka esmu izveidojis sevī kādu tēlu, kas nekad nav bijis laimīgs, – tāpēc es teicu, ka tā ir mana dvēsele. Kaut kur dziļi manī mita kāds tēls, kuram bija pašam sava dzīve un sava dzīves programma un kurš allaž bija nelaimīgs, allaž neapmierināts, lai arī es savā dzīvē jau biju daudz ko sasniedzis. Kaut kādā līmenī es biju neapmierināts ar visu, kas man apkārt, ar visiem man tuvajiem cilvēkiem un arī neapmierināts ar sevi pašu, izņemot tās reizes, kad biju rīkojies, saglabājot integritāti – tādu integritāti, kāda piemita manai ķīniešu veļas mazgātājai. Tad viss bija citādi. Protams, man bija savi iemesli gribēt sakārtot savu dzīvi. Es biju vienīgais bērns ģimenē, manai mātei un tēvam pastāvīgi bija kaut kādas kreisās attiecības, viņi nepārtraukti ķildojās. Un tāpēc es biju skarbs pret viņiem abiem, arī pēc tam, kad viņi izšķīrās. Atrasties kopā ar viņiem bija nomācoši, jo viņi radīja ap sevi haosu. Protams, mani nomāca arī tā daļa manī pašā, kas bija līdzīga viņiem, – tā daļa, kas vairījās no piepūles, kādu prasa integritātes saglabāšana.

RL: Kā iespējams saglabāt integritāti, ja jūsos mīt vairākas personas?

Bībijs: Ja izdodas atrast vienu vai divas, kuras var tevi noenkurot, sazemēt... (Pauze.) Robertam Frostam ir brīnišķīgs dzejolis, kurā viņš mēģina runāt par Animu, kas ir Junga dots apzīmējums dvēselei brieduma gados. Tas ir sonets “Zīda telts”: “She is as in a field a silken tent. At midday when the sunny summer breeze/ Has dried the dew and all its ropes relent...”¹ Tā tas sākas, un tad viņš saka, ka to vienalga saista “countless silken ties of love and thought/ to every thing on earth the compass round./ And only by one’s going slightly taut/ In the capriciousness of summer air/ Is of the slightest bondage made aware”². Bet pirms tam viņš vēl runā par Animu jeb dvēseli, kas tik daudzām saitēm saistīta ar zemes lietām. Viņš uzzīmē tās tēlu: “And its supporting central cedar pole/ that is its pinnacle to heavenward/ And signifies the sureness of the soul.”³ Tātad dvēseles noteiktība – lūk, ko man nozīmē vārds “integritāte”. Daži jungieši to sauktu par “ego-patības asi”, bet es labāk izvēlos runāt par “personības mugurkaulu”, un tieši to es ieraudzīju savā sapnī sastaptajā ķīniešu veļas mazgātājā. Līdzīga sastapšanās notiek filmā “Oza zemes burvis”, kad Dorotija satiek Putnubiedēkli, kurš zīmīgā kārtā karājas uz kārts – savas vientuļās integritātes kārts –, un viņa to noņem, un viņš kļūst par viņas labāko draugu Oza zemē. Dorotijas empātija satiekas ar Putnubiedēkļa integritāti, un starp viņiem izveidojas cieša saikne, kas saglabājas līdz pat stāsta beigām. Tieši to es domāju ar “personības mugurkaulu”, jo personība vienmēr kļūst dzīva attiecībās ar kādu citu, kas piešķir tai nobeigtību. Nav tā, ka Dorotija nesatiktu vēl citus varoņus, viņa satiek daudzus maģiskus personāžus, bet viņas dvēseles noteiktība nāk no šīs vienas orientierfigūras, no Putnubiedēkļa. Tiesa, reālajā dzīvē šāda pieķeršanās ne vienmēr ir laba. Piemēram, gadās, ka pieaugusi sieviete iestrēgst fiksācijā uz savu mācītāju vai psihoterapeitu kā vienīgo patieso integritātes orientieri, un tad viņas ģimenei sākas īsta elle, jo katru savu soli viņa sāk saskaņot ar šo pārējiem ģimenes locekļiem pilnīgi svešo cilvēku. Ja viņš saka: “Dariet!” – viņa uzskata, ka visiem tas jādara, bet, ja viņš nedod savu piekrišanu, tad to nekādā ziņā nedrīkst darīt. Citiem vārdiem, savas dvēseles integritātes vārdā viņa padara cilvēku par dievu un sasaldē savu dzīvības avotu. Ir svarīgi nenofiksēties uz kaut ko vienu un būt atvērtam pret dzīvi. Un tāpēc man patīk šis Frosta tēls, jo viņa zīda teltij ir daudz saišu ar citām lietām. Šīs neskaitāmās saites ar reālās dzīves objektiem ir dvēseles horizontālais aspekts, bet svarīgs ir arī vertikālais, šī dvēseles noteiktība, jo tā kalpo par orientieri – ja vien cilvēks savu personības mugurkaulu nepārvērš par sastingušu mietu. Gadās sastapt cilvēkus, kuri, ziniet, ir vienkārši veci mieti. Skatoties horizontālajā līmenī, pieķerties kaut kam ir dvēseles dabā, bet nedomāju, ka šīs pieķeršanās ir vienādojamas ar dvēseli. Mūsos ir kaut kas nemirstīgs, bet mūsos ir arī kaut kas tāds, kas labprāt izmanto šo mūsu inkarnāciju, lai veidotu nozīmīgas un ilgstošas pieķeršanās.

RL: Dvēsele un tās pieķeršanās – kādā laukā tas notiek? Vai tas ir apziņas lauks?

Bībijs: To varētu saukt par interešu lauku. Tas ir lauks, kurā atrodas viss, kas cilvēku interesē un uzrunā. Vai, nedaudz paplašinot, viss, kas spēj ieinteresēt vai uzrunāt.