Seši punkti par laimīgumu

Saskaņā ar Eurostat datiem 2018. gadā uz jautājumu “Cik ilgu laiku pēdējās četrās nedēļās jutāties laimīgs?” 14% respondentu izvēlējās atbildi “visu laiku”, 48% – “lielākoties”, t.i., sevi par visumā laimīgiem uzskata aptuveni 62–63% Eiropas Savienības iedzīvotāju. Atbildi “daļu laika” izvēlējās 26%, reti – 8%, bet atbildi “nemaz” izvēlējās 2% respondentu. Aptuveni 1–1,5% respondentu atbildi nedeva. Lielākais “visumā laimīgo” īpatsvars bija Beļģijā, Nīderlandē, Austrijā, Somijā, Luksemburgā, Spānijā un Dānijā (76–70%). Šīs atbildes visretāk izvēlējās Latvijas (31,5%), Bulgārijas (35%), Horvātijas (42%), Lietuvas (45%), Grieķijas un Rumānijas (46%) respondenti.

Eurostat, 7. novembrī

Pirmkārt.

Vērtējot jebkura pētījuma datus, pirmām kārtām jāizvērtē avotu ticamība. Šajā gadījumā man šaubas neradās. Dati iegūti apsekojumā “Eiropas Savienības statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem” (EU-SILC). Pētījumā iegūta informācija gan par visu mājas saimi kopā, gan arī par katru saimes locekli, kam ir 16 un vairāk gadu. 2018. gadā Latvijā tika aptaujāti 8056 respondenti.

Otrkārt.

Laimi jeb laimīgumu kā vienu no dzīves kvalitātes rādītājiem empīriskajā socioloģijā sāka intensīvi izmantot, sākot ar pagājušā gadsimta 70. gadiem. Tēmai ir veltīts liels zinātnisko pētījumu reģistrs “Laimes un subjektīvās apmierinātības datubāzē” (https://worlddatabaseofhappiness.eur.nl/). Šobrīd datubāzē apkopota informācija no 14 294 publikācijām. Aptuveni puse no tām (7410) satur ziņojumus par empīrisku pētījumu rezultātiem. Tie aptver 174 valstis (8847 ieraksti) un 2374 reģionus/pilsētas (3656 ieraksti). Salīdzinošo analīzi apgrūtina tas, ka daudzos gadījumos pētnieki izmantojuši dažādas jautājumu formas un atšķirīgas atbilžu skalas.

Treškārt.

No vienas puses, viss ir skaidrs: ja cilvēks domā, ka viņš ir laimīgs, tad viņš tāds visbiežāk arī ir. Tomēr socioloģijai nepieciešams daudzmaz vispārīgs laimes jeb laimīguma jēdziens. Visbiežāk laime tiek definēta kā psiholoģisks vai intelektuāls stāvoklis, ko izraisa saskaņa starp cilvēka vēlēšanos un mērķiem no vienas puses un dzīves, darbības rezultātiem no otras. Latviešu valodā laimi bieži skaidro kā labvēlīgu nejaušu apstākļu kopumu, un laimei tuvākais jēdziens ir veiksme.

Akadēmiskajā literatūrā kā “laimes” sinonīmu bieži izmanto apzīmējumu “subjektīvā labklājība”. Tā raksturo gan apmierinātību ar dzīvi kopumā, gan attieksmi pret kādu tās aspektu (sociālās attiecības, labklājība u.c.). Tomēr vairums pētnieku uzsver, ka cilvēka labklājības subjektīvais novērtējums lielākoties atšķiras no viņa labklājības objektīvajiem rādītājiem. Piemēram, Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes objektīvie rādītāji 90. gados bija būtiski zemāki nekā patlaban. Par to liecina vidējie dzīves ilguma rādītāji; tagad ir zemāks izdevumu īpatsvars pārtikas vajadzību apmierināšanai; lielāks to ģimeņu īpatsvars, kurām ir savas automašīnas; dzīvoklī vairāk kvadrātmetru uz vienu cilvēku; biežāki ārzemju atpūtas braucieni; dārgākas Ziemassvētku dāvanas utt. Nesen uz ielas dzirdētais izteikums “Padomju laikā bija labi. Mums katru dienu uz galda bija maize.” mūsdienu patērētājam sāk izklausīties dīvaini. Tomēr atceros, kā 60. gadu sākumā biju laimīgs, no skolas ģimenei atnesot mājās baltmaizes “saikas” (četru vai sešu bulciņu komplekts; katras bulciņas svars ap 100 gramiem). Veikalos baltmaize bija deficīts, un to izsniedza skolās. Līdz mājām gan nekad visas “saikas” neaiznesu, vismaz vienu apēdu pa ceļam. – Manai laimei nebija robežu.

Noslāņotākās sabiedrībās puslaimīgo un nelaimīgo ir vairāk nekā sociāli vienlīdzīgākās. Lai novērtētu savu laimīgumu, cilvēki var izmantot vertikālo perspektīvu – gan augšupvērsto, gan tādu, kas atbilst savai pašizjūtai, gan lejupvērsto. Pirmajā gadījumā cilvēki salīdzina sevi ar veiksmīgajiem. Lejupvērstajā perspektīvā sevi salīdzina ar tiem, kuriem “paveicies” vēl mazāk nekā pašam. Bieži cilvēki izmanto arī to, ko es saucu par “laika asi”, – salīdzina agrāko ar pašreizējo. Pasliktinoties veselībai un samazinoties ienākumiem, gados vecākiem cilvēkiem laimīguma līmenis būtiski krītas.

