Baumas par Rīgas Laika intelektuālo snobismu ir stipri pārspīlētas. Lūk, intervija ar parapsihisko fenomenu pētnieku Dīnu Reidinu šajā žurnāla numurā, kurā viņš runā par lietām, kas sevi cienošu intelektuālu snobu aprindās ir tabu. Interviju papildina paša Reidina raksts (23. lpp.), kas jau ievadā pārsteidz ar satriecošu atklāsmi: izrādās, mūsu uztveres sistēma darbojas kā hiperjaudīgs informācijas filtrs, kas ļauj mūsu apziņā nonākt tikai triljonajai daļai no tā, kas vispār notiek... (Šeit jāietur pauze, mēģinot saprast, vai mana iztēle spēj ģenerēt bildi, kurā ietverto lietu daudzums būtu izsakāms ar trīspadsmitciparu skaitli. Nespēj, bet turpināsim.) Būtu, protams, interesanti uzzināt, kā pētnieki pie šāda aprēķina nonākuši, vai šis skaitlis mainās atkarībā no tā, vai cilvēks atrodas, teiksim, Ņujorkas Taimskvērā vai vieninieka kamerā, un vai tajā iekļautas arī lietas, kas, kā runā, notiek tepat mums blakus neredzamajā pasaulē (ar to es domāju laumiņas, rūķīšus, veļus, fluīdus utt.) un, aizņemoties terminu no sarunas ar Mirču Eliadi (29. lpp.), mūsu “imaginārajā sfērā”.

Tajā pašā laikā jāatzīst, ka dažādiem cilvēkiem šis filtrs darbojas dažādi. Ir cilvēki, kuri ikvienā lietā saskata kaut ko tādu, ko citi neredz, – kā to labi apliecina, piemēram, RL novembra numurā publicētā saruna ar mākslinieku Vladimiru Burkinu. Mākslinieks, viņš teica, ir tas, kurš redz to, ko citi neredz. Ir cilvēki, kuri šķiet redzam un fiksējam visu, kas notiek arī viņu perifērās redzes laukā. Piemēram, Francs Kafka. Viņa 1912. gada jūlija dienasgrāmatas drudžainais, stenogrāfiskais stils (“Kāda blondīne ar īsiem, izspūrušiem matiem. Lokana un tieva kā ādas siksna. Svārki, blūze un krekls, nekā cita. Tā gaita!”) liek domāt par tādu uztveres tipu, kura filtrs ir krietni caurlaidīgāks par, teiksim, manējo un kurā apkārtējās pasaules informācija gāžas iekšā nevis kā sīka strūkliņa, bet kā okeāna paisums – spēj tik pierakstīt!

Vai tajā triljonā ir ieskaitīta arī asociatīvā informācija, kas izskrien caur manu galvu katrā noteiktā brīdī? Lasot Kafkas dienasgrāmatu, mana iztēle zīmē kaut kādas kustīgās bildītes – kaut ko līdzīgu animācijas filmai: lūk, sēž Kafka pie sava namiņa ar bloknotu rokās un vēro pļavu, pa kuru pamīšus cilpo zaķi un “veci kungi, kas pliki lec pāri siena gubām”, pastaigājas jaunas meitenes un “skaisti zviedru zēni ar garām kājām, kas ir tik glīti veidotas un tvirtas, ka tikai ar mēli varētu tās pareizi novērtēt”. Iedomājos, ka Franca Kafkas sievietes šajā filmiņā ir stipri līdzīgas Edgara Ozoliņa zīmētajām “plūmītēm” (par Edgaru Ozoliņu šajā numurā raksta Svens Kuzmins). Jā, Kafka un Ozoliņš – tas būtu brīnišķīgs tandēms, jo viņos abos, galu galā, ir daudz radniecīga: nepatika pret savu ķermeni (Ozoliņš par sevi: “Ārēji ir cilvēka parodija”; Kafka par sevi: “Ar šādu ķermeni neko nevar iesākt.”), nedrošība un biklums attiecībās ar sievietēm, distancēta attieksme pret sevi un pasauli un nekāda snobisma. Viņi abi ir autsaideri, pasaules vērotāji no malas, un tas, ko viņi ierauga, noteikti ir vairāk par triljono daļu no tā, kas notiek. No vienas puses, žēl, ka šādas filmiņas nekad nebūs, bet, no otras, – visam taču jānotiek lēni un nepareizi.