Tomēr visbiežāk cilvēku laimīgumu nosaka balanss starp vajadzībām, vēlmēm, gaidām, plānotajiem mērķiem no vienas puses un dzīves realitāti no otras. Laimīgumu var veicināt gan pretenziju līmeņa samazināšana, gan apzināta laimīguma kolekcionēšana. Kā mēdza teikt Imants Ziedonis: “Un tādas lielas laimes nemaz nav./ Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki./ Ir tikai tādas mazas laimītes./ Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.”

Vienmēr pastāv spriedze starp īstermiņa un ilgtermiņa laimīgumu. Tam, ka kāds, baudījis reibumu, pēc tam noguļ darba sākumu, seko paģiras un priekšniecības sankcijas. Laimīgums bez maksas par to ir ilūzija.

Ceturtkārt.

Tā kā ievadā pieminētais jautājums un atbilžu skala visās ES valstīs ir identiska, tad Latvijas nokļūšana “astes galā” nudien nav tā iepriecinošākā ziņa. Pat ja es sevi klasificēju kā visumā laimīgu, man ir kaut kā jāsadzīvo ar tiem, kuri jūtas sliktāk. Pat ja tie citi nav ģimenes locekļi vai mani draugi, darbā vai publiskajā telpā šāda aura skar ikvienu.

Piektkārt.

Viens no pētījuma moduļiem bija veltīts emocionālās labsajūtas izpētei. Respondenti novērtēja savu emocionālo pašsajūtu pēdējo četru nedēļu laikā. Tika vērtēti šādi emocionālie stāvokļi: biju laimīgs; jutos rāms un mierīgs; jutos grūtsirdīgs; jutos nomākts un depresīvs; biju ļoti nervozs. Katra šāda stāvokļa biežums ir vērtējams laika skalā no 1 (“visu laiku”) līdz 5 (“nemaz”).

Lai saprastu datus, vēlams izprast pilnu atbilžu sadalījumu un atbilžu dinamiku. CSP šādu aptauju veica ne tikai 2018. gadā, bet arī 2013. gadā, t.i., finanšu krīzes vidus posmā. 2018. gadā atbildi biju laimīgs “visu laiku” (proti, četras nedēļas) izvēlējās 4,2% respondentu (2013. gadā 5,4%); “lielākoties” – 27,3% (attiecīgi 25,9%); “daļu laika” – 39,8% (attiecīgi 40,3%); “mazu brīdi” – 21,7% (attiecīgi 20,6%); “nemaz” – 7% (attiecīgi 7,8%). Lai cik tas sākotnēji izskatītos paradoksāli, nākas secināt, ka 2013. gada un 2018. gada skaitļi ir diezgan līdzīgi (atšķirības 2–3% robežās). Abos pētījumos modālā atbilde (visbiežāk atzīmētā) bija “daļu laika”.

Gatavojot šo tekstu, ielūkojos savā publikācijā “Puslaimīgais paradoksālais” žurnālā Rīgas Laiks (1999. gada janvāris). Tur bija izmantoti International Social Survey Programme 1998. gada dati. Atbilžu skala atšķiras no statistikas pārvaldes apsekojumā lietotās, tomēr atbilžu sadalījumā nav lielu atšķirību. 46% latviešu respondentu izvēlējās atbildi “diezgan laimīgs”; 45% – “ne pārāk laimīgs”; 5% – “ļoti laimīgs”; 4% – “pavisam nelaimīgs”.

1996. gada World Values Survey latviešiem vidējie rādītāji bija 2,14 (atkal cita skala). Tobrīd skumīgāki laimīguma rādītāji (jo zemāks rādītājs, jo lielāks ir to cilvēku īpatsvars, kuri sevi vērtē kā laimīgus) bija lietuviešiem (2,42), igauņiem (2,3), horvātiem un slovēņiem. Diezgan līdzīgi un augsti laimīguma rādītāji bija Puertoriko, Šveicei un Zviedrijai. Laimīgākie iedzīvotāji tobrīd dzīvoja ASV (1,60) un Venecuēlā (1,52).

Latvijas respondentu izjūtas palīdz izprast citi jau pieminētā CSP apsekojuma dati. Aptuveni 56% šajā laikā esot jutušies rāmi un mierīgi vai nu “visu laiku”, vai “lielākoties”. Lai raksturotu savas grūtsirdības biežumu, šīs atbildes izvēlējās aptuveni 7% respondentu (“biju ļoti nervozs” – 13%; “jutos vientuļš” – 6%). Vēl retāk šīs atbildes bija indikatoram “jutos nomākts un depresīvs” (3,5%). 47% respondentu savu veselības stāvokli novērtēja kā ļoti labu vai labu (37,5% kā vidēju, 15,5% – kā sliktu vai ļoti sliktu).

CSP 2018. gada pētījumā “Labsajūtas modulis” ietvēra vairākus indikatorus, kurus respondentiem tika lūgts novērtēt no 0 (pavisam neapmierināts) līdz 10 (pilnībā apmierināts). Vispārinātai apmierinātībai ar finansiālo situāciju vidējais aritmētiskais bija 5,4, bet vispārinātai apmierinātībai ar savu dzīvi – 6,7. Augstāki vidējie rādītāji bija apmierinātībai ar personīgajām attiecībām – 7,8, apmierinātībai ar darbu – 7,4 un apmierinātībai ar laika izlietojumu – 7,0.

Sestkārt.

Jau septiņdesmitajos noticēju divām tēzēm.

1. Nelaimīgo kopīgā īpašība ir nespēja mīlēt sevi.

2. Kozma Prutkovs: “Ja gribi būt laimīgs, tad esi.